Jaunā Gaita Nr. 230, septembris 2002
FILMA PAR LATVIEŠU LEĢIONĀRIEM
Pirms vairāk nekā gada Latvijā tika producēta un izrādīta filma Latviešu leģions Ināras Kolmanes režijā, producente Zaneta Asčuka. Atbalstītāji: Sorosa Fonds un Latvijas Republikas Aizsardzības ministrija. Interesantā un techniskā ziņā nevainojamā filma, kur savus viedokļus izsaka arī vēsturnieki Kārlis Kangeris un Andrievs Ezergailis, šķiet galvenokārt darināta, lai zināmā mērā rehabilitētu gadiem ilgo leģionāru diskrimināciju un arī lai parādītu vēsturiskos apstākļus, kuru ietvaros radās šie leģionāri. Apbrīnojama ir filmas darinātāju drosme veidot darbu par šo katrā ziņā sarežģīto tematu. Izvērtējama tā no dažādām perspektīvām, piem., kā filmu uztvers tie, kas tikpat kā nekā nezin par notikumiem II Pasaules kara laikā Latvijā. Spriežot no sākumā redzamo jauniešu atbildēm intervētājam, tādu varētu būt liels skaits Latvijas latviešu un krievvalodīgo jauniešu. Un tikai retam no viņiem varētu būt pamatīga interese par tā laika notikumiem. Ir un būs jaunieši, un ne tikai jaunieši, kas domās, ka leģionāri cīnījās, lai atgūtu Latvijas valsts neatkarību. Tas diemžēl ir mīts bez jebkāda pamata. Daži leģionāri filmā jau arī skaidri pasaka, ka latviešu kaŗavīru vairums piespiedu kārtā mobilizēti un II Pasaules kara laikā bija tikai lielgabalu barība okupējušo komūnistisko un hitlerisko lielvaru vajadzībām. To komentāros apstiprina arī Zviedrijā mītošais vēsturnieks Kārlis Kangeris. To vajadzēja vēl vairāk uzsvērt. Tai pašā reizē jāmin, ka pēc baigā un asiņainā boļševiku valdīšanas gada cīnīšanās pret Sarkanarmiju, ja arī vācu uniformās un vadībā, turklāt maz zinot par Hitlera režīma velnišķīgajiem plāniem Baltijas valstīs pēc varbūtējās uzvaras, daudziem likās pati par sevi saprotama lieta.
Latviešu gaisa spēku Izpalīgu apmācība Rīgā 1944. gada vasarā.
Citādi filmu izvērtētu ļaudis, kas, latviskos komentārus nesaprazdami, vēro tikai vizuālo un kam tā varētu būt pierādījums, ka latvieši ir bijuši galīgie vācu kolaboranti, hitleriešu kalpi un atbalstītāji. Kadri par leģionāriem jau iegūti no vācu laika propagandas filmām, kas leģionārus centās parādīt tā laika valdošam režīmam labvēlīgā gaismā. Zinu, ka filma, protams, nav domāta šādiem skatītājiem. Bet to tā varētu izvērtēt ne tikai krievvalodīgie, bet arī rietumu mediji, kas gribētu piekopt latviešiem nelabvēlīgu propagandu, kā tas bieži jau arī ir noticis un joprojām notiek.
Varbūt vajadzēja minēt, ka latvieši, bez melīgi nosauktajām SS brīvprātīgo vienībām, bija nelegāli iesaistīti arī visdažnedažādākās citās vācu bruņoto spēku formācijās: izpalīgos, gaisa spēka palīgos, būv- un policijas bataljonos utt., utjpr. Tā kā šādas vienības vācu vara neformēja tikai no Latvijas iedzīvotājiem, būtu bijis labi īsumā parādīt, kā šīs vienības ietilpa Himlera organizēto daudzo SS "brīvprātīgo" formāciju sastāvā. Lielāku vērību vajadzēja pievērst tām leģiona vienībām - skaitā lielākām par tām, kas kara beigu posmā atradās Kurzemē - kuras pārcēla uz Vāciju. 15. divīzijas un citu latviešu vienību gaitas Vācijā līdz kapitulācijai bija ļoti traģiskas. Un baigas bija arī šo karavīru un mobilizēto mazgadīgo jauniešu - gaisa spēku palīgu gaitas pēc kapitulācijas dažādās dažādu valstu gūstekņu nometnēs. Un noteikti būtu vajadzējis intervēt arī kādus Rietumu pasaulē dzīvojošos bijušos leģionārus.
Tā kā Latvijā II Pasaules kara laikā bija ļoti plašas aprindas, kas neloloja nekādas cerības, ka Vācija atjaunos Baltijas valstu neatkarību, bet vienlaikus naīvi cerēja, ka Anglija un tās Rietumu sabiedrotie nāks talkā atgūt Padomijas un Hitlera Vācijas nolaupīto brīvību, būtu bijis vēlams filmā vairāk akcentēt šo aprindu uzskatus un darbību, ko vācu un padomju propaganda, arī zināmas trimdas aprindas, ilgus gadus notušēja. Šos uzskatus labi raksturo Kārļa Skalbes dzejolis "Pie jūras loga", kas iespiests vācu okupācijas laika sākuma žurnālā Latvju Mēnešraksts (1942, 1:3), par ko dzejniekam radās nepatikšanas ar vācu cenzūras iestādēm.
Pie jūras loga zilā
Sēd meitene asarās,
Kur viļņi galvas cilā,
Liec vaigu nopūtāsPie jūras loga tāla
Ar dzintara pakariem
Sēd skumjās meitene bāla
Un raugās uz vakariem.No ledus tuksnešiem nākdams
Ar krusu austrumvējš,
No lauka visu vākdams,
Tai vainagu aiznesa spējš.Varbūt kur jūŗas salā
Kāds vainagu atradīs
Un, vētru pārspēdams, galā
Pār viļņiem tai pārvedīs...Meitene asarās ir Latvija, austrumu vējš, kas aiznesa tai vainagu, ir Padomija, jūras sala, no kurienes tai vainagu atkal pārvedīs - Anglija.
Kopā ar dažiem citiem latviešu pretestības kustību izdevumiem, vajadzēja noteikti minēt Latvijas Centrālo Padomi (LCP), tās vadošās aprindas Latvijas pirmā prezidenta Jāna Čakstes dēla Konstantīna vadībā un šīs kustības sakarus ar Latvijas valsts diplomātiskiem pārstāvjiem Zviedrijā un citās Rietumpasaules valstīs. LCP noraidīja sadarbību ar komūnistu un nacistu varām, aicināja neiesaistīties, cik vien iespējams, šo varu netīros pasākumos. Konstantīns Čakste un vēl citi šo aprindu vadošie darbinieki aizgāja bojā vācu koncentrācijas nometnēs, kur atradās arī ļoti liels skaits leģionāru, kas kaŗa beigu posmā, cenšoties saglabāt savas dzīvības, nebija klausījuši vācu pavēlēm. Maz tiek pieminēts, ka vācu kara tiesas uz nāvi notiesāja neskaitāmus latviešu karavīrus, ieskaitot LCP simpatizējošos kureliešu virsniekus, kas skaidri redzēja, ka Vācija karu zaudējusi, bet izmisīgi un, protams, naīvi cerēja, ka radīsies iespēja ar Rietumu sabiedroto palīdzību atjaunot Baltijas valstu neatkarību. Šajā sakarībā, piemēra pēc, der izlasīt Kārļa Kundziņa grāmatā Laiki un likteņi - nodaļu, kur vēlākais trimdas archibīskaps sīki apraksta nakti, ko viņš pavada kopā ar vāciešu uz nāvi notiesātajiem 12 latviešu leģionāriem. Asiņaini ar leģionāriem, tos gūstā saņemot Latvijā, Prūsijā un arī citur Vācijā, izrēķinājās Sarkanarmijas vienības. Par to liecības ir publicējuši ne tikai kādreizējie gūstekņi, bet arī Sarkanarmijas latviešu virsnieki, brutālu eksekūciju liecinieki. Tāpat liels skaits latviešu kaŗavīru pēc kara beigām aizgāja bojā franču, angļu, amerikāņu un krievu gūstekņu nometnēs.
Latviešu 19. divīzijas kapi Lestenē
Blakus brašo leģionāru uzņēmumiem no vācu propagandas filmām vairāk vērības būtu vajadzējis veltīt ārkārtīgi lielajam skaitam karā kritušajiem un sakropļotajiem latviešu karavīriem, papildinot komentātora doto statistiku ar vizuālu informāciju.
Pārdomājot pēdējā gadsimta latviešu un Latvijas vēsturi, nespēju glorificēt ne 1905. gada revolucionārus muižu dedzinātājus un to vadoņus, ne baltos un sarkanos strēlniekus, ne arī leģionāru un tiem pretējā pusē karojošo latviešu kara gaitas. Man ir loti kritiska nostāja pret visiem šo cīnītāju vervētājiem, karot aicinātājiem zem svešu varu un ideoloģiju karogiem. Neapstrīdu daudzu šo cīnītāju varonību. Apzinos viņu traģēdiju. Var saprast daudzu dzīvi palikušo leģionāru rūgtumu, ka viņu cīnīšanos pret boļševikiem un to upurus nenovērtē. Tomēr bēdīga patiesība ir, ka visi šie baltie un sarkanie strēlnieki un leģionāri un Sarkanarmijas latvieši necīnījās par latviešu un Latvijas neatkarību, bet bija, kā jau filmā kādā vietā teikts, tikai lielgabalu barība lielvalstu jeb dažādu ideologu inscinētos un rīkotos masu slaktiņos.
Lai kādi būtu mani komentāri, filma, kas varēja būt garāka, rosina domāt par mūsu neseno vēsturi, seviški tādēļ, ka joprojām rakstos par leģionāriem šodienas Latvijas un trimdas presē rodamas apšaubāma rakstura apceres.
Jānis Krēsliņš
Jānis Krēsliņš vēstures un mākslas vēstures pētnieks, bibliografs, bibliotekārs, dzejnieks, atdzejotājs, recenzents.
