Laimonis Mieriņš

PLIKNIS 19. GADSIMTA ANGĻU MĀKSLĀ

 

Ja neskaita mākslas cienītājus un māksliniekus, caurmēra skatītājs uz izstādēm aiziet dažādu iemeslu dēļ, piemēram, pieklājīgā sabiedrībā izstāžu apmeklēšana, sevišķi to oficiālā atklāšana, joprojām pieder pie labā toņa... Protams, vispārēju interesi rada reklāma, kāda ar izstādi saistīta, izbazūnēta sensācija, preses atsauksmes u.c. Arī vienkārša gaŗlaicība spēlē savu lomu. Katrā ziņā spēcīga lietus gāze ir vislabākā izstāžu zāļu piepildīšanas veicinātāja.

Lai nu kā, bet plašo izstādi Viktorijas laika plikņi Londonas vecajā Teita (Tate) galerijā (arī ilustrēto un saturīgo katalogu) nekādi nevar ignorēt − nozīmīgs notikums kultūras dzīvē. Un ne jau tāpēc vien, ka te skatāmi abu dzimumu plikņi, kas šodien reti kādu pārsteidz. Cilvēka figūra taču ir lietota mākslā kopš aizvēsturiskiem laikiem. Izstāde katrā ziņā apstiprina Londonu par vienu no galvenajiem pasaules mākslas centriem.

Tieši šie plikņi un viņu vieta vispārējās mākslas vēstures kontekstā liek daudz ko pārdomāt, varbūt pat pārvērtēt, un iespaidīgā izstāde neatstāj ne speciālistus, ne arī gadījuma apmeklētājus vienaldzīgus. Protams, bez sponsoriem šāds milzu pasākums nebūtu iespējams. Nākošo divu gadu laikā izstāde būs redzama arī Minchenē, Ņujorkā, Kobē un Tokio. No dažādām publiskām un privātām kollekcijām sakopotās gleznas, skulptūras, grafikas, fotogrāfijas un nedaudz publikāciju aptuveni aptveŗ karalienes Viktorijas valdīšanas laiku (1839-1901), kas visumā sakrīt ar Anglijas impērijas zenītu. Pamatoti un ar lepnumu angļi varēja dižoties, ka tur „saule nekad nenorietot.” Diemžēl šīs vienreizējās impērijas atstātais mantojums jeb vandālisma sekas, atkarībā kā uz to skatās, rēgojas vēl šodien kā pozitīvā, tā arī negatīvā nozīmē.

Eksponāti ir prasmīgi sakārtoti chronoloģiskā secībā, kas arī ļauj izsekot mēģinājumam izveidot īpatnēji anglisku mākslas stilu. Par cik tas izdevies, ir cits jautājums. Katrā ziņā šo centienu raksturu noteica 19. gs. reliģiskās morāles gaisotne, kas reizēm robežojās ar groteski komisko. Piemēram, viktoriāņu aprindām, kā tagad parasti tiek dēvēta tā laika sabiedrība, pat kailas galda kājas esot šķitušas erotiskas, pārāk seksuālas, tāpēc slēpjamas. Perioda fotogrāfijās var tās redzēt apvilktas ar drēbi!

Veltīgi izstādē meklēt teorētiski iespējamo dažādo impērijas kultūru iespaidu. Tāda tur nav. Nav tāpēc, ka viktoriāņi uz pārējo pasauli un tās rasēm noraudzījās ar neviltotu pārākuma apziņu, pie tam vēl no vareni augsta ziloņkaula torņa. Tas pats jau vairāk vai mazāk attiecas arī uz citiem pagātnes un tagadnes impēriju cēlājiem. Ne visai pievilcīga īpašība, kas reizē ir impēriju spēks un vājums.

Visai kutelīgais jautājums attiecībā uz plikņu vietu kristīgās mākslas vērtību džungļos ir visai sarežģīts un pilns pretrunām. Tas bija kristiānisms, kas lēnām iesēdās aizejošās klasiskās pasaules vietā un ar laiku nodibināja jaunu dzelžaini askētisku kārtību. Agrīnais „pagrīdes kristiānisms” sludināja līdz tam nedzirdētu sāpju un vaimanu reliģiju, kas vairāk atgādināja nedabīgu, īsti perversu tumsonības simbola iemiesojumu − krasā pretstatā visai klasiskās pasaules filozofijai un optimisma pilnajam sadzīves veidam, mākslu ieskaitot. Lielāku kontrastu būs grūti iedomāties. Gluži kā lielās kosmosa eksplozijas tālā atbalss, tās daudzie aspekti jūtami vēl šodien.

 

Jaunās reliģijas skurbuļa pārņemti, kristīgie dumpinieki, „taisnīgākas pasaules apustuļi” bija sevišķi bīstami. Tie darīja visu iespējamo, lai nevis gāztu, bet totāli iznīcinātu pastāvošo iekārtu. Fakts, ka romieši bija toleranti un iecietīgi pret citām reliģijām, kā to joprojām mēmi liecina Romas panteons, klasiskās architektūras izcils piemērs, toreiz visu dievu templis, tikai norāda uz situācijas nopietnību. Tāpēc nav brīnums, ka kristiešus vajāja gluži kā mūsdienās terroristus.

Agrīno kristiešu reliģiskās neiecietības iedvesmotās grautiņu orģijas vispazīstamākais objekts − tikai viens no daudzajiem − bija slavenās Aleksandrijas bibliotēkas izdemolēšana. Un vispār antīkās pasaules mākslas darbu − skulptūru, hermu un citu objektu − periodiska apdauzīšana vai pat pilnīga sadauzīšana. Muzejos netrūkst kristiešu sakropļoto antīkās pasaules mākslas darbu.

Diez vai būs netaisni šādu rīcību salīdzināt ar tagad dienas kārtībā līdzīgiem talibāņu bijušā režima terrora aktiem Afganistānā. Protams, specifisku kristiānisma reliģisko dogmu asās liesmas jau sen izdzisušas, bet vai to izsauktās zemdegas gruzdēšanu vēl juta 19. gs. Anglijā? Un kā dotajos apstākļos rīkojās viktoriāņu sabiedrība un mākslinieki? Atbildi, iespējams pretrunīgu, var dot tuvāka iepazīšanās ar plikņu izstādi. Secinājumi te var būt dažādi, atkarībā no tā, kas eksponātus skata.

Lielo formātu gleznas, domātas sabiedriskām vai firmu telpām, ir vienmēr naratīvas un parasti ilustrē kādu klasiskās mītoloģijas vai glorificēta vēsturiska notikuma temu. Žēl, ka šo gleznu glazūru gludās spoguļu virsmas jau ir sākušas sprēgāt − nenovēršama laika zoba parādība. Tām ir stingra dizainiskā uzbūve un teicams techniskais izpildījums, kā teikt, ļoti cēla, skaista, respektējama un ar lielo burtu rakstāma māksla Leitona, Alma-Tademas vai Roseti garā, minot tikai dažus. Tās toni visādi centās diktēt viktoriāņu gaumes augstais priesteris, kritiķis Ruskins. Šīs saulainās, idiliski iekrāsotās kultūras dzīves melnā avs bija ļoti talantīgais grafiķis un pagrīdes literatūras ilustrators Bierdslijs, kuŗš parasti strādāja drudžaini, nikotīna dvingā vai opija izsauktā transā, bet īsts narkotiķis tomēr nebija. Pāris izstādīto darbu jūgendstila manierē ir visumā reta parādība angļu 19. gs. mākslā. Tas pats sakāms − ar niecīgiem izņēmumiem − arī par impresionismu. Tikai vēlāk angļu māksla kļūst daudz atvērtāka modernām idejām.

Īpaši interesanta šajos darbos ir abu dzimumu plikņu gleznieciskā koncepcija, kas pakļauta zināmām konvencijām. Piemēram, sievietes pliknis ir vienmēr gleznots bez dzimumorgāna vietas matiem, sevišķi ja gleznu bija paredzēts eksponēt kādā izstādē. Tāpēc it kā nejauši un nevainīgi attiecīgo vietu slēpj roka, pašķidrs plīvurs vai arī pašas ķermeņa rakurss. Taču tas neattiecas uz abu dzimumu plikņu skulptūrām. Varbūt tāpēc, ka te ir darīšana ar vienkrāsainu virsmu, kur matu veidojumam nav gleznas vizuālais efekts. Droši vien viktoriāņi zināja, ka klasiskā pagātnē grieķi savas skulptūras mēdza krāsot. Vīriešu plikņiem šādus ierobežojumus nepiemēroja. Plikņu gleznošanā vienlaikus tika lietotas divas dažādas mērauklas, ko neuzskatīja par pretrunu.

Atliek vienīgi nobrīnīties, cik pamatīgi viktoriāņu mākslinieki prata attālināt plikņus no seksualitātes, salīdzinot ar tādiem laikabiedriem kā franču gleznotāju Manē, Lutreku, Renuāru, arī skulptoru Rodenu, kas regulāri tiesājās ar franču mietpilsoņiem. Var vēl piemetināt, ka ķīniešu un japāņu mākslā plikņi arī varēja būt ļoti erotiski, bet īpaši klasiskajā indiešu mākslā, kas šai ziņā ir unikāla.

 

Runa ir nevis par slaveno Kama Sutra, bet gan 10. gs. neparasti ekspresīvajām smilšakmena plikņu skulptūrām, kas, savītas izteiksmīgās seksuālā akta rakursu variācijās, eleganti vijas ap hindu tempļu ārējām sienām. Cik gan tālu no tādas koncepcijas stāv Rietumeiropas varenās katedrāles ar savām drūmajām svēto statujām... Jāsaka gods godam, ka modernās Indijas iekaŗotāji un administratori viktoriāņi plikņus neuzspridzināja, kā to īstenoja talibāņi, iznīcinot Afganistānā budistu milzu tempļu figūras klinšu sienās.

Varbūt vēl pikantāku kontrastu ar kristīgo puritānismu mūsdienu kontekstā reprezentē nevis hermu alejas klasiskajā Grieķijā, bet gan vecās, nesen archailogu atraktās romiešu pilsētas. Piemēram, klīstot pa Pompejas ielām, Rietumu tūrists var nejauši iekulties bagātā tirgoņa Vetti nama kompleksā. Tur virs ieejas uzgleznotais fallus simbols romiešiem reprezentēja labklājību. Vai kas līdzīgs mums būtu pieņemams šodien, par 19. gs. nemaz nerunājot?

No izstādes uzzinām, ka privāto pasūtinājumu plikņi, kas formāta ziņā ir arī daudz mazāki, ir gandrīz pilnīgi brīvi no minētajiem ierobežojumiem, erotiku ieskaitot. Nav pārsteigums, ka vismaz ārēji tik reliģiozā un dievbijīgā viktoriāņu sabiedrībā bija pieprasījums pēc darbiem, kas skaŗ pornogrāfiju, abu dzimumu homoseksuālās tendences, bērnu mīļotāju nolūkus un pašu mākslinieku radošās dvēseles vistumšākos un intīmākos stūrus. Visas šīs vājības ir tikpat vecas kā pati cilvēce. Tas vislabāk vērojams grafikās, bet sevišķi fotogrāfijās − mākslā, kas atradās savas attīstības sākumā. Tās techniskās iespējas bija vēl relatīvi ierobežotas, kas nejāva pilnībā izmantot plikņu rakursu akrobātiskos efektus. Bet fotogrāfiju neatkārtojamais skaudrais reālisms pamatīgi šokēja viktoriāņu aizspriedumus un liekulību. Rezultātā samērā daudz fotogrāfijas praktizētāju, pionieri bieži tika notiesāti par to pašu nelaimīgo matu lietu − likteņa, no kuŗa gleznotāji un skulptori samērā viegli izlocījās.

Tieši plikņi mākslā ir daudz cietuši no visādiem aizspriedumiem un cenzūras jau kopš aizvēsturiskiem laikiem. Diez vai nākotnē te daudz kas grozīsies. Šai sakarā nāk atmiņā pirms apmēram divdesmit gadiem personīgi piedzīvotais kādā manā personālā izstādē Anglijā. Proti, vietējā policija lika galerijas direktoram noņemt kādu lakonisku sievietes plikņa zīmējumu, jo esot saņemta sūdzība. Pēc gada notika apmēram kas līdzīgs. Nedaudz vēlāk uzzināju, ka sūdzību abos gadījumos iesniegusi gados vecāka dāma. Vai tā pati persona, nezinu? To galerijas direktors atteicās izpaust. Sajūta toreiz bija nepatīkama, tiešām nejauka, neaprakstāms sašutums un beidzot dusmas. Mans nolūks nekad nav bijis un nebūs ar plikņu zīmējumiem kaitināt sabiedrību vai kādu tās locekli. Cilvēka pliknim, šim grūti apstrīdamam visa skaistuma ideālam vai arī iedzimtā grēka apzīmogotam kristīgās pasaules morāliskās apziņas mocītājam, piemīt kaut kas nenotverams, gaisīgs, irracionāls, nedefinējams, bet mūžīgs. Varbūt taisni tāpēc iespaidīgo angļu izstādi vajadzētu apmeklēt tikai tiem, kas ir pilnīgi brīvi no nožēlojamās, bet neārstējamās plikņu alerģijas. Tās cietēji jau nezina, ka zem drēbēm arī viņi ir pliki...

 

 

Laimonim Mieriņam solo izstādes bijušas Anglijā un Latvijā, pēdējā Rīgas galerijā (2001).