Indulis Ronis

PAR KĻŪDĀM HOLOKAUSTA IZPĒTĒ

 

Pēckaŗa gados holokausta problēmas pētniecībai bija pieejama tikai nacionālsociālistu Trešā Reicha dokumentācija Rietumvācijas archīvos. īpaši nozīmīga ir primārā dokumentu grupa − pašu eksekutoru atskaites par masu slepkavībām Ostlandē, tai skaitā Latvijas ģenerālkomisāriāta apgabalā − kas tad arī ir ticamākā vēstures avotu grupa par šo cilvēces traģēdiju. Tāpēc arī holokausta vēstures pētniecības pirmie akadēmiskie rezultāti saistāmi ar Rietumu historiogrāfiju, pirmām kārtām ar San Hozē Universitātes Kalifornijā profesora Dr. Edgara Andersona (1920-1989) un Upsalas Univeristātes emeritētā profesora Dr. Haralda Biezā (1909-1995) vārdiem. [1]

Profesors Biezais pirmais latviešu vēstures rakstniecībā ir akadēmiski aprakstījis masu slepkavību mechānismu Latvijā. To drīkstēja veikt tikai Drošības policijas (Sipo) un Drošības dienesta (SD) Iznīcinātāju nodaļas „A” (Die Einsatzgruppe „A” der Sip und SD) ietvaros. Būtiskākā dokumentu grupa kaŗa noziegumu noskaidrošanā Latvijā ir šo iznīcinātāju vienību ziņojumi u.c. dokumentācija, kas neskarta glabājas Vācijas archīvos. [2]

Minētās atskaites plaši citē profesors Biezais. Tā ziņojumā teikts: Iznīcinātāju 2. komanda [Iznīcinātāju nodaļas „A” 2. komanda darbojās Latvijas ģenerālkomisāriāta apgabalā − I.R.] Rīgā izskatījusi visu materiālu, pārbaudījusi visas iestādes, vadošos komūnistus, ciktāl tie sasniedzami, apcietinājusi, pret žīdiem ievadītās akcijas SS šturmbanfīrera Branta vadībā izcilā veidā turpinājušās (..) Latvieši, ieskaitot vadītājus, līdz šim pret žīdiem izturējušies pasīvi un nav uzdrīkstējušies vērsties pret tiem EK [Einsatzkommando − iznīcinātāju komanda] iniciatīvā latviešu palīgpolicija tagad ir stingrāk organizēta un ir pašreiz 240 vīru liela. [3] Kur tad pazuda un noslēpās šis šturmbanfīrers Brants, kuŗu nepazīst ne Andrievs Ezergailis, ne ASV Tieslietu ministrijas īpašais izmeklēšanas birojs (OSI). Ir nācies saskarties ar vairākām versijām par noslēpumainā šturmbanfīrera tālāko likteni. Taču šobrīd nepievērsīsimies izklāstam, kas bija un kur pazuda Brants. Vispirms autors aicina to darīt vēsturniekus un prokurorus, kas uz holokausta rēķina ir iztērējuši milzu summas visdažādāko valstu valūtās. Raksta autora pētījumu finansēšanu no valsts budžeta viņa izveidotā un vadītā akadēmiskā projekta Polītiskas tiesas prāvas Latvijā, 1940-1990 ietvaros ar 1997. gadu voluntāri pārtrauca Latvijas Zinātnes padome, sperot šo nedraudzīgo soli sava priekšsēdētāja, vecā internacionāli plaši pazīstamā Kultkoma aktīvista Ivara Knēta vadībā. Totalitāro režīmu noziegumu pētniecība Latvijā tika izņemta no akadēmiskās pētniecības institūciju kompetences un pakļauta tiešai nepastarpinātai valsts polītiskajai kontrolei. Profesors Heinrihs Strods u.c. veic savus pētījumus par totalitāro režīmu noziegumiem privātu institūciju ietvaros.

Raksta autora uzskatā Viktora Arāja notiesāšana bija Hamburgas Zemes zvērināto tiesas kļūda. Proti, minētā tiesa noraidīja visas citas pret Arāju celtās apsūdzības, atzīstot viņu par vainīgu līdzdalībā 13 000 ebreju nogalināšanā Rumbulā 1941.8.XII. Taču tieši šajā epizodē V. Arājam ir neapgāžams alibi. 1992.-1993. gadā Maskavā Krievijas Drošības ministrijas archīvā (bij. PSRS KGB archīvs) ar numuru N-18313 glabājas Izmeklēšanas lieta nr. 2783 par apsūdzību pret Jekelnu F., Rufu Z., Ditfurtu V., Bekingu A. un citiem par noziegumiem, kas paredzēti PSRS Augstākās padomes prezidija 1943. gada 19. aprīļa dekrētā. Tajā ir Ostlandes galvenā pavēļu devēja masu terora akcijās Ostlandes SS un policijas augstākā vadītāja Fridriha Jekelna (Friedrich Jekeln, 1895-1946) liecība, kas dota naktī no 1945. gada 14. uz 15. decembri PSRS KGB 2. pārvaldes nodaļas priekšnieka vietniekam majoram Cvetajevam. Par Rumbulas akciju tur ir sniegta autoritatīva liecība, kas pilnā mērā rehabilitē Viktoru Arāju. Proti, F. Jekelns liecināja, ka minētās akcijas laikā ebrejus šāva 10 vai 12 vācu kaŗavīru no SD. [4]

JG lasītājiem varētu būt interesanti uzzināt, ka jau tūlīt pēc 1945.-1946. gada Rīgas tribunāla sākās F. Jekelna liecības apzināta sagrozīšana. Tā Andrievs Ezergailis raksta par internacionāli plaši pazīstamo NKVD-KGB virsnieku M. Vulfsonu: Šai rakstā esmu saucis Mavriku par antisemītisma veicinātāju, ne antisemītu (..) Viņš meloja Latvijas televīzijā, Dienā, Rīgas Balsī, Neatkarīgajā Cīņā un personīgā vēstulē. 1994. g. 26. maijā Latvijas vēstures institūta seminārā vecais kungs vēlreiz meloja − acīs skatoties (..) Melošana − Vulfsons un es sapratām, skatoties no viņa pagātnes − bija nopietns naida kūdīšanas jautājums. Sovjetu literatūrā par holokaustu Latvijā alfa un omega bija un vēl tagad ir Fridriham Jekelnam Rīgas tiesas prāvā piedēvētie trīs izteikumi: latvieši bija labāki žīdu šāvēji nekā vācieši; latvieši sāka žīdu šaušanu pirms vācieši ieradās; Latvijā bija piemērota vide žīdu iznīcināšanai, un tādēļ simtiem tūkstošiem žīdu tika no Eiropas atvesti uz Latviju. Archīvos trim izteikumiem apstiprinājumu neatradis, nācu pie slēdziena, ka Jekelnam piedēvētie vēstījumi bija padomju orgānu izgudrojumi un ka Jekelns nekad to tiesā nav un nebija varējis izrunāt (..) 1992. g. Ziemssvētkos Vulfsona atkārtojošais vēstījums bija − ka viņš pats kā žurnālists bijis klāt Jekelna prāvā un savām ausīm dzirdējis Jekelna vārdus par latviešiem (..) Kad Dr. Ronis pēc tam, kad Vulfsons jau minētajā Latvijas vēstures institūta seminārā savu sovjetisko līniju atkārtoja, publikai paziņoja, ka oriģinālie Jekelna dokumenti neko tamlīdzīgu nesatur, sirmgalvis nosarka, apjuka un apklusa. Vulfsona piepešā izniršana neesošo Jekelna vēstījumu lietā norāda uz nopietnību ar kādu padomju orgāni šiem Jekelna izteikumiem bija un ir piegājuši (..) Pie sovjetiskām „patiesībām” MV ir piekrampējies ar pilnu atdevi. Ar grieķu tautas proverbu izsakoties: tik cieši kā apakšbikses pie pakaļas. [5]

Strādājot bijušajā LPSR VDK archīvā Rīgā, atradu Arāja vienības dalībnieku liecības, kas izskaidro šādas nemainīgas 10-12 šāvēju komandas izveidi. Proti, daudzi nelaimīgie ebreji līdz bedrei slēpa uz ķermeņa zeltu un dārgakmeņus, kuŗu dēļ viņiem arī lika izģērbties. Tāpēc tīri merkantīlisku apsvērumu dēļ nošaušanu neuzticēja pat visiem vāciešiem, kur nu vēl „iezemiešu” palīgpolicijai.

Ja nu kas ir patiesi pārsteidzoši, tad tā ir padomju holokausta literatūras kautrīgā klusēšana par to vērtību likteni, kuŗas atņēma holokausta upuriem Biķernieku mežā, Rumbulā u.c. Latvijā šī klusēšana turpinās vēl šodien, kaut visā pasaulē vēršas plašumā kustība par atvainošanās saistību ar materiālo kompensāciju.

Nāk prātā perestroikas laika lielie atklājumi vēstures laukā par KGB ciešo sadarbību ar bijušajiem SD virsniekiem, izveidojot Austrumvācijas Stāsi, tā turpinot Rapallo līgumu sistēmas ietvaros iedibināto RSHA un NKVD sadarbības tradiciju. Vai SD miesnieki nopirka savas dzīvības par holokausta zelta cenu, vai holokausts bija RSHA un NKVD kopus operācija laupīšanas nolūkos jau no paša sākuma? Šāds jautājums neviļus rodas pēc kādas anonīmas VDK pulkveža atklāsmes: Vai zināt, ko man ebreji pateica? Ka viņi pēc manas nāves man uzliks zelta pieminekli. Par to, ka es ietupināju visus, kas apšāva ebrejus Biķernieku mežā (..) Es ilgi biju politiskās meklēšanas apakšvienības priekšnieks (..) Man bija atslēgas no spiegu noliktavas, kur glabājās briljanti, zelts...[6] Ja ticēt plaši pazīstamajam SAB darbiniekam Indulim Zālītem, tad anonīms esot bij. VDK pulkvedis Rubulis, Latgales lielsaimnieka, Kominternes algota nelegālista dēls, kas savā čekistu gaitu noslēgumā vadīja režīmam pašu uzticamāko VDK apakšvienību, kas apsargāja augstāko nomenklatūru. Tātad visai respektējams liecinieks...

Bet kāpēc tad par 12 vāciešu nodarījumiem vēl vakar vajāja vecu vīru Konrādu Kalēju, tā viņu priekšlaicīgi iedzenot kapā? Lieta tā, ka neviens no Latvijas tiesībsargāšanas iestāžu darbiniekiem tā arī nav vēlējies izmantot Krievijas pretīmnākošo nostāju par Staļina-Brežņeva laiku noziegumu atklāšanu un nav aizbraucis uz Maskavu pēc apstiprinātas F. Jekelna liecības kserokopijām un citiem dokumentiem, lai beidzot likvidētu komūnistiskā totalitārisma falsifikācijas arī holokausta vēstures jomā.

Ētiskā plānā īpaši satriecošs ir aculiecinieces, vēlākās Latvijas (Valsts) Universitātes docentes, vēstures zinātņu kandidātes Veronikas Kanāles atmiņu stāsts vēl raksta autora studentības gados. Proti, 1941.29.VI-1.VII Rīgas kaujas laikā ebreju pamatmasa no Rīgas tikusi evakuēta pilsētas zilajos autobusos. Tikai... NKVD daļas noslēgušas veco Latvijas valsts robežu pie Vidzemes šosejas. Evakuētie Rīgas ebreji Krievijā nav ielaisti. Transporta līdzekļu sablīvējumu bombardējuši un apšaudījusi Trešā Reicha gaisa spēki. Tikai nedaudziem, arī pašai V. Kanālei, izdevies iekļūt Krievijā pa apkārtceļiem, pārējie nokļuvuši nacionālsociālistisko eksekutoru varā.

Šo informāciju raksta autors publicēja II Pasaules latviešu zinātnieku kongresa težu krājumā. [7] Savu reprezentatīvā foruma referāta tekstu raksta autors ar kongresa prezidija starpniecību nodeva Valsts prezidentei V. Vīķei-Freibergai. Nekāds Latvijas Republikas tiesībsargāšanas institūciju atsaukums nesekoja, kas liecina, ka V. Kanālei bijusi taisnība. Līdz ar to kaŗa noziedznieki nav meklējami tajās padomju funkcionāru un virsnieku aprindās, kas organizēja Rīgas evakuāciju, bet gan tajās NKVD daļās, kas slēdza veco valsts robežu. Domājams, 5. NKVD iekšējās apsardzes pulka komandieŗu un komisāru vidū, kas jau bija atstājuši aiz sevis asiņainas pēdas Rīgas Centrālcietumā, Baltezerā u.c.

Netiešu apstiprinājumu V. Kanāles atmiņu stāsts ir guvis virsprokurora Ulda Strēļa 1995. gada apsūdzības rakstā pret Alfonsu Noviku: 1941. g. vasarā, kad pēc vācu armijas uzbrukuma A. Noviks kopā ar krievu armiju atkāpās no Rīgas Vidzemes šosejas virzienā, braukdams automašīnā, ceļa posmā pirms pagrieziena uz Tallinu A. Noviks caur mašīnas logu šāva uz bēgļiem, kliedzot: Panikas cēlāji! No A. Novika raidītiem šāvieniem nokrita izmeklēšanas laikā nenoskaidrota sieviete un zēns. [8] Noviks tobrīd bija LPSR Iekšlietu tautas komisārs, tāpēc viņš varēja dot pavēli NKVD daļām slēgt robežu civiliedzīvotājiem.

Raksta autors pauž cerību, ka varbūt kaut kad tomēr turpināsies tiesas procesi pret A. Novika kolēģiem un pārāk centīgajiem padotajiem, kuŗi taču bija noziedzīgi pārkāpuši arī tā laika PSRS likumus. Jau citētajā U. Strēļa apsūdzības raksta lapā varam arī izlasīt: 1940. g. rudenī, Rīgā, A. Noviks ieradās Iekšlietu tautas komisariāta ēkas pagrabtelpās, kur atradās ieslodzītie, kuŗi bija sasisti un vaidēja. A. Noviks sāka šos cilvēkus kamerā spārdīt kājām un saucot: Ak, tu neatzīsies! − vairākas reizes uz viņiem izšāva ar pistoli. Kad pēc šāvieniem vairāki cilvēki nokrita, A. Noviks viņiem piedraudēja, ka neviens no viņiem dzīvs laukā neizkļūs (..) Izvēršot genocīdu pret Latvijas iedzīvotājiem 1940.-1941. g. un pēckaŗa periodā, A. Novika vadībā viņam pakļauto represīvo iestāžu darbinieki pielietoja dažādas spīdzināšanas metodes (nagu maukšana, sejas sakropļošana, roku un kāju applaucēšana, naglu dzīšana dažādās ķermeņa daļās, ķermeņa dedzināšana, dažādu orgānu nogriešana), sita un sakropļoja aizturētos un cietumos ievietotos nevainīgos cilvēkus un masveidā tos tīši iznīcināja, noslepkavojot Rīgas centrālcietumā un čekas pagrabtelpās ne mazāk kā 131 cilvēku, Rēzeknes cietumā ne mazāk kā 33 cilvēkus, Valmieras cietumā ne mazāk kā 30 cilvēkus, Daugavpils cietumā ne mazāk kā 20 cilvēkus, Liepājas milicijas pagrabtelpās ne mazāk kā 18 cilvēkus, Greizajā Kalnā Ludzas raj. ne mazāk kā 23 cilvēkus.

Līdz raksta autora akadēmiskā pētniecības projekta Polītiskie tiesas procesi Latvijā 1940.-1990. nelikumīgajai atsavināšanai, kuŗu līdz šodienai ar tikpat nelikumīgām metodēm piesedz LU Cilviltiesību katedras vadītājs, profesors un akadēmiķis Kalvis Torgāns, autors bija paspējis apzināt apmēram 300 latviešu palīgpolicistu krimināllietas bij. LPSR VDK archīvā, sīkāk izpētot to aptuveni 100 cilvēku izmeklēšanas un tiesu lietas, kas palīgpolicijā darbojās lielāko masu akciju laikā līdz 1942.II, un viņam nācās konstatēt ļoti ierobežotās iespējas uzzināt no šīm lietām kaut vai daļēju patiesību par holokausta vēsturi Latvijā. Profesionālas izmeklēšanas un nacionālsociālistisko eksekutoru dokumentācijas apzināšanas vietā raksta autoram nācās sastapties ar primitīvu balstīšanos uz apsūdzēto „pašatzīšanos,” kas turpmāk tika izmantota kā apsūdzības pierādījums arī pret citām personām. Pat Rīgā atstātajā VDK archīva daļā var atrast dokumentālus pierādījumus, ka šīs pašatzīšanās tika panāktas ar spīdzināšanas palīdzību. 18. policijas bataljona kaŗavīrs Jānis Ampermanis, kuŗu 1948. gadā notiesāja uz 25 gadiem, 1940. gadā uzrakstīja sūdzību PSRS VDM īpašajai apspriedei, ka viņš ir arestēts divreiz − 1944. un 1948. gadā. Abas reizes viņu pratināšanās situši un tā piespieduši parakstīt patiesībai neatbilstošus protokolus par piedalīšanos cilvēku šaušanās Minskas rajonā. [9]

Pavērušos KGB archīvu dokumentu gaismā pārbaudāmas arī holokausta pārdzīvotāju liecības. No dzīvu palikušo ebreju liecībām Andrievs Ezergailis īpaši izceļ Frīdas Mihelsones, Ellas Medaljē, Matīsa Lutrina, daļēji Makša Kaufmana liecības. Ellu Šepšeloviču-Gūtmani-Medaljē Ezergailis uzskata par ļoti nozīmīgu un ticamu liecinieci kaŗa noziedznieku prāvās, ieskaitot Viktora Arāja tiesas procesu. [10] Diemžēl avotu kritikas ietvaros Ezergailis pat nepiemin to, ka liecību sniegšanas laikā E. Medeljē bija LPSR VDK štata darbiniece − tulks, kā to apliecina viņas paraksts zem 1944.31.XII Imanta Gaiļa nopratināšanas protokola [11] u.c. Vai par to zināja arī Rietumu justīcija un vai tāpēc šī lieciniece ir atzīmēta kā īpaši ticama? Vēl jo vairāk tādēļ, ka Ezergailis ne bez pamata uzskata VDK par galveno holokausta vēstures falsificētāju. Nav tikai skaidrs, kāpēc Ezergailis „meklē čekistus” holokausta pārdzīvotājā un emigrantā Bernhardā Presā, [12] nevis VDK štata darbiniecē Ellā Medaljē.

Par NKVD-KGB-Smerša veiktajām holokausta vēstures falsifikācijām līdz šim nav runājuši paši falsifikātori − padomju represīvo iestāžu virsnieki. Īpaši labvēlīgā situācijā šajā ziņā atrodas Latvijas Universitātes profesors Pēteris Krupņikovs, kas ir arī Latvijas Universitātes žurnāla Latvijas Vēsture red. kolēģijas loceklis. Viņa liecībai būtu īpaši liela vēsturiskās izziņas vērtība, jo Rīgas tribunālā viņš tulkoja F. Jekelnam apsūdzības rakstu (visi Rīgas tribunāla dokumenti bija krievu valodā, ko Jekelns neprata). [13] Krupņikova tēvs Jakovs bija viens no pašiem bagātākajiem Romanovu Krievijas fabrikantiem un lieltirgotājiem, kas I Pasaules kaŗa gados bija galvenais piegādātājs svarīgākajam kaŗa rūpniecības centram − Urālu metalurģiskajiem kombinātiem. Vēl joprojām ir liela un intriģējoša vēstures mīkla − kāpēc šīs lielkapitālistu ģimenes piecistabu dzīvoklī Rīgā, Skolas ielā, Jakova vecākais dēls Gercs (Grigorijs) kā bezpavalstnieks izdeva Latvijas Komūnistiskās Partijas legālo žurnālu krievu valodā Nord Ost, bet pirms 1940. gada PSRS militārās okupācijas kopā ar Pēteri Krupņikovu arī LKP centrālorgāna Cīņa nelegālos numurus, tā aktīvi veicinot okupācijas sagatavošanu. [14] Vēl lielāka un tāpēc jo intriģējošāka vēstures mīkla ir tā, kā lielkapitālista atvase P. Krupņikovs bija varējis kļūt par Sarkanarmijas Ļeņingradas kaŗa apgabala Pretizlūkošanas pārvaldes Nāvi spiegiem (Smerš) 4. nodaļas operatīvo darbinieku leitnanta dienesta pakāpē. [15] Tas taču notika Staļina laikos, kad saimniekus deportēja ar visiem ģimenes locekļiem kā 30 hektāru lielas saimniecības īpašniekus. Parallēli darbam ar īsti drūmu neslavu apvītajās komūnistu represīvajās iestādēs Krupņikovs bija Latvijas Valsts universitātes vēstures students − neklātnieks. Vēlāk arī Latvijas PSR Polītisko zināšanu un zinātņu popularizēšanas biedrības Rīgas nodaļas direktors, marksisma-ļeņinisma docents Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā, vēstures profesors Latvijas Universitātē un nesen arī profesors Vācijas bundesvēra augstskolā Minchenē. Vēstures zinātnei nozīmīgas būtu arī Krupņikova atmiņas par Trešā Reicha kaŗaspēka grupas Nord štāba kapitulāciju Pelčos pie Kuldīgas, kur viņš piedalījās kā tulks. Varbūt Krupņikovam ir zināms arī viņa komūnistiskās pagrīdes laiku cīņu biedra Herca Lipmaņa dēla Leibovica [16] tālākais liktenis, kas pēckaŗa gados kā čekists izmeklēja kaŗa noziegumus medicīnas laukā.

Pēc raksta autora domām, arī kaŗa noziegumu jomā jāpierāda katra indivīda konkrēts noziegums kā to arī prasa pašas elementārākās cilvēktiesību un justīcijas normas. Nekavējoties jālikvidē pieļautās tiesu kļūdas − vispirms jau pret Viktoru Arāju.

II Pasaules kaŗa radītie relatīvie demogrāfiskie zaudējumi Baltkrievijā, Latvijā, Polijā sastādīja ap 20% no iedzīvotāju kopskaita. Kaŗa izraisītāju vidū zaudējumi bija daudz mazāki − PSRS ap 9% un Vācijā ap 5%. [17] Diemžēl Rietumu valstu historiogrāfijā pat hipotēzes līmenī nav izdarīts mēģinājums noskaidrot, kāpēc Baltijas reģiona tautas cieta dubultsmagi. Pēc raksta autora domām šāda situācija liecina par Rietumu vēstures rakstniecības ievirzīšanos lielvalstiskās domāšanas kategorijās.

Noslēgumā raksta autors diskusijai izvirza priekšlikumu par jaunas vēstures palīgzinātnes, noziegumu vēstures izveidošanas nepieciešamību, kur minēto problēmu izpētītu kompleksi − vēsturnieki, kriminālistikas speciālisti, juristi u.c. Lai konstatētu, cik liela nozīme konkrētajam noziegumam bija cilvēces vēsturē, cik lielā mērā tas ietekmēja turpmāko cilvēces attīstību. Kā liecina arī šis raksts, strādājot izolēti, ir pieļautas vairākas pamanāmas kļūdas totalitāro režīmu noziegumu izpētē.

 

 

Dr. habil. hist. Indulis Ronis, Latvijas Zinātņu akdēmijas īstenais loceklis (kopš 1992) un 90. gados Vēstures Institūta direktors, ir daudzu vēstures pētījumu autors.

P.S. Akadēmiķa Induļa Roņa jau gada sākumā mūsu rakstu krājumam piesūtītā raksta īsināts variants iespiests Lauku Avīzes š.g. 1.VII numurā.

 

Vēres

[1] Sīkāk skatīt: I. Ronis. „Masu slepkavības Latvijā nacionālsociālistiskās okupācijas laikā un atbildības problēma historiogrāfijā.” Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, 2000, 4/5 (54. sēj).

[2] Bundesarchiv Koblenz. Ereignismeldung UdSSR. Nr.1−160 (1942.26.1), R 58.

[3] Haralds Biezais. Latvija kāškrusta varā. Sveši kungi − pašu ļaudis. Gauja, 1992. 201. lp.

[4] Sīkāk skatīt: I. Ronis. „Tautību naida kurinātāji Latvijā.” Daugavas Vanagu Mēnešraksts, 1995, 1:12.

[5] Andrievs Ezergailis. „Varoņa trešais kritiens: humānistiskā saruna ar Mavriku Vulfsonu.” Atmoda Atpūtai, 1994.21. un 24.IX.

[6] „Es kalpoju savai latviešu tautai...” Rīgas Balss, 1994, 12.IX.

[7] I. Ronis. „20. gs. totalitāro režīmu masu terrors Latvijā: avotpētnieciskās problēmas.” II Pasaules latviešu zinātnieku kongress. Težu krājums. Rīga, 2001. 614. lp.

[8] Uldis Strēlis. „Apsūdzības raksts krimināllietā Nr.81200790,” 62. lp.

[9] Latvijas Valsts arhīvs (LVA), 1986.7.IV. 29176. lietas uzraudzības lieta (bez lappušu numerācijas).

[10] Andrievs Ezergailis. Holokausts vācu okupētajā Latvijā 1941.-1944. Rīgā: Latvijas vēstures institūta apgāds, 1999. 294.-296. lp.

[11] LVA, 1986.1.IV, 40 558.1, 1. sēj., 122. lp.

[12] Andrievs Ezergailis. Cit.op., 47. lp.

[13] Latvijas Valsts vēstures arhīvs (LVVA), 3235.f., 2.apr., 5205.1., 31. lp. No vēstures tomēr mācās. Starptautiski pazīstamais vēsturnieks Pēteris Krupņikovs atzīstas, ka kopš jaunības viņu aizrāvusi tā saucamā mutvārdu vēsture. Teksts − Egīls Zirnis, foto − Raitis Puriņš. Sestdiena, 1999.25.IX, 5. lp.

[14] P. Krupņikovs. „Pēdējais Spartaks.” Cīņas balsis. Apcerējumu un atmiņu krājums par revolucionāro presi latviešu nacionālistiskās buržuāzijas kundzības laikā 1920-1940. Rīgā: Latvijas Valsts izdevniecība, 1959. 53.-61. lp.

[15] Latvijas Zinātņu akadēmijas arhīvs. Akadēmiķa Viļa Samsona personiskais fonds, 5.IV, 2.1.,120. lp. u.c.

[16] LVVA, 3235.f.,2.IV, 5856.1.

[17] P. Zvidriņš, I. Vanovska. Latvieši. Statistiski demogrāfisks portretējums. Rīgā: Zinātne, 1992. 46. lp.