NERAUGOTIES UZ KAITĒM...

Jāsumina, protams, katrs nopietns mēģinājums kaut cik regulāri izvest latviešu literātūru pasaulē ar angļu valodas starpniecību. To līdz šim, lai gan pārāk reti, ir veicis Latviešu PEN Centra izdevums Latvian Voices - occasional papers of the Latvian pen. Visnotaļ daudzsološa ir Latvian Literature debijas numura (2002 - pavasaris/vasara, 52 lp.) klajā laišana Latvijas Kultūrkapitāla fonda un izdevniecības Atēna (atena@parks.lv) paspārnē. Žurnāla stūrmaņa krēslā sēdošā romānu Laiku grāmata (skat. JG 217:19-22) un Padomju Latvijas sieviete (JG 228:23-26) autora Paula Bankovska līdzveidotāju komandā: Ingūna Beķere, Viktors Freibergs, Margita Gūtmane, Nora Ikstena, Karstens Lomholts. Ārēji veiksmīgi, bet iztēli ne pārāk rosinoši noformētā izdevuma (ar Jāņa Bula iemūžinātu Baltijas Asamblejas 2000. gada literātūras balvas laureātu Jāni Rokpelni uz vāka) apakšvirsraksts: Poetry and Prose from the Heart of the Baltics - tātad dzeja un proza no pašas "Baltijas sirds," par ko dažs labs reģiona lasītājs varētu arī pavīpsnāt. Kaut kā atmiņā nāk jūsmīgā gavilēšana 1945. gadā par visas cilvēces sirdi Maskavu, kas nāca no 20. un 30. gadu smalkā līriķa, džentlmeņa cerīņu frakā, Sudrabkalnu Jāņa spalvas. Bet tas nu tā.

No rakstnieka un kritiķa Gunta Bereļa ievadrindkopām izriet, ka žurnālā ietverts mūsu literātūras pašas virsotnes piecinieks (Latvian High-Five) - Jānis Rokpelnis, Nora Ikstena, Pēters Brūveris, Vizma Belševica un Aleksandrs Čaks. Kaut arī viņi pārstāv dažādus laikus, dažādu poētiku un dažādus dzīves uzskatus, vienā ziņā viņi līdzinās viens otram, proti, nav iespējams iedomāties latviešu literātūru bez viņiem, [jo] ikviens pārstāv kādu nozīmīgu pagriezienu latviešu literātūrā. Tādēļ, lūk, šie pieci turami pienācīgā vērtē un augstumā. Vai nav pārāk skaļi un pāragri teikts? Daži noteikti, bet vai visi?

Berelis mēģina trāpīt naglai uz galvas, piespraužot katrai no šīm literātūru vadošajām figūrām dažkārt asprātīgas un vienlaikus visaptverošas etiķetes. Čaks - mūsdienu latviešu dzejas pīlārs. Belševicas dzeja ir zieda un cirvja dialogs. Mazliet drūmais skeptiķis un egocentriskais ciniķis Rokpelnis 90. gados metamorfozējas par romantiķi bez sentimentalitātes, pravieti bez patētikas. Brūveris savu dzeju jeb katedrāli ceļ vienlaicīgi no pamata uz augšu un no pašas torņa galotnes uz leju. Ikstena klaji pauž savu radniecību ar postmodernisma poētiku.

Daiļdarbu atlase ir teicama - Rokpelņa 5 vārsmas no krājuma Lirika (1999), fragments no Ikstenas romāna Jaunavas mācība (2001; skat. JG 228:46-47), Brūvera 5 dzejoļi no Ziedi zaudētājiem (1999), Belševicas autobiografiskās triloģijas 1. grāmatas Bille 1. nodaļa un divas jau sen angliskotas (būtu bijis pareizi uzdot avotu) Čaka poēmas. Jāpiebilst, ka laimīgā kārtā tikai pirmo trīs autoru darbi iznākuši Atēnas apgādā. Ja būtu vēl kāds, Latvian Literature nr.1 varētu tikt vērtēts kā izdevniecības reklāmizdevums.

Katra rakstnieka devumu ievada pāris lappušu garas, viņu spalvas māsu (un viena brāļa) veidotas esejas-vizītkartes, labas kvalitātes foto un bibliografiska informācija, kas diemžēl ir nepilnīga un kļūdaina. Piemēram, Belševicas oriģināldzejas kontā iespējams saskaitīt tikai septiņas, nevis astoņas grāmatas. Uzskaitē neminēts palicis ne tikai pirmais krājums (1955), bet pat tāds pagrieziena darbs kā Gadu gredzeni (1969), turklāt Ķikuraga stāsti (1965) ielavījušies starp dzejgrāmatām. Uzskaitījumā (šeit un arī citur) lūkots darīt zināmus pirmpublicējumu gadus. Bet redaktoriem acīmredzot pagājis secen Billes pirmpublicējums 1992. gadā, turklāt vismaz divos izdevumos, (tātad trīs gadus pirms minētā Jumavas 1995. gada izdevuma) Mežābeles apgādā Ņujorkas pavalsts pilsētā Itakā (Ithaca) - ar grāmatas beigās pievienotu šo rindiņu rakstītāja interviju ar rakstnieci 1989.12.II Parīzē, kā arī intervijā minēto dzejoļu pārpublicējumiem.

Drāmatisko poēmu no viduslaikiem, Matīss, kausu bajārs, Čaks saraksta vācu okupācijas laikā; tā gan netiek publicēta 1943. gadā, kā lasāms bibliografijā, bet turpat 30 gadus vēlāk - 1972. gadā, Rīgā, Rakstu 2. sējumā. 1973. gadā to izdod Grāmatu Draugs Ņujorkā. Mildai Grīnfeldei veltītās Debesu dāvanas izveide notiek 1943. gadā, bet pirmoreiz tā publicēta tikai 1980. gadā. Tas pats ar krājumu Lakstīgala dzied basu, kas publicēta, un tikai daļēji, pirmoreiz minēto Rakstu 2. sējumā, nevis 1944. gadā, kad Čaks pabeidzis tā izveidi. Dzejoļu krājuma Mana paradīze 1. izdevumu Valtera un Rapas apgāds laiž klajā 1932. gadā, nevis Daugava 1951. gadā Rīgā, kad tur tāda apgāda nav un nevar būt. Daugava tajā gadā gan publicē greznu, Niklāva Strunkes ilustrētu, Manas paradīzes izdevumu Stokholmā. Uzzinām informatīvi lietderīgo biografisko stāstījumu angliskotājus, arī to, ka Čaka dzejas tulkojusi Rūta Spirsa, Belševicas Billes nodaļu - Ilze Kļaviņa-Millere, un Ikstenas prozas fragmentu - Baņuta Rubesa, bet miglā tīti paliek Brūveŗa un Rokpelņa dzejas kopu angliskotāji. Jājautā, kādēļ līdzstrādnieku uzskaitē viņu darbi uzdoti tikai latviski, ja visur citur grāmatu nosaukumi iekavās pārtulkoti angliski, un kāpēc neatrodam minētu nevienu pašu dzejnieces-redaktores Ineses Zandres, drāmaturģes-teātrinieces Baņutas Rubesas un kritiķes Ievas Dubinas darbu?

Apcerēs par rakstniekiem diskutējami ir daži domu lidojumi. Bereļa skatījumā Čaka dzīves pēdējie gadi ir nomāktības piesātināti - negribēdams provocēt padomju režīmu, (..) viņš to sāk slavināt. Cittautu lasītājs varbūt vēlētos arī uzzināt, ka, neraugoties un slavinājumiem, režīms ar jo lielu neatlaidību kaŗ dzejniekam kaklā "kosmopolīta," buržuāziskā estēta," "formālista" un vēl citu "nāves grēku" birkas, kas viņu pāragri iedzen kapā. Uz to it kā garāmejot norāda Margita Gūtmane, bet nez vai viņai taisnība, ka padomju režīms piespiež Čakam komponēt peonus Padomju Dzimtenei un Staļinam - tādus kā:

Par Staļinu es balsot eju,
Viņš mūsu pirmais kandidāts,-
Viņš sauc un laimīgs paceļ seju,
Mirdz kvēla sirds un drosmīgs prāts (skat. Kopoti raksti. 5. sēj. 2001).

Šīs rindiņas gan varētu izklausīties arī kā puiciska ņirgāšanās. Nekādā ziņā, patiesībai neatbilst apgalvojums, ka latviešu emigranti [t.i., polītiskie bēgļi] bieži negrib piedot Čakam viņa izšķiršanos palikt Latvijā 1944. gadā, tādējādi atļaujot padomju polītiskajai propagandai ļaundabīgi izmantot viņa talantu un vārdu. Atliek tikai pašķirstīt zinātņu doktora Benjamiņa Jēgera piecsējumu Latviešu trimdas izdevumu bibliografiju / Bibliography of Latvian Publications Outside Latvia (Stokholma-Rīga: Daugava, 1968-1998), lai pārliecinātos, ka trimdā izdotas 16 Čaka darbu grāmatas, kam pievienojas apceres par dzejnieku gan rakstu krājumos, gan periodikā.

Jāšaubas, vai padomju literātūras pētītāji noticēs Guntim Berelim, ka latviešu literātūra atbrīvojas no sociālistiskā reālisma važām jau 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā. Tiesa, pēc PSKP CK 20. kongresa 1956.II un arī pēc 22. kongresa (1961) uz neilgu laiku iestājas atkusnis, kad Solžeņicinam atļauj publicēt romānu Odjin Djeņ Ivana Daņisoviča (Ivana Deņisoviča viena diena), Jevtušenko - dzejdarbus Babyj Jar un Nasļedņiki Staļina (Staļina mantinieki), Šostakovičam - atskaņot 13. simfoniju, bet drīz vien atkal iestājas ilgstoša sala periodi. Bereļa izteika izklausās mazliet pēc lielīšanās - lūk, Latvijā agrāk kā jebkur citur PSRS... Protams, tas viss atkarīgs no tā, kā tīkas definēt sociālistisko reālismu. Intriģē (un prasās pēc vēl) skopā vārdkopa par Jāni Rokpelni - viņš rakstīja disidentisku dzeju (..) vadīja subversīvu kontrakultūras kustību, lai kaitētu padomju režīmam.

Gandrīz visi biografisko rakstu autori izrāda tieksmi izgreznot sevis apcerētos, tā teikt, kā Jāņu govis - ar nolūku apžilbināt lasītāju, par katru cenu uzsverot žurnālā iekļauto vārda meistaru radniecību ar daždažādiem pasaules literātūrā pazīstamiem vārdiem. Piemēram: Marsels Prūsts [Marcel Proust] rada 20. gadsimta Parīzi, Džeims Džoiss [James Joyce] - Dublinu, Džons Dos Pasos [John Dos Passos] - Ņujorku, bet Rīga tiek izperēta Jāņa Rokpeļņa sirdī. Lasot Ikstenas darbus, arī Rubesai acu priekšā rādās Džoiss un piedevām T.S. Eliots. Zanderes ieskatā Brūveris flirtē ne tikai ar bītniku dzejdari Alenu Ginsbergu (Allen Ginsberg, nevis Ginsburg), bet arī saprotamā kārtā ar veselu plejādi sevis atdzejoto autoru (Baltrušaitis, Mykolaitis-Putinas, Platelis, Radauskas, Emre, Ibn al-Mukafa, Kemal, Rifat, Verlaine, Hlebņikov u.c.). Kronbergs dēvē Belševicas dzeju par vienlaikus lokālu un kosmisku - tāpat kā tas esot Šemusa Henija (Seamus Heaney), Dareka Volkota (Derek Walcott) vai arī Vislavas Simborskas (Wyslawa Szymborska, nevis Wyslava Symborska) dzejā, bet Bille ir traģiska un tajā pat laikā humora caurvīta - tāpat kā, piemēram, Gintera Grasa [Günter Grass] Katz un Maus vai arī dažas no izcilākajām īru bērnības atmiņām. Gūtmane savukārt pavisam pelnīti sasaista Čaku ar imažinistu Jeseņinu un futūristu Majakovski.

Žurnāla līdzstrādnieču uzvārdi (izņemot Rubess) iespiesti ar sieviešu kārtas galotnēm, bet apceru angliskotāju - ar vīriešu (Rita Laima Bērziņš, Māra Rozītis). Vai tā ir atbalss no šimbrīžam notiekošā cīniņa ap sieviešu uzvārdiem?

Nav bijusi izdevība izzināt, cik atbilstīgi vai neatbilstīgi oriģinālam ir daiļdarbu tulkojumi, bet tie lasās gludi un plūstoši. Mākslinieku spožums nav zudis, un tas ir galvenais. Bet apcerēs par iekļautajiem rakstniekiem valoda ne vienmēr dod iemeslu vīt rozes ap galvu, lai valda prieks (Aspazija), par ko atbildība gulstās uz angļu valodas redaktora kamiešiem. Pāris vietās nav pat ievēroti izlaisti vārdi (piem.:...Belševica has written some the most...). Šur un tur neveikli darinājumi, kā teiktu Jānis Liepiņš, skan ausīs brangā negantībā. Literatūru un Mākslu nevar dēvēt par magazine, t.i., žurnālu. Desert island vietā droši vien jābūt deserted island. Jeseņins raksturots ar īpašības vārdu imaginative, kas, protams, ir taisnība, bet raksta autore runā par Jeseņinu kā literātūras virziena (1919-1927) imažinisma pārstāvi (attiecībā uz krievu dzejnieku būtu jāsaka imagist poet). Grūti tulkotājam gājis ar Čaka ielas puikām - street boys noteikti neatbilst latviešu nozīmei (varbūt labāk - city scamps, city punks, city toughs). Un arī urban boy izklausās mazliet jancīgi, runājot par pilsētas zēnu. Un var droši teikt, ka Juris Kronbergs pats noteikti nebūtu kabinājis savam vārdam klāt - first and only professional Latvian poet who lives outside Latvia. Par galīgu neprofesionalitāti liecina arī tulkotās divas rindkopas no Bereļa recenzijas (laikrakstā Diena) par Ikstenas romānu Dzīves svinēšana žurnāla pēdējā lappusē. Toties nevainojami angliskots Polsenas (Christa Leve Poulsen) recenzijas fragments no dāņu laikraksta Bursen par to pašu grāmatu.

Galaslēdziena atziņa: Latvian Literature lappusēs vietām manāmas jauna žurnāla bērnu slimību pazīmes. Būtu jāņem vērā, ka šāda veida izdevumos parasti iedziļinājas vairāk vai mazāk skolās gājuši un kritiski ievirzīti, dažkārt pat pārmērīgi pedantiski ļautiņi. Salīdzinot, priekšzīmīgi rediģēts, kaut arī vizuāli ne tik iepriecinošs kā Latvian Literature, ir sākumā minētais Latviešu PEN centra izdevums Latvian Voices. Viss teiktais, protams, nebūt nenozīmē, ka nr. 1 metams tumšā atvarā. Šāda veida reprezentabli latviešu literāri izdevumi ir ārkārtīgi vajadzīgi. Vēlēsim sekmes un ar neizsakāmu nepacietību gaidīsim nr. 2.

 

Rolfs Ekmanis