Jaunā Gaita nr. 230, septembris 2002

 

 

 

NEŽĒLĪGA GADSIMTA SADRAGĀTS EGO

Mavriks Vulfsons. 100 dienas, kas pārvērta pasauli: no slepenās diplomātijas vēstures, 1939/1940. Rīga: Inkolat N, 2000. 124 lp.

 

Vadoties pēc kultūras bibliofilu standartiem, Vulfsona grāmata ir chaotiska, varbūt pat negrāmata. Nosaukums neatbilst saturam. Saturs ir pārāk šaudīgs, lai noenkurotos lasītāja apziņā. Šī nav tā autobiografija, ko Vulfsons vairākkārt apsolījis. Laiku pa laikam pat uzsācis. Bet ačgārnā griezumā tā tomēr tāda varētu būt, jo sasaistās ar pirmo neatmiņu sējumu Kārtis uz galda. Ilustrācijas ir tās pašas. Tajā pat laikā jāatzīst, ka lasītājam lapas škiras ātri, un ne jau tikai daudzo bilžu un balto plankumu dēļ. Savai pagātnei piedienīgos, īsos, telegrafiskos teikumos Mavriks ir izvērpis saistošu stāstījumu. Ja pirmo Mavrika "autobiografiju" pārklāja neskaitāmu balto palagu kārtas, šis darbiņš ir autobiografija otrā pakāpē - priekšplānā fotografijas, kur redzams Mavriks kopā ar vācu aristokratiem. Fonā autora trauslais, nežēlīgā gadsimta sadragātais ego, kas, neatrazdams krēsla vietu starp ļaudīm, kuri viņu pazīst, meklē sēdekli abstrakciju vidū - to ļaužu vidū, kas citā laikā viņu būtu aizsūtījuši uz Aušvicu. Komisārs Mavriks savukārt būtu viņus nodevis nagu maucēju rokās. Ja iepriekšējā grāmatelē Vulfsons zvērēja mīlestību proletāriātam, tad 100 dienās viņš ir pārmeties uz aristokratiskiem teutonu snobiem.

Grāmatas autors pārcilā vairākus tematus:

1) Molotova-Ribentropa Pakta diplomātiju - tā pirms- un pēcspēli, un viss tas sacīts ar trīsdesmito gadu kaŗa mākoņu plīvošanos.

2) Vācu "aristokratisko" diplomātu un pretestībnieku biografiju saliedēšanu ar vēl neuzrakstīto savējo. Misteriozā Vulfsona aktīvizēšanās 80. gadu beigās joprojām prasās izskaidrojuma, bet nenoliedzami viņš uzkāpa uz PSRS drupām un ieguva daudzu vāciešu simpātijas, kuŗi, kā grāmata pārlieku pierāda, neliedza viņam izdevību knipsēties. Gorbačova mandāts sameklēt Vācijā Molotova-Ribentropa Pakta izcelsmi Vulfsonam deva iespēju ne tikai atgriezties Eiropā, bet arī sapazīties ar dažiem vēl dzīvajiem nacistu laika diplomātiem. Sarunām noteikti vajadzēja būt bezgala interesantām, jo kā vieniem, tā otriem jācīnās par savu personu. Pretsēdētājam fikcija bija jāpārdod kā īstenība. Vulfsonam vajadzēja izlikties par liberāli, bet vecajiem vāciešiem - par nacisma pretiniekiem. Grāmatiņa ir šīs nereālās andeles rezultāts.

Pirmā daļa vairāk vai mazāk atbilst grāmatas virsrakstam, lai gan 100 dienu robežšķirtni var skaitīt kā gribi, bet atrast nevar. Nosaukta dzejiski par Patiesības lauskām - tā atstāsta Molotova-Ribentropa Pakta priekš- un pēcvēsturi. Sevišķi izcelti vācu diplomāti Maskavā, un mēģināts pierādīt, ka viņi bijuši pretnaciski eiropieši, kas darbojās pret Hitleru. Še daudz kas tāds, ko varētu saukt par slepenu, varbūt pat aizkulišu, diplomātiju.

Otro daļu, kam nav īsta sakara ar pirmo, ateistiskais autors nosauc Mēs - kristieši, kur cildina sirdsapziņas "šķīstos," augstdzimušos vāciešus, dažus viņam pazīstamus, kas "neizskaidrojamu" iemeslu dēļ bija sacēlušies pret nacismu. Šo nodaļu rakstot, liekas, Mavriks ir saskatījis "pērļainos vārtus" - ja ne tos, kurus Svētais Pēteris apsargā, tad vismaz tos, kurus cilvēks ar pelēku padomju somu mugurā redz, ieejot elitāras sabiedrības kristalla lustras apspīdētā salonā. Pretestībnieki Hitleram, protams, bija. Bet nevar pievienoties Mavrika viedoklim, ka viņi to darīja reliģiskas un šķiriskas izcelsmes dēļ. Gribu kādreizējam proletāriāta pielūdzējam atgādināt, ka pretestībnieki bija arī vācu strādnieki. Kara beigās biju nonācis Saksijas ogļraču vidē. Varu liecināt, ka starp tiem ļaudīm, kas sasveicinājās ar Glück auf!, nekādu Hitlera dievināšanu nepamanīju.

Grāmatiņas noslēgumā teutoņu baronu stilā Vulfsons pamet kaulu arī Latvijas pamattautai, apgalvodams, ka arī starp latviešiem esot bijuši sirdsapziņas bruņinieki, piem., Latvijas Centrālās padomes biedri: Čakste, Rancāns, Cielēns, Salnais u.c. Tiesa, visi Mavrika piesauktie bija pretestībnieki, bet tādu bija maz, ducis vai divi. Vulfsons, liekas, ir akls attiecībā uz latviešu tautas masīvo pretestību - to zemnieku tūkstošiem, kas, neskatoties uz draudiem, dzina "dzimtenīti" Latvijas strautmalās. Pēc Vulfsona kritērija arī Gustavs Celmiņš, lielais Latvijas antisemīts, bija sirdsapziņas šķīstais, jo viņš, vairāk nekā jelkāds cits latvietis, uzsāka tuvcīņu ar nacismu. Ir jau vēl cita aromāta tabakas, kuŗas varētu iebāzt Mavrika rožkoka pīpē. Gaidīsim, "staļiniskā humānista" nākošo mutācijas veidolu.

 

Andrievs Ezergailis

 

Par Andrievu Ezergaili skat. JG 228:31.