PIEMIŅA UN VĒSTURES LAPPUSES. PIEBILDE
Sandra Kalniete. Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos. Rīga: Atēna, 2001. 298 lp. ISBN 9984-635-78-3
Mani pamudināja rakstīt grāmata Latvijas valsts atjaunošana. 1986-1993. Kad lasīju nodaļas par Latvijas Tautas fronti, vispirms jutos apmulsusi un tad jau dziļi saniknota - tik virspusīgi un nepilnīgi šie nesenās pagātnes notikumi bija apviļāti (..) Man bija tāda sajūta, kā lasot PSKP vēstures grāmatu. Tā pati kokainā birokrātiskā valoda, tikai agrāko partijisko žargonu nomainījis patriotiskais (..) Tāpēc es nolēmu rakstīt savas atmiņas par to periodu no 1988. gada 1. jūnija līdz 1990. gada 4. maijam, kad pati aktīvi biju iesaistījusies Atmodā un tai strādāju kā vēstures melnstrādniece - tā Sandra Kalniete raksta savas grāmatas Es lauzu. Tu lauzi. Mēs lauzām. Viņi lūza ievadlappusēs.
Apmulsums un niknums ir bijuši ļoti labi dzenuļi, lai tagad mūsu visu guvums būtu viens no pamatīgākajiem, izsvērtākajiem darbiem par apbrīnojamo vēstures sprīdi - tautas pašapziņas zvaigžņu stundu. Šajā darbā ar spēcīgu personības zīmogu emocionālitāte iet roku rokā ar asu domas analītiskumu, cieņu pret faktiem, to nepielūdzamību un paškritisku atklātumu.
2000. gadā iznākusī grāmata Es lauzu... veltīta autores vecākiem Ligitai un Aivaram Kalniešiem.
2001. gadā izdotajā grāmatā Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos lasāmi šādi veltījuma vārdi: Manai mātes mātei Emīlijai Dreifeldei, dz. Gāliņai, manam mātes tēvam Jānim Dreifeldam, manam tēva tēvam Aleksandram Kalnietim, kas neatgriezās. Manai tēva mātei Mildai Kalnietei, dz. Kaimiņai, kas izdzīvoja un atgriezās.
Emīlija un Jānis Dreifeldi un viņu četrpadsmitgadīgā Ligita uz Sibiriju tiek izsūtīti 1941. gada 14. jūnijā. 1948.-1949. gadā Ligitai nepilnu pusotru gadu atļauts dzīvot Latvijā, tad atkal jāmēro ceļš uz bijušo nometinājuma vietu. Aleksandru Kalnieti kā "mežabrāli" un padomju varas ienaidnieku apcietina 1945. gadā, tiesā un izsūta uz Ziemeļiem. "Bandīta" ģimenes locekļus sievu Mildu Kalnieti un dēlu Aivaru uz Sibiriju izved 1949. gada 25. martā. Latvijā 1957.30.V atgriežas dzīvi palikušie Ligita, Aivars un Milda Kalnieši un Sibirijā piedzimusī Sandra. (No vistuvākajiem Latvijā viņus sagaida vienīgi Aivara brālis Arnis, kas 1949. gadā, vienpadsmitgadīgs puika būdams, bija palicis pie vecmāmiņas, jo Ligitas trīs brāli kara beigās devušies uz Rietumiem.)
Tā postīta un izkliedēta ir viena dzimta. Tādu bija tūkstošiem.
Lai cik drāmatisku un greizu solu pilna tagadnes Latvijas, patiesības valoda - vismaz par pagātni - no daudzu mutēm ir atskanējusi un atskan, baismie un tik ilgi noklusētie notikumi ir ierakstīti daudzās atmiņu grāmatās, to vairums vēsta tieši par šīm lielajām cilvēku iznīcināšanas un pazemošanas akcijām 1941. un 1949. gadā. Savu artavu tautas liktenarchīvā ieliek katrs dzīves stāsts, katrs atmiņu pieraksts, gan pats vienkāršākais, gan spilgti talantīgi uzrakstītais, tautas vēsturiskajai apziņai tie vajadzīgi visi.
Šajā atmiņu stāstu lielajā dažādībā Sandras Kalnietes grāmatai ir īpaša vieta. Īpaša tādēļ, ka viņa spējusi, izsāpot savu tuvo cilvēku likteņus, ierakstīt tos vēsturē, savienot dzīves stāstu intimitāti un personiskumu ar vēsturiskam lasījumam piemītošu objektivitāti, faktu, dokumentu novērtējumu. Sandra Kalniete, man šķiet, pavisam noteikti apzinājusies, ka viņai tas jāizdara - piemiņas vārdā ne tikai iztēlē jāredz un jāizstāsta tuvinieku ciešanu ceļi, bet arī jāuzraksta tās Latvijas vēstures lappuses, kurās "Visdemokratiskākā vara pasaulē" necilvēcīgi kropļoja un izdzēsa tūkstošiem dzīvju un dzīvību. Tāpēc arī darbam pievienotas tik bagātīgas atsauces, kas precizē izmantotos avotus, publikācijas un ieinteresētam lasītājam paveŗ vēl plašāku vēsturisko kopainu. Un arī Notikumu hronoloģija - ar uzskatāmu dzimtas cilvēku likteņu un vēsturiski polītisko notikumu sasaisti. Daudz laika zīmju - dokumentu papildina Kalnietes tekstu arī grāmatā Es lauzu. Tu lauzi. Mēs lauzām. Viņi lūza.
Protams, tik pilnīgu objektivitātes pamatojumu nevar gaidīt no katra atmiņu rakstītāja, katra dokumentālās prozas autora. Bet ir ļoti labi, ja kāds var arī tā - dzimtas dzīves stāstu vērst spēcīgā Latvijas vēstures mācību stundā.
Situācijā, kad nebeidzam sūroties, ka pasaulē tik maz zina Latvijas vēsturi, tās liktenīgos griežus, kad komūnisma patieso seju īstenībā tik daudzi nevēlas redzēt, Sandras Kalnietes grāmata par cilvēkiem Sibīrijas sniegos ir tā, ko vajadzētu tulkot, un ieinteresētām to darīt vajadzētu būt Latvijas valstiskām institūcijām...
Lūk, cik apvaldīti un vienkārši raksta autore: Kad esmu atguvusies no saskarsmes ar nometņu nāves mašīnas primitīvumu, atškiŗu atkal lietas pirmo lapu un sāku sistemātiski un rūpīgi lasīt. Aizliedzu sev ļauties pārdzīvojumiem. Man ir jātiek līdz vectēva lietas beigām, jo mani vēl gaida deviņi sējumi par manu tēvatēvu Aleksandru Kalnieti, kā arī manas tēvamātes Mildas un tēva Aivara lieta. Tomēr ceturtajā lapā mani sagaida jauns emocionāls trieciens. Ieslodzītā anketā mana vectēva parakstam līdzās ir viņa pirksta nospiedums. Izsprāgst asaras. Uzlieku savu roku uz vectēva pirksta nospieduma un ļaujos ilūzijai, ka mūsu rokas saskaras...
Ildze Kronta
Literātūrkritiķes Ildzes Krontas pirmā apcere - par Vizmas Belševicas dzejoļu krājumu Jūra deg (Padomju Jaunatne, 1966.14.IX). Publicē (vai rediģē) vairākas grāmatas un daudzus mūsu literātūrai veltītus rakstus. Dzīvo Rīgā.
