KĀ LATVIEŠI IECEĻ0JA AUSTRĀLIJĀ
Dēliņš, Emīls. Pirmais gads. Latviešu ieceļotāji Austrālijā 1947-1949. Rīga-Stokholma: Memento/Treji deviņi, 2001. 95 lp.
Kas var zvaigznes izskaitīt, jūras zvirgzdus izlasīt? Kas var izsekot visām daudzo tūkstošu latviešu gaitām, kuri pēdējos pāris simts gados šādu vai tādu iemeslu dēļ vēlējušies vai bijuši spiesti izklīst un izkaisīties pa plašās pasaules malu malām? Aplūkojamā krājumā 1921. gadā Rīgā dzimušais žurnālists un diplomāts Emīls Dēliņš sniedz ziņas par II Pasaules kara latviešu bēgļu ceļojumu no Vācijas bēgļu nometnēm uz Austrāliju ar pirmo šāda veida pārvietoto personu transporta kuģi. Šajā braucienā 262 latviešu vidū bija arī autors. Par ceļā un pirmajā gadā svešajā kontinentā piedzīvoto viņš sūtīja ziņojumus latviešu trimdas laikrakstiem Vācijā un Zviedrijā. Šie ziņojumi tagad kā vēstures materiāli sakopoti grāmatā.
Autors žurnālista gaitas uzsācis jau 1939. gadā Latvijas kareivī. Viņa vēstījumi par braucienu uz Austrāliju ir informātīvi, tajos netrūkst ne humora, ne skumjas rezignācijas par pasaules vēju svaidīto bēgļu likteņiem. Dēliņa ziņojumus kāri gaidīja Eiropā palikušie bēgļi, kas vēl nebija izškīrušies par nākošo iespējamo patvēruma zemi. Tos ar lielu interesi varam lasīt arī šodien kā papildinājumu līdz šim jau publicēto daudz un dažādo likteņstāstu sērijai. Dēliņš apraksta izceļošanas komisiju norisi un aizbraucēju saiņošanos tālajam ceļam, uzsveŗ, ka garīgā Latvija dodas līdz saviem bērniem pāri okeānam dzimtenē un trimdā izdotu grāmatu veidā, dažkārt pat uz ikdienā varbūt nepieciešamu mantu rēķina. Ceļojums ar kuģi, kas ir it kā maza, labi apgādāta pilsētiņa, kurā netrūkst pat kīno, ir brīnums pats par sevi. Baltiešu bēgļi ceļojuma laikā pat izdod atceres izdevumu Baltijas Vikings latviešu, leišu, igauņu un angļu valodās. Kamēr kuģis pa ceļam piestājis Kolombo ostā Ceilonā (tagad Srilankā), latvieši sarīko svinīgu 18. novembra. atzīmēšanu. Vairāki latvieši strādā arī kuģa apkalpē.
1947. XII sākumā Austrālijas krastā nokļuvušos iebraucējus sagaida ziemeļeiropiešiem neierasts siltums. Austrālijas prese apraksta baltiešu bēgļu traģisko likteni un cildina viņu augsti kvalificējamo darbaspēku. Dēliņš vēsta par austrāliešu nepārspējamo laipnību un apliecina, ka pirmais iespaids nav negatīvs. Austrālijas valdības pārstāvji apstiprina, ka valdība neatzīst Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā, un bēgļu dokumentos iebraucēji apzīmēti par Latvijas pavalstniekiem. Paskaidrots, ka tolaik Austrālijas valdība baidījās no dzeltenās rases pārstāvju ieplūšanas savā baltajā kontinentā un lūkoja pavairot balto iedzīvotāju skaitu.
Lielākai daļai ieceļotāju bija jāatkalpo viens līgumgads valdības noteiktā darbā, kas dažkārt nebija piemērots izglītībai, profesijai un spējām. Zobārste strādāja par kalponi, dažādu akadēmisku gradu īpašnieki bija meža vīri, akmeņu skaldītāji vai palīdzēja ievākt cukurniedru ražu. Bija arī izņēmumi. Piemēram, ar trešo bēgļu transportu iebraukušo latviešu profesoru Dr. Edgaru Dunsdorfu (skat. 22 lp.) tūliņ iesaistīja darbā Melburnas universitātē, kur atsaucība un koleģialitāte no pārējo mācības spēku puses ir apbrīnojami silta un neliekuļoti draudzīga. Tai pat laikā centrālu ārzemnieku organizāciju izveidošanu Austrālijas valdība uzskata ar aizdomām un nepatiku, jo vēlas jaunatbraucējus asimilēt valsts polītiskajā sfairā. Taču valdība dedzīgi atbalsta latviešu folkloras un tautiskās kultūras izpausmes, jo vēlas iepazīties ar garīgo bagātību, ko sev līdz atveduši iebraucēji.
Dēliņš apraksta arī grūtības un sarežģīto stīvēšanos ar valdības iestādēm, iekāms izdevās iegūt atļauju publicēt laikrakstu Austrālijas Latvietis, kura dibinātājs, redaktors un izdevējs autors bija no 1949. līdz 2000. gadam. Šī atļauja bija pakļauta veselai rindai stingru noteikumu. Grāmatas beigās ir lappuse ar atsaucēm un piebildēm, kā arī vairākas lappuses ar foto attēliem no atspoguļotā laika posma.
Emīls Dēliņš ir vairāku publikāciju autors. Viņš referējis par literātūru, tulkojis lugas no franču un vācu valodām, bijis Latvijas goda vicekonsuls, goda konsuls un ģenerālkonsuls Austrālijā un kopš 1993. gada arī Jaunzēlandē. Divreiz saņēmis Pasaules Brīvo Latviešu Apvienības Kultūras fonda balvu, apbalvots ar Daugavas Vanagu nozīmi zeltā. Saņēmis karalienes Elīzabetes sudraba jubilejas medaļu un Austrālijas ordeni. 1998. gadā ieguvis Latvijas Triju Zvaigžņu ordeni un kopš 2000. gada ir Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors.
Biruta Sūrmane
