TĪKAMA IEPAŽĪŠANĀS AR MŪSU PREZIDENTI

Ausma Cimdiņa. Brīvības vārdā. Rīgā: Jumava. 2001. 245 lp.

 

Viņa nav mūsējā un neorientējas Latvijas situācijā, un tāpēc mūs nesapratīs - šādas un līdzīgas bažas par Vairu Vīķi-Freibergu, kad viņa 1999.17.V bija ievēlēta par Latvijas Valsts prezidenti, pauda ne viens vien Latvijas pavalstnieks. Bet valodas par Latvijas situācijas neizpratni savukārt arī atklāja jūtamas nepilnības zināšanās par Kanadas latviešu dāmu, kura pēc vairākām balsošanas rokādēm Saeimā pēkšņi bija uznākusi valsts varas struktūras virsotnē, iznirusi it kā no nekurienes. Palīgā ikvienam, kas vēlēsies tuvāk iepazīt Vairu Vīķi-Freibergu, tagad nākusi Latvijas publiciste Ausma Cimdiņa, izvadājot lasītāju pa tagadējās prezidentes dzīves takām, no nākšanas pasaulē 1937. gadā līdz pat prezidentūras perioda otrā gada slieksnim.

Ka šādas monografijas autoram jānāk no "mūsējo," t.i., šinī gadījumā Latvijas un ne emigrācijas latviešu aprindām, ir noteikti viens no priekšnoteikumiem, lai lasītāju vairākums tādu sacerējumu akceptētu kā reālistisku un netendenciozu. Var diezgan droši pieņemt, ka šis vairākums sagaida, lai pielietotās mērauklas, apskatot Valsts prezidentes teikto un darīto, būtu pietiekami "latviskas," pierastas un visiem labi aptveŗamas. Un Cimdiņai arī laimējās katalizātoriskais uzdevums saliedēt ne vienmēr sakritīgos viedokļus un dažādo norišu tulkojumus, apskatot tos objektīvi un iztiekot bez definitīvas šķirošanas mūsu un viņu sfērās.

Vaira atstāj Latviju septiņu gadu vecumā. Daudz lappušu grāmatā veltīts lietišķam aprakstam par skolas gaitām, kas iesākas bēgļu nometnē Vācijā, turpinās meiteņu koledžā franču Marokā, kur ģimene pavada piecus gadus, kad patēvam radusies iespēja saistīties spēkstacijas celtniecības darbos Kasablankas tuvumā, un noslēdzas ar augstākās izglītības apgūšanu Kanadā, kas arī kļūst par pastāvīgo patvēruma zemi un rada platformu spožai zinātniskai un akadēmiskai karjērai. Profesionālā darbība, sākotnēji galvenokārt psīcholoģijas jomā, nekad nenoslīgst tikai laba amata pratēja līmenī, bet ievirzas plašākos apvāršņos un izraisa arī izcilu vispārēju ievērību. Apstiprinājums tam ir viens pēc otra ieņemtie augstie amati Kanadas zinātņu valsts mēroga virsorganizācijās. Kā augstu vērtēta delegāte ar ļoti plašu interešu loku un teicamām sadarbības spējām Vīķe-Freiberga arī apceļo pasauli, pārstāvot Kanadu daudzās starptautiskās konferencēs.

Vairas apdāvinātībā un dzīvē reti sastopamā darba kapacitāte dažādās jomās apjaušama jau meitenes gados: viņa bez pūlēm, dzīvojot tikai īsāku laiku attiecīgās zemēs, apgūst vācu un franču valodu, Rietumvācijā iznākošajā Latvijā parādās saturīgs, vitāls Marokas iespaidu apraksts, kuŗā netrūkst arī literāra iekrāsojuma, pie kam autore ir tikai sešpadsmit gadus veca bēgļu meitene. Tais pašos nedaudzajos gados tiek ieelpota pagaidu mītnes zemes kultūra un iepazītas vietējās paražas, kas nenoliedzami sagādā savas priekšrocības tālākajā dzīvē un darbā.

Marokas gados sakari ar latviešu sabiedrību ir pārtraukti, bet tūlīt pēc ierašanās Kanadā Vaira kļūst aktīva tās locekle, iesaistoties arī trimdas latviešu jaunatnes organizāciju darbā. Studijas un nopietnā nodošanās profesionālajam darbam nebūt nekavē viņu darboties mūsu kultūras pasākumos, rakstīt latviešu periodikā (starp citu arī JG, kur viņa ir līdzredaktore no 1979. līdz 1993. gadam, kā arī daudzu rakstu autore), kopā ar vīru Imantu Freibergu nodoties dainu analīzei un datorizēšanai, arī iekļauties baltiešu koporganizāciju darbā, arī vadībā. Tiek nodibināti sakari ar Padomju Latvijas zinātniekiem un māksliniekiem, ko zināmas trimdas sabiedrības aprindas nebūt neuzņem ar patiku.

Pēc došanās bēgļu gaitās Vaira Vīķe-Freiberga pirmo reizi apmeklē Latviju 1969. gadā. Seko jauns apmeklējums, šoreiz jau kopā ar ģimeni, pēc četriem gadiem, kad rodas pirmie kontakti ar dažādām Padomju Latvijas institūcijām, kas pamazām noved pie profesionālas sadarbības. Tā ir, lietojot Cimdiņas terminoloģiju, sadarbība ar zinātnes un kultūras cilvēkiem Latvijā, bet emigrācijas latviešu vairākums ar organizāciju supernacionālajām, ķīmiski tīrajām vadības aprindām priekšgalā ieņem pilnīgi noraidošu nostāju. Pat pašas māte kādu dienu prasa: Vai tas tiesa, meit, ka tu esi komūniste? - un rezultātā uz ilgāku laiku pārtrūkst kontakts meitas un mātes starpā. Te vietā piezīmēt, ka šodien atbalsts prezidentei ārzemju latviešos ir tikpat kā simtprocentīgs, un nedzird vairs runas ne par nodevējiem, ne arī par kādu nelokāmu patriotisku stāju. Acīmredzot, tāds jēdziens kā absolūtā patiesība neeksistē, un dažkārt ir tikai pozitīvi, ja spējam uz mūžu neiestigt savās reiz par svētām izsludinātajās dogmās.

Deviņdesmitajos gados sakari ar Latviju kļūst daudz tuvāki un intensīvāki. 1991. VII Rīgā notiek Vispasaules Latviešu zinātņu kongress, kurā Vīķe-Freiberga lasa plenārlekciju Scientia et Sapientie, pievēršoties arī zinātnes paškritikai un tādējādi ienesot, kā to atzīmē grāmatas autore, kas tagad ir tieša lieciniece Vairas atpakaļceļam uz Latviju, svaigas, nepierastas vēsmas atjaunotās valsts intelektuālajā gaisotnē. Kaut joprojām kultūras, tātad ne polītiskā vidē, tiek teikta runa Rīgā 1994.4.XII, kas iezīmē viņas ienākšanu Latvijas polītiskajā dzīvē. Runa ir uzmudinājums visai tautai atbrīvoties no vēl zemapziņā snaudošā padomju sistēmas radītā mentālā balasta, nenodoties tikai destruktīvai valsts iestāžu kritizēšanai, bet vairāk par savas situācijas uzlabošanu rūpēties pašiem. Runai ir modinātāja pulksteņa efekts. Un, kā zināms, reakcija, ko izraisa pulksteņa zvans, ne vienmēr ir gaiša un saprotoša. Latviešu intelektuālās aprindas nevar īsti akceptēt pārmetumus par viņu chronisko pasīvitāti, pesimismu, apātiju. Bet kaut kāda atbalss jau tomēr ir radīta. Vairas Vīķes-Freibergas vārds tiek ievērots, kaut arī pagaidām tikai šaurākas kultūras darbinieku grupas ietvaros. Bet izrādās, ka tieši šai grupai ir izšķīrējs iespaids, kad naktī uz 1999.17.VI Vaira Vīķe-Freiberga tiek ievēlēta par mūsu nākamo Valsts prezidenti.

Pamata materiāls grāmatai iegūts sarunās ar Freibergu pāri. Prezidentes bērnības un jaunības dienu apraksts ir viņas pašas, un šim periodam veltītajām nodaļām ir vēlāk papildinātas dienasgrāmatas raksturs. Cimdiņa devusi stāstam dzīvu literāru ietērpu, ieturot pieklājīgu, neuzspiestu distanci, bet neļaujot curriculum vitae aizēnot aplūkotās personas personisko domu un izjūtu pasauli.

Ausmas Cimdiņas grāmata ienes patīkamu līdzsvaru bagātīgajās izklāstu miriādēs par un ap Vairu Vīķi-Freibergu, ko mums kopš 1999. gada vasaras piedāvājuši Latvijas mēdiji. Grūti izprotamu iemeslu dēļ pārspīlēti liela uzmanība te pievērsta blakus lietām, īpaši tad, ja tajās saskatāms kāds iedīglis, kas varētu izraisīt tautas nepatiku. Kad prezidente dodas uz Ņujorku, Rīgas avīzes nebūt nefokusē šī brauciena galveno mērķi - uzrunu Apvienoto Nāciju sesijā, bet rūpīgi izstāsta, cik liela bijusi pavadoņu grupa (vai tad vajadzēja braukt tik daudziem?) un kādā viesnīcā mitinājušies (vai tad nu nevarēja iztikt ar kādu vienkāršāku?). Cimdiņa turpretim priekšplānā izvirza prezidentes iekš- un ārpolītiskās akcijas, kur pēdējās, kam galvenokārt ir reprezentatīvs raksturs, ir veiktas ar lieliskiem panākumiem. Jau pirmajā mandāta gadā pierādījies, kāda liela nozīme ir valodu prasmei. Atkārtotajās divcīņās ar rūdītiem provokātīvajiem jautājumiem par ļaunu nenāk arī asais intelekts un no tā izrietošā spēja trāpīgi un bez vilcināšanās uztvert un attrulināt taujātāju izstumtos verbālos dzeloņus.

Vaira Vīķe-Freiberga ir pirmā sieviete, kas kļūst Latvijas Valsts prezidente. Arī Kanadā viņa "ielaužas" vīriešu tradicionāli dominētajos bastionos, ieņemot kā pirmā sieviete vadošus posteņus divās lielās valsts mēroga organizācijās. Liekas tāpēc arī ļoti vietā, ka grāmatu par viņas dzīvi sastādījusi sieviešu dzimumu pārstāvoša publiciste. Daudz atstāstu ar to iegūst intīmāku pamattoni. Daļa jautājumu noteikti ir tādi, kas neietilptu žurnālista vīrieša repertuārā, bet tie patīkamā, neuzbāzīgā veidā pietuvina prezidenti mums arī kā privātpersonu. Prezidente nemanot kļūst daļa no mums visiem, viņas pašas personiskais "integrācijas" process tagad nu jāuzskata par sekmīgi noslēgtu, un palīdzīgu roku šajā procesā būs tātad sniegusi arī Ausma Cimdiņa ar savu nesen publicēto monografiju.

Grāmatai dots ļoti glīts ietērps. Tā satur daudz fotografiju gan no Freibergu ģimenes privātajiem, gan arī citiem, publiskiem archīviem. Oriģināli ir bilžu "iespraudumi" - starp grāmatas lapām ielīmētas atsevišķas fotokartiņas, kas kopā rada jauku ģimenes albuma iespaidu.

 

Gunars Zvejnieks

 

JG līdzstrādnieks (kopš 1986. gada) apcerējis memuāru literātūru, polītiska satura grāmatas, publicējis intervijas un rakstus par mūzikāliem sarīkojumiem. Dzīvo Stokholmā.