Ilona Salceviča

 

MŪSDIENU LATGALIEŠU RAKSTNIECĪBA

 

Kopš 1960. gada Padomju Latvijā nekādu tekstu nebija iespējams iespiest latgaliski, kaut arī oficiāls, publiskots drukas aizliegums nepastāvēja. Vienīgās atļautās un tādēļ iespējamās publikācijas bija Zinātņu Akadēmijas Valodas un literatūras institūta sagatavotais Latviešu tautasdziesmu izdevums, kā arī daži atsevišķu dzejoļu paraugi Latgales autoru dzejoļgrāmatās. Latgale bija kļuvusi vienīgi par temu latviešu literatūrā latgaliešu izcelsmes rakstnieku darbos. Pats sliktākais, ka ar latgaliešu rakstu valodas nemācīšanu skolās, ar saukļiem Nerunāsim dialektā! u.tml. skolās pie sienām izliktiem uzrakstiem vairāku paaudžu dzīves laikā bija izdevies panākt to, ka daļa cilvēku jau sāka it kā kaunēties no savas izcelšanās, savas valodas. Sabiedrībā gandrīz pilnīgi zudusi izpratne par izloksni kā valodas bagātību un tautas kultūras vērtību. Latgaliešu drukāto vārdu pie dzīvības noturēja Vladislava Lōča vadītā Latgaļu izdevniecība trimdā.

Apmēram četrpadsmit gadu pagājis kopš Latvijas trešās un Latgales otrās Atmodas sākuma, kopš 1988. gada, kad Rīgā nodibinājās uzreiz divas latgaliešu kultūrbiedrības − Olūts un Trešō zvaigzne, kad dibinājās latgaliešu kultūrbiedrības Rēzeknē, Daugavpilī, Kuldīgā, Liepājā un citās Latvijas pilsētās. Rēzeknē sāka iznākt biļetens, pēc tam laikraksts Mōras Zeme, bet Viļānos − atjaunotais žurnāls Katōļu Dzeive. Parādījās pirmie Latgales sabiedriskajiem un kultūras darbiniekiem veltītie bukleti un brošūras. Tie bija Francim Trasūnam − 125 kopnacionālajā latviešu valodā Rēzeknē (1989) bez izdevniecības norādes, sekoja jau Latgales kultūras centra Rēzeknē sagatavota brošūra latgaliešu rakstu valodā Naaizmērstulei − 100 (1990), Daugavpils Latviešu biedrības sagatavotā Brōli Skrindas (1990). 1991. gadā iznāca pirmā oriģinālliteratūras grāmata − Ontōna Kūkoja dzejoļu krājums Sovā saimē ar apakšvirsrakstu Dzeja dzymtā volūdā. Uz Latvijas bibliotēkām, muzejiem, skolām, kā arī pie atsevišķiem literatūras pētniekiem pārceļoja „Latgaļu izdevniecības” devums no „Latgaļu sātas” Minsterē − daudzi simti grāmatu, žurnāla Dzeive un laikraksta Latgolas Bolss komplekti. Vienojoša saite bija gaŗāko mūžu nodzīvojušais latviešu kalendārs − Tāvu zemes kalendars. Sācis iznākt 1938. gadā kā kalendārs 1939. gadam, tas 1944. gadā pārcēlās uz trimdu. 1989. un 1990. gada numuri iznāca trimdā kā kopdarbi ar Latvijas autoriem, bet ar 1991. gadu kalendārs iznāk Latgales Kultūras centra (LKC) izdevniecībā Rēzeknē. Tas satur bagātīgu kultūrvēsturisku materiālu.

Tas bija liela pacēluma laiks, un šīs grāmatiņas rādījās kā mazi, pelēcīgi, neizskatīgi, bet cerīgi asniņi iepretī šodienas emocionālajam un arī garīgajam, lai arī kā to negribētos atzīt, bet tomēr − noplakumam, kaut arī tagad iznāk itin glītas un padārgas grāmatas. LKC izdevniecība Rēzeknē strādā jau divpadsmit gadus. Izdevniecības jauda nav liela, darbinieku maz, visu veic entuziasms un strādātgriba. Apgāds izdevis simtiem grāmatu, no tām latgaliešu daiļliteratūras oriģināli pirmpublicējumi gan ir mērāmi pāris desmitos. Dažas latgaliešu grāmatas iznākušas citu organizāciju, piemēram, Daugavpils Latviešu biedrības, žurnāla Katoļu Dzeive, Latgales lauku kultūras kompleksa Jasmuiža, izdevniecību Lietvārds, Gaisma, Strīpa, Annele apgādā.

Kāds tad ir trīspadsmit-četrpadsmit gadus dzimtenē pastāvējušās latgaliešu rakstniecības devums?

 

 

DZEJA

 

Saprotams, ka visas jaunā laika jausmas, izjūtas sākās ar dzeju.

Anna Rancāne (dz. 1959 − dzīvo Rēzeknē), Ontons Slišāns (1948 − dzīvo Balvu raj. Upītē), Vils Dzērvinīks (1959 − dzīvo Rēzeknē) kaismīgi sauca kopā savas tautas dēlus un meitas, aicināja pacelt augstāk galvas un nekaunēties sava latgaliskuma, glābt nekopto, novārdzināto, gandrīz vai mirstošo valodu. 1989.II Daugavpilī notikušajā Latgaliešu kultūrbiedrību savienības valodas jautājumiem veltītajā konferencē Anna Rancāne nolasīja dzejoli:

Te nu mēs asam
brōleiši, mōsas,
nokuši kūpā
sēteņā vīnā

Pi sovas volūdas
aizbārto olūta,
pi sovim teirumim
aizaugušim.

Nava tev cytas
dzimtines, sātas,
cytas volūdas olūtā
naatsadzert.

Bet Ontona Kūkoja (1940 − dzīvo Rogovkā) dzejolis Stōv latgaļs sērms pi sovim rūbežim ietveŗ sevī apmēram to pašu informāciju, ko Aleksandra Grīna pabiezais un tagad arī dzimtenē plaši pazīstamais romāns Zemes atjaunotāji. Sirmais latgalis pēc vaidiem (kaŗiem) un pēc mēra izmirušajā zemē ierauga, ka Seiks puiseits guni kur − tātad būs dzīve un būs dzīvība.

Osvalds Kravalis (1942 − dzīvo Daugavpilī), viņš arī Ontūnejs Rīkstāns un Ašvolds Dveiņuvs paliek ar dažiem saviem ļoti būtisku nostādni dodošiem dzejoļiem − Augšanceļūtīs, Sāta, Breivi vasals (Olūts 1992,8) u.c. Tomēr viņš raksta, vismaz publicējas, ļoti maz, pats radījis nedaudz tekstu, taču veicinājis ļoti daudz. Gandrīz visi jaunie un modernie (un ne tikai) latgaliski rakstošie dzejnieki uzskata viņu par savu skolotāju un krusttēvu.

Anna Rancāne, brīnišķā latgaliešu dzejniece, latgaliski pēdējā laikā raksta pamaz. Tomēr raksta. Dzejoļkrājumam Advente (1992) sekojošais krājums Aizlūgums (1997) tika izpirkts dažu dienu laikā. Rancānes dzeja ir ekspresīva, liriska, pilna dziļu jūtu. Tā balstās uz Latgales tautas ētiskajiem un estētiskajiem principiem, kur ļoti liela vieta pieder kristticībai, konkrēti − katoļticībai, tās iedibinātajām pamatvērtībām. Sava nozīme ir arī tautā tradicionāli izkoptajai vērtību hierarchijai, kur dominējoša loma ir Dievam, Dievmātei, mājām, vecākiem, Latgalei. Ja viņas iepriekšējo krājumu dzeja aicināja turēties pie putniem gaisā, jo cita, pie kā turēties, nav, tad tagad jāmēģina Visu pārradīt dzejā, / Kad tālāk vairs nav, kur iet, bet tomēr: Palikt uz pelēkās zemītes, / Maldos un ilgošanās. Tā raksta dzejniece Preses nama konkursā godalgotajā krājumā Svētdiena (2001).

 

Ontonam Kūkojam Sovā saimē (1991) vēl iznākušas grāmatas − Mīlesteiba, Lelais Līpu kolns (1995) un Oka (1997). Se publicētie dzejoļi turpina pirmo, vēl kopnacionālajā latviešu valodā izdoto grāmatu Māla vezums (1979) un Vāraunieks (1982) stabilitātes, pamatīguma − kas saistāms jau ar nosaukumos ieliktā māla jēdziena pamatīpašībām − izjūtu. Māls līp pie kājām, velk pie zemes, bet māls var būt arī dzidrs un skanīgs krūzē vai svilpauniekā. Mīlesteiba, Lelais Līpu kolns ir mīlestības dzejas krājums, vīrišķīgās varēšanas mīlestībā apliecinājums, sievišķību mīlošs un apbrīnojošs. Te ir dabai tuva vitāla lauku cilvēka dzīves redzējums. Šī dzeja, bez šaubām, izteikti pieder pie romantiskā, pozitīvā, harmoniskā dzīves skatījuma dzejas, kur dominē 19. gs un 20. gs pirmajā pusē izstrādātā kanoniskā izteiksme ar stingri nodalītu melnbaltu vērtību skālu, kur labais pretstatīts ļaunajam, tīrais − netīrajam, sakrālais − profānajam. Par to sīkāk izsakās profesore Janīna Kursīte rakstā „Latgale Latvijā: Latgaliešu literatūras likteņi” (Acta Latgalica 1999, 10:166-172).

Kūkoja dzejoļi lielākoties ir sižetiski, episki, pozitīvi virzīti, doma − skaidri saprotama. Viņa piedāvātie simboli − māls kā pamatīgums, stiprinieks kā pozitīvo vērtību sargātājs, Liepu kalns kā vīrišķīgas mīlestības centrs un atribūts. Oka (aka) dažos gadījumos ir sievišķīgās būtības nesēja, bet tajā pašā laikā krājuma nosaukums te ir autora iniciāļu kriptogramma un ar to pieder pie Oskara Seiksta grāmatā Pagrauda izvirzītajai kokāja (ozolāja, svētbirzes) apzīmējuma un simbola.

Dzejnieks labi saskata dzīves negācijas, bet, varbūt atbilstoši savam pozitīvi virzītajam pasaules redzējumam, varbūt savam − tagad jau it kā nemodernajam − estētisko paņēmienu un līdzekļu arsenālam, ir pozitīvi orientēts, ticīgs labajam. Dzejnieka zīmētajā pasaulsainā zied pūpoli, skrien ryuči (tērces), dīgst kāposti, sasajam (saņemas) rudzzāle, zied ezerrieksts, maun (peld) pīles, sprindžoj jēreni − vārdu sakot, valda skalbiska idille. Šo harmoniju spēj izjaukt vienīgi mīlestības, kaislības vētra, bet arī tā ir auglīga. Tīrais brīnums, ka lielais, pamatīgais ne pārāk smalkais dzejnieks spējis radīt tik tīru un harmonisku dzejas pasauli, kas tik ļoti kontrastē ar jaunāko spalvas brāļu (tagad jau gan datora brāļu) radīto un proponēto chaosu. Pie tam dzejnieks nemaz nav akls pret dzīves trūkumiem un negācijām. Top Kūkoja dzejoļgrāmata Sāta (Sēta).

Ontons Slišāns sarakstījis un izdevis grāmatās ļoti daudz. Viņa dzejas grāmatas ir šādas: Raibi panti. Dzeja bārnim (1991), Lyugums sapneišam. Dzeja bārnim (1992), Tāvaine muna (1992), Par gadskārtu Jānīts nāca. Dzeja bērniem (1993), Cik vējam krāsu? Dzeja bērniem (1994), Zynomos meikleites. Dzeja bārnim (1995), Lela ceļa maleņā (1995), Ziemneši. Dzeja bērniem (1996), Sovu liktini izsōpūt (1996), Ar myužeibu sasarunoj (1997), Rūtaļu gods. Dzeja bārnim (1997), poēma Olūta smieleija (2000).

Latgaliski tās rakstītas dzimtajā Šķilbānu izloksnē, kas piešķiŗ dzejai, kā bērnu, tā pieaugušajiem domātajai, īpatnēju kolorītu. Pieaugušo dzeju raksturo dziļi izjusta un izsāpēta mīlestība pret savu tautu, sāpes, ko rada apziņa, ka esam varbūt pēdējā paaudze, kas raksta dzimtajā valodā. Tā ir vīrišķīga, atklāta, poētiskajās detaļās it kā piezemēta dzeja, kas nebīstas no sociāla asuma un tautiskas izteiksmes. Pārsteidz dažs labs svaigs un skabargains izteiciens. Reizēm dzejoļi sasniedz lielu emocionālu spēku − latgalisku un reizē vispārcilvēcisku. Slišāna bērnu dzeja iezīmīga ar sirsnību, bērnu psīcholoģijas pazīšanu. Tā ir saruna par vienkāršām, labi pazīstamām lietām, parādībām, darbiem, taču uzrakstīta diezgan neparastā valodā. Bez tā, ka tā ir izloksne, neparastumu rada arī spēles, rotaļas elementi − skaitāmpanti, buŗamvārdi, riebamvārdi, joki. Ir arī nekonsekvences rakstībā.

Unisonā ar šiem autoriem dzejojuši arī trimdas latgalieši. Kultūrvēsturiska vērtība piemīt nu jau aizsaulē aizgājušā Kanadā dzīvojušā Ontona Zvīdra (1911-1992) dzejoļiem Dvēseles ilgas un sōpes (Rēzeknē: LKC, 2001).

Kaut pareti, tomēr turpina dzejot abās latviešu valodas rakstu tradicijās strādājošais un Minsterē (Vācijā) dzīvojošais Alberts Spoģis (dz. 1924), veiksmīgi apvienojot Rietumu moderno strāvojumu pārzināšanu ar latviešu un latgaliešu literatūras klasiskajām tradicijām. Viņš raksta par dabu, mīlestību, dzimteni, ceļu uz patiesību un lielāku pilnību. Kā atzīst Janīna Kursīte, daži Alberta Spoģa dzejoļi − konkrēti viņa desmitrindes ar kodu − pieder pie interesantākajiem formas veidojumiem latgaliešu dzejā. Arī Spoģa grāmatas Boltōs dūmas (2000) dzejas pamatā ir filozofiska un patriotiska meditācija, kas piesātināta ar domām par cilvēka dzīves jēgu un ar smeldzīgām atmiņām par bērnību un agro jaunību dzimtajā pusē, kuŗu tagad viņš arī bieži apmeklē. Kā domātājam dzejniekam raksturīgs plašs meklējumu loks kristiāniskā eksistenciālisma ievirzē.

ASV dzīvojošā Paulīne Zalāne (1931) raksta filozofisku pārdomu dzeju, mīlestības dzeju abās latviešu valodas tradīcijās grāmatā Cilvēka ceļš (1999, 2. izd. 2002. skat. JG 222:54-56). Vairumā darbu ieaustas dzejnieces dziļās zināšanas par tautu vēstures procesiem, kopsakarībām, visos ir neslēpta mīlestība uz savu tautu, dzimteni. Daudz pārdomu par kristticības pamatvērtībām.

Annas Dimantes (1908 − dzīvo ASV) grāmatiņā Vālī zīdi (1995) sakopota dzeja, kas radusies apmēram no 20. gs 70. līdz 90. gadiem. Tās ir nopietna, dzīves pieredzes un gudrības bagāta cilvēka pārdomas un atziņas. Par darba mākslinieciskā veidojuma pusi autore nav domājusi, viņa tikai gribējusi izjusto un izsāpēto izsacīt vārdos un nodot atklātībā.

Aizvien vairāk latgaliski raksta Andris Vējāns (1927 − dzīvo Rīgā). Latgales mozaikā (1992) ietilpinātie darbi rāda viņa noturīgo interesi par dzimtās puses vēsturi un cilvēku likteņiem. Dzimtā puse ir galvenā tema krājumā Krustceļu vējš (1995). Tai daudz vietas arī publikācijā Andra Vējāna 33 mūža atspulgi dzejā un dzīves ievadstāsts (Likteņstāsti, 1997). Vējāna pēdējā desmitgadē rakstīto latgalisko dzeju vislabāk un visargumentētāk izvērtējusi Janīna Kursīte recenzijā (Karogs 1998,3) par izdoto Rāznas krūzi (1997). Šīs grāmatas iznākšana esot liels notikums kā mūsdienu latgaliešu, tā visas latviešu dzejas kultūrā. Tā ir smalka formā un dziļa saturā, dziļi saskan ar laika noskaņām, ar mūsu visu šaubām un cerībām un mūsu ceļa apjausmas meklējumiem. Šī dzeja rada mākslinieciski piepildītu laiku un telpu un ir visu laiku labākais, noskaņotākais, formā izstrādātākais un saturā dziļākais latgaliskais dzejoļu krājums. Tāds tas arī paliek latgaliešu rakstniecības vēsturē un bagātina latviešu literatūras devumu. Atzinību saņēma arī Andra Vējāna krājums Rudzzāle zem sniega (2001). 

Marta Bārbale (1933 − dzīvo Murmastienā) turpina rakstīt romantiskus, dvēseliskus, sirsnīgus dzejoļus, kuŗos aizvien vairāk vietas ieņem dzimtā Latgale, kuŗā dzejniece atgriezusies uz dzīvi. Dzejoļu krājumos Dvēselīte mana (1993), Tu esi aicināts (1994), Sūnekļa alts (2000) ir arī latgaliski rakstīti darbi. Te paveŗas labi pazīstamā Bārbales dzejas pasaules aina, dzirdama silta un sirsnīga intonācija, jūtama smeldze par zaudēto, par neiegūto, mīlestība uz māti, tēvu, dzimteni. Varam izjust pilnu cilvēcisko emociju amplitūdu, šūpojoties gan prieka, gan sāpju šūpolēs.

Pēteris Jurciņš (1932 − dzīvo Rīgā) arī turpina dzejot abās valodās. Viņam pēdējos gados iznākuši krājumi Saules meita mūsu sētā (1993), Sievietes vara (1994), Līdz todieniņai (1996), Viss piepildās debesīs (1999), No mīļo mūžiem (2000). Jurciņa spēks ir liriskā impresija, dzejas spilgtā gleznainība, spēja brīvi rīkoties ar tradicionālajām versifikācijas formām, dziļi izjustais un stingri izsvērtais dzejdarba ritmiskais viļņojums. Vērā ņemams notikums ir viņa krājums Vasaļa, muos, vasals, bruoļ! (2002) ar gadu gaitā rakstīto, agrākajos krājumos ietverto dzeju, kas tagad ieguvusi jaunu elpu, smeļot no dzimtās puses bagātībām − vārdiem un formām. Tā tagad ir latgaliešu rakstu valodā, bet viens cikls Bļaukovas zūsu gons dzimtajā Nautrēnu jeb Rogovkas izloksnē, izstrādāts lietpratīgā valodnieces, arī nautrānietes Annas Stafeckas redakcijā. Dzejoļi uzbuŗ skanīgā kalna tuvumā augušā zēna balto bērnību, brīnumainos, sen aizgājušos laikus, kas viss bija vai vismaz likās tik labi: Tāvs ir styprys, muote loba, saule speid, bet bērnu Dīveņš pīzavērs, eņgeļs sorgois. Zēnam līdzdarbojas vesela Latgales lauku bērnam labi pazīstama dzīvnieku pasaule: zosis, jēri, te ir zvierbuļu i peļu danči, vardivu krakovjaks, vēdzeļu kadriļs, grunduļu rūtalis. Bet ar vislielāko siltumu zīmēti cilvēki, bērnībā sastaptie, uz visu mūžu sirdī palikušie. Atšķirībā no postmodernajiem autoriem, kas senvārdus un apvidvārdus ir meklējuši galvenokārt vārdnīcās, Jurciņš tos iepazinis bērnībā dzimtajās mājās no babiņas (vecmāmiņas), no sābriem, glabājis turpat septiņus gadu desmitus un tagad cēlis saulītē. Vitāla, bagātīga pasaule, tik bagāta, ka tā dāsni spēj papildināt visu latviešu kultūru, literatūru, dzeju.

Pamaz raksta Oņte Leičujōņs (1933 − īstā vārdā Ontons Rancāns, dzīvo Preiļos). Viņš cildina Latgali, tās skaistumu, sentēvu tradīcijas. Tradicionāla, bet ne triviāla dzeja, atzīst profesors Valeinis Latgaliešu lirikas vēsturē (1998, 191. lp.).

Vilim Dzērvinīkam, kuŗš raksta abās valodas tradicijās, ir krājumi Sidrabainas asaru lāsītes (1992) un Laimeigu īsadūmot (2001). Latgaliski rakstītajos dzejoļos skartas atdzimstošās latgaliešu rakstības un valodas problēmas, Atmodas, dzimtenes, sakņu, vēstures jautājumi. Dzejnieks identificējas ar savām saknēm, raksta sava tēva, kalēja Joņa Dzērvinīka neuzrakstītos dzejoļus. Viņa latgaliskajos darbos saskatāmas Kūkoja, Kravaļa, Slišāna darbu pēdas.

Īpatnēja parādība mūsdienu latgaliešu dzejā ir Eugeņs Karūdznīks (1921 − dzīvo Sabilē). Viņš vēl padomju laikos ar pseidonīmu Jons Karūdznīks, kas vēl tolaik nebija viņa īstais uzvārds, Latgaļu izdevniecības apgādā trimdā izdeva divus dzejoļu krājumus − Laiks i nalaiks (1974) un Latgaļu melodijas (1977). Latvijā publicēšanās iespējas radās tikai, sākot ar 90. gadu sākumu, kad dzejoļi parādījās žurnālā Jaunuo Dzeive, rakstu krājumā Olūts. 1992. gadā Jasmuižā ar Franča Krystužāna vārdu izdotas Fabulas un ar Joņa Karūdznīka vārdu trīs lirikas cikli Treis vaiņuki. Viņa dzejas forma ir techniski gluda ritmikā un strofikā, lietotas klasiskas dzejas formas. Dzejai pamatos patriotiski motīvi. Mākslinieciski augstvērtīgākā ir dabas lirika. Karūdznīks arī komponē. Vislielāko popularitāti iemantojusi viņa dziesma Skaidra volūda, kuŗas tekstā izmantota Annas Rancānes dzeja.

Kopš 30. gadiem rakstīja un ar pseidonīmu Dzērksteņa (Dzirkstiņa) publicējās nesen aizsaulē aizgājusī Genovefa Stafecka (1909-2002) no Upinieku pagasta. Pēc gaŗo padomju gadu klusēšanas līdz ar Atmodu dzejniece aktivizēja savu literāro jaunradi. Viņas dzejoļi kopkrājumā Avota ūdens malks (Preiļos, 1992) avīzē Jaunuo Dzeive u.c. periodikā, kā arī viņai veltītajā A. Sondores brošūrā Mūsu Dzērksteņa (1999).

Ir iznākušas vairākas dzejoļgrāmatas (pārsvarā pašu autoru izdevumi), kur autori savākuši un nodrukājuši mūžā uzrakstīto, parasti dziļi izjusto un izsāpēto. Tie ir cilvēki, kuŗus dzejošanas vajadzība pavadījusi blakus citām nodarbēm, nekad nebūdama viņu dzīves galvenais saturs. Tādi autori ir Konstantīns Mednis (1924 − dzīvo Rēzeknes rajona Kaunatā) ar grāmatu Ōbeles stōsts (1996), Rēzeknes rajonā dzīvojošais keramiķis Voldemārs Voguls ar dzejoļu krājumu Uz zvaigžņu tylta (1998), Romualds Spaitāns (1926 − īstā v. Romualds Zarembo, dzīvo Ogres raj. Lēdmanē) ar krājumu Trešī gaili (1999). Rīgā dzīvojusī Veneranda Zepa (1926-2002) izdevusi dzejgrāmatu Gaismas ceļš (1998) un Ēvalds Klujs Dvēseles seja (2001). Minētie autori un viņu darbi pieder pie lielākā vai mazākā mērā tradicionālās literatūras. Tas gan nenozīmē, ka viņi katrā ziņā rakstītu vecmodīgi un ka viņu daiļradē nebūtu mūsdienīgs saturs un forma.

20. gs. galvenais virzienu un strāvojumu kopojums, domāšanas veids − modernisms latgaliešu literatūru ir maz skāris. Ir gan naturālisma elementi J. Rudiņa un J. Opyncāna un varbūt vēl kāda 20. gs. 20. gadu sākuma daiļradē, ir ekspresionisma (Opyncāns, mūsdienās D. Varslavāne) elementi, bet tikai nedaudz un dažviet. Kaut cik skaidri nodalāmā veidā šie un arī citi modernisma paveidi latgaliešu literatūrā nav ienākuši. Toties diezgan skaļi un kategoriski sevi ir pieteicis postmodernisms.

 

PROZA

 

Līdz ar Atmodu latgaliešu izdevumos sāka parādīties arī prozas sacerējumi. Stāstus veiksmīgi rakstīja Ontons Kūkojs, Ontons Slišāns. Aktīvi literārajā dzīvē iesaistījās vecākās paaudzes rakstniece Natālija Giluča-Vaivode (1919-2000). Viņas daiļrade bija sākusies jau pirms II Pasaules kaŗa, bija publicēti un atzinību iemantojuši vairāki psīcholoģiski pārliecinoši stāsti, bet pēckaŗa situācija dzimtenē rakstnieci no literāras jaunrades pilnīgi atturēja, un viņa visu mūžu nostrādāja par skolotāju. 90. gados Katoļu kalendārā, Tāvu zemes kalendārā, Preiļu novada kalendārā, Preiļu rajona laikrakstā parādījās viņas stāsti. Lielākā daļa no tiem ietverta grāmatā Starp Ošu un Dubnu (1998). Giluču atzīst par mūsdienu latgaliešu prozas tradicionālā atzara vienu no spēcīgākajām pārstāvēm. Viņas stāsti ir kompozicionāli labi izveidoti, spraigi, ar novelei raksturīgām pazīmēm, izceļas ar tēloto raksturu dziļumu un rīcības pārliecinošu psīcholoģisku motivāciju. Lielākoties tur darbojas personāži ar reāliem, dzīvē redzētiem, satiktiem un iepazītiem prototipiem. Tur ir brālis, žurnālists Pēteris Gilučs, rakstnieces jaunības draudzene konservatorijas studente, daudzsološa latgaliešu dziedātāja, kuŗa kāda denuncianta vainas dēļ tika apcietināta, un tā pārtrūka viņas mākslinieces gaitas. Krietna daļa N. Gilučas stāstu veido savu īpašu, noslēgtu pasauli ar Aizpuru ciemu centrā. Tā atrodas starp Daugavas pietekām Ūšu un Dubnu. Te dzīvo, strādā, mīl, cieš un cīnās vieni un tie paši personāži, kā arī viņu radinieki un pēcteči vairākās paaudzēs. Darbības laiks šai ciklā ir no 19. gs. beigām līdz pat mūsdienām. Aizpuros ieprecējusies viena no galvenajām Natālijas Gilučas stāstu cikla varonēm Guņde, pilnā vārdā Kunigunde, un audzina savas daudzās meitas un divus dēlus. Viņas prototips ir rakstnieces māte. Pašas rakstnieces vaibsti un liktenis saskatāmi Guņdes jaunākajā meitā Leonā, viņas ļoti grūtajā cīņā par izglītību. N. Gilučas stāstu pasaule ļoti veiksmīgi papildina to ainu, ko zīmē visa latgaliešu literātūra − t.i. 20.-30. gadu latgaliešu sētu, tās ļaudis ar tikai dažiem atsevišķiem cilvēkiem raksturīgo izglītības tieksmi, gara gaismas meklēšanu, laušanos pie tās cauri ļoti, ļoti daudzām grūtībām.

Latgaliešu tradicionālo gaŗprozu rada Diana Varslavāna (1932 − dzīvo Rīgā). Rakstu krājumā Olūts (1992,8 un 1999,9) publicēts viņas garstāsts Timseņa ausa (Tumsiņa ausa). Te lasītājs var iepazīt pusaudzes izjūtas, pirmajā pēckaŗa gadā mācoties Rēzeknes Pedagoģiskajā institūtā. Meitene, acīmredzami autobiografisks tēls, ir bārene. Viņas vecāki gājuši bojā padomju aviācijas uzlidojumā Rēzeknei 1944. gada Lieldienās. Arī pati meitene tikusi kontuzēta, zaudējusi atminu un spēju mācīties. Tas pamazām pārgājis, un mācīties ļoti gribējies. Viņa bija beigusi labu pamatskolu tepat Rēzeknē. Labprāt gribētu kļūt par aktrisi, mākslinieci, rakstnieci, taču nav tādu iespēju. Vienīgā cerība − Rēzeknes Pedagoģiskais institūts ar stipendiju 140 rbļ. mēnesī. Tā vilina un pievelk daudzus, tāpēc te mācīties sabraukuši no visas Padomju Savienības. Skolas direktore, rādās, ir personāžs ar reālu prototipu. Viņa ir cilvēks, par kuŗu audzēkņi dod šādu raksturojumu: viņai prāta un sirds vietā ir VK(b)P (Viskrievijas Komunistiskās [Boļševiku] Partijas) īsais kurss. Viņa runā krieviski un baltiski. Latgaliskumu apkaŗo, kā un cik vien spēdama. Viņas vai arī autores galvenais un stāsta varones vissāpīgāk izjustais paņēmiens cīņā ar skolas audzēkņiem − Latgales latviešiem, katoļiem, ticīgiem jauniešiem − piespiest viņus novākt drupas, rakt kūdru un darīt tamlīdzīgus darbus tieši svētdienās un tieši svētdienas Mises laikā. Stāsts, kur vispār īsti nav darbības un sižeta risinājuma, ir viens vienīgs sāpju kliedziens. Visā savā stilistikā šis ir stipri ekspresionistisks darbs. Tas beidzas ar pārlieku gaŗi stieptu reliģiskas ekstāzes un vīzijas tēlojumu. Stāsta apakšvirsraksts ir veļtejums Latgolas pēckara bārnim.

Varslavānes gaŗstāsts Dzērvinīki (2001) tēlo nedaudz senākus laikus − II Pasaules kaŗa beigu posmu, 1944. gadu, kad padomju armija atkal ienāca Latvijā un sākās ilgstošā padomju okupācija. Stāsta autobiografiskajai varonei Skaidrītei ir astoņi gadi. Viņas acīm vēroti lielie, traģiskie vēsturiskie notikumi. Nežēlīgā Rēzeknes bombardēšana 1944. gada Lieldienās, kas nopostīja pus-pilsētas un kuŗā daudzi cilvēki gāja bojā, ir jau notikusi, tajā nonāvēti arī Skaidrītes un viņas brāļa Laimoņa vecāki. Bērni tagad dzīvo pie radiem lauku sētā Rēzeknes tuvumā, palīdz lauku darbos, palīdz slēpt un bēdzināt pārtiku un lopus kā no vācu, tā krievu kaŗavīriem. 2. daļā Skaidrīte apmeklē skolu Rēzeknē. Stāstā ir vairāki drāmatiski momenti − mājas lievenī iekrīt bumba, taču, par laimi, nesprāgst. Kad visa ģimene dodas svētceļojumā uz Aglonu, viņi nekur tālu netiek, jo ceļš ir mīnēts. No mājas uz māju klīst bada cietēji no Krievijas. Spilgti aprakstīta, piemēram, kulšanas talka. Dzērvinīki − tās ir meitenes nosalušās, sarkanās un sasprēgājušās kājas, citiem vārdiem sakot, dzērvju zābaki. Stāstījums ir emocionāls, taču pastiepts.

Prozu latgaliski atsācis rakstīt talantīgais, spožais prozists Ontons Stankevičs. Padomju laikos viņš bija sarakstījis vairākus darbus, pārsvarā gaŗus stāstus, kuŗu darbība notiek Krustupē, Galdainē, Ingravā, Praulainē, vietās, kur viegli atpazīstama Rēzekne un tās apkārtne. Šie darbi kopā veido tādu kā ciklu, tāpat kā iepriekšminētajai Gilučai, kuŗā darbojas vieni un tie paši personāži. Vienā darbā priekšplānā izvirzās vieni, citā − atkal citi. Stankeviča spēcīgāko stāstu Baltais jātnieks bija ievērojuši arī trimdas latgalieši un tas tika ievietots P. Zariņa sastādītajā grāmatā Tāvu zeme (1972). Še pamatā rakstnieka mātes stāstītā ģimenes leģenda − patiesi notikumi, kas risinājušies ap 1925. gadu. Šo darbu rakstot, autors tuvāk papētīja arī laikmeta apstākļus, sadzīvi un ekonomiku. Gaŗstāsts Konditorija Rīgas ielā (1997) ievietots stāstu krājumā Esplanāde (1998). Pēc autora lūguma to latgaliskoja šo rindu autore, un tas ietverts Mes ticējom dzeivei (2001) kopā ar Boltū jōtnieku un stāstu Mozs smaidūšs foto.

Konditoreja Reigas īlā stāsta par kādu ģimeni Krustupē (Rēzeknē). Kā jau tas literātūrā mēdz būt, kaut kas no te aprakstītā ir pieredzēts dzīvē, kaut kas paspilgtināts, sastatot kopā vairāku dzīvē sastaptu cilvēku dzīvesstāstu detaļas un īpašības. Motīvs par zēnu, kuŗa sapnis ir jūŗa, ir visu tautu literātūrās. Bet šoreiz neatlaidīgi atkārtojas motīvs par zēnu, kuŗš to spēj piepildīt, par zēnu, kuŗš dienējis uz konkrētiem Latvijas flotes kuģiem un zemūdenēm. Tas rada pārliecību, ka arī šis pavediens ir no reālās dzīves kamola atrisināts. Galvenais ierosmes avots stāstam ir fakts, ka bija nams, kuŗā dzīvoja godīgu, strādīgu cilvēku dzimta, kas deva labumu veselai pilsētai. Bargajos vēstures griežos, kaŗā izzuda kā nams, tā cilvēki. Palika skvērs Rēzeknē iepretī autoostai.

Stāstu Mozs smaidōšs foto (2000) autors rakstīja 72 gadu vecumā, pirmo reizi mūžā mēģinādams kaut ko rakstīt savā mātes valodā, kuŗu nevienā skolā nav mācījies ne stundu. Rakstīja kā nu prazdams, meklēdams vārdnīcās un gramatikās, konsultēdamies ar citiem cilvēkiem. Stāsta pamatā − pusaudža gadu atmiņas par ģimenes ienākšanu Rīgā 1944. gadā.

Antons Stankevičs ir spēcīgs prozists, ticamu raksturu un precīzu detaļu zīmētājs. Viņš raksta par jautājumiem, kuŗos orientējas, par lietām, kuŗas pārzina. Viņa radītais iespaido un pārliecina lasītāju. Ir liels prieks, ka šāds nopietns autors ir pievienojies latgaliešu rakstnieku saimei. 

Rēzeknes rajonā dzīvojošā rakstnieka Leona Šīrina (1937) grāmata Stōsti viņ stōsti (1995) diemžēl iezīmīga ar to pašu, ar ko daudzas latgaliešu grāmatas − tā nav sarakstīta ne latgaliešu rakstu valodā, ne arī kādā noteiktā Latgales izloksnē, bet kaut kādā vairāku izlokšņu samaisījumā, papildinātā ar daudziem jo daudziem rusicismiem un ar bezgala daudzām iespiedkļūdām. Grāmatas 1. daļā ietverti darbi, kas sarakstīti, balstoties uz autora bērnības atmiņām. Tādā veidā lasītājam tiek dota iespēja iepazīties ar dzīvi Latgales laukos 20. gs. 50. gados. Te vēstīts par vienkāršām un lielākajai daļai Latgales cilvēku labi pazīstamām lietām. Ikdienišķi gadījumi skatīti no humoristiskās puses. Arī visgrūtākajos apstākļos autors spēj atrast par ko pasmieties, kas Latgales cilvēkiem ir stipri raksturīgs. Grāmatas 2. nodaļa Nu tyvejom aizrūbežom rāda pēdas, ko autora biografijā un apziņā atstājusi 30 gadus ilgā dzīve Maskavā. Te ir daudz trāpīgu novērojumu, piemēram, fakts, ka krievu sievietes labprāt valkā vīriešu cepures. Atrodamas arī daudzas citas padomju galvaspilsētai un tās no daudzajām plašās valsts malām sabraukušajiem iedzīvotājiem raksturīgas sadzīves detaļas un savstarpējo attiecību īpatnības. Autors pazīst tipografiju darbinieku darba un attiecību specifiku, apzinās padomju inženiera niecīgo un nožēlojamo statusu, labi atceras laikus, kad strādniekiem, inženieriem, taksistiem, kantoristiem un citiem pilsētniekiem vajadzēja braukt un strādāt kolhozos. 3. nodaļa rāda autora iespaidus pēdējo desmit gadu laikā Latvijā, tātad − mums visiem pazīstamo un tuvo Atmodas un pēcatmodas situāciju Latgalē. Stāstos tēlotie personāži − autora darba kolēģi Latgales kultūras iestādēs, lauku pamatskolās, radi, draugi, kaimiņi un citi paziņas. Autoram ir labas novērotāja spējas, prasme saskatīt un atlasīt visraksturīgākās detaļas, tādējādi darot savus tēlojuma objektus viegli atpazīstamus, bet takts un smalkjūtība nav autora stiprā puse, taču tik pat atklāts un nesaudzīgs viņš ir arī pret sevi. Parupja humora cienītājiem Šīrina darbi ir īsts atradums. Autora stāstītāja talants ir nenoliedzams, viņam jāturpina strādāt.

2001. gada pavasarī latgaliski lasošā sabiedrība piedzīvoja patīkamu pārsteigumu. Latgalē labi pazīstamajam mūziķim, diriģentam, ilggadīgam Dricānu vidusskolas mūzikas skolotājam Ontonam Matvejānam iznāca prozas grāmatiņa Aizīt muna Asinova ar apakšvirsrakstu Mozi stōsteni, kur sakopoti autora bērnības atmiņu tēlojumi par dzīvi dzimtajā ciemā Asinovā, no kuŗas vairs saglabājušās pāris sētas. Autors ir asprātīgs, viņam ir raita valoda, piebārstīta raksturīgiem apvidvārdiem, viņš prot saistoši pastāstīt gan pavisam senus, no tēvu tēviem noklausītus notikumus gan par 1890., gan 1919. gadu, gan arī par paša bērnības laikiem. Ieskanas arī II Pasaules kaŗa notikumu atbalsis. Atgadījumi nav ne lieli, ne īpaši vēsturiski nozīmīgi, taču ļaužu prātos aizķērušies. Kāzas, krustabas, bēres, vai tāda ikgadus darāma lieta kā medus ņemšana. Vai arī retāki atgadījumi, piemēram, Aļozs dzērumā mežā pazaudē Viļānu tirgū nepārdotos sivēnus. Protams, apcerētas ganu gaitas, it īpaši negantākie lopi. Komsomoļci bija otrā gada teles un vērškeļi, Pivaneri (Pionieri) − jaunie, šā gada teļi. Un kur tad dziedāšana ganos! Ja būtu, kas pamāca, te operas solisti būtu iznākuši. Sevišķi iecienīti bija dziesmu kaŗi ar kaimiņu ganiem. Repertuārs sākās ar Dzīdoj tautu teirumā, bet beidzās ar pavysam nasmukom pidralla − Tik dēļ jums, daiļās dāmas, dēj jums, Manu mazu mērkaķīti, Kad uguns krāsnī dzisa... Kas te dūmoja par saturu, golvanais beja, ka skaņ.

Autors nepretendē uz literāta slavu, viņam gribējās izveidot tādu kā pieminekli dzimtajam ciemam, jaunībā un bērnībā sastaptajiem cilvēkiem. Kā viss, ko dara Matvejāns, arī šis darbiņš paveikts ļoti talantīgi un ir Latgalē ļoti populārs. Arī Rīgas lasītāji to labprāt citē un uz to atsaucas. Grāmatiņa sarakstīta autora dzimtajā izloksnē, taču te redzams rūpīgs redaktora Valentīna Unda darbs, krāsu krāsās mirdz un vizuļo valodas bagātības − vietu nosaukumos, cilvēku vārdos, uzvārdos, leksikā.

Pie gaŗās prozas pieskaitāma arī memuārliterātūra. Savas atmiņas par padomju laika nometnēs un izsūtījumā pārdzīvoto ar nosaukumu Autobiografisks stōsts (Olūts 1999,8) publicējusi Kurzemē dzīvojošā latgaliete Veronika Tenča-Straujā (1928) − talantīga stāstītāja ar varbūt ne visai izkoptām, taču Dieva dotām literārām spējām. Tieši tēlojamā materiāla iespaidīgums arī ir tas, kas nodrošina lasītāja neatslābstošo interesi par rakstīto. Jau beletrizētākas un romantizētākas ir šīs pašas autores bērnības atmiņas, izdotas grāmatā Pastareite (1999) ar V. Tenčas-Goldmanes vārdu − impresionistiskas, vieglas, patīkamas skicītes, uzrakstītas ar labu literāru veiksmi. Grāmata atgādina latviešu lasītājam tik pazīstamās, daudzu rakstnieku uzburtās bērnības atmiņu ainas ar to personāžiem − tēvu, māti, vecomāti (bebeņu), krustmāti, tēvabrāli, apkārt staigājošiem vai braukājošiem žīdiņiem − tirgotājiem, suņiem, kaķiem, lauku sētu ar tās iedzīvotājiem un lopiņiem.

Ludzas literātu apvienības biedri (no kreisās): Janīna Tabūne, Osvalds Kravalis, J. Vasiļevs, Vilis Dzērvinieks, A. Vilne, Staņislavs Kalvāns, Māra Rītupe, Jeļena Arbuzova, Antons Kūkojs, Ontans Slyšāns, Valentīna Šakina (1988).

 

Postmodernisms Latgaliešu literātūrā

 

Modernisms nāca 19. gs beigās ar tēlojamā objekta deformāciju un dažādās izpausmēs pastāvēja visu 20. gs. Tagadējo moderno (iepretī tradicionālajam) tēlošanas veidu bieži vien sauc par postmodernismu. Ja tas arī ir radies kā modernisma pretmets, tomēr ir tā turpinājums. Tas zaudējis kontinuitātes izjūtu. Nav ne pagātnes, ne nākotnes. Eksistē šis mirklis, horizontāle, trūkst vertikālās dimensijas. Ir pieņemtas un atzītas modernās informācijas technoloģijas, virtuālā realitāte. Literātūrā tam raksturīga tēlojamās vides dekonstrukcija, drosmīgas fantāzijas, spilgts iztēles asociatīvisms, parodija, spēles, rotaļas elementi.

Postmodernismu pārstāv Oskara Seiksta (1973 − dzīvo Rēzeknē) un Valentīna Lukaševiča (1968 − dzīvo Daugavpilī) pirmais dzejiskais kopdarbs Seppuku iz saulis vādara (1995) − pavisam jauna, neparasta parādība latgaliešu dzejā, netradicionāla tēlainība, neparasta leksika. Kas pieder kuŗam autoram, nav zināms. Seiksta dzeja un arī īsproza paša autora apzīmējumā ir etnofutūristiska, romāni − postmodernistiski un eksistencionāli. Daži kritiķi (piem., L. Zolnerovičs) viņa daiļradi sauc par fenomonoloģisku. Lai nu kā, tā ir izteikti netradicionāla, pilna meklējumiem un arī atradumiem. Seiksta un Lukaševiča kopdarbu stils ir apzināti veidots un konsekventi ieturēts. Arī valoda ir mērķtiecīgu meklējumu un pūliņu rezultātā tapusi.

Lukaševičs publicējas kopš 1989. gada. Viņa dzejā ir lietu būtības un archetipu meklējumi, Bībeles, antīkās un viduslaiku kultūras, latviešu folkloras, Raiņa, Čaka, Plūdoņa u.c. darbu un tēlu reminiscenču pretstatījums mūsdienu dzīves un sadzīves reālijām.

Joņa Ryučāna (1962, īst.v. Ivara Magazeiņa, dzīvo Daugavpilī) modernajā un patriotiskajā dzejā aiz vienkāršu dzīves reāliju un parādību vērojuma aizslēpta dzīves filozofiska vērtēšana. Tajā dominē paradoksāli vārdsavienojumi, arī senvārdi, netrūkst arī nozīmju pārnesumu, bet nekad nezūd jēga un saturs, kaut arī vārdu semantiskās nozīmes vietām pārklājas. Lasītāju atzinību kā Latgalē, tā Rīgā un citviet Latvijā iemantoja Ryučāna pirmais dzejkrājums Seikšaļteņu nūstuošonys (Mirkļu apstāšanās, 2001).

Seiksta sastādītajā jauno autoru kopkrājumā Pagrauda (1999 − pagrauda nozīmē vieta starp ledu un ūdeni aizsalušā upē), bez minētajiem, pārstāvēta Ingrīda Tārauda, Normunds Dimants, Leiga Gagaine un vēl daži citi. Lieku uz viņiem lielas cerības − viņu esamība vien jau liecina, ka latgaliešu rakstība nebeidzas. Ingrīdas Tāraudas (1971 − dzīvo Rēzeknes raj. Tiskādos) dzejoļgrāmatās Vīgla byušonas ironeja (2000) un Izdadzynuota sirds (2001) romantika mijas ar ironiju, latgaliešu dzejas tradicijas apvienojas ar mūsdienīgu pasaules uztveri un izteiksmes formu, pasaules redzējums ir vitāls, izteiksme brīva un dabiska, sievietes būtības dziļumus atklājoša. Vai šī dzeja skaitās postmoderna, nezinu, bet, ka tā ir laba, izjūtu.

Lielu ievērību izsauca un par notikumu mūsdienu latgaliešu literātūrā uzskatāmi divi postmodernās prozas paraugi. Pirmais no tiem ir Oskara Seiksta un Valentīna Lukaševiča kopdarbs − romāns Valerjana dzeive i redzīni (1996).

Mēs, latgaliešu rakstniecības cienītāji, sagaidījuši mūsdienu latgaliešu romānu, varbūt cerējām uz kādu skaistu reālistisku vai romantisku, kaut vai hiperreālistisku mākslas darbu, kas apliecinās latgalieša pozitīvo ideālu. Bet tad tam atkal būtu jātēlo visas latgaliešu rakstniecības galvenais pozitīvais ideāls − Latgales lauku sēta ar tās ļaudīm, tradicijām, attiecībām, iekārtojumu − tātad − ar visu, kas pie tā piederas un kas savas attīstības augstāko virsotni sasniedza 30. gadu beigās un vācu okupācijas laikā Vladislava Lōča izdotajos darbos. Taču pēckaŗa apstākļi šo sētu pilnīgi iznīcināja un tās plauksmi neveicina arī pašreizējā situācija. Nav vairs N. Neikšānīša Myura kolna, Madsolas Joņa Jauno saiminīka vai vēlāk Jāņa Klīdzēja Cilvēka bērna stabilās, harmoniskās, kaut rūpju un smaga darba piepildītās pasaules. Ir jāpieņem Seiksta un Lukaševiča piedāvātais sāpīgais, sāpinošais, asais, griezīgais pasaules redzējums, kas izpaužas viņu kopromānā.

Tā ir Valerjana vai arī viņa autoru piedāvātā dzīves uztvere, domas, mūsdienu cilvēka domas un dzīves skatījums. Skata punkts te nav ne Everests, ne arī kāds debesskrāpis, tas drīzāk ir soliņš kādas Latgales pilsētas − Rēzeknes vai Daugavpils autoostā, arī zemnieku istabā, tādā, kāda tā ir šodien, ļoti tāla no mūsu iecienītajos latgaliešu rakstniecības darbos uzburtā ideāla.

Tāpat kā daudziem 20. gs romāniem šim darbam nav klasiskās uzbūves − ekspozīcijas, sižeta ar tā kāpinājumu un atrisinājumu, nerunājot nemaz par epilogu. Tekstu veido t.s. apziņas plūsma. Šāda rakstīšanas maniere, kā zināms, iesākās 20. gs pašā sākumā un līdz latgaliešu rakstniecībai šāds tēlošanas veids nu ir atnācis ar krietnu 80 gadu novēlojumu. Ja lasītājs nav slinks un pie pirmajām lasīšanas grūtībām un tās radītajām nepatīkamajām izjūtām grāmatu nemet nost, tad tā izraisa spēcīgas izjūtas, ilgas, nostaļģiju pēc kaut kā zuduša, tieksmi to vēlreiz tomēr kaut kā sajust, satvert, kaut arī zinot, ka paturēt nebūs iespējams − vai nu bērnību, vai jaunību, vai cerību, vai Latgali... Teksta fragmenti ieskicē priekšstatus par autoru un līdz ar viņiem − vēstītāja meklējumiem reliģiju vēstures un filozofijas vēstures laukā, kur latgaliskais katolicisms, pie tam primitīvizēts līdz svētbildītei (obrazeņam) mijas ar Austrumu reliģiju elementiem. Darbs, liekas gan, nav tik neskaidrs, ka spējīgs lasītāju atbaidīt ar ļoti nepatīkamās ārpasaules, dzīves realitātes redzējumu. Bet šī realitāte taču pastāv ārpus literārā darba vēl plašākā apjomā nekā tur tēlotā.

Otrs latgaliešu postmodernisma romāns Reitišku mads (Brokastu medus, 2000) ir stipri savādāks, kaut arī tā tapšanā piedalījies viens no romāna Valerjana dzeive i redzīni autoriem − Oskars Seiksts. Šoreiz viņš strādājis kopā ar Leigu Gagaini. Ja iepriekšējais darbs izaudzis vairāk no nepatikas, pat naida, autoru neapmierinātības ar esošo, tad šis romāns savas dzīvības sulas smēlies mīlestībā, Seiksta vārdiem, mīlestības pārpalikumā, kas izlikts uz papīra līdz ar visu fizioloģiju, tai pašā laikā saglabājot arī zināmu poēziju, vismaz grāmatas sākumdaļā. Ievadvārdu autore Olga Šibanova norāda, ka mūsdienīgas literātūras kontekstā romāns izceļas ar autora pozicijas īpatno statusu (šīs pozicijas praktiski nav). Parasti autors rēķinās ar lasītāja (recipienta) uztveri, prognozē un cenšas to vadīt, šoreiz autori no tās atteikušies. Vēstījums it kā vērsts uz pašu vēstītāju, lasītājs ierauga, atklāj, uztveŗ tik, cik to dara iespējamu viņa paša sagatavotība. Zemteksts un konteksts it kā pārklājas. Romānā nav skaidri saskatāmu dialogu vai monologu, tomēr teksta daļu autori ir noprotami. Personāži nevis darbojas, bet drīzāk meditē, domā, pārdzīvo savā vai vēstītāja tvērumā. Viens no personāžiem ir lobais cylvāks, viņš ir arī psihs, dažreiz psihu uzraugs, kuŗa domu plūdums, domājams, pieder Seikstam. Reizēm tas ir koijots, kas arī laikam pieder Seiksta spalvai, taču šī tema visgrūtāk saskatāma ar literātūras komunikatīvo funkciju un arī ar ētiskajām un estētiskajām kategorijām. Otra personāžu jeb vēstītāju grupa, laikam Leigas Gagaines radīta, ir meiluo sīvīte, saukta arī par glupū sīvīti, viņas luociks (lācītis). Šo personu izteikts pretmets ir ružo-vuo muosiniška (rozā māsīca), viņas komfortu cienošais vīrs. Palaikam parādās melno podu (melnās keramikas) meistars Vasiļs, viņš arī ir pulkstiņmeistars, kuŗš uzskata sevi par dzenbudistu.

Darba aptuvenais sižets, ja par tādu vispār iespējams runāt, varētu būt izsakāms šādi: psihs kopā ar glupo sievieti ceļo pa tuvējām ārzemēm, galvenokārt Lietuvu. Darbības vieta − Viļņa, Alitus, Paņeveža, Zarasai. Grāmatas saturu tad arī veido abu centrālo tēlu jeb varoņu izjūtas šai ceļojumā, kā arī redzētā un pārdzīvotā izraisītais domu plūdums. Šie darbi var patikt, var nepatikt, taču viens gan ir nenoliedzams − latgaliešu postmodernā literātūra ir devusi nopietnu ieguldījumu modernās latgaliešu valodas veicināšanā. Jauno latgaliešu autoru valoda veidota uz latgaliešu rakstu valodas bāzes, meklējot un atrodot leksiskās bagātības, vārddarināšanas materiālu un paņēmienus, gramatiskās konstrukcijas valodas seniskajos slāņos.