Jaunā Gaita nr. 231, decembris 2002

Mārtiņa Sīmaņa veidotie Latviešu dziesmu svētku karogi Čikagas centrā.

 

Biruta Abula

DZIESMA SKAN!

 

Pēc svelmīgajām 2002. gada jūlija dienām iestājies mierīgs pārdomu laiks. Aiziet atkal viena dziesmota vasara, tai līdzi pārdzīvojumi, pieredzējumi, notikumi. Latvietim šai krastā šī bija atkal sevis apliecināšanas vasara. Dzīvojot tālu no Latvijas krastiem − jau 11. reizi − pulcējāmies Dziesmu svētkos, atkal Čikagā, kur 1953. gadā notika pirmie Dziesmu svētki Amerikā. Kā toreiz, tā šogad, tā bija liela uzdrīkstēšanās. Toreiz − vai ļaudis būs atsaucīgi − svešā zemē, līdzekļu maz, bet tikšanās pašiem savā vidē − neatliekama. Šoreiz − tāpat − vai ļaudis būs atsaucīgi, neesam vairs trūcīgi, bet vai vēlme tikties tikpat svarīga?

Ja 1953. gada svētku skrejlapā, kas angliski rakstīta un domāta vietējai sabiedrībai, lasām, ka ar dziesmu latviešu tauta izsaka pateicību Dievam un Amerikai par brīvību un daudzajām iespējām un tai pašā laikā apliecina lojalitāti Amerikai un ticību Amerikas rūpēm par mieru pasaulē, tad šobrīd jūtamies, ka esam droši par savu vietu, esam sevi pierādījuši ne tikai šai zemē, bet pasaules tautu vidū. Un pulcēšanās mūsu Dziesmu svētkos, mūsu kultūras svētkos, ne mazāk nozīmīga. Tie turpina mūs aicināt kopā it kā ar asins balsi no paaudzes paaudzē.

Pārlasot agrāk rakstīto, šķiet, par Dziesmu svētku norisi, izkārtojumu un vajadzību laika tecējumā jau viss ir pateikts. Tie ir slavināti, kritizēti. Dziesmas bijušas skanīgas, citas svešas, diriģenti vareni, citi neizprotami, dejotāji sprigani, citiem jūk soļi, programmas par īsām, par gaŗām. Rakstījuši kritiķi, zinīgi vērtētāji, arī polītiķi, (vairums viņu − pelti), un vienkārši tautas pārstāvji. Bet atskatē atmiņā palicis tikai labais. Tik tiešām, kā Ādolfs Sprūdžs tik labi to pasaka svētku Vadonī Dziesmu Brīnums mūs uztur vēl joprojām. Vēl joprojām izjūtam dziesmu spēku, to mūžīgumu, daiļumu. Un tas ir nemainīgs.

Čikagā šo savējo prieku izjutām ik uz soļa. Ļaužu pulki, smaidīgās sejas, bērnu un jauniešu čalas, vecāku un vecvecāku lepnums un prieks par jauno paaudžu izrādīto interesi, bija acīm redzams.

Mazliet apvaicāju svētku dalībniekus, − kas sajūsmināja, kas nozīmīgs, kādēļ? Nesaklausīju kritiskas piezīmes. Palika iespaids, ka visi bija ieradušies, lai kopības garu, šīs garīgās vērtības, kas ieaudzinātas ģimenēs, Gaŗezerā, Kursā, nometnēs, dotu nākošām paaudzēm. Aptaujātās mātes un tēvi, ar mazuļiem pie rokas un ratiņos, šķita nelokāmi savā pārliecībā, ka ģimenes turpinās augt latviskā vidē un latvisko tradiciju nākotne ir droša. Saites ar Latviju stiprina, tās ir nesaraujamas, lai kur dzīvojam.

Cildināja atklāšanas koncertu: tas bija mūsu ticības apliecinājums. Tikai jaunieši un mazie latvieši! Gaŗās runas izpalika. Skanēja jaunas, skaidras balsis − kā dziesmās, tā vārdos. Cildināja jauniešu kori Kamēr... no Rīgas, kas turpina sniegties pēc mākslas kalngaliem. Saviļņojuši klausītājus visur Eiropā, viņi sajūsmināja mūs un arī vietējo sabiedrību. Kamēr... dziedātāju profesionālisms, izsmalcinātais uzvedums, dziesmu izvēle, deva noskaņojumu visām tālākajām Svētku norisēm. Cildināja Lolitas Brīnumputnu, tāpat vareno vīru kori, arī jaundejas un mūsu izcilos māksliniekus. Vislielāko sajūsmu izsauca deju koncerts, kad virpuli grieza mazi un lieli, jauni un veci. Gaiss bija piesātināts viņu entuziasma, tas atbalsojās klausītājos, gan mūsu pašu ļaudīs, gan ciemiņu izbrīnu pilnajās sejās.

Svētku koncerts ienesa svinīgumu, dziesmu skaņas ielēja sirdīs Dziesmas Brīnumu. Viesi no Latvijas, kas piedalījās arī kopkorī un ar skaņām to bagātināja, izteica sajūsmu par svētku daudzveidību, krāsainību. Latvijas karogi, svētku plakāti, kas, brīvi atraisīti, greznoja Čikagu un svētku norišu vietas, modināja latvisku lepnumu ikvienā.

Sarunās izskanēja doma, ka, lai gan gadu tecējumā esam mainījušies, vairāk piedzīvojuši, redzējuši, nobrieduši, varam nopietnāk vērtēt, uzklausīt, pat varbūt vairāk sagaidām, šais svētkos nebijām vīlušies. Vienā otrā gadījumā − spējam vieglāk piedot, jo apzināmies, cik daudz pūļu jāveltī, lai koptu mums tik svarīgās tradicijas pēc tik ilgajiem gadiem citā vidē.

Aprunājos arī ar tiem, kas ikdienā ar latviešu sabiedrību netiekas − vecākie izrāda pasīvu interesi, bet jaunie izsaka nožēlu, ka vecāki nav mudinājuši kopt latviešu valodu, tautisko piederību, un solās to mācīt saviem bērniem, vēl nākošajai un aiznākošajai paaudzei. (Šis novērojums tik raksturīgs visām etniskajām grupām, visos laikos, visās paaudzēs!)

Bet pāri visam vizmo − tik populārā Prāta Vētra no Latvijas! Ikviens apjautātais, jauns un ne tik jauns − bez izņēmuma − bija vienisprātis, ka svētkos vislielāko prieku sagādāja Prāta Vētra! Skaļā mūzika netraucēja, jo tā bija interesanta, skaista, burvīga! Brauktu atkal viņus klausīties, viņi prata sajūsmināt, ielēja latvieša lepnumu klausītāja sirdī! Galvas sāpes, ko šie populārie tautas mīluļi sagādāja rīkotājiem, netika pieminētas, jo tas viss to bija vērts! Par dedzīgās grupas uzvedumu nedzirdēju nevienu netīkamu vārdiņu! Šī nedalītā sajūsma ir pārdomu vērta!

Svētku viesi apzinājās un izteicās, ka, droši vien, nākotnē svinēsim LATVIAN-AMERICAN SONG FESTIVAL, un sarunu valoda bieži būs angļu, bet par to nebēdāja, jo ir pārliecināti, ka latviskā piederības sajūta, šis senču − no paaudzēm pārmantotais stiprums nezudīs. Nākotnes koristi varbūt dziesmas gan dziedās latviski un vārdus neizpratīs, bet tautas deju valodu sapratīs katrs. Cietīs gan rakstītais vārds, tas jau ir ievainots; mūsu rakstniekus uzklausa stingrā pārsvarā tikai sirmās galvas, to nespējam mainīt. Tas jāpieņem. Protams, jau tagad redzam, varbūt šoreiz izteiktāk nekā agrākos gados, ka mūsu bērni un bērnu bērni arī savās latviskajās ģimenēs ir šīs zemes tikumu − un arī netikumu − audzināti. Viņu brīvā uzvedība, ģērbšanās stils, jaukta valodas lietošana, zināma bravurība, uzstāšanās, nevērība un skaļums, raksturīga ne tikai viņiem vien. Arī mēs, vecākā paaudze, esam piemērojušies vietējai videi.

Arī mēs esam atraisītāki, mazāk formāli, uzstājīgāki, nav manāma vairs agrāk tik noteiktā, izteiktā „pareizā stāja”. Ģērbjamies − kā ērtāk, sakām, ko vēlamies, pieprasām visu, ko mūsu rocība var nest. Pazudušas vīriešiem kaklu saites un uzvalki, arī koncertos, sievietēm „zolīdās” kleitas. Pamazām „amerikanizējamies”, ja ne sirdīs, tad uzvedībā, izskatā un sadzīves izpausmē.

Skatoties uz visu teikto, redzēto un noklausīto, jāsecina, ka nākotne ir cerīga, jo „latviešu lieta „ būs svarīga, vienalga kādā mēlē. Jau 60tos, 70os gados izskanēja doma, ka „nākošā paaudze” vairs par latvietību neinteresēsies, bet redzam, ka tomēr paaudžu paaudzēs esam ne mazāk rosīgi, spējīgi un pārliecināti par savu piederību latviešu tautai.

Pateicība pienākas, kā jau parasti, visiem, kas bija gadiem strādājuši, lai mūs, klausītājus un vērotājus, iepriecinātu, sajūsminātu, vienotu. Dziedātāju, dejotāju, mākslinieku atdevība ļāva mums svētku dienu maģiskumu izbaudīt visā tā krāšņumā. Līdz nākošai reizei! Un spējīgu dancotāju, dziedātāju, plānotāju un rīkotāju mums netrūkst! Dzirdēts: Mēs, latvieši, esam viena apbrīnojama tauta! Ja ne nākošgad Latvijā, kur Dziesmu svētku šūpulis kārts un kur smeļamies spēkus visam, ko darām šeit, tad varbūt San Francisko un noteikti Indianapolē!

 

Prāta Vētra un intervētāji Toronto TV raidījumam