Jaunā Gaita nr. 231, decembris 2002

Haralds Biezais

SPĀŅU HUMĀNISTA HUANA LUISA VIVESA CILVĒKA VĪZIJA

 

Iepazīties ar spāņu 16. gadsimta humānistu H. Vivesu (Juan Luis Vives, 1492-1540) pamudināja pazīstamā dzīves filozofa V. Dilteja (W. Dilthey) vārdi: „Pirmais lielais sistemātiskais rakstnieks antropoloģijas laukā ir spānietis L. Vivess. Viņš sarežģītās scholastiskās jēdzienu zinātnes vietā grib vērst uzmanību uz pieredzē doto. Šis viedoklis prasīja jaunu cilvēka mācību. Lai to izteiktu, vairāki momenti krustojās viņā pašā. Šis D. Erasma draugs labi pazina līdzšinējās mācības par cilvēku un dzīvi. Humānists, kas ilgu laiku bija pavadījis uz Henrija VIII netīrās galma grīdas, sākot savu eremita dzīvi Brigē, pazina šo pasauli un tās cilvēkus. Taču izšķirošā bija viņa iedzimusē cilvēcisko apstākļu izpratnes ģenialitāte.”[1] Tiktāl V. Dilteja cēlie vārdi. Bet kas bija šis lielais latviešiem pilnīgi svešais spāņu humānists? Viņa persona? Viņa domu pasaule?

L. Vivess ir piedzimis Valensijā bagātā kristītu žīdu ģimenē, kam, tāpat kā citām tā laika līdzīga stāvokļa žīdu ģimenēm, bija ievērojams iespaids augstākā līmeņa polītiskajā dzīvē, veicinot sabiedrībā toleranci. Viņa vecāki kļuva par inkvizīcijas upuriem. Tēvu apsūdzēja par sakaru uzturēšanu ar sinagogu un sadedzināja sārtā; mātes kaulus, kas bija jau mirusi pirms divdesmit gadiem, izraka no kapa un sadedzināja, apsūdzot tādā pat ķecerībā.[2] Mantiniekiem atņēma visas mantošanas tiesības. Vecāki, piederēdami pie garīgās elites, saprata draudošo stāvokli. Tādēļ nākamais humānists bija kristīts jau agrā bērnībā. Savus skolas gadus viņš ir pavadījis turpat Valensijā, 1509. gada rudenī viņš ierodas Parīzē, kļūst par mākslas (tā toreiz sauca humanitāro) zinātņu studentu Montegī (Montaigu) kolledžā, toreiz visā pasaulē izslavētās Parīzes Universitātes nozīmīgākā kolledža. To jau 1344. gadā bija nodibinājis Ruānas archibīskaps trūcīgo studentu dēļ, lai izveidotu par tomistiskai teoloģijai uzticīgu studiju centru. Tās pirmo simts gadu vēsture ir gaŗlaicīga un tumša. Tas tomēr bija laiks, kad viduslaiku beigu posmā racionālisma noplicinātajā reliģiskajā dzīvē, kad blakus mūku klosteriem sākās dažādu laicīgo brālību reliģiskās kustības. Tās kopa padziļinātu personīgu garīgu dzīvi, kas vairāk atbilda kristīgā evaņģēlija prasībām. No holandieša G. Grotes (Groote, 1340-1384) sludinājuma izauga Devotio Moderna[3] kustība, kas prasīja dziļāku svētbijību, pazemību un sekošanu Kristum. Viņa ideju dziļais iespaids jo sevišķi kļuva pazīstams Kempenes Tomasa (1380-1471) darbā Imitatio Christi (Kristus atdarinātāji) aicinājumā. No tādām garīgās dzīves pārveidošanas prasībām izveidojās laicīgo brāļu reliģiskās organizācijas ar kopnosaukumu Fratres Communis vitae (Kopīgās dzīves brāļi).[4] Laicīgo brāļu kustības reformu prasības iespiedās arī klosteŗu dzīvē. Tās sevišķi saistījās ar Vindesheimas sadraudzes vārdu, kas bija iegūts no klosteŗa atrašanās vietas. Tas bija kļuvis par reformu kustības centru.

16. gadsimta sākumā šis laicīgo un garīgo brālību locekļu iespaids bija pieaudzis tiktāl, ka tas noteica dzīvi arī minētajā Parīzes Montegī kolledžā.[5] Šīs kolledžas vadītājs Dž. Standonks (J. Standonck) pats piederēja „Kopīgās dzīves brālībai.” Kolledža kļuva par Parīzes Universitātes intelektuālo centru. Tās slavu vēlāk cēla tādi ievērojami tās audzēkņi kā D. Erasms, F. Rabelē (Rabelais), J. Kalvins (Calvin), D. Soto, arī vēlākais jezuītu ordeņa dibinātājs Lojola. Daži pētnieki domā, ka jezuītu dzīves pamata principi ir mantoti no šīs kolledžas brāļiem, sevišķi tādēļ, ka tie izveidoja dziļi svētbijīgu un disciplinētu sadraudzi. Tādas tradicijas ir iespaidojušas šīs kolledžas audzēkni I. Lojolu, nosakot savu ordeņa dzīves reglamentu. Šai kolledžā izglītību ieguva liels skaits spāņu un citu zemju studentu, par visām lietām Holandes un Beļģijas, kas toreiz piederēja Spānijai, arī Anglijas. Tādā vidē izveidojās 15. gadsimta beigās un 16. gadsimta pirmajā pusē tā sauktās Ziemeļu renesanses humānisms. Tas iespaidoja daudzus tā laika kultūras dzīves laukus.[6]

Šai reliģiskā padziļinājuma un humānisma vidē Montegī kolledžā 1509. gadā savas studijas sāka H. L Vivess. Viņš tur uzturējās līdz 1512. gadam. Pēc Parīzes atstāšanas sākās, var sacīt, viņa dzīves „ceļojums pa svešniecības tuksnesi.”[7] Viņš apmetās Spānijas Nīderlandē un dažu gadu laikā, starp 1514. un 1518. gadu paspēja uzrakstīt un publicēt Luvēnā desmit īsākas esejas, to starpā arī šeit turpmāk iespiesto Fabulu par cilvēku. Taču lielāko ievērību šai posmā viņš ieguva ar traktātu In Pseudo-Dialecticos (Par melu dialektiku, 1519). Viņš to rakstīja vēstules formā Parīzes laika studiju biedram D. Fortam, arī valensinietim. Tā bija ļoti asa norēķināšanās ar Parīzes Universitātē studiju laikā piedzīvoto. Kādi bija iemesli to darīt? Uz šo jautājumu viņš pats arī ir atbildējis. Tā ir neapmierinātība ar turienes filozofisko, resp., zinātnisko pētniecību un akadēmisko dzīvi. Neskatoties uz Montegī kolledžas labvēlību reformām, Vivess atzina, ka tanī joprojām valda scholastiskās dialektikas gars, kas pazīstams ar terministiskās loģikas nosaukumu. Viduslaiku nominālisma un reālisma mūžīgie strīdi pēc viņa domām turpinājās Parīzes akadēmiskajā vidē. Viņa biografa K. Norenja (Noreña) vārdiem runājot, „tieši tādēļ, ka loģika kā verbālās sazināšanās teorija vairāk nodarbojās ar valodnieciskām parādībām, nekā ar domāšanas mentālajām operācijām, Vivess ar to pašu asumu noraida terministiskās loģikas piekritējus un dažu viņa Montegī profesoru pūles atrast piemērotu algebrisku un ģeometrisku simbolismu, lai izteiktu valodas sintaktiskos likumus.”[8] Vivess noraidīja tādu viņam pasniegto valodas mācību un loģiku un tiecās pēc citas. Tai bija jābūt loģikai, kas „veidotu cilvēka garu un dzīvi” (Quaeque et animum et vitam instituunt). Šai sakarā viņš savam skolasbiedram D. Fortam dod padomu: „Ne vienreiz vien es dzirdēju savus skolotājus (..), kuŗu vārdus es patiesi respektēju, sāpīgi žēlojamies, ka viņi pazaudējuši daudz savas dzīves gadu, ziedodami tādām nevajadzīgām un izšķērdīgām nodarbībām (..). Un Jums, mans dārgais Fort, es esmu drošs, jūs tagad saprotat, ka gudrāk ir mūsu īsās dzīves ziedot patiesu un īstu mākslu, t.i., humanitārām studijām; jūs saprotat, ka tie kas to nedara, drīz kļūst par apsmiekla un kauna objektiem.”[9]

H.L. Vivess šķīrās no Parīzes ar atziņu, ka universitāte ir līdzīga vecai astoņdesmitgadīgai sievai, slimai, nevarīgai un draudošas nāves briesmās. Viņam universitātes dzīve nepatika un viņš tanī neatrada savu garīgo mājvietu. Pāris gadus pirms savas nāves viņš atcerējās un jo plastiski aprakstīja savās studiju laika atmiņās, cik ļoti viņam nav patikusi bagāto studentu uzpūtība, akadēmisko gradu un godu neprāts, bezgalīgie un neauglīgie disputi, cilvēcīguma un izsmalcinātības trūkums fakultātes locekļu starpā, archaiskās mācību grāmatas, terministiskās loģikas bezjēdzīgais trulums.[10]

Te minēti studiju laika apstākļi, kas izraisīja Vivesa negatīvo reakciju. Var tomēr jautāt, vai tikai tie vien būtiski noteica viņa neapmierinātību ar akadēmisko vidi. Nenoliedzot to nozīmi, viņa dzīve pēc Parīzes atstāšanas liek domāt, ka ir bijuši vēl citi iemesli. Tā vispirms bija žīdu ģimenes kosmopolītiskā audzināšana un tās traģiskā bojāeja baznīcas varas spaidos. H. L. Vivess visu mūžu palika uzticīgs katolis, taču bez tiešas ciešākas saistības ar baznīcas hierarchiju. Liekas, audzināšanas iespaids viņu saistīja arī pie Montegī kolledžas „Kopīgas dzīves brāļiem.” To padziļinātā praktiskā reliģiskā dzīve sevišķi izpaudās tolerancē. Viņa studiju laikā jau līdz Parīzei sniedzās aizalpu itāļu humānistu P. Mirandolas, M. Fičino (Ficino), Dž. Maneti (G. Manetti) u.c. baznīcas apkaŗotais „jaunpagānisms,” kas vēlāk ļoti iespaidoja Ziemeļu renesansi un kas kļuva par tā mantinieci. Beidzot jāatzīmē, ka visdziļāko pozitīvo iespaidu uz Vivesu ir atstājis D. Erasms, kas jau pirms viņa bija studējis Parīzē tai pašā kolledžā (1495-1499) un to atstājis tikpat pievīlies. Tieši 1509. gadā, kad Vivess iestājās tanī, Erasms publicēja savu satīrisko darbu par scholastisko filozofiju un baznīcas kritiku − Muļķības slavinājums.[11] Visi šie apstākļi līdznoteica Vivesa negatīvo sava laika Parīzes akadēmiskās un vispār garīgās vides vērtējumu. Līdz ar šo ieskatījumu esam uzšķīruši nākamo lapaspusi viņa dzīvē.

Vivesa draugs Roterdamas Erasms (Erasmus).

 

Piederība pie „Kopīgas dzīves brālības” un tās dzīves skatījums viņu tālāk noveda pie dziļas garīgas tuvības ar tādiem humānistiem kā D. Erasmu un T. Moru. Te dažas ilustratīvas piezīmes, kam ir tīri personīgs raksturs, bet kas tomēr rāda, cik dziļa bijusi garīgā kopība. Sešus gadus pēc Parīzes atstāšanas un gadu pēc pieminētā darba par pseudodialektu publicēšanas H.L. Vivess īsu laiku uzturas Parīzē, kur kļūst par vēlākā kardināla V. Kroija (Croy) privātskolotāju. Ar to kopā viņš atgriežas Luvēnā un paliek pie tā šai darbā līdz 1521. gadam. No Parīzes viņš raksta D. Erasmam, ka viņš esot sagaidījis pēc pieminētā asā darba publicēšanas Parīzē nepatikšanas, bet noticis pretējais. Viņš saņemts draudzīgi un ar sajūsmu. Un te cita starpā viņš saka: Daudzreiz ēšanas laikā vai pēc tās mēs runājām par jums. Ai, mans Erasm, es vēlētos, ja jūs man atļautu, jūs slavēt tā, kā viņi to darīja. (..) Saskaņā ar viņiem, jūs esot atdevis Sv. Hieronīmam atkal dzīvību, jūsu piezīmes pie Jaunās derības darījušas vairāk laba kristīgajai reliģijai nekā tūkstošgadu scholastiskās diskusijas. Viņi arī priecājas par jūsu Muļķības slavinājumu. Beidzot, vai jums tas patīk vai nepatīk dzirdēt, ļaudis domā, ka jūs esat lielisks, apbrīnojams un pilnīgs. Patiesi nav nekā ko viņi negribētu darīt jūsu labā.

Uz to Erasms saprotoši atbildēja jaunajam draugam: Lai gan es esmu pieredzējis dažu franču grupu labvēlību, es tomēr baidos, ka jūsu pēdējās vēstules izteikumi ir vienīgi jūsu paša jūtas pret mani. Es domāju, ka jūs, dodamies uz Parīzi, sofistikas galvaspilsētu un cietoksni, riskējāt, ka tiksat nonāvēts, nomētājot akmeņiem vai uzdurts uz šo stulbeņu ragiem. (..) Sargājiet rūpīgi sevi, mans ļoti mācītais Lui. Mēs gaidām jūs cik ātri iespējams atpakaļ, laimīgi un ar smaidu.[12]

Sarakste ļauj ieskatīties H.L. Vivesa un D. Erasma tuvajās cilvēcīgajās attieksmēs. Pirmais savā īsajā dzīves laikā Erasmu uzskatīja par savu skolotāju, domu biedru un draugu. Tā atbalstā Vivess 1520. gadā iegūst Luvēnas Universitātē tiesības lasīt publiskas lekcijas (licentia docendi). Tas bija ļoti neparasti, jo tādas tiesības parasti piešķīra tikai pašu universitātes maģistriem, kāda grada viņam nebija.

Te jāmin arī trešais šīs cieši saistīto humānistu grupas loceklis. Tas saistās ar Vivesa uzturēšanos Anglijā un dzīvi tur. To noteica vairāki apstākļi. Eiropā bija vērojamas smagas polītiskas krizes zīmes, sakarā ar turku iebrukumu Grieķijā un Eiropas dažādo valdnieku vājo atsaucību pāvesta Adriana VI kaŗagājienam pret tiem. Viduslaiku kristīgās solidaritātes apziņa izrādījās pārāk vāja. 1523. gadā turki bija ieņēmuši jau Rodas salu, kas izraisīja paniku Eiropas galmos. Blakus tam Vivesu tīri personīgi nospieda viņa nedrošais materiālais stāvoklis, jo viņam jau kopš 1521. gada nebija vairs mājskolotāja darba un drīz pēc tam viņu vispirms sasniedza baumas, pēc tam drošas ziņas, ka Spānijā sācies inkvizīcijas process pret tēvu. Tādos apstākļos viņš nolēma atgriezties Spānijā. Dotajos apstākļos tas bija iespējams tikai caur Angliju. 1523. gada maijā viņš ieradās tur un nekad vairs neaizbrauca uz savu dzimteni, bet palika tur līdz 1528. gadam. Tie bija sevišķi apstākļi. Anglijas ķēniņš Henrijs VIII bija precējies ar spāņu princesi Aragonas Katarīnu, kuŗai bija plašs spāņu galms. Mēs īsti nezinām, kas Vivesu tam piepulcināja − viņa paša popularitāte vai spāņu draugi. Šo aprindu iespaidā viņš jau dažus mēnešus vēlāk, humānistu sirsnīgi saņemts, kļuva par Oksfordas Universitātes profesoru. Pat ķēniņš viņu pagodināja, apmeklējot viņa lekcijas. Viņš kļuva, ja tādu vārdu atļauts lietot, par Katarīnas mīluli un uzticības personu. Un te mēs atgriežamies pie iepriekš minētā trešā humānista − Anglijas archibīskapa un Valsts kanclera T. Mora. Jau pirms Vivesa ierašanās Anglijā, viņš ar Mora gādību bija saņēmis 1521. gadā ķēniņienes stipendiju. Un tas ir saprotams, jo D. Erasms jau 1511. gadā bija publicējis savam „pāri par citiem vismīļākajam draugam” T. Moram veltītu darbu Encomion Morios (Mora slavinājums). Šai darbā viņš izklāstīja humānisma ētisko saturu. Mēs nezinām, bet tā būtu jādomā, ka ne bez Erasma Muļķības slavināšanas iespaida ir radies Mora 1513. gadā sarakstītais un 1516. gadā publicētais plaši pazīstamais satīriskais darbs Utopia.[13] Runājot par Erasma un Vivesa draudzību, mēs sevišķi norādījām uz viņu personīgo saraksti. Tas jādara arī šai gadījumā ar T. Moru. Izlasījis Vivesa darbu Par pseudodialektiku, viņš rakstīja Erasmam: „Viss, ko Vivess raksta ir apbrīnojams, bet es, lasot viņa grāmatu Par pseudodialektiku, pārdzīvoju sevišķu prieku ne tikai tādēļ, ka viņš taisa jokus ar viņu [dialektiku] tukšajiem trikiem, apkaŗo tos ar pamatotiem argumentiem un sagrauj to pamatojumus ar neatvairāmu spēku, bet sevišķi tādēļ, ka viņš tuvojas tiem tādā pat veidā, kā man bija prātā to darīt pret tiem, pirms es biju lasījis šo grāmatu.”[14]

Erasms atbildēja: „Man ir prieks redzēt, ka jūsu domas par Vivesu saskan ar manām. Viņš ir viens no tādiem, kas eventuāli varētu apēnot Erasma vārdu (..) Viņam ir ārkārtīgs filozofisks talants. (..) Vispār nav neviens labāk piemērots sofistu armijas sagraušanai, sevišķi tādēļ, ka viņš pats ilgu laiku to pilīs ir sagatavojies.[15] Šie vārdi pauž personīgas solidaritātes jūtas un apliecina domu kopību. Divi vecāki domu biedri, kā to rāda sarakste, ir savā vidū pieņēmuši jaunāko gara radinieku. Ar tādām garīgas kopības saitēm H.L. Vivess bija ne tikai saistīts ar T. Moru, bet iekļāvās arī humānistu pulkā un vispār tā laika Anglijas garīgajā elitē. Galma labvēlība izpaudās ar visam mūžam ķēniņa piešķirto pensiju. Vivess savu Anglijas piecgadu posmu uzskata par laimīgāko savā dzīvē. Tas tika apliecināts tādā veidā, ka tieši šai laikā viņš publicēja vairākus traktātus par paidagoģiskām problēmām, par kristīgās sievietes lomu, par nabadzīgo cilvēku aprūpi. Tie ir darbi, kuŗos iztirzāti praktiskā kristiānisma ētiskie principi.

 

Henrijs VIII − Enrique VIII de Inglaterra.

Henrija VIII pirmā sieva Catalina de Aragon.

 

 

 

Taču šis saulainais laiks vispirms beidzās galmā ar netīrām intrigām pret ķēniņieni polītisku un galvenā kārtā reliģisku notikumu dēļ. Henrijs VIII no Aragonas Katarīnas šķīrās, ko neatzina pāvests. Arī archibīskaps T. Mors neatzina ne ķēniņa laulības šķiršanu, ne tā laicīgo varu pār baznīcu, kas vēlāk noveda pie viņa bojā ejas. Šais intrigās arī Vivess nokļuva cietošo vidū. Ķēniņš atņēma piešķirto mūža pensiju. Šķirtās ķēniņienes atbalstu viņš pazaudēja, kad viņa vīlās, to izraugot par savu aizstāvi šķiršanās procesā. Saulainās dzīves dienas bija beigušās. Viņš, atgriezies Luvēnā, sava mūža pēdējos gadus dzīvoja vientulībā. Taču šai laikā vēl uzrakstīja vairākus darbus.

Lai cik paradoksāli tas liekas, šai trīs minēto humānistu sabiedrībai pieder vēl viens − Mārtiņš Luters. Jau chronoloģiski vien viņš iederas īsajā laika posmā no 1509. līdz 1519. gadam, kad minētie humānisti publicēja savus kritiskos darbus pret katoļu baznīcu, jo arī viņš tad 1517. gadā piesita savas reformu tezes. Bet vēl vairāk − laikā kad Erasms un Vivess Montagī kolledžā iepazinās ar Kopīgās dzīves brālību, Mārtiņš Luters to darīja kā skolnieks Magdeburgas Domskolā. Pēc tam viņš savos rakstos, noraidot vairākas katoļu baznīcas scholastiskās tezes un dzīves paražas, asumā un radikālismā tālu pārspēja humānistus. Pēdējie, neskatoties uz savu kritiku, palika uzticīgi katoļu baznīcai, vēlēdamies to redzēt tikai pārveidotu kristīgā humānisma garā. Plaisa viņu starpā ir atklāta. Lutera tezes humānistu skatījumā bija liecība jaunam kāpinātam racionālismam un dogmatismam. Tādēļ nav nekāds pārsteigums, ja D. Erasms un T. Mors, gan paslēpušies aiz Henrija VIII, gan savā vārdā, publicēja vairākus polemiskus rakstus pret Luteru. Par Vivesa piedalīšanos šai polemikā nav tiešu dokumentu,[16] bet pēc viņa nāves ir publicēts viņa raksts De veritate fidei Christianae (Par kristīgas ticības patiesību), kas satur asu pāvesta un katoļu priesterības kritiku.[17] Taču viņam nav arī nekādu simpātiju Mārtiņam Luteram. Viņam katoļu humanizētā baznīca kā Eiropas vienotības garantija likās simpātiskāka nekā luterisma radītās nekārtības un chaoss. Luters, kā vēlo viduslaiku scholastikas mantinieks, to, kaut pārveidotu, nesa tālāk. Par šo nepārejamo plaisu stāv virsraksts: morāliska humānisma optimisms pret Mārtiņa Lutera mācību par cilvēka samaitāto grēcīgo dabu. Humānisti H.L. Vivess, T. Mors un D. Erasms dzīvoja pārliecībā, ka cilvēka dzīves uzlabošana vairāk atkarājas no piemērotas tā personīgo dāvanu izkopšanas apgaismotā audzināšanas procesā, nekā no pareizās reliģiskās ticības, vai piederības pie īstās reliģiskās kustības. No tā izris arī Vivesa kristiānisma centrālā tēla izpratne. Vienkāršoti var teikt, ka arī viņa Kristus ir apgaismots skolotājs, kas ar dzīvi un likteni palīdz cilvēka prātam ieskatīt savas kaislības un pārvarēt to radīto dzīves postu.

Tādā kārtā kļūst redzama Vivesa jaunā humānisma antropoloģija, kuŗā ir pamatota viņa morāles mācība visos praktiskās sadzīves laukos, no sociālās ētikas prasībām līdz baznīcas pestīšanas solījumiem. Vivess, runādams par cilvēkā pašā iemītošo spēju attīstīšanu, norāda uz tā spēju aizrauties, mērķtiecīgi darboties. Šī spēja organiski pieder cilvēka būtībai. „Tātad cilvēka dvēseles kaislības − un ievērosim, mīlestība − savus likumus saņem no racionālās teleoloģijas; bet pateicoties antropoloģiskai vienotībai, cēlajām kaislībām jau ir kāda iekšēja kvalifikācija, un tā dabīgi ir vērsta uz cilvēka pilnību. Ķermenis pats ir veidojies kā „cilvēka ķermenis” un pats darbojas racionālā veidā, kuŗā individs atrod savu galīgo piepildījumu (entelecheia).[18] Nepārprotami Vivesa antropoloģija ir Aristoteļa cilvēka organiskās koncepcijas tālākveidojums. Tā viņam palīdz pārvarēt daudzkārt izteiktos pārmetumus humānistiem, ka viņi, izvirzot cilvēka organiskās eksistences lomu kultūras procesos, ieslīgstot naturālismā. Ir tiesa, ka saskaņā ar Vivesa uzskatiem cilvēks arī kā garīgi aktīva būtne sevi atklāj organiskā struktūrā un darbojas tās ietvaros. Viņš tādā kārtā cenšas pārvarēt gara un ķermeņa dichotomiju. Citiem vārdiem, viņa antropoloģijā cilvēks eksistē kā funkcionāla vienība. Tā pirmatnējā aktivitātē dvēsele (anima) un gars (mens) ir tikai divi izpausmes veidi.[19] Tādā cilvēka skatījumā Vivess dalījās ar citiem renesanses laika humānistiem, kaut dažādi formulētā un pamatotā. Taču šo optimistisko cilvēka tēlu drīz aptumšoja topošā protestantisma (Mārtiņa Lutera, J. Kalvina, F. Melanchtona) atjaunotie scholastiskie strīdi, kā definēt grēka, pestīšanas, Sv. Vakarēdiena u.c. jēdzienus. Viņu kurināto ķeceru sārtu dūmu vāli un jaunā jezuītu ordeņa brāļu baznīcu velvēs Dievam par patikšanu kūpinātais vīraks klāja krēslu pār cilvēku prātiem.[20]

Šīs skopos vārdos izteiktās piezīmes par renesances humānistiem atļauj saprast, ka to mērķis bija cilvēkam atdot viņa cilvēka cieņu. Viņu domājumos tam bija jānoved pie kristīgā humānisma.[21] Tas cilvēkam atdotu viņa cieņu. Tādā gaismā un ar tādu vēlēšanos, izteiktu ar antīko dievu tēlu palīdzību, Vivess lasītājam nodeva savu darbu Fabula par cilvēku.

 

 

Fabula par cilvēku.

 

Es labprāt šo savu apceri par cilvēku sāku ar blēņām un spēli, jo cilvēks pats ir tikai nerrs un spēle. Kādreiz augstākā dieviete Juno savas dzimšanas dienas svētkos sarīkoja krāšņas un bagātīgas dzīres visiem dieviem. Tie, brīvi no savām raizēm, un nektāra sakarsēti, lūdz Juno, lai tā viņiem tagad pēc mielasta sarīkotu teātŗa izrādi, lai pie pilnīga dievišķīgā svētku prieka nekas vairāk netrūktu. Lai izpildītu šo viņu vēlēšanos, Juno ļoti lūdza savu brāli un laulāto draugu, visspēcīgo Jupiteru tūliņ radīt amfiteātri un tanī, kā to māksla prasa, novietot jaukas figūras, kā tas spēlēs ir parasts, jo šai svētku dienā dievu acīm nekas nedrīkstēja trūkt. Pēc visspēcīgā Jupitera mājiena, kas vienīgais var visu, uzreiz radās visa mūsu pasaule, tik liela, tik brīnišķīga, tik dažāda un skaista, kā jūs to redzat savā priekšā. Tas bija amfiteātris, augstāk, proti, debesīs, skatītāju vietas un dievu sēdekļi, zemāk − daži saka: vidū − zeme: tā ir skatuve personām, kas darbojas, visām dzīvām un nedzīvām būtnēm.

Tikko viss bija sagatavots un mielasts beidzies, tā Merkurs Braubeta jau arī paziņoja, ka aktieŗi esot parādījušies uz skatuves.

Priecīgi dievi piecēlās un devās uz savām vietām, katrs atbilstoši sava stāvokļa cieņai. Jupiters Maksimuss pats bija aktieŗu priekšnieks un, kad viņš redzēja, ka dievi pilnā skaitā bija sapulcēti, deva zīmi sākt. Viņš kā radītājs visu izkārtoja un izskaidroja klātesošajiem. Lai viss tomēr noritētu kā viņš vēlējās, viņš noteica visu aktieŗu spēļu secību un kārtību, ka viņi, kā saka, ne par pirksta tiesu no tās nedrīkstēja novirzīties. Tiklīdz uz skatuves sapulcētie bija dzirdējuši Jupitera balsi, viņi pēc kārtas parādījās priekšplānā un nospēlēja tik izteiksmīgi un ļoti sekmīgi, tik labi kā kāds Roscinus traģēdijas, komēdijas, satīras, pantomīmas, atellanas[22] un cita veida mākslu. Dievi zvērēja, ka viņi nekad neesot redzējuši skaistāku un iepriecinošāku uzvedumu. Juno, būdama pārplūstoša savā gandarījumā un priekā, pate prasīja vienam dievam pēc otra, kā viņiem spēle patīkot. Visi bija vienisprātis − neko brīnišķīgāku, neko Juno un viņas godadienai cienīgāku viņi nekad neesot redzējuši. Cēlā augstākā dieva sieva nevarēja nomierināties. Viņa uztraukta steidzās caur nemirstīgo rindām un priecīgi uztraukta vienmēr cita vidū jautāja, kuŗu aktieri tie uzskatot par lielāko. Bet visgudrākie dievi atbildēja, neviens nevarot labāk spēlēt kā cilvēks − un dievu tēvs pats apstiprināja šo spriedumu. Jo uzmanīgāk viņi, lūk, ievēroja cilvēka kustības, vārdus un visu cilvēku izturēšanos, jo arvien lielāka kļuva dievu izbrīna. Jupiteram ļoti patika, ka cilvēku, viņa radījumu, visi dievi tik ļoti slavēja un apbrīnoja.

Tie, kas Jupiteram sēdēja blakus, viegli saprata no lielās piekrišanas, ko viņš izrādīja pirmaktierim, cilvēkam, ka to ir radījis viņš pats. Jā, tuvāk aplūkojot, viņi saredzēja lielu Jupitera un cilvēka līdzību. Pat lielākajam muļķim kļūtu skaidrs, ka cilvēks ir dieva bērns. Patiesībā cilvēks, kas aiz savas maskas kļuva redzams un gandrīz jau bija pilnīgi saredzams, daudzējādā ziņā bija apbrīnojams. Izrādījās, ka viņš ir dievam līdzīgs nemirstībā, zināšanās, gudrībā un tik ļoti lielā mērā līdzdalībnieks Jupitera domu bagātībā, ka viegli varēja redzēt, ka viņš šīs dāvanas ir saņēmis no Jupitera bagātās vērtību krātuves, jā, saņēmis no viņa paša personīgi.

Kā dievu augstākais savā spēkā aptveŗ visu un ir viss, tā arī šī cilvēka pantomīma likās tā darbojamies un tāda esam. Viņš pārvērtās tā, ka dažreiz kā augs parādīja dzīvību bez kādas sajūtas. Tad viņš īsu brīdi pazuda un parādījās uz skatuves tēlodams Satīru, kas pieņem tūkstošiem dažādu dzīvnieku veidu: viņš parādās kā dusmīgs rūcošs lauva, kā plēsīgs alkatīgs vilks, kā kuilis, viltīga lapsa, ka baudkārīga, dubļaina cūka, kā auglīgs zaķis, skaudīgs suns, muļķa ēzelis. Kad viņš tos bija attēlojis, viņš uz brīdi atkal pazuda un pēc tam parādījās kā cilvēks, tiklīdz pacēlās priekškars. Viņš parādījās kā gudrs, taisnīgs, sabiedrisks, labsirdīgs un draudzīgs, izglītots cilvēks. Viņš brālīgi satikās ar citiem, paklausīja un pavēlēja, kā kuŗo reizi, kam bija kārta. Viņš rūpējās par kopīgu lietu un labumu kopā ar citiem, visādā ziņā savas valsts pilsonis.

Dievi neticēja, ka viņi varētu to redzēt vēl citās lomās, bet tad viņš piepeši atkal parādījās viņu, dievu tēlā, pat cilvēka garu pārspējošā veidā, kas pilnīgi atdevies gudrībai. Ai, augstais Jupiter, kāds tēlojums! Vispirms viņi izbrīnās pilni domāja, ka viņš uz skatuves kā meistarmīmiķis attēlo un izteic pats sevi un nosauca viņu par daudzveidīgo Proteju, Okeāna dēlu.

Pēc tam viņi neticamā sajūsmā sacīja − viņi nevar atļaut, ka šis labākais tēlotājs spēlētu uz skatuves. Viņi prasīja, lai Juno to uzaicina noņemt savu masku un atļauj viņam ieņemt savu vietu dievu rindā − lai viņš turpmāk nebūtu aktieris, bet pats būtu skatītājs. Juno jau sagatavojās, lai to izlūgtos no sava lauleņa, kad tai pašā brīdī cilvēks kā augstākais un labākais dievs, kā Jupiters Lielākais, parādījās uz skatuves un atveidoja tēva tēlu tik neaprakstāmi īsti, ka viņš pārspēja mazākos dievus un iespiedās tanī neaizsniedzamajā gaismā, kas ir tumsas apņemta, kuŗā Jupiters, ķēniņu ķēniņš, un dievi sēd tronī. Dievi to redzēja un domāja, uztraukti un apjukuši, ka viņu kungs un tēvs ir parādījies uz skatuves. Taču viņi attapās un vērsa savus skatus uz Jupitera sēdekli, augšā, lai redzētu, vai viņš pats tur sēd, vai viņš maskējies ir parādījies uz skatuves. Bet kad viņi to redzēja tur augšā, viņi savus skatus pievērsa atkal cilvēkam, pēc tam atkal Augstākajam no dieviem. Jo tik lieliski un veikli cilvēks spēlēja Jupitera lomu, ka dieviem atkal un atkal bija jāskatās, lai nenomaldītos starp tēlu un mīmikas atdarinājumu. Citu aktieŗu starpā daži zvērēja, ka tas nav nekāds cilvēks, bet pats Jupiters. Par tādu lielu kļūdīšanos tos smagi sodīja.

Dievi vienprātīgi nolēma, aiz cieņas pret dievu tēva attēlu, piešķirt cilvēkam dievišķīgu godu. Un, pašas Juno atbalstīti, viņi no Jupitera izlūdzās, lai tas, kas tik lieliski bija nospēlējis dievu un Jupitera lomu, noņemtu savu masku un ieņemtu vietu starp dieviem. Jupiters tam piekrita, jo viņš pats jau sen to bija nolēmis savam cilvēkam. Cilvēku atsauca no skatuves un Merkurs to aizveda pie dievu sēdekļiem. Viņš tika atzīts par uzvarētāju, ne skaļā balsī, bet ar klusu apbrīnu uzņemts to starpā. Pavisam atklāti cilvēks atklāja dieviem savu dievišķīgo dabu, kas ķermeņa čaulā un maskas aizsegā saturēja tik daudzveidīgu un dažādu būtni, polipu vai līdzīgu chameleonam, ko tas parādīja uz skatuves. Jupiters pēc tam tika atzīts un apsveikts ne tikai kā dievu, bet arī kā cilvēku tēvs. Šādu tituli viņš no abām pusēm žēlīgi pieņēma un ar labpatiku sejā un labprāt atļāva sevi apsveikt un atļāva sevi godināt ar šo cēlo nosaukumu „Dievu un cilvēku tēvs.” Un tā mēs viņu vēl šodien saucam šai vārdā.

Kad Merkurs iepriekš bija ieradies pie dieviem ar cilvēka skatuves piederumiem rokās, tie pilni ziņkāres to ielenca. Viņi to ilgi apskatīja, apbrīnoja un godināja Jupitera mākslinieka veiklību. Šie piederumi bija kā piemēroti, tā noderīgi darbībai: augsti pacelta galva, dievišķīga gara pils un pagalms, pie tā pieci jutekļu orgāni, piemēroti un noderīgi sakārtoti un novietoti: ausis aiz deniņiem, ne no vaļīgas ādas kas nokarātos, ne taisīta no nekustīga kaula, bet no piekļāvīga aplī veidota skrimšļa. Skaitā divas ausis ar krokām un ejām, lai skaņas uztvertu no abām pusēm, un lai putekļu graudiņi un kušķīši, pelavas un odi, kas visapkārt virmo, nevar iespiesties galvas iekšienē. Tāpat divas acis, pašā augšā kā visu lietu skatītājas, divu maigu skropstu un plakstiņu sargātas pret tām pašām pelavām, putekļu kušķīšiem, graudiņiem un vismazākajiem dzīvniekiem − dvēseles zīmes, cilvēka sejas cēlākā daļa. Beidzot ķermeņa čaula, vēl vairāk, ķermenis pats, smalki veidots − beidzas ar rokām un kājām, kuŗu pagarinājumā pieslēdzas pirksti, tik jauki un derīgi dažādiem darbiem. Te nav vieta visu to sīki aprakstīt, citi to ir darījuši bagātīgāk. Tikai to vienu es vēl gribu pievienot: tik saskanīgi un vienam pie otra piederīgi tas viss ir savienots, ka, ja tikai kaut ko no tā atņem, nodala vai pievieno, visa harmonija un skaistums, visa darbība pazūd. Neviens nevarētu izdomāt pilnīgāku cilvēka tēlu, ja arī kāds to vēlētos, jo tas nav iespējams.

Kad nu dievi cilvēku tā bija redzējuši un tanī atzinuši savu brāli, viņi atzina viņa cieņai par neatbilstošu stāvēt uz skatuves un nodarboties ar komediantu zemo un sliktās slavas mākslu. Viņi nevarēja beigt apsveikt un skūpstīt savu un sava tēva attēlu. Viņi pārbaudīja katru sīkumu un izpētīja pēdējo cilvēka noslēpumu: tas viņiem bija gandrīz lielāks prieks nekā izrādes noskatīšanās laikā: „Neapmierināti, tikai reizi redzēt, viņi ļāva skatam kavēties.”

Viņa gars, proti, ir ar tādu spriešanas spēju, tādām zināšanām, gudrību un prātu, spējīgs un tik auglīgs, ka tas pats no sevis atrod neticamas lietas. Viņš ir izveidojis pilsētas un mājas, atradis dzīvnieku, stādu, akmeņu un rūdu derīgumu un izmantošanu, visu lietu apzīmējumus un vārdus izdomājis, ko dažs gudrais visa cita starpā, ko cilvēks ir izgudrojis, ir apbrīnojis. Tad arī, kas nav mazāk nozīmīgs, ka viņš ir mācējis dažos burtos ietvert ārkārtīgo cilvēka valodas skaņu daudzumu, kuŗiem pateicoties visa zināšanu viela ir uzrakstīta un darīta pieietama. Pie tā pieder arī reliģijas, kulta un Jupitera, tēva, kā arī pārējo dievu, viņa brāļu, atzīšana. Tas vien jau, ko nespēj neviena cita dzīva būtne kā tikai cilvēks vien, pierāda viņa radniecību ar dieviem. Visa tā atrašana maz ko dotu, ja zināmā mērā lietu glabātuve, atmiņa, pie tā nebūtu pievienota kā mantu krātuve, kuŗā visas dievišķīgās lietas ir apslēptas un uzglabātas. No tām abām, reliģijas un atmiņas, izceļas paredzēšana, it kā nākamo lietu iepriekš atzīšana, dievišķīgas viszināšanas dzirkstele, kas visu nākamo skata, it kā tas būtu jau klātesošs.

To un visu citu dievi vēroja un nevarēja vien beigt to skatīt − kā kāds, kas kādā spogulī skata kādu skaistu attēlu, par ko tas priecājas un nevar no tā novērsties. Tā dievi kļuva pilnīgi apburti, atkal un atkal skatot savu paša un Jupitera attēlu. Un viņi jautāja cilvēkam, kā viņš varēja uz skatuves attēlot augus, dzīvniekus, cilvēkus, dievus un dievu tēvu − pateicoties kādai mākslai, kādai spējai?

Bet kad cilvēks visus šos jautājumus maigi un tekoši bija atbildējis, Jupiters pavēlēja viņam no galdiem pasniegt nektāru un ambroziju. Dievi labprāt uzvedumu vairs neievēroja, lai tikai kopā vēl baudītu mielastu. Viņi atspirdzinājās kopā ar savu brāli − ciemiņu, ietērpa viņu togā ar purpura apmali un uzlika galvā vainagu, lai pēc tam, kad viņš labi bija mielojies no dievišķīgajiem ēdieniem, kopā ar viņu skatītos uzveduma turpinājumu. Dažs no dieviem piecēlās, lai viņam piedāvātu savu vietu. Viņi to vilka pie ietērpa drīz šurp, drīz turp, aizkavēja viņu iet tālāk, lai paturētu pie sevis, līdz kamēr Jupiters pameta Merkuram, lai aicina cilvēku ieņemt vietu pirmajā rindā augstāko dievu starpā, ko dievi uztvēra kā godu. Tik tālu viņi nonāca tā godināšanā, kas tikai vēl nupat bija bijis aktieris. To vidū uzņemts un goda pilnajā pirmajā vietā novietots, cilvēks sēdēja starp dieviem un skatījās uzvedumu, kas nepārtraukti turpinājās, līdz kamēr Apollo, paklausot Juno lūgumam, lika gaismu aptumšot − jo ceremoniju meistars un abi apkalpotāji paziņoja virtuves pavāru intensīvu prasību, ka vakariņas jau sen ir gatavas − un nakts nāk virsū. Zvaigznes atnesa lāpas, vaska sveces un eļļas lampas, tās aizdedzināja, un svētku mielasts tādā pat veidā kā iepriekš turpinājās. Juno ielūdza cilvēku, Jupiters nolieca galvu „un viss Olimps pēc viņa zīmes piecēlās.”

Kā viņš starp dieviem valdniekiem bija noskatījies spēles, tā cilvēks tagad arī piedalījās to dzīrēs, viņš uzlika atkal savu masku, ko viņš kādu brīdi bija noņēmis, jo, pateicoties savai maskai, viņš bija piedzīvojis tik lielu godu. Viņam sava loma tik ļoti atbilda, ka viņu uzņēma dievu sabiedrībā un viņam deva ieskatu tanī un iespēju saprast to, kā arī piedalīšanās prieku mūžīgajās dzīrēs.

 

 

Haralds Biezais (1909-1995), Latvijas Universitātes teoloģijas doktors (1939) Upsalas Universitātes filozofijas doktors (1955) un Helsinku Universitātes goda doktors (1980), bija vēstures profesors Upsalas Universitātē, vēlāk Abo Akadēmijas profesors Turku pilsētā, Somijā. Viņa turpat 400 publikāciju (ieskaitot ap 20 grāmatu) klāstā − gan latviešu, gan arī svešvalodās (skandināvu, vācu, somu, poļu, angļu) − ir plaši pētījumi par reliģijas vēsturi un par latviešu mitoloģiju starptautiski un vēsturiski salīdzinošā kontekstā (piem., Die Hauptgöttinen der alten Letten (1955), Die Gottesgestalt der lettischen Volksreligion (1961), Die himmlische Götterfamilie der alten Letten (1972), Lichtgott der alten Letten (1976). Biezais ir sarakstījis arī vairākas atmiņu grāmatas (piem. Saki tā, kā tas ir, 1986) un nesenās vēstures pētījumus (piem., Kurelieši, 1991, un Latvija kāškrusta varā − sveši kungi, pašu ļaudis, 1992), kā arī bija vairāku rakstu krājumu redaktors. Vispilnīgākā Biezā darbu bibliografija līdz 1979. gadam atrodama rakstu krājumā Humanitas religiosa: Festschrift für Haralds Biezais (Stokholmā, 1979). Ievietotais prof. Biezā raksts par Huanu Luisu Vivesu un Fabulas par cilvēku latviskojums ir pirmpublicējumi. (re)