Rolfs Ekmanis

BRĪVĪBAS AIZSTĀVĒŠANAS MĒNESIS

 

Kas ir tas skaistākais, būtiskākais, ko esat savā mūžā piedzīvojuši? Var droši teikt, ka vairākums baltiešu bez vilcināšanās minēs Atmodu. Nemiera pilnāko, bet arī visskaistāko, neaizmirstamāko, nepārspējamāko laiku, kad patriotiskas jūtas sit jo augstu vilni − no Dziesmotās revolūcijas 80. gadu otrā pusē līdz pat valsts apvērsumam Maskavā 1991.19.VIII un divas dienas vēlāk 21.VIII − Latvijas Augstākās padomes pieņemtajam lēmumam par Latvijas valsts neatkarību. Tas ir arī sevis izvērtēšanas laiks − savu iespēju un nespējas atklāsmes laiks. Tie ir gadi, kad brūkošā padomju impērija ar spēku cenšas paturēt pakļautībā savas nekrievu kolonijas, kas, lielā mērā sekojot baltiešu piemēram, sāk atmosties no piespiestā gadu desmitiem ilgā miega. Nelīdz režīma vardarbība, demonstrantu slaktiņi, nereti arī sieviešu un bērnu (ar ieročiem un noasinātām padomju armijnieku sapieru lāpstiņām), piemēram, Tbilisi (1989.9.IV) u.c. Mihails Gorbačovs cer glābt situāciju ar Savienības līguma projektu (pret ko Latvijā savāc vairāk nekā miljonu parakstu). Tiek runāts par Prezidenta pārvaldes ievešanu dumpīgajā Pribaltikā, t.i., Baltijas republikās. Latviešiem par visu šo norišu kulmināciju kļūst Barikādes − 1991. gada janvārī. Šā laika vienreizējais emocionālais pacēlums ir vēl lielāks par Baltica 1988, par tā paša gada oktobrī, kad Mežaparkā notiek pirmā lielā tautas sanāksme, par Baltijas Ceļu (1989) un par XX Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem (1990).

Arī šo rindiņu rakstītājam, tieši šajos dramatiskajos gados strādājot Radio Brīvā Eiropa (RBE) rindās Minchenē (1986-1993), visas nesenās vēstures notikumu līnijas iegūlušās spilgti atmiņā, tā teikt, uz palikšanu, īpaši katra janvārdienu nevardarbīgās pretpadomju kustības izpausme. Faktiski jau no 1991. gada pašām pirmajām dienām gandrīz visi darbinieki baltiešu redakcijās bieži vien dežurē turpat 24 stundas diennaktī, turklāt bez īpašas organizēšanas un aicināšanas (tāpat kā septiņus mēnešus vēlāk abortīvā Maskavas puča dienās 1991.VIII). RBE latviešu redakcija regulāri saņem pa telefonu situācijas pārskata ziņojumus no saviem pašaizliedzīgajiem Rīgas korespondentiem. Neatsverami ir Rīgas Radiofona informatīvie raidījumi, kas tiek ierakstīti magnetofona lentēs. Saņemtās jaunākās ziņas gandrīz momentāni tiek darītas zināmas Rietumeiropas un Ziemeļamerikas valstu iestādēm un masu informācijas medijiem, arī Amerikas Latviešu apvienībai (līdzīgi darbojas Amerikas Balss latviešu redakcija Vašingtonā). Piemēram, vēsts par apšaudīšanos Rīgā 20.I sasniedz ASV ārlietu ministriju burtiski minūšu laikā. Vienlaikus, kas daudzu uzskatā ir vēl svarīgāk, ziņas tūdaļ izmanto pārējās RBE un Radio Brīvība redakcijas, informējot klausītājus toreiz bijušajās Maskavas satelītvalstīs un vēl esošajā, kaut arī ļodzošajā Padomju Savienībā.

Kaut arī Neatkarības deklarācija tiek pasludināta jau 1990.4.V., reāli tā eksistē tikai deklarāciju līmenī. Gada otrā pusē Augstākās padomes (AP) vēlēšanās uzvar Latvijas Tautas fronte (LTF). Decembrī Rīgu tricina inscenēti sērijveida sprādzieni.

 

1991.2.I radioziņās 7.30 izskan vēsts, ka naktī Rīgas Preses namu Burkānu salā ieņēmušas ar automātiem, stekiem un rokasdzelžiem apkārušās, agresīvi noskaņotās speciālo uzdevumu drošības vienības (PSRS Iekšlietu ministrijas veidojums OMON jeb „melnās beretes”). Atsevišķi darbinieki tiek piekauti, spārdīti ar kājām. Virs ēkas, kur 15 gadus tiek veidoti visi lielākie Latvijas laikraksti un žurnāli, tiek pacelts PSRS sarkanais karogs, ko noņem tikai 23.VIII. Uz prāvu laiku Latvija paliek tikpat kā bez savas preses, bez žurnāliem un avīzēm, dažas no kuŗām, dažkārt pagrīdes izdevumu izskatā, drīz vien gan sāk izdot provinces pilsētās un arī ārpus Latvijas. Aktuālo informāciju iedzīvotāji iegūst no Rīgas radioprogrammas un TV raidījumiem. Viļņā tiek ieņemta Lietuvas Demokrātiskās strādnieku partijas mītne un padomju armijas bruņumašīnas aplenc televīzijas ēku. Baltijas Kaŗa apgabala virspavēlnieks ģenerālpulkvedis Fjodors Kuzmins un gaisa spēku ģenerālis Timčenko draud ar ieroču lietošanu.

 

3.I Latvijas Radio savu ikrīta programmu sāk ar Dievs, svētī Latviju!

 

7.I Maskavas ziņās lasa pavēli par speciālu kaŗaspēka vienību ievešanu Latvijā, lai veiktu piespiedu mobilizāciju.

 

8.I Talsos sāk atjaunot Sovetskaja Molodež drukāšanu. Ievadraksts: Sarkanais terors Rīgā!

 

9.I Valmierā sāk iznākt atjaunotā Latvijas Jaunatne, bet Ogrē − Rīgas Balss. Skultes lidlaukā slepeni nosēžas transporta lidmašīnas ar padomju desantniekiem. PSRS bruņoto spēku papildvienības ierodas arī Lietuvā un Igaunijā.

 

10.I Gorbačovs pieprasa Lietuvā atjaunot PSRS jurisdikciju (jau 1990.11.III Lietuvas parlaments pieņem Aktu par Lietuvas Republikas neatkarības atjaunošanu). Latvijā tiek atsākta Neatkarīgā Cīņa. Februārī sāk iznākt arī Karogs (iespiests Tallinā), Dadzis (Pernavā), Lauku Dzīve (Valmierā).

 

11.I Viļņā militāristi ieņem Preses namu un Lietuvas Zemes aizsardzības departamentu.

 

12.I Anatolijs Gorbunovs un Ivars Godmanis tiekas ar Gorbačovu, kuŗš sola nepieļaut Rīgā varmācību. Latvijas Valsts universitātes Lielajā aulā LTF Dome spriež par Lietuvas tautas atbalstīšanu, par stratēģiski svarīgu objektu apsardzi Rīgā. Tiek nolemts nākošajā dienā sasaukt Vislatvijas Tautas manifestāciju.

 

13.I ap 2.00 naktī Viļņā sākas „asiņainā svētdiena” − krievu tanki un bruņtransportieri aplenc Lietuvas AP ēku, ieņem radio un telegrafa ēkas un sturmē teletorni, nogalinot 14 un ievainojot vairākus simtus, arī vairākus ārzemju žurnālistus, vissmagāk spāņu un norvēģu TV reportierus. Maskavas masu informācijas medijos dienu vēlāk parādās Gorbačova vārdi: Citas iespējas nebija un nav. Manifestācija Daugavmalā izvēršas par lielāko kopš 1988. gada. „Sarkano ērgļu” helikopterim, kas cenšas noslāpēt runu skaņas, demonstranti atbild ar dziesmām. Lielākā daļa izmesto musinošo skrejlapiņu paliek uz jumtiem, kokos vai Daugavā. Māksliniece Džemma Skulme savu runu nobeidz šādiem vārdiem: Agresija vērš stobrus pret Baltijas tautām. Mēs izturēsim, mēs nepadosimies, mēs nesastrādāsimies, nepakļausimies agresijai un militārai diktatūrai! Brīvi brīvā Latvijā! Atskan LTF vadītāja Daiņa Īvāna radio uzsaukums aizstāvēt stratēģiski svarīgos galvaspilsētas objektus, lai neatkārtotos Lietuvas liktenis, lai nepieļautu krievu armijnieku plosīšanos. No visām Latvijas malām uz Rīgu dodas nopietnas un ciešas apņēmības pilni vīri, lai celtu barikādes pret OMON vienībām, kas draud iebrukt Rīgas centrā un jau šaudās Vecmīlgrāvī, piekauj barikāžu dalībniekus, dedzina viņu automašīnas. Ap radionamu, telecentrāli, TV torni, AP (kur atrodas aizstāvju štābs), Ministru padomi u.c. svarīgiem Rīgas punktiem trīs stundu laikā sākas barikāžu un prettanku aizsprostu izveidošana − no sametinātām sliedēm un armatūrām, no dzeloņdrātīm, kabeļgaliem, savestiem akmeņiem, smilšu maisiem, malkas kravām, traktoriem, ekskavatoriem, kravas automašīnām ar baļķiem, grants kravas celtņiem, autokrāniem, autobusiem, cisternām, aizsargbetona bluķiem, lauksaimniecības mašīnām u.c. Rīgas centrs kļūst par cietoksni. Jēkabielā sāk rindoties milzu akmeņi no tēlnieka Ojāra Feldberga darbnīcas. Jūras zvejas kuģi nostājas sardzē pie Rīgas tiltiem. Vienīgais bruņotais spēks, kas nostājas tautas pusē, ir milicijas struktūrvienības, īpaši no provinces. Pārējo barikāžu aizstāvju apbruņojums sastāv galvenokārt no termosiem, tranzistoriem un aukstiem ieročiem − akmeņiem, dzelzs stieņiem, ūdens šļūtenēm, pudelēm ar degmaisījumu, ķēdēm, nūjām, mietiem. Anatolijs Gorbunovs Volgā dodas satikt Borisu Jeļciņu Tallinā, kas tonakt kļūst par Baltijas un Krievijas diplomātijas krustpunktu − tiek arī parakstīts Līgums par Latvijas Republikas un Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas starpvalstu attiecību pamatiem. Jeļcins uzrunā krievu kaŗavīrus, aicinot viņus nepiedalīties konservatīvo spēku virzītajās militārajās akcijās pret Baltiju.

 

14.I omoniešu u.c. padomju specvienības turpina izprovocēt sadursmes un uzbrukt dažādiem objektiem Rīgā − sit tās aizstāvjus ar automātiem, sper ar zābakotām kājām, šauj pāri galvām, demolē autobusus, šauj uz automašīnu riepām, radiatoriem, degvielu bākām. Vitebskas divīzijas vienības atsakās ieiet Rīgā, lai stātos pretī neapbruņotiem cilvēkiem. AP pēcpusdienas sēdē spriež par minēto Krievijas-Latvijas līgumu, to ratificējot vēlā nakts stundā.

 

15.I omonieši bloķē Rīgas tiltus un sadedzina vairākas mašīnas, kas atbraukušas tos sargāt, kā arī iebrūk Rīgas Augstākajā milicijas skolā, atbruņojot un piekaujot miličus. Interfrontes mītiņā Vidzemes priekšpilsētā ASK stadionā, kur sarodas apmēram 15 000 cilvēku, citu vidū uzstājas Viktors Alksnis, Alfrēds Rubiks, Alberts Kauls, Arnolds Klaucēns un Interfrontes līderis Anatolijs Aļeksejevs. Še tiek nodibināta promaskaviskā Vislatvijas Glābšanas komiteja, kas pieprasa palīdzību no OMON vienībām un Baltijas kaŗa apgabala. Doma baznīcā zem ērģelēm iekārtojušies ķirurgi, medicīnas māsas. Gatavībā stāv nestuves un pārsienamie.

 

16.I pirmās asinis latviešu Dziesmotajā revolūcijā − uz Vecmilgrāvja tilta omonieši nogalina dienesta Volgas šoferi Robertu Mūrnieku. Seši paju sabiedrības Auda kuteri izvēršas šķērsām pāri Daugavai, nostiepj tērauda troses, lai aizkavētu krievu kaŗakuģu iespējamo uzbrukumu. Barikādes sargā ne tikai latvieši, bet arī Latvijas krievi, poļi, ukraiņi u.c. visdažādāko tautību un profesiju cilvēki, rīdzinieki līdzās lauku cilvēkiem, jauni un veci − no zvejniekiem, strādniekiem, meliātoriem, skolotājiem, studentiem un māksliniekiem līdz fiziķiem, miličiem, bobslejistiem, tuvcīņas speciālistiem un vīriem, kas dienējuši Afganistānā, desantniekos, pat specnazā (PSRS Galvenās izlūkošanas pārvaldes īpašās kaujas vienībās), u.c. Kāds demobilizējies padomju armijas kapteinis, krievs Anatolijs Krestjanskovs, neizlaiž nevienu dežūru uz barikādēm, ko nevar teikt par dažu latvieti, kuŗi gan vēlāk lielās ar saviem barikāžu laika „varoņdarbiem.” Ir arī stukači, kas informē omoniešus par technikas izvietojumu, aizstāvju aktīvitātēm. Sieviešu, it īpaši veco lauku mammiņu uzticība un mīlestība pret aizstāvjiem izpaužas nemitīgā ēdamā un dzeramā pienešanā. Uz barikādēm parādās simtiem cits par citu dzēlīgāku plakātu un saukļu, kas visvairāk vērsti pret padomju militārismu, piemēram, Apstājies, kaŗavīri Padomā par saviem tuviniekiem savā dzimtenē! vai: Berlīnes mūris ļaudis izšķīra, bet Rīgas mūris vienoja. Barikādnieki dzied: Ar kaujas saucieniem uz lūpām mēs stāsim pretim omoncūkām! Rīgas aizstāvjiem Doma baznīcā skan Rekviems.

 

17.I no Viļņas katedrāles izvada noslepkavotos. KGB priekšnieks Krjučkovs Maskavā apgalvo, ka viņi „gājuši bojā satiksmes negadījumos” vai arī „miruši no infarkta,” Barikādes parādās arī Liepājā, Kuldīgā u.c. Vēlāk rakstniece, Latvijas krieviete Marina Kosteņecka raksta, ka šajās naktīs un dienās Rīgā vērotais ir tik satriecošs, tik aizraujošs un tajā pašā laikā tik liels un cildens, ka viņai bieži griboties krist ceļos šīs mazās tautas priekšā, kuŗa savā zemē mūža mierā glabā viņas senčus, kuŗa ar viņu ir dalījusi maizes riecienu un ugunskura siltumu barikādēs.

 

18.I Balvu Atmodā izvirzīts jautājums: Kas mums vēl jādara? Un turpat dotas atbildes: Jāatrod spēks izturēt, nesalūzt ne fiziski, ne garīgi. Jāatrod spēks nenodot ne sevi, ne kādu citu. Jāatrod spēks nekļūt kangariem. Jāatrod spēks sargāt un mierināt mūsu bērnus. Jāatrod spēks godīgai sirdsapziņai izšķirošā izvēles brīdī.

 

19.I Roberta Mūrnieka bēres, skanot auto sirēnām.

 

20.I ap 21.00 omonieši Rīgas ielās uzsāk asinspirti ar automātiem rokās. Atbruņota tiek Ministru Padomes apsardze. Pusvienos ieņemta ir Iekšlietu ministrija. Bastejkalna apkaimes apšaudē, kuŗā piedalās vairāk nekā 80 omoniešu, mirst Jura Podnieka kinogrupas operatori Andris Slapiņš un Gvīdo Zvaigzne, kā arī Edijs Riekstiņš (17 gadus vecs skolnieks) un divi miliči − valdības apsardzes dienesta vada komandieris Vladimirs Gomanovičs un vecākais leitnants Sergejs Konoņenko. Neraugoties uz Desert Storm (Tuksneša vētras) kaŗu Kuveitā un Irākā, un, lielā mērā pateicoties Radio Brīvā Eiropa un Amerikas Balsij, arī lielajam žurnālistu un filmu operatoru skaitam Rīgā (visvairāk no Skandināvijas valstīm un Somijas, arī Japānas, Vācijas, ASV), šīs asiņainās norises un Rīgas barikādes momentāni nokļūst pasaules mediju uzmanības centrā.

Visi šie notikumi un vēl daudzi citi jo sīki atstāstīti vienreizējā un vēsturiski nozīmīgajā grāmatā Barikādes: Latvijas mīlestības grāmata (Rīgā, 2001). Un galvenais − tieši tā kā tos atceras paši barikāžu aizstāvji, pati tauta, nevis resnā gala varoņi (izsakoties ironijas piesātinātajiem Viktora Avotiņa vārdiem).

Dramatiskā laika atmiņas piepilda grāmatas lielumlielo daļu. Piedevām tās sastādītāji un dalībnieku intervētāji izvirza vēl vienu svarīgu jautājumu, proti, vai arī šodien, desmit gadus vēlāk, viņi ar tikpat lielu pārliecību ietu aizstāvēt Latviju? Gandrīz vienbalsīga atbilde ir: Jā! − Jā, jo es stāvu par Latviju, nevis par korumpēto valdību, saka kāds gados vecāks aizstāvis un piedevām uz pēdējās pārstāvjiem attiecina rindas no Valtera Skota grāmatas Kapa vecis: Viņi visi kā viens ir patmīļi, alkst bagātības, varas un pasaulīgas godības, viņi nodod aizmirstībai visu, ko sasnieguši un paveikuši tie vecie cilvēki, kas stāvēja kā mūris lielajā dusmu dienā (49). Un kāds cits ne mazāk skaudri un nesaudzīgi: Par Latvijas brīvību un neatkarību ietu, bet par pašreizējo valdību noteikti nē. Toreiz mēs nevienu nelaidām Ministru Padomē, bet tagad nevienu nelaistu ārā (172).

Grāmatas tekstu papildina 32 lappuses ar labas kvalitātes Gunāra Bindes un Juŗa Krieviņa foto uzņēmumiem, kam bieži vien gan noderētu sīkāki paskaidrojumi. Vāku noformējumā izmantoti Bindes un vācu žurnāla Stern fotografa Haralda Šmita attēli. 38 lappuses aizņem ar 1991. gada barikāžu dalībnieku piemiņas zīmi apbalvoto saraksts (līdz 2000.12.XII). Sastādītājs un redaktors Viktors Daugmalis un Barikāžu desmitgadei veltītās starptautiskās konferences rīcības komitejas priekšsēdētājs Dr. Jānis Stradiņš, kuŗš ir arī Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents, sacerējuši grāmatas ievadu. Šīs konferences dalībnieku, galvenokārt resnā gala pārstāvju, uzrunas un ziņojumi iekļauti atsevišķā izdevumā − Janvāra barikādes kā tautas pretestības forma totalitārajam režīmam un tās mācības (Rīgā: Latvijas Zinātņu akadēmija, 2001. 100 lp.).

Modŗa Ziemiņa grāmatā Rīgā deg ugunskuri − Maskavā brūk padomju impērija (Rīgā, 2001) vislielāko interesi izraisa plašākai sabiedrībai nezināmas tā laika aizkulises, īpaši toreizējā PSRS aizsardzības ministra vietnieka ārkārtas situācijās ģenerālpulkveža Vladislava Ačalova liecības par jau 1990. gada aprīlī Maskavā izstrādāto plānu ārkārtas stāvokļa ievešanai Baltijas republikās, t.i., lietuviešu, latviešu un igauņu neatkarības alku nožņaugšanai. To īstenotu padomju Valsts drošības komitejas jeb KGB kaujas vienības, ieskaitot slepeno apakšvienību Alfa, kam bija paredzēts pārņemt pilnīgā kontrolē valdības, TV, radio, telefona ēkas, elektrostacijas un veselu rindu dažādu iestāžu.

Ir arī vēl dažas citas publikācijas, kas gandrīz visas savāktas Barikāžu dalībnieku atbalsta fonda (BAF − <barikazu.fonds@delfi.lv>) nelielajā muzejā Rīgas vecpilsētā, Krāmu ielā 5. Bet īsti zinātniska pētījuma par barikādēm, par šo visas Eiropas kontekstā unikālo mūsu vēstures momentu, par Latvijas iedzīvotāju iesaistīšanos nepieredzētā vienotībā līdz šim vēl nav. Jācer, ka arī Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes, Vēstures institūta u.c. zinību vīri sāks pievērsties nopietnai 1991. gada notikumu izvērtēšanai. Īpaši grāmatai Barikādes − kā bagātu faktu materiālu pirmavotam − šajā procesā varētu būt sevišķi svarīga nozīme.