Franks Gordons

DZĪVĪBAS KOKS UN CITAS SAKRITĪBAS

 

Skolotāju Avīzē 1988.20.VII atrodams attēls pa visu pirmo lappusi: Rīgas Doma laukumā pusaudzis un meitene tur lielu ka­rogu, ko grezno stilizēts Austras koks − starptautiskā folkloras festivāla Baltica-88 emblēma. Šis festivāls bija Baltijas tautu nacionālās, etniskās pašapziņas izpausme, viens no spilgtākajiem Trešās Atmodas pa­sākumiem. Austras koks − ar septiņiem žuburiem. Tāds pats Austras koks − jeb Dzīvības koks − izgrebts Omuļu laukakmenī, Vidzemes ziemeļos. Un kāds ir Lietuvas dievtuŗu kustības Romuva simbols? Koks ar septiņiem žuburiem. Šis koks, kā paskaidro Dr. Andrius Dundzila (www.wcer.org/members/europe/Lithuania/religion.html), attēlo Pasaules koku, kas sevī apvieno pagātni, tagadni un nākotni.

Raugoties uz Austras koku un Romuvas simbolu, man tūdaļ nāca prātā septiņžuburu gaismeklis (menora), kas grezno Izraēlas valsts ģerboni − tas pats, kuŗu romieši atve­da kā trofeju no Jeruzalemes (skat. Tita arkas bareljefu). Šis gaismeklis ir vissenā­kais jūdaisma simbols (t.s. Dāvida zvaigzne jeb Zālamana zieģelis ir daudz vēlāks aiz­guvums). Te jāņem vērā, ka septiņžuburu gaismeklis savukārt simbolizē koku Vecajā Derībā (2. Mozus gr., 25:31 un 37:17) šis septiņžuburu gaismeklis sīki aprakstīts − stumbrs un zari, kausiņi mandeļziedu vei­dolā, āboli... Koks kas koks! Un kāds koks? Lūk, 1. Mozus grāmatā (2,9): Un dzīvības koks [Ēdenes] dārza vidū. Dzīvības koks! Senebreju valodā− etz ha-hayam. Šis nosaukums − Dzīvības koks − vēlāk mēdza apzīmēt Vecās Derības (mūsu nacionālā epa) pamatdaļu − Toru (Piecas Mozus grāmatas).

Latviešu dievtuŗi un lietuviešu Romuvas en­tuziasti kopā ar citām līdzīgām grupām ap­vienojušies kopībā − World Congress of Ethnic Religions.

Manā izpratnē jūdaisms savā pirmatnējā būtībā ir tāpat kā dievturība − etniska reliģija, kas nesaraujami saistīta ar Vidusjūras austrumkrasta dabu un klimatu, floru un faunu, ar mūsu vēsturisko tēvzemi − Eretz Israel. Šī jūdaisma pirmatnējā būtība ir tuvu rada citām senajām etniskajām reliģijām, tā ir, marksistiski izsakoties, baze, kamēr viss pārējais − baušļi un priekšraksti, ētika un morāle − ir kaut grandioza, bet tikai virsbūve.

Galu galā žīdu Dievs, kuŗa vārds līdzskaņu rakstībā ir YHWH, ir tā dievība, ko izraudzī­jušies mūsu teiksmainie ciltstēvi − Ābrams (Avraham), Īzaks (Yitzhak) un Jēkabs (Ya’aqov), un šim „pasaules valdniekam, ķēniņu ķēniņam” piemīt īpašības, kas atbilst seno Austrumu cilšu priekšstatiem par Debesu Tēvu. Elkdievības aizliegums, monoteisma apliecinājums − tā patiešām ir virsbūve, ko vēlāk pārņēma tiklab kristietība, kā arī islāms.

Jūdaisms manuprāt ir tīri etniska reliģija. Ņemsim svētkus. Piemēram, Pesach (Passover, Lieldienas) tiek saukts arī par „pavasaŗa svētkiem” (hag ha-aviv), un Chanuka, ko svin decembrī, par „gaismu svēt­kiem” (hag ha-urim). Pavasaŗa un ziemas saulgrieži − tās taču ir gada šķirtnes, ko, var teikt, atzīmē daudzas tautas un ciltis − katra savā īpatnējā veidā, un pārējās nozīmes, ko šiem svētkiem piešķiŗ, ir vēlāki „noslāņojumi.” Žīdu švata (shvat) mēneša 15. diena (tu bi-shvat) ir „koku Jaungads.” Mūsdienu Izraēlā šai dienā stāda tūkstošiem kociņu. Tā ir tradīcija, kas sakņojas sirmā senatnē. Zīmīgi, ka šos svētkus, tikai bez koku stādī­šanas, atzīmēja arī žīdu klaidā jeb diasporā, teiksim, Preiļos vai Aizputē, kur janvāŗa bei­gas vai februāŗa sākums nudien nav piemē­rots laiks koku stādīšanai. Taču žīdu tauta nekad nespēja aizmirst savu vēsturisko tēv­zemi, kur šī tauta radās un apzināja sevi kā etnisku kopību. Vasarsvētki − shavuot − tie pirmatnēji bija kviešu un augļu nobriešanas svētki. Visas pārējās interpretācijas nāca vēlāk. Mūsu āva (av) mēneša 15. diena (tu be-av) ir mīlas svētki. Sensenos laikos Jū­dejas jaunavas tai dienā izgāja dārzos bal­tās drēbēs, gāja rotaļās, un katrs varēja izraudzīt sev līgavu. Tāda kā papardes zieda meklēšana Jāņu naktī... Nu, mūs­dienu Izraēlā tūkstošiem jauniešu svin „mīlas nakti” Kinereta (Ģenecaretes) ezera krastā. „Būdiņu” svētki − sukkot − arī tie ir saistīti ar Vidusjūras austrumkrasta dabu, klimatu, lauku darbiem. Arī tie ir pļaujas svētki. Tais pašos Preiļos vai Aizputē žīdi lūgtin lūdza Dievu − lai jel beidzot nāktu svētīgais lietus... Šī lūgsna, protams, neder nedz Latgalei, nedz Kurzemei, bet vienīgi tālajai Izraēļa zemei, kur atvasarā viss izkal­tis. Šajos svētkos ticīgie vicina tradicionālo pušķi − kopā sasietu palmas zaru, mirtes zaru un vītola zaru − un tur saujā citrusaugli etrog, kas jau sirmā senatnē bija pazīstams Vidusjūras austsrumkrasta novados. Žīdi tais pašos Preiļos vai Aizputē maksāja bargu naudu par šo grubuļaino, rūgteno augli, ko vajadzēja ievest − caur Odesu vai Triesti − no tālās senču zemes...

Viss, viss pie šīs zemes simtu saitēm mūs sien. Lai man piedod nelaiķis Vilis Plūdons, ka patapinu viņa vārdus.

Gaŗezerā, 3x3 nometnē, man nācās atzīties: ja es būtu latvietis, es droši vien būtu dievturis. Pašiem sava etniskā reliģija, ar tēv­zemi saistīta dzīvesziņa − tas patiešām ir jauki. Gan neesmu reliģisks, drīzāk jau sekulārs, laicīgs cilvēks, bet emocionāli − vai nav dīvaini? − tāds kā jūdu dievturis.

Traģiskais konflikts Vidusjūras austrum­krastā starp Palestīnas arābiem un Izraēlas žīdiem turpinās, un līdz izlīgumam vēl tālu. Tā zeme ir maza un to sadalīt grūti. Katrai no abām pusēm ir sava taisnība.

Mans tēvs Jāzeps Gordons 1977. gadā ap­glabāts Haifā, Karmeļa pakājē. Mans vectēvs Hiršs-Chaims Gordons 1941. gada nogalē noslepkavots Rumbulā vai ceļā uz Rumbulu. Viņa tēvs Avigdors-Meirs Gor­dons apglabāts Jerūzalemē. Eļļas kalna (har ha-zeitim, Mount of Olives) nogāzē, 1897. gadā, un viņa vectēvs Īzaks (Yitzhak) Gordons turpat 1877. gadā. Abi šie mani senči dzimuši miestā ar nosaukumu Pumpiany (Pumpēnai), pusceļā no Paņevežas uz Bausku, un vecumdienās devās tālajā ceļojumā uz Apsolīto zemi, lai nomirtu Jerūzalemē, ar skatu uz Dievnama kalnu (har ha-bavit, Temple Mount). Tas bija vēl pirms tam, kad uzbangoja mūsu nacionālā atbrīvošanās kustība − cionisms. Tiem, kas nevarēja sev atļauties šo tālo ceļu, tais pa­šos Preiļos vai Aizputē kapā ielika maisiņu ar zemi „no turienes.”

Tā nu tas ir, un tur neko nevar darīt.

Un mūžu mūžos plaukst un salapo Austras koks. Dzīvības koks, etz ha-hayim.

 

 

Par Franku Gordonu skat. arī JG 223:22-23.