Kā zināms, Latvijā ir pieci vēlēšanu apgabali: Rīga, Kurzeme, Zemgale, Vidzeme un Latgale. Kā zināms, Latvijas Satversmē ir ierakstīta prasība par reģionālo reprezentāciju Saeimā pēc proporcionalitātes principa − katram apgabalam pienākas deputātu skaits proporcionāli balsstiesīgo pilsoņu skaitam, un deputāti tiek ievēlēti no partiju sarakstiem, proporcionāli partijām nodoto balsu skaitam. Bet vai tas ir visiem zināms, ka Latvija ir visā pasaulē vienīgā valsts, kur atļauts parlamenta deputāta kandidātiem balotēties vairāk nekā vienā vēlēšanu apgabalā? Protams, ir arī tādas demokratiskas valstis, kur Satversme nemaz neparedz reģionālu reprezentāciju. Piemēram, Izraēlā un Nīderlandē visa valsts ir viens vēlēšanu apgabals ar proporcionalitātes sistēmu. Taču Latvijas Satversme tādu kārtību Latvijā neparedz. Lai Latvijas pilsoņi nebalsotu katru reizi par „tiem pašiem vēžiem citās kulēs”, vai nevajadzētu sarīkot referendumu par likuma maiņu, kas liegtu partiju bosiem savus deputāta kandidātus balotēt vairāk nekā vienā vēlēšanu apgabalā? Tātad katram vēlēšanu apgabalam savu sarakstu un nekādas „lokomotīves” visos sarakstos!

Juris Žagariņš <zaqarins@stcc.edu >

 

 

Kāpēc Tu domā, ka zem tāda likuma deputāti sāks rūpēties par valsti un tās tautu?

Vinnijs Pūks (Vilnis Pūriņš) <pooh@parks.lv>

 

 

 

Viņi to darīs, tiklīdz no rūpēm par tautu izrietēs palielinātas izredzes tapt ievēlētiem/pārvēlētiem. Tas ir t.s. demokratiskās reprezentācijas princips pretstatā uzskatam, ka tikai kungi prot rūpēties par sabiedrisko taisnīgumu.

Juris

 

 

Demokratija ir visai daudzveidīga. Protams, vienam otram liekas, ka viņa iedomātā ir tā pareizākā. Arī ar diktatūru var panākt vēlamas pārmaiņas, ja kaut kas ir sapuvis karaļvalstī. Bet citādi vienalga − vai ar viena apgabala deputātiem, vai starpreģionālajiem − iznāk tie paši vēži.

Pūks

 

 

Demokratija ir tiešām daudzveidīga, bet Latvijai būtu jāspeŗ tas mazais mazītiņais pirmais solītis virzienā uz lielāku atbildību demokratijā, mainot likumu tā, lai katrs kandidāts drīkstētu kandidēt tikai vienā vēlēšanu apgabalā. Tas būtu labāk nekā doties ar mēslu dakšām izmēzt Saeimu un tad sirsnīgi cerēt uz kāda Vadoņa kunga godaprātu un intelektu. Mēs visi esam tie paši vēži, kādi bijām vakar un būsim arī rīt. Runa ir par vēlēšanu sistēmu, pēc kuŗas izvēlamies savus pārstāvjus valdībā.

Juris

 

 

Runājot par demokratiju Latvijā, man jau krietnu gadu desmitu ir sajūta, ka mums ir diktatūra, kuŗas Vadonis ir Saeima. Tāds simtgalvains pūķis, kuŗš visu laiku iekož no tautas miesas, bet tauta to tā vai tā mīl un iebalso. Un atkal atslēdziņa slēpjas patriotiskajā audzināšanā. Ne jau par velti to joprojām necik sakarīgā veidā neaudzina skolās un citās mācību iestādēs. Jo, ja cilvēkiem kļūs skaidras galvas attiecībā uz apziņu, ka ir tēvzemes sastāvdaļa, nevis tikai individi, kuŗiem pašiem jāķepurojas, kā tik nu iznāk, tad tie varēs domāt vienotāk un saprast kas ir kas. Nekāda vēlēšanu sistēmas maiņa nespēs izmainīt situāciju, kad deputāti − kuŗi nav pildījuši savus solījumus, kuŗi ir ieguvuši neargumentētus īpašumus sev vai radiniekiem, kuŗu laikā un tiešā līdzdalībā ir apzagti daudzi pilsoņi − tiek ievēlēti atkal un atkal. Tas jau ir vadonības kults, kad, neskatoties uz jebkādiem nodarījumiem, Vadonis ir un paliek Vadonis. Vai tas Repše, Šķēle, Bērziņš, Godmanis... jeb, pareizāk, visi kopā. Mēs esam tie paši vēži ar savām atkarībām un kultiem, bet visai cerīga nāk daļa jaunās paaudzes, kas nav „tie paši vēži”, un tādēļ, manuprāt, ir atbalstāma. Tātad runāju par mums un vēlētājiem pēc mums, nevis par vēlēšanu sistēmu, pēc kuŗas izvēlamies pārstāvjus, kuŗi tajās vai nedaudz citās proporcijās atkal un atkal būs tie paši, pat ja pārstāvēs citas partijas vai apvienības. Mainīt vēlēšanu sistēmas un likumus var un vajag, bet konkrētajā situācijā, kad vēlētāji atkārtoti ievēl tos, kuŗi jau vairākkārt pievīluši, problēma ir pašos vēlētājos. Un nekādas sistēmas neko nespēs būtiski mainīt.

Pūks

 

 

Ja vēlētāji nenāks pie saprašanas, ka tagadējais vēlēšanu likums ir farss, kas neļauj vēlētājam īstenot nopietnu izvēli, tad tiešām viss būs kā bijis. Audzināšana ir vajadzīga, nevis lai vēlētāji būtu lepni uz savu valsti, bet lai vēlētāji saprastu, ka ar orientālo fatālismu nepietiek, lai viss būtu citādi kā bijis.

Juris

 

 

Pašreizējais vēlēšanu likums nav farss un darbojas tā, kā proporcionālās sistēmas vēlēšanu likumi mēdz darboties − ar visām priekšrocībām un trūkumiem. Vēlētāji savu izvēli izdara godīgi, un nav nekādu pierādījumu, ka vēlēšanu rezultāti tiktu viltoti. Vēlēšanu likumu, protams, var mainīt un uzlabot, bet es par to iestāšos tad, kad skaidri saskatīšu minēto izmaiņu priekšrocības. Citādi ar to saistītās akcijas un varbūt pat tautas nobalsošanas būs tikai lieka līdzekļu tērēšana. Juŗa ieteiktajā uzlabojumā (saglabāt proporcionālo vēlēšanu sistēmu ar nosacījumu, ka viens deputāts drīkst kandidēt tikai vienā vēlēšanu apgabalā) es nekādas nozīmīgas priekšrocības nesaskatu.

Vents <Vents_Zvaigzne@mccann.lv>

 

 

Neteicu neko par negodīgu izvēli vai viltošanu. Saku gan, ka pastāvošajā iekārtā Latvijas atsevišķo, naudīgo, pelēko kardinālu, t.s. oligarchu atbalsta partijas, vervē kandidātus tā, lai pelēkajiem kardināliem piemēroti kandidāti tiktu ievēlēti neatkarīgi no vēlētāju izvēles. Vēlētājiem dotā iespēja izsvītrot nevēlamu kandidātu no partijas listes vai arī pievilkt krustiņu pie kandidāta vārda ir bez būtiskas nozīmes, ja tas pats kandidāts ir sava bosa ieprogrammēts visās listes, arī tajos apgabalos, kur kandidāts nav pazīstams. Pati Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) nesen bija aprēķinājusi, ka šis svītrošanas/plusošanas rituāls ir bez nozīmes − lieku līdzekļu tērēšana! Tika piedāvāts to likvidēt nevis tāpēc, lai vēlētājiem atņemtu šo pēdējo demokratiskas izvēles kripatiņu, bet lai darītu skaidru, ka šis rituāls ir beznozīmīgs. Jājautā, kāpēc vispār Latvijā vajadzīgi pieci vēlēšanu apgabali?

Juris

 

 

Priekšsēži, „lokomotīves” un ministru kandidāti tiek ar retiem izņēmumiem ievēlēti no visiem apgabaliem, kuŗos balotējas un visos saņem daudz plusiņu un mīnusiņu. Plusiņu ir krietni vairāk nekā mīnusiņu. Kāpēc tā? Tāpēc, ka šīs „atslēgas personas” tiek nevis klusām un nemanāmi vēlētājiem „iesmērētas”, bet gan aktīvi un ar pompu reklamētas. Un tas darbojas. Tātad, ja nu minētie kandidāti drīkstētu balotēties tikai vienā vēlēšanu apgabalā, tad viņu izredzes tikt ievēlētiem neko daudz nesamazinātos. Plusiņi un svītrošana kaut ko nozīmē sarakstu apakšgalā, kur dzīvo tie deputāti, kas netiek reklamēti. Pieci apgabali ir nākuši mantojumā no pirmskaŗa Latvijas likumdošanas, kad starp šiem Latvijas novadiem pastāvēja pietiekami lielas atšķirības, lai to intereses būtu dažādas. Ja reģionālās atšķirības pilnīgi izzustu, tad apgabalu sistēmu varētu arī atcelt vai samazināt apgabalu skaitu. Dalījums apgabalos teorētiski ļauj iekļūt Saeimā arī kādai lielākai reģionālai partijai. Praksē tas gan izpaužas tādējādi, ka minētā reģionālā partija jau pirms vēlēšanām bloķējas ar citu apgabalu organizācijām, startējot ar kopīgu saraksta numuru. Pašreizējās Saeimas ievēlēšanas brīdī viena trešdaļa no visiem ievēlētajiem deputātiem (skaitā 35) bija balotējušies tikai vienā vēlēšanu apgabalā un tajā arī ievēlēti, viņu vidū arī daži nākamie ministri. Viņi patiešām varētu izcelties ar uzmanību pret sava, viena apgabala vēlētājiem, ja to jau nedara. Ja vēl pieskaitām tos, kuŗi balotējās tikai divos vēlēšanu apgabalos (parasti ar visai līdzīgām sekmēm), tad deputātu vairākums mums jau ir rokā. Balotēšanos visos vēlēšanu apgabalos praktizē tikai lielās „lokomotīves”, kas, spriežot pēc vēlēšanu rezultātiem, tiktu ievēlētas jebkuŗā no apgabaliem, arī ja balotētos tikai vienā.

Vents

 

 

Tagadējā kārtībā Latvijas oligarchi nosaka, kuŗos un cik apgabalos kandidātam ļaut balotēties. Pēc likuma kandidātam vajadzētu būt atbildīgam pret savu apgabalu, nevis vadīties pēc partijas bosa gaumes un aprēķina. Ja atšķirības starp Latvijas vēlēšanu apgabaliem tomēr ir „saglabājušās”, tad kāpēc negādāt par to, lai šos apgabalus Saeimā aizstāvētu tur ievēlēti deputāti, tā kā to nosaka Satversme? Vēlēšanu likumu vēstuliski pārrunājot ar Voldemāru Jansonu (firmas „Ievanda” un „īpašnieka biroja” vadītāju), izlūdzos atļauju citēt sekojošos viņa vārdus: Visa šī vēlēšanu sistēma neko labu nesola, dod iespēju oligarchiem, izmantojot labus masu ietekmēšanas un apmuļķošanas speciālistus, nekaunīgā veidā manipulējot, panākt sev izdevīgu rezultātu(..) Pēc sociķu veiksmēm un valdošo neveiksmēm pēdējās pašvaldību vēlēšanās oligarchi nobijās un izdomāja Repšes partiju, lai neitralizētu sociķu uzvaras gājienu, pie kam − pēdējos vēl sašķeļot. Bet tad, kad Repšes Jaunais laiks ieguva tik augstu reitingu aptaujās, tad palika arī bail no tā. Tad sāka „cept dažādas mazās partijiņas, kas neapšaubāmi vājinās gan Repšes, gan „cilvēktiesībnieku” izredzes, kaut arī pašas paliks aiz „borta”. Oligarchiem jāpanāk, un izskatās, ka pie šādas schēmas arī tiks panākts, ka nākamā Saeima bez koalīcijas neiztiks, un atkal visus svarīgākos valsts dzīves (sevišķi ekonomiskos) jautājumus atkal lems ārpus jebkādiem likumu rāmjiem esošā „koalīcijas padome”. Tajā pasūtījumus izdara oligarchi un tur pieņem lēmumus saistošus valdībai un nosaka obligātos balsojumus deputātiem − bandiniekiem. Taisni riebjas, kā tauta tiek muļķota!

Juris

 

 

Ar tādu nostāju Latvijā patiešām nekas nemainīsies un viss ies vecās sliedēs tik ilgi, kamēr vairs citu ceļu nebūs. Skandināt sen zināmo nav arī nekāds devums savādākai nākotnei, bet gan plintes iemešana krūmos... Mēs, latvieši, patiešām esam viena fantastiska tauta!

Uģis G. Bērziņš <ugis.berzins(@swipnet.se>

 

 

 

Nepiekritu Uģim! Voldemārs nemet plinti krūmos. Viņš aicina saprast, ka zem pastāvošās vēlēšanu sistēmas tauta ir bezspēcīga pret oligarchiem. Tāpēc aicinu visus atbalstīt likumu, kas neļautu partijām balotēt vienu kandidātu vairāku apgabalu vēlēšanu listes. Tādā veidā vismaz deputātiem būtu iemesls kļūt ieinteresētiem nevis savu kungu, bet savu vēlētāju vajadzībās.

Juris

 

 

Īsti nesaprotu Jūsu strīdu par vēlēšanu sistēmas maiņu. Man nav iebildumu pret Juŗa Žagariņa priekšlikumu, taču, cik zinu, par kādu kandidātu atdotās balsis visos apgabalos neviens neskaita kopā. Ja partija vispār pārvarējusi 5% barjeru, tad konkrēto deputātu apstiprina tajā apgabalā, kur viņš saņēmis visvairāk balsu. Citos apgabalos tiek apstiprināts nākamais kandidāts, kas ieguvis vairāk balsu. Vienīgi, ja kāda kandidāta popularitāte ir pamatīgi uzpumpēta, viņš var savu sarakstu vilkt vairākos apgabalos, tāpēc jau šos vilcējus iesaukuši par lokomotīvēm. Tas, protams, nav īsti godīgi, jo bez lokomotīves varbūt saraksts netiktu pāri barjerai, bet popularitāte parasti patiešām ir uzpūsta ar t.s. vēlēšanu technoloģijām un apziņas manipulācijas metodēm. Juris pamatoti minēja t.s. partiju mecenātus un oligarchus. Tie patiešām kropļo vēlēšanas. Bet tad jau jāreformē partiju finansēšanas kārtība. Sabiedrībai iznāks daudz lētāk, ja visu partiju kampaņas finansēs no budžeta un vienādā apjomā, un jebkādas citas naudas piesaiste būtu bargi aizliegta. Katrs vēlētājs par katru partiju saņemtu vienādus bukletus ar kandidātu biografijām un partiju programmu − bez PR efektiem, kā arī vienādu raidlaiku televīzijā, kur skatītāji varētu uzdot jautājumus tieši kandidātiem. Nekādu ikonu lielceļu malās u.tml.

Jānis Kučinskis <mees_pashi@delfi.lv>

 

 

Visi esam vienisprātis, ka partiju bosu patvaļu vajadzētu ierobežot. Un vēlēšanu sistēmas maiņa būtu viens maziņš, reāli panākams solītis. Reālāk panākams nekā finansēšanas kārtības maiņa, un tomēr tas būtu pamats atbildīgākai demokratijai − ja tikai mēs paši to nopietni gribētu!

Juris

 

 

Latvijas „koalīcijas padomei” līdzīgas sruktūras ir visās valstīs − no ASV un Vācijas līdz Zviedrijai. Bet kamēr Latvijā nebūs valsts finansētas partijas, tikmēr deputāti piederēs savam sponsoram (oligarcham), kuŗš apmaksā viņu vēlēšanas kampaņas izdevumus un eventuāli arī „dod darbu”. Jāuzlabo partiju finansēšanas likumi un deputātiem jādod sīku atskaiti par ziedojumiem un atbalstiem.

Uģis

 

 

 

Tādas struktūras kā Latvijas „koalīcijas padome” ir tiešām visās demokratiskās valstīs, arī ASV, kur patiesībā ir tikai viena Demokratu/Republikāņu Biznesa partija. Bet demokratija Uģa minētajās un vēl citās valstīs ir stiprāka nekā Latvijā tāpēc, ka tur likums garantē kongresmeņu/deputātu tiešu atbildību pret saviem vēlētājiem. Nevis tāpēc, ka tautas tur ir labāk audzinātas nekā Latvijā! Tie, kas grib, lai valsts finansē polītiku, grib veco labo totalitārismu! Te nav runa par vienu galējību vai otru. Citās valstīs demokratija darbojas labāk nekā Latvijā − nevis tāpēc, ka tur valsts finansē polītiku, nevis tāpēc, ka tautas tur labāk audzinātas, bet gan tāpēc, ka likums tur piespiež deputātus atskaitīties saviem vēlētājiem tieši un reģionāli! Demokratija pamatojas likumā, nevis kaut kādā lielā tautas gudrībā!

Juris

 

 

Nebūs gluži tā, ka demokratija pamatojas likumā, nevis nekādā tautas gudrībā, īpaši, ja šeit domāti valsts varas izdoti likumi. Bez tautas piekrišanas, bez likumiem, kas nav saskaņoti ar tautas tikumiem, nekur nekas prātīgs nav iznācis. Mūsu tēvzemē pašlaik ir tāda ellīte, jo tautas ētiku un tikumību sakropļojuši pēdējie 50 gadi.

Ričs Spuris <Rspuris@aol.com>

 

 

Tiesa gan, latviešu tauta zem totalitārisma ir smagi sakropļota. Bet ir arī tādi paši sakropļotie starp mums ārletiņiem! Es saku, ka latviešu tautai ir pietiekoši stipri tikumi, lai prasītu reprezentatīvu demokratiju − savos likumos. Es saku, ka Latvijas Satversme ir pietiekoši skaidra − tur rakstīts, ka Latvijā jābūt reģionālai reprezentācijas sistēmai uz proporcionalitātes pamata. Es saku, ka vēlēšanu likums ļauj oligarchu kungiem jaukt šo kārtību, liekot savas lokomotīves it visos vēlēšanu apgabalos. Mēs nevaram palikt bezcerīgi kroplīši un gaidīt, kamēr izaudzināsim labāku tautu nākamajā paaudzē!

Juris

 

 

No tā vien, ka kāds likums šķiet demokratisks, vēl neizriet, ka tautai tas būtu jāpieņem. Vispirms jābūt skaidrībai par to (a) vai šā likuma trūkums (negrozīšana) vainojama pie problēmas, kuŗu tauta vēlas atrisināt, (b) vai šā likuma pieņemšana (grozīšana) ir solis ceļā uz minētās problēmas risinājumu tautai vēlamā virzienā. Pagaidām palieku pie sava − Juŗa minētie trūkumi vēlēšanu likumā nav galvenais iemesls, kāpēc partijas izturas bezatbildīgi pret saviem vēlētājiem. Tāpat domāju, ka vēlēšanu likuma grozīšana Juŗa ieteiktajā virzienā neko daudz šīs situācijas uzlabošanā nedos. Juris labprāt būtu ar mieru rīkoties un organizēt tautas nobalsošanas jebkuŗā lietā, kas vien šķiet tautai derīga. Es šajā ziņā esmu piesardzīgāks. Uzskatu, ka tautas nobalsošanas vērts rīkot tikai par pašiem svarīgākajiem, „liktenīgajiem” jautājumiem.

Vents

 

 

Vents aizrāda, ka trūkumi vēlēšanu likumā nav galvenais iemesls Latvijas politisko partiju bezatbildībai. Protams, ka nav. Galvenais iemesls – „prihvatizācijas” kārtā pie varas un teikšanas nonākušie kungi neuzskata par vajadzīgu izturēties īpaši atbildīgi. To mēs nekādi mainīt nevaram. Varam gan pārmainīt likumu tā, lai mūsu kungiem būtu izdevīgi veidot demokrātiskākas, Satversmei atbilstošas partijas. Un nedomāju, ka tāda maiņa prasītu lielu cīņu pret mūsu kungiem, kuŗiem varētu pavisam godīgi pateikt, ka mūsu cerība ir ievest labāku valdības sistēmu, nevis kungus atstumt no savām naudas silēm. Tā nav, ka es būtu ar mieru ieteikt tautas referendumu jebkurā lietā! Labprāt būtu ar mieru rīkoties un organizēt tautas nobalsošanu tikai šai vienā lietā. Bet bez sabiedrotiem gan ne!

Juris

 

 

Publikāciju sagatavoja Juris Žagariņš