PIEMIRSTIE LATVIEŠU ASINS UPURI II PASAULES KAŖA LAIKĀ

 

II Pasaules kaŗa notikumu pētnieki līdz šim tikpat kā nekādu vērību nav veltījuši vācu un padomju žandarmēriju, speciālo vienību, tāpat padomju un Rietumu sabiedroto gūstekņu nometnēs noslepkavotajiem un dažādu kaŗa tiesu uz nāvi notiesātajiem Latvijā mobilizētajiem latviešu un citu tautību kaŗavīriem. Šāds skaits ir ļoti liels. Izkaisītas liecības par to var rast dažādās kaŗavīru atmiņās, presē un II Pasaules kaŗam veltītā literatūrā un dokumentācijā. Iemesli nāves sodiem, noslepkavošanai bij dažādi: nepaklausība komandieŗu pavēlēm, atsacīšanās iet tīšā nāvē, kaŗavīru cenšanās saglabāt savu dzīvību bezcerīgās situācijās, bieži gluži iracionāli iemesli. Jau slavenais latviešu strēlnieku ģenerālis Jukums Vācietis, pirmais Sarkanarmijas bruņoto spēku virspavēlnieks, savās Pleskavā publicētajās atmiņās Latweeschu strehlneeku wehsturiska nosihme (1922) rakstījis, ka viņa komandētiem kaŗavīriem uz priekšu bija jāiet, jo aizmugurē stāvēja aizsprostojuma nodaļas no uzticamiem sarkanarmiešiem, kuŗi katru pavēles neizpildīšanu vai bēgšanu no kaujas atmaksāja ar ložmetēju uguni (146). Jāmin, ka Vācieti pašu Staļina bendes nošāva 1938. gadā. Par žandarmu un kaŗa tiesu noslepkavotajiem, gūstekņu nometnēs bojā gājušiem vācu bruņotos spēkos mobilizētiem latviešiem liecību daudz, bet tās nav sakopotas. Jāmin kaut vai ziņas, kas rodamas atmiņās, ko publicējuši kādreizējie gaisa spēku palīgi krājumos Latviešu kaŗazēnu stāsti (1999-2001), kaŗa gūstekņi Ausekļa Zaļinska kopotā krājumā Bez ienaida un bailēm: Latviešu gūstekņi Otrā Pasaules kaŗā (1991) un pat Latviešu leģiona ģenerālinspektora Rūdolfa Bangerska Mana mūža atmiņas (1958-1960). Par daudzām šādām slepkavībām un nāves sodiem liecības neeksistē. Kādu hitlerisko vāciešu uz nāvi notiesāto latviešu kaŗavīru pēdējo nakti aprakstījis ievērojamais latviešu teologs, mācītājs, vēlāk arī trimdas latviešu luterāņu archibīskaps, Kārlis Kundziņš (1883-1967). Šīm piezīmēm pievienota hitleriskās varas nežēlību un latviešu kaŗavīru traģismu raksturotāja liecība no Kundziņa grāmatas Laiki un likteņi (1952 un 1955).

 

Jānis Krēsliņš

 

 

 

VIENAS BAIGAS NAKTS PĀRDZĪVOJUMI

 

Tas bija 1945. gada janvārī, Zvaigznes dienā, Dancigā. Man bija jāpilda mācītāja pienākumi tautiešu vidū, kas lielā skaitā plūda caur šo pilsētu. Pilsētā atradās arī leģiona štābs, un apkārtējās slimnīcās ārstējās ne mazums mūsu ievainoto kaŗavīru. Dancigas tuvumā, kā man tas gan tikai vēlāk nāca zināms, atradās arī vietas, kur aiz dzeloņstieplēm apcietinātus turēja tādus, kas valdošai varai viena vai otra iemesla dēļ likās bīstami vai aizdomīgi.

Zvaigznes dienas vakarā pie dzīvokļa durvīm (es biju apmeties pie kāda labsirdīga vācieša, pēc amata galdnieka) piezvanīja kāds vēls viesis, kas izrādījās man no Rīgas laikiem mazliet pazīstamais tautietis, jurists L., ar kuŗu biju sastapies arī jau Dancigā, izvadot pēdējā gaitā kādu no mūsu kaŗavīriem. Viņš kādā vācu iestādē izpildīja latviešu tulka vietu. Viņam ar mani jārunājot kādā ļoti steidzamā lietā. 10 latviešiem, kas internēti tuvējā Mackavas soda nometnē, esot piespriests nāves sods. Viņu vaina gan neesot nekāda lielā. Jelgavas frontei sabrūkot un vācu daļām atkāpjoties, tiem bijusi viena doma: kaŗošanas tā kā tā vairs nebūšot, tāpēc jātiekot mājās pie savējiem. Viņi kaut kur nometuši ieročus, tuvējās zemnieku mājās apmainījuši drēbes un pēc tam gribējuši doties uz mājas pusi, bet tikuši notverti, apvainoti dezertēšanā un nosūtīti uz Vāciju, kur novietoti soda nometnē. Tagad tiesa izspriesta, šī esot viņu pēdējā nakts, rīta agrumā tikšot izpildīts nāves sods. Apžēlošanas lūgums gan iesniegts, bet noraidīts. Notiesātie lūguši, lai viņiem vēl dotu iespēju no latviešu garīdznieka saņemt pēdējo mierinājumu. Tiesas pārstāvis nav cēlis iebildumu.

Mackavas soda nometne atradās kilometrus 12 no pilsētas. Norunātā laikā, − varēja būt ap plkst., desmitiem vakarā − mēs ar L. kungu sastapāmies tramvaja piestātnē. Braucām klusēdami. Vēl bez mums bija Dancigas katoļu cietumu mācītājs, pie kā L. bija griezies, zinādams, ka divi vai trīs no notiesātiem ir katoļi − latgaļi. Kad tramvajs bija sasniedzis gala staciju, mēs izkāpām. Pēdējais ceļa gabals bija jānoiet kājām. Pa dzelzs vārtiem iegājām spilgti apgaismotajā nometnes laukumā. Vārti aiz mums aizvērās un drīz bijām sasnieguši tiesas baraku. Iegājām iekšā. Sarunā ar tiesas referendāru lūdzām viņu vēlreiz pieņemt apžēlošanas lūgumu. Atbilde bija noraidoša. Viņš saprotot mūsu vēlēšanos, bet viņam neesot nekādas iespējas to izpildīt: viens lūgums jau esot noraidīts. SS tiesas augstākā vadītāja adrese neesot nemaz zināma, un tālrunis nakts laikā esot noslēgts...

Pēc kāda brīža mums ziņoja: jūs varat ar notiesātajiem runāt. Es iegāju man ierādītajā istabā. Un nu viņi cits pēc cita nāca iekšā: viens sakniebtām lūpām, drūmu sejas izteiksmi, cits asarās izplūzdams. Sākumā visi atkārtoja vienu un to pašu: neesot nekādi noziedznieki. Paši vācieši bēguši, izklīzdami kur kuŗais. Negribot mirt kā noziedznieki. Ja nu apžēlošanas vairs neesot un jāmirstot, lai sūtot uz fronti, laižot krist godīgā cīņā... Man mājās palika sieva ar divi maziem bērniem, stāstīja viens, mums piešķīra zemi, dzīvojām jauki... Man māte paliks viena, nesagaidījusi mani pārnākot, tā otrs. Viens daudz stāstīja par savu māsu, cik laba tā esot. Kalpojot par slimnieku kopēju kādā lazaretē, ja satiekot, lai sakot, ka pēdējā doma piederējusi viņai. Daži krita man ap kaklu, raudāja, galvu pie mana pleca piespieduši. Te, nāvei acīs skatoties, nelīdzēja nekādi iepriekš sagatavoti vārdi... Pāršķirstot savā kabatas grāmatiņā steidzīgi rakstītās piezīmes, aplūkojot man atstātos fotouzņēmumus, es vēl šodien, pēc gadiem, dažus no viņiem redzu savu acu priekšā: jaunsaimnieku M no Veļķu pagasta, rīdzinieku S., kas kalpoja kādā rakstu aģentūrā, jaunekli, kas tik daudz stāstīja par savu labo māsu...

Pagāja minūtes, pagāja stundas. Mierinājumu vārdi mainījās ar asarām. Durvīs parādījās sargs. Nakts ejot jau uz rīta pusi, esot laiks. Izgāju koridorī. Tur visi vēlreiz mani ielenca. Tad iegājām blakus telpās, kur mūs gaidīja referendārs un sargi. Ko redzu: klāts galds. Uz tā bagātīgi baltmaize, desas, alus. Mēneši pavadīti pusbadā, bet pēdējā naktī lai vēlreiz bauda galda priekus. Vārda tiešā nozīmē „bendes mielasts” − divdesmitajā gadsimtenī. Es stāvu kā apmulsis. Te pie manis klusu pienāk viens no notiesātajiem. Mācītāj, viņš saka, vai tad tā mums klājas mirt, vai nevar citādi. Atļaujiet mums nodziedāt Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils. Es šo vēlēšanos pateicu tiesas kungam. Nebija iebildumu.

Tad mēs dziedājām. No kādiem neizmērojamiem dziļumiem, kā sv. Rakstos sacīts, de profundis, kur šī dzīve robežo ar mūžību, lauzās uz āru uz nāvi notiesāto balsis. Augsts palīgs, kas mūs nepievils − rūtis drebēja. Tam Jēzus Kristus vārds, kas tapis krustā kārts, Tā elkons paliks varens.

Tiesas referendārs un sargi stāvēja klusēdami, līdz pēdējais vārds bija izskanējis. Es pagriezos uz durvju pusi. Durvīs pienāca referendārs. Mācītāja kungs, es tiešām labprāt būtu palīdzējis, bet kaŗa laika likums, jūs sapratīsit.

Laiks varēja būt ap plkst. 4 naktī, kad mēs ar katoļu kollēgu atkal devāmies uz pilsētas pusi. Bija gaiša mēnesnīca. Sniegs čirkstēja zem mūsu kājām. Tramvajs naktī vairs negāja. Dancigas galveno staciju sasnieguši, mēs atvadījāmies. Kad pārnācu mājās, paskatījos pulkstenī − tas rādīja septīto rīta stundu. Eksekūcijai vajadzēja būt notikušai. Desmit jaunas dzīvības pasaulē mazāk. Kas tas gan ir pret lielo nāves pļauju, kas jau nepārtraukti turpinājās vairāk gadus. Bet... kaut kur postā aug mazi bērni, kuŗiem vairs nav tēva, un labā māsa velti gaida ziņas no brāļa.

Pagājuši jau vairāki gadi. Es divas reizes avīzēs ieliku nošauto tautiešu vārdus. Saņēmu arī vairākas vēstules, pa lielākai daļai no tādiem uz ko sludinājums neattiecās. Tādu, kas meklē bez vēsts pazudušos piederīgos, ir tik daudz. Bet kad pienāk 7. janvāra gadskārta es domās atkal pārdzīvoju baigo nakti, grūtāko brīdi savā mācītāja darbā, ko esmu pieredzējis, kad šķietama nieka dēļ tika izdzēstas šo desmit jauno cilvēku dzīvības. Un ausīs man skan ar pārvērstām balsīm dziedātā ticības dziesma Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils.

 

Kārlis Kundziņš