Laimonis Mieriņš
 

ARNOLDS MAZĪTIS 1913.18.VII-2002.15.IX

 

Ar gleznotāja Arnolda Mazīša aiziešanu aizsaules ceļos ir noslēdzies kāds īpatnējs latviešu mākslas posms, kas pilnveidojās Latvijas brīvvalsts 30. gadu polītiskās un kulturālās gaisotnes apstākļos. Viņš bija viens no pēdējiem nopietniem šīs kultūras glezniecības pārstāvjiem.

Nāk atmiņā kāda ciemošanās, ja nemaldos, 50. gadu sākumā, gleznotāja un viņa dzīves biedres, dziedātājas Gaidas Trēziņas dzīvoklī, Londonā, kas abiem māksliniekiem kalpoja vienlaikus arī kā studija. Toreiz sāku nodarboties ar glezniecību. Tāpēc ar lielu interesi skatīju gleznas, kuŗas Mazītis rādīja gaŗā rindā vienu pēc otras un analizēja. Tur bija daudz dažādu formātu klusās dabas, puķes, ainavas, portreti. Tad dzērām kafiju un franču liķieri − zaļo šartrēzi (Chartreuse), cik nopratu, latviešu mākslinieku aprindās iecienītu dzērienu. Kopš tām dienām tikāmies reti, jo liktenis bija lēmis mums katram aiziet pa savu jaunrades ceļu.

Arnolds Mazītis ir dzimis Cēsīs. Profesionālo izglītību apgūst Valsts Mākslas akadēmijā Ģederta Eliasa Figurālās glezniecības meistardarbnīcā. Mazītis piedalās Mūksalas mākslinieku biedrības un Kultūras Fonda izstādēs. 1944. gadā nokļūst Vācijā, bet kopš 1949. gada dzīvo Londonā, kur kādu laiku strādā kā speciālists dažādu dizainu pulksteņu grafisko seju noformēšanā.

Anglijas latviešu sabiedrībā trimdas sākuma gados Mazītis bija ļoti aktīvs, rīkoja personālizstādes Londonā, Braitonā un Lesterā, viņa portretu, Meitene ar bereti eksponēja Londonas Karaliskās Mākslas Akadēmijas vasaras izstādē. Tad iestājas atslābums, un tikai pēc ilgāka laika posma Mazītis sarīko personālizstādes − Kanadā un ASV (1968), arī Lesterā, Anglijā (1972). Izcils pagodinājums māksliniekam ir PBLA Kultūras Fonda Krišjāņa Barona balvas pasniegšana (1978). Mazītis bija arī sevišķi izcils ātrspēles šachists un vieglatlēts. Plašākas apceres par Arnolda Mazīša glezniecību atrodamas Latvju Mākslā un citos trimdas preses izdevumos. To autori − Jānis Siliņš, Anšlavs Eglītis, Eleonora Šturma, Tālivaldis Ķiķauka, Juris Soikāns.

Šodien, vērojot Mazīša eļļas gleznas, var likties, ka lielākā daļa no tām ir visai smagnējas, pat drūmas. Līdzīgs iespaids rodas skatot mākslas muzejos 17. gs. glezniecības paraugus. Mazīša gadījumā tas nav tik daudz sižeta vai krāsu izvēles, bet gan gleznieciskās pieejas rezultāts. Parasti viņš nemēdza pabeigt gleznu vienā sesijā, jo lietoja pagleznojumu technikas, kas patērē daudz laika. Mazītis nestrādāja spontāni, tas nebija viņa raksturā. Atsaukšanās uz renesanses technikām, kā to darīja arī Tone un kuŗa skolas turpinātājs viņš bez šaubām bija, izklausījās nezinātājam interesanta, bet gan tālu no īstenības. Tā bija apzinīga leģendu vērpšana.

Mazītis uzsvēra, ka vislielāko vērību piegriežot gleznu faktūrām. Krāsu mijiedarbes problēmas viņu neinteresējot, arī par stingru zīmējumu viņš daudz nebēdā. Viņa gaismēnu glezniecība vizuāli var būt ļoti drāmatiska atkarībā no tā, kas gleznots, arī no formāta, bet īpaši no dizainiskā izkārtojuma.

Ar retrospektīvu skatu raugoties, 30. gadu Latvijas gaisotnes galvenā iezīme bija nacionāls lepnums (ne šovinisms) par savu valsti, lepnums par tautas gara mantām un zemniecisks konservatīvisms. Kad draudoši negaisa mākoņi kā ļauni, melni gulbji sāka lēnām peldēt pāri nelaimīgai Eiropai, pašu mājās valdīja ilūzija, ka pārmaiņas tur nav gaidāmas, ka viss ies vecās sliedēs, gluži kā gada laiku ritmi. Taču šo skaisto idilli rupji pārtrauca kaŗa darbības sekas, tiešas vai netiešas bēdīgi slavenā Molotova-Rībentropa pakta sekas. Traģisko notikumu iebiedēta, krietni liela bēgļu plūsma devās uz hitlerisko Vāciju nevis lai izvairītos no tiešas kaŗa darbības, bet tādēļ, ka baidījās vēlreiz nokļūt Staļina valstība. Nonākot jaunajās patvēruma zemēs, nekavējoties radās gaisotne, ko pamatoti dēvēja par Mazo Latviju. Tās kultūras dzīve ritēja normāli, it kā nekas nebūt noticis. Drāma, dzeja, proza un mūzika veidojās tālāk ar paliekošiem jaunrades pienesumiem, bet tieši glezniecība, atskaitot niecīgus izņēmumus, palika konservatīva. Gleznotāji, kas negribēja vai nevarēja izlauzties no šī burvju loka, kļuva saimnieciski atkarīgi no Mazās Latvijas publikas psīcholoģijas, tās gaumes untumiem. Būtu netaisni to viņiem pārmest. Arnolds Mazītis uzauga un veidoja savu māksliniecisko darbību vairāk vai mazāk Mazās Latvijas iezīmētās robežās. Tā būtībā bija viņa pasaule un visu vērtību mēraukla. Te arī meklējama šīs mākslas izpratnes atslēga. Nu vairs Arnolda Mazīša mums nav. Bet toties ir palikušas viņa gleznas, skaists piemineklis mākslinieka nemirstībai.

 

 

Laimonim Mieriņam solo izstādes bijušas Anglijā un Latvijā, pēdējā Rīgas galerijā (2001).