JG231 Laimonis Mieriņš. Novērojumi Rīgā

Laimonis Mieriņš

NOVĒROJUMI RĪGĀ

Laikam tikai nelabojami ciniķi vēl šaubās par to, vai visi ceļi ved uz Rīgu. Modernās Rīgas starptautiskās lidostas projektētājs ir architekts Andris Kronbergs, kuŗš iekārtojis arī galerijas Daugava jauno mītni 17. gs. ēkā Alksnāja ielā, Vecrīgā, veiksmīgi apvienojot veco ar jauno.

Kultūras dzīve Rīgā ir aktīva un vispusīga, neatkarīgi no gadalaika kaprīzēm − opera, teātŗi, koncerti un, protams, ļoti vērienīgas mākslas izstādes.

Rīgas mierīgās gaisotnes kontekstā ļoti labi iedeŗas glezniecības izstāde Laikmeta liecinieki Valsts Mākslas muzejā. Izstāde ir kopējs Latvijas Mākslinieku savienības un Valsts Mākslas muzeja projekts. Jāmin arī ļoti labi noformētais un dārgais katalogs ar vairāk nekā 250 krāsu reprodukcijām un kritiķu esejām.

Latvijas Mākslinieku savienības kollekcijā esot pavisam kādi 16 000 dažādu disciplīnu mākslas darbu un, kopā ar citām valsts īpašumā esošajām kollekcijām, tā ir vislielākā 20. gs. otrās puses mākslas darbu krātuve Latvijā.

Ekspozīcijas darbus izvēlējās izstādes idejas iniciatores Sandra Krastiņa un Inese Baranovska, koncentrējoties tikai uz 20. gs. 60., 70. un 80. gadiem. Tas ir grūts un nepateicīgs uzdevums par sarežģītu periodu un tā izpausmēm mākslā.

Bijušajā Padomju Savienībā kompartija lēnām zaudēja polītisko izpildvaru. Sarkanā diktāta ziedu laikos mākslas vienīgais uzdevums bija padomju dzīves veida propagandēšana. Mākslinieki, izņemot nedaudzus, vismaz atklāti režīmam nepretojās, jo baudīja zināmas privilēģijas. Taču eksistēja arī neoficiālā māksla, kas attīstījās, bet izolētībā. Aizliegtos Rietumu mākslas virzienus iespēju robežās tā kāri uztvēra.

Kā sakarīgi un izsmeļoši šo laikmetu atspoguļot tikai ar vienas izstādes palīdzību? Kaut arī izstādes nosaukums ir Laikmeta liecinieki, jāšaubās, vai tas šoreiz būs bijis Ķrastiņas un Baranovskas īstais nolūks. Šķiet, viņas vispirms domājušas par augstu profesionālismu un savstarpēji saderīgiem darbiem, jo galu galā izstāde paliek izstāde, pati ar savām prasībām. No 60. gadu izlases pārsvarā ir redzamas ainavas; no 70. gadiem − klusās dabas un portreta žanrs, bet 80. gadi ir pārstāvēti ar savdabīgām figūrālām kompozicijām.

Ekspozicijā arī uzņemti toreiz padomju uzraudzības iestādēm ne visai padevīgi mākslinieki, sava ceļa gājēji, piemēram, Auseklis Baušķenieks, Leonīds Āriņš, Biruta Delle. Ar labiem darbiem pārstāvēti vesela rinda izcili, bet atšķirīgi mākslinieki − Džemma Skulme, Boriss Bērziņš, Lidija Auza, Maija Tabaka, Biruta Baumane u.c.

Vai izstāde tomēr ir šo trīs dekadu mākslas lieciniece vai tikai šaurs ieskats tajā, it kā pa durvju šķirbu? Tas paliek atklāts jautājums. Pilnīga durvju atvēršana visa laikmeta mākslas aspektu atspoguļošanas vārdā būtu noteikti vēlama. Jācer, ka nākotnē tas tiks īstenots.

Labi apmeklēta bija gleznotājas Birutas Baumanes personālās izstādes atklāšana Arsenālā, kur varēja sastapt daudz kultūras darbinieku un mākslinieku. Tur bija arī Imants Ziedonis un Andrejs Eglītis.

Boriss Bērziņš kādreiz teicis, ka mākslinieks nedrīkst būt vecs. Tas pilnībā attiecināms uz vitālo, neparasti ražīgo gleznotāju Birutu Baumani, kuŗai jau ir pāri par astoņdesmit. Viņa reaģē uz saviem gadiem, kā jau uz visiem dzīves sīkumiem, filozofiski, un turpina gleznot. Jaunības dienu sapnis, kļūt par balerīnu, diemžēl, nepiepildījās.

Izstādi var uzskatīt par retrospektīvu mūža jaunrades atskaiti. Tur eksponēti darbi sākot ar 40. gadu otro pusi līdz pat pēdējam laikam. Un, pilnīgi savam temperamentam atbilstoši, Biruta Baumane nepieciešamo atlasi neuzticēja nevienam, Arsenāla vadībai arī nē. Labi parādīta Baumanes mākslas attīstība, kas savu briedumu sasniedz jau diezgan agri, un tad uz laiku sastingst. Padomju laika diktāta liesmas, šķiet, mākslinieci nav skārušas.

Biruta Baumane glezno noturīgi un ar lielu pārliecību visos žanros. Gleznu uzbūve ir stabila, stingra, formas vienkāršotas un vienmēr pielādētas ar viņas personības dziļumu. Visur valda harmonisks noskaņojums bez skaļuma elementa. Viņai piemīt teicama krāsu izpratne, kā tas redzams daudzajos cirkus tēmas darbos, sevišķi ja gleznoti spilgtu krāsu baloni, kostīmi u.tml. Diez vai mākslinieci varētu saukt par īstu portretisti, lai gan portretu izstādē ir daudz. Laikam tāpēc, ka šīm koncepcijām caurausts ne tik daudz vienkāršojums kā zināms formas vienādojums, kas ir kā lenta visiem izstādītajiem darbiem, vienalga, kas uzgleznots. Varbūt to pareizāk būtu saukt par mākslinieces rokrakstu jeb specifisku viņas sievišķības iekrāsotu iezīmi. Tādu iespaidu atstāj ilgstoša plikņu apskate. Dīvainā kārtā no tiem galīgi izdzītas visas iedzimtā grēka un katras erotikas paliekas, gluži kā nežēlīgs nodokļu inspektors spēj izspiest pēdējo grasi. Tā uz sievietes ķermeni spēj skatīties tikai sieviete. Diez kā viņa gleznotu vīrieša plikni? Zigmunds Freids (Freud) ir izteicis domu, ka mākslas pašos pamatos, tās zemtekstā, varētu būt seksuālā dziņa. Bet neko tamlīdzīgu nevar manīt Birutas Baumanes mākslā, lai gan par sevi viņa saka − es esmu dzīves kāra. Vai tam varētu būt kāds sakars ar padomju laiku, kad seksualitāte mākslā skaitījās tabu?

Pilnīgs pretstats Birutas Baumanes mākslai, vai pareizāk sakot, divu atšķirīgu pasauļu kolīzija, ir pazīstamās latviešu gleznotājas Dainas Dagnijas, (kas tagad pārcēlusies no Ņujorkas uz dzīvi Rīgā) gleznu izstāde Aizrobežu Mākslas muzejā. Talantīgā māksliniece ekspozicijā ir nodevusi, liekas, savus 70. un 80. gadu glezniecības paraugus. Salīdzinot ar Birutu Baumani, Dainas Dagnijas māksla ir amerikāniski skaļa, varbūt pat uzbāzīgi skaļa un pompoza. Īpašs šoks varētu būt tiem, kas nevēlas neko citu kā tikai ierasto, iemīļoti familiāro. Abas mākslinieces šķiŗ gan gadu skaits, gan arī apmeklētās skolas.

Dagnijas darbi ir techniski labi nostrādāti ar plakātiem līdzīgu tiešumu, kur vēstījums ir vienkāršs un momentā uztveŗams, gluži kā ceļa zīmes uz autoceļiem. Cilvēka figūras koncepcija ir vienkāršota, frontāla un ar sejām, kas ļoti atgādina mākslinieces pašportretu. Izstāde var likties kā viena vienīga pašportretu virkne − gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Gluži kā ēģiptiešu glezniecībā forma apvilkta ar kontrastējošu krāsu spilgtiem fona laukumiem. Kopums ir labi izbalansēts, hipnotiski efektīvs. Vietām redzama neliela atkāpšanās no pašportreta idejas par labu kāda specifiska individa vai individu profiliem vai to frontālām versijām. Stilistiski izņēmumi ir agrīnie darbi − 1972. gada pašportrets, Dr. Mārtiņa Lutera-Kinga sievas portrets un ārprātīgās sievietes studija. Taisni šie darbi veido izstādes pamatu un rāda tālāko attīstības ceļu. Dainu Dagniju, šķiet, toreiz interesēja tikai populāras tēmas, bet ne akūti polītiski motīvi. Neizskatās, ka izstādē viņa ko īpašu sludinātu. Gleznas nav ilustrācijas, drīzāk vizuāli slēdzieni, esence par novēroto sabiedrībā. Protams, šodien viņa vairs tā neglezno, bet, ja vēl tā gleznotu, tad var tikai spekulēt, kāda būtu bijusi viņas reakcija uz 11. septembŗa notikumiem.

Pavisam citādāka ir jaunās paaudzes gleznotāja Laima Bikše, kuŗas darbi bija apskatāmi galerijā Daugava. Lai gan beigusi Mākslas akadēmiju tikai pirms pāris gadiem, viņa ir jau pilnīgi atbrīvojusies no akadēmiskās rutīnas un sekmīgi pilnveido pati savu pieeju − izprot krāsu mijiedarbes nozīmi, mīl lietot labi noskaņotas, sulīgas krāsu saspēles. Uz dominējošās krāsas fona ir iegleznota apmēros niecīga, simbolisku formu darbība, droši vien no atmiņas vai arī daudz dziļākām zemapziņas dzīlēm. Gleznu virspuses, eļļas faktūras ir gan plānākas, gan biezākas un vienmēr gludas. Vietām tās saskrāpētas vai sašvīkātas, bet vienmēr atstāj viengabalainu, vienotu iespaidu. Šīs vizuāli pievilcīgās koncepcijas, daļēji instinktīvas, ir pilnas sievišķīguma. Tāpēc jau skatītājs nemanot tur iegrimst gluži kā slapjās smiltīs... kvalitāte, ko nepazaudē arī mazāka formāta darbi... Jāsaka, ka Laimas Bikšes gleznas labi izceļas uz Daugavas galerijas 17. gs. mūra sienām. Latvijas mākslas saimē ir ienākusi apdāvināta, jauna, sabiedrībā kautrīga gleznotāja, no kuŗas nākotnē var gaidīt ļoti daudz.