Jaunā Gaita nr. 231, decembris 2002
Juris Rozītis
ATKLĀTI UN NODRUKĀTS...
Anna Dagda
Laikam viens no visparastākajiem, vienkāršākajiem un senākiem literatūras kritikas paveidiem ir biografiskā kritika. Literārus darbus apskata autora dzīves kopsakarībā. Šādu literatūras analizi vēl joprojām pielietojam skolās. Es vēl atceros, ka divpadsmit gadu vecumā Melburnas Daugavas skolā skaitīju: Rūdolfs Blaumanis dzimis 1863. gadā Ērgļu muižā, kur viņa tēvs bija pavārs un māte istabas meita..., vēl lāga nezinādams, nedz kas ir muiža, nedz istabas meita, nedz kur tie Ērgļi īsti atrodas. Varēju arī nosaukt Blaumaņa lugu nosaukumus, pirms tos biju lasījis.
Tāpat lasītāja interese par kādu literāru darbu tīri dabīgi noved uz interesi par darba autoru − vēl jo vairāk, ja ir kāda pikanta vai mīklaina detaļa autora dzīves stāstā. (Vai Blaumanis īstenībā bija muižnieka Rūdolfa Transē ārlaulības dēls? Vai Aspazija savu talantu upurēja par labu Raiņa karjerai? Vai Reinis un Matīss Kaudzītes nozaguši ja ne visu manuskriptu, tad vismaz ideju Mērnieku laikiem no Jēkaba Zvaigznītes?)
20. gs. literatūras kritikā autoram, turpretī, bieži jāatkāpjas sava darba priekšā. Teksts ir vienīgais būtiskais − tas dzīvo dzīvi ārpus autora vēlmēm un iecerēm. Tikai pēdējā laikā, visnotaļ feministiskās un postkoloniālās kritikas iespaidā, autora biografija atkal kļūst nozīmīga − autora dzimums un viņa piederība vai nu noteicošajai, vai apspiestajai kultūrai ir būtiska.
Cik lielā mērā tad autora dzīve ir nozīmīga analizējot viņa literāros darbus? Pārdomas par šo jautājumu izraisīja nupat iznākusī grāmata: Annas Dagdas Raksti [Rīgā: Nordik, 2001. Sastādītāja: Anda Kubuliņa]. Grāmata satur ne tikai Dagdas rakstus, bet arī sakopotas atmiņas par Dagdas (īstā vārdā Olga Taube) dzīvi. Tātad − grāmata ne tikai par Annu Dagdu, bet arī Olgu Taubi.
Šeit pārpublicēts Dagdas vienīgais dzeju krājums Līdzības (1. izd. Lībekā, 1950; 2. izd. Rīgā, 1996) kopā ar visiem apzinātiem presē publicētiem dzejoļiem (gan Latvijā sākot ar 1932. gadu, gan trimdā četrdesmitajos gados). Te arī pirmo reizi parādās nepublicēti dzejoļi, kā arī uzmetumi dzejoļiem. Grāmatas beigās komentāros publicēti daudzu dzejoļu pirmatnīgi varianti vai uzmetumi, kur tie pieejami, tā dodot ieskatu Dagdas radīšanas darba procesā un domu gaitā. Varam arī lasīt piecas Dagdas prozas miniatūras un trīs ceļojumu aprakstus, arī turpat sešdesmit dažāda veida rakstus − galvenokārt recenzijas vai kritiskas apceres.
Par Olgu Taubi turklāt varam lasīt viņas studiju laiku biedrenes un trimdas laiku tuvākās draudzenes Valentīnes Lasmanes iejūtīgo un interesanto apceri Manis redzētais un saprastais Annas Dagdas dzīves gājumā. Turklāt deviņi cilvēki, kas pazinuši Olgu Taubi vai nu jaunībā Latvijā, vai vēlāk trimdā, devuši atmiņu tēlojumus. Šie atmiņu zibšņi gan ir dažāda rakstura − viens vairāk izdomāts, noapaļots, cits atkal drīzāk atgādina spontānu, nepārdomātu reakciju uz lūgumu: Nu, pasaki kaut ko par Olitu! Stāstījumus papildina fotografiju klāsts − bildes no Taubes bērnības līdz pat pēdējam uzņēmumam 1995. gadā, kā arī viņai tuvu stāvošu cilvēku attēli un dzīvoklis, kuŗā viņa pavadīja mūža otro pusi.
Visbeidzot varam lasīt gan Ievas Kalniņas, gan Mairas Valteres literārzinātniskas esejas par Dagdas dzeju, kā arī Andas Kubuliņas ievadu, sastādītos komentārus un piezīmes par grāmatā lasāmajiem darbiem. Ir solīts ar laiku izdot otru grāmatu ar Olgas Taubes dienasgrāmatu un tulkojumiem no citām valodām.
Grāmata ir ļoti glīta, uz laba papīra, ar reti gaumīgu tumši zila audekla vāku uz kā viena ieliekta sudraba svītra kā zāles stiebrs vējā, autores paraksts un grāmatas nosaukums arī sudraba burtiem. Tā ir arī vērtīga, jo šeit pirmo reizi sakopoti visi Dagdas raksti − dzeja, tēlojumi un kritika. It sevišķi pēdējo divu žanru publicēšana lasītājam atgādina aizmirstus vai pat nezinātus Dagdas darba laukus. Un arī ir saistoša ar tuvo ieskatu vienas ļoti interesantas personas dzīvē un raksturā. Iepazīstamies gan ar Annu Dagdu, izsmalcinātu dzejnieci ar izsmalcinātu gaumi, asu, skaidru uztveri par citu cilvēku dzeju un augstām, ja pat ne maksimālām prasībām gan no sevis, gan no citiem dzejniekiem. Iepazīstamies arī ar Olgu Taubi, kas savā gara dzīvē pārdzīvo trimdu kā traģisku lūzumu un sāpīgu trūkumu. Viņa 1950. gadā atsakās no dzejas, kas viņai jau kopš bērnības bijusi viss dzīves saturs un mērķis. Rakstīju dzejoļus kopš vispār tikai pratu rakstīt. Tas bija skaidrs un svēts no agrās bērnības − rakstnieks, dzejnieks − tas ir Dievam līdzīgais, par to it neviens cits nav augstāks, lielāks (365). Mūža pēdējos 46 gadus viņa nodzīvo nerakstot vairs nevienas rindiņas. Tā bija stipra cilvēka brīvas gribas nolemta garīga pašnāvība vidē un laikā, kur viņa nespēja pilnvērtīgi dzīvot (Līdzības, 1996; Valentīnes Lasmanes ievadā).
Bet te nu rodas problēma − vai lasām Annas Dagdas darbus, vai par Olgas Taubes dzīvi? Jautājums kļūst akūtāks, ja ņemam vērā dzejnieces apgalvojumu: Tas, kuŗš raksta, ir bez nozīmes. Viņam jābūt anonīmam kā Bībeles autoriem. Nozīme ir vienīgi dzejai pašai (Līdzības. 1996, 8). Tajā pat laikā grāmatā aprakstīts Olgas Taubes satricinājums, kad izvilkumi no viņas 1944. gada dienasgrāmatām parādās žurnālā Jaunās Grāmatas (1988) bez viņas zināšanas un atļaujas (34). Intīms dokuments bija kļuvis publisks, okupācijas laikā nonākot Vēstures muzejā. Fakts, ka autore bija rakstniece, tātad publiska persona, liekas, deva žurnāla sastādītājiem iespaidu, ka viņas privātā dzīve arī it kā drīkstētu kļūt publiska.
Anna Dagda bija dzejniece, kuŗai bija no svara rūpīgi noslīpēta un formāli tīra dzeja. Vai ir attaisnojams, ka mēs tagad lasām viņas uzmetumus, atmestos dzejoļu variantus vai arī līdz galam neizstrādātas dzejoļu domas?
Olita Taube savukārt rūpīgi kontrolēja, ko par viņu zina un kā viņu uztveŗ citi. Par to liecina vairāki viņas paziņas, aprakstīdami ne tikai viņas atturību, pat noslēpumainību, bet arī viņas rūpīgi izkopto apģērbu. Dzīves pirmajā pusē viņa dzīvoja dzejai. Viss, kas citiem bija par viņu jāzina, bija ietverts dzejā. Vai tad var attaisnot citu spriedumus par viņas iekšējo dzīvi? Vai būs attaisnojama viņas dienasgrāmatas klajā laišana Rakstu 2. sējumā?
Atbilde, manuprāt, ir − jā.
Pirmkārt, Annu Dagdu tagad piemeklē visu rakstnieku liktenis − pēc nāves viņi kļūst par daļu no kultūras vēstures un līdz ar to visi viņu atstātie raksti ir vērtīgas liecības mūsu vēstures gaitai. Lasām Raiņa intīmās dienas grāmatas, brīžiem ar neērtu kauna sajūtu − tās vietumis ir tik personīgas. Tomēr tās palīdz izprast daudz ko par Raini, par Aspaziju, par viņu laiku un darbu. Otrkārt, grāmata radusies uz Taubes uzticīgās draudzenes Valentīnes Lasmanes ierosinājuma. Lasmane, ko Taube savā testamentā iecēlusi par mantinieci (saziņā ar Taubes māsu, kad tā vēl bija dzīva), ir uzņēmusies nodrošināt Annai Dagdai pienācīgo vietu latviešu literatūras vēsturē. Viņa ir nodibinājusi Annas Dagdas Fondu ar visai savdabīgo mērķi: ik pa diviem gadiem apbalvot kādu dzejnieku, kam jau iznākusi viena grāmata un palīdzēt tam izdot otro, palīdzēt turpināt iesākto ceļu. Līdzības tika otrreiz izdotas, lai arī Latvijā lasītājiem tās būtu pieejamas. Tagad viņa rūpējas, lai visi Dagdas raksti tiek publicēti, šo mērķu īstenošanai netaupot pati savus līdzekļus. Tas ir mīlestības, draudzīgas lojalitātes un, protams, svarīgs darbs latviešu kultūras vēsturei, jo Anna Dagda varēja arī pazust mūsu redzes lokam. Valentīne Lasmane raksta par Taubes intīmo dzīvi atklāti un vaļsirdīgi, sasaistot to ar Dagdas dzeju un ar intriģējošo apstākli, ka pēc krājuma Līdzības iznākšanas (1950) Anna Dagda beigusi dzejot. Treškārt, liekas, Anna Dagda pati pilnībā netika galā ar pašas deklarēto teksta nošķiršanu no autora. Saņemot no izdevniecības jauniznākušo dzejkrājumu Līdzības, viņa dienasgrāmatā raksta: Tā man pašai netika. Es to pat neizlasīju (..) Sēdēju naktī un domāju − jābūt taču kādam, kam būtu daļa gar mani šai brīdī, šai dienā (..) atklāti, un nodrukāts, tas kaut kā nepatika (23-24). Tas nav tikai neitrāls teksts, bet (tāpat kā vēlāk publicētie dienasgrāmatas izvilkumi) kaut kas intīms, kas parādījies atklāti un nodrukāts. Viņa pat jūtas vīlusies, ka nav neviena, kam būtu daļa gar mani. Teksta nodrukāšana atgādina vientulību, it kā viņa būtu cerējusi, ka dzejas publicēšana apmierinās kādas personīgas ilgas.
Dzejkrājuma recenzents Staune godīgi un rūpīgi bija meklējis mani un manu dzeju − neatrada (24). Lai gan teikusi, ka dzejai jābūt anonīmai, viņa it kā vīlusies, ka viņas pašas šai dzejā nav. Rudzītis raksta par dzeju − par vārdiem, rindām, par skeletu, par ārējo formu, bet tas neattiecas uz mani (24). Krājuma publicēšana viņā izraisa dīvainu atsvešinātības sajūtu. Varbūt šī vienpatnība un jūtu sasprindzinājums (V. Lasmane) bija iemesls beigt rakstīt? Varbūt arī nē? Varbūt tāda iemesla nekad neatrast? Varbūt tāda nemaz nav?
Varam, kā Fricis Dziesma, Annu Dagdu kaitinādams, pasmiet:
...Bet ja kāds prasa:
vai raksta arī ko, tad dabū
vien īsu atšņākumu: Tabū! (354).Tomēr interesanti, ka minētā atsvešināšanās manāma ne vienā vien viņas dzejolī. Tā arī ļoti skaidri izteikta miniatūrā Dzimtene, kur viņa jau 1943. gadā vēl Latvijā būdama/apraksta it kā trimdas atsvešinātības sajūtu: Kādreiz sen arī jums ir piederējusi dzimtene. Kaut jūs nekad to neesat redzējuši savām acīm, jūsu sirdī tā dus kā salda un tāla atmiņa, kā karsta un nešaubīga pieķeršanās (193).
Tomēr! Olgas Taubes dzīve un Annas Dagdas raksti ir neatšķetināmi savīti.
* * *
Annas Dagdas dzeja ir spēcīga, pateicoties savai skaidrībai un tīrībai. Dzintars Sodums raksta: Annu Dagdu raksturoja formas un domas loģika, kāda vairs nav redzama tagadnes latviešu dzejā. Tāds temperaments − naids, mīlestība, žēlabas, nožēla − kādi ir viņas dzejā, nav sastopami tagadnes latviešu dzejā (355).
Arī Dagdas miniatūras gūst spēku no tādas pašas vienkāršības un tīrības. Tur viņa ietekmējusies no Sudrabkalna (visnotaļ no krājuma Viena bezdelīga lido), kuŗš šo žanru ievedis latviešu literatūrā. It īpaši Dzimtene ajzrauj elpu ar savu nemāksloto patiesību. Žēl, ka viņa vairāk nerakstīja šajā žanrā.
Milzīga vērtība ir grāmatā publicētajām recenzijām. Ir atsvaidzinoši lasīt atsauksmes par klasiskiem darbiem, apskatot tos ar svaigu, ziņkārīgu aci, piemēram, par Sudrabkalna miniatūrām, Čaka dzejkrājumiem Eņģelis aiz letes un Iedomu spoguļi, Strēlertes dzeju, Dziļuma romāniem u.c. Dagdas recenzijas pašas par sevi ir kritikas mākslas kalngals. Viņa ir iejūtīga pret recenzētiem darbiem, ar asu prātu tos iztirzā, ar lietpratēja zināšanām tos analizē un savus spriedumus pasaka skaidrā, kodolīgā valodā. Piemēram, par Čaka negaidītiem salīdzinājumiem un vispār viņa dzejas jauninājumiem krājumā Iedomu spoguļi viņa raksta (1936): Iedomas un bagāta fantāzija šlācas cauri visai grāmatai kā liels vilnis, kas apdullina neticīgos, bet augstu paceļ tos, kas tam ļaujas. Šīs fantāzijas dziļākais pamats ir mīlestība − dziļš maigums pret visu pasaulē eksistējošo, pret meitenēm, zēniem un vecītēm, pret suņiem, kaķiem žurkām un simtkājiem, pret namiem, ielām, sētām, trepēm un pagalmiem, kuŗus visus no viņu pazemīgās niecības dzejnieks paceļ sev līdzi lielajā ilgu, sapņu, domu, cerību un alku straumē (..) Čaks reizēm pieiet tik savdabīgi dziļi lietām, ka vienkāršajā vērojumā dod tam simbola spēku (244-5).
Un par Sudrabkalna miniatūrām (1937): ...cauri jūtams Sudrabkalna vērotāja un prātotāja dziļdomīgums, kas neļauj pazust distancei starp cilvēku un lietām. Cilvēka radīto lietu pasaule un daba ir viņpus laba un ļauna, − cilvēks ir šajā pusē, un tā ir viņa vientulība. (252).
Sudrabkalna vēlāko piesliešanos sociālistiskā reālisma programmatiskumam un viņa slavas dziesmas Staļinam krājumā Brāļu saimē (1947) viņa trāpīgi analizē, uzskaitīdama Sudrabkalna dotos epitetus vācu un krievu zaldātiem − no vienas puses suns, nelietis, bende, tirāns, prūšu žūpa, vācu žūpa utt., no otras zvaigznes vīri, zvaigznes kareivji, gaismas ļaudis, rubīnzvaigznes kaŗotāji. Kodolīgi viņa konstatē: tie visi ir dzejai miruši vārdi.
Un par padomjlaika Sudrabkalnu: tas vairs nav dzejnieks, tā vairs nav radoša dvēsele. Daudzās nozīmēs virtuozais Sudrabkalns tagad savus dzejoļus sastāda, sarīmē no parastajām avīžnieku frāzēm (..) Šai dzejā ir izdzēsts viss, kas cilvēcīgā dvēselē rosās, kamēr tā vispār ir dzīva: ne jautājumu, ne atbilžu, ne minējumu, ne prieku, ne bēdu, ne savas individuālās esamības apziņas (341-343).
Diemžēl Dagdas kodolīgie formulējumi un skaidrā doma un valoda ne visai labvēlīgā gaismā nostāda abas par Dagdu rakstītās literātūrzinātnieciskās esejas, kas grāmatā ievietotas. Valoda še bieži nevajadzīgi sarežģīta un smaga. Atsevišķi teikumi pa laikam jāpārlasa, lai būtu skaidrs, ko īsti autore gribējusi teikt. Piemēram: dzejolis kopumā veidojas kā teksts, kas aiz apjēdzamā vai vismaz potenciāli apjēdzamā daudznozīmības dziļuma, kuŗu īstā dzejā neiespējami izsmelt sausu, pauž vēl kādu nozīmi (..) Vārds zināt saistās ar prāta darbību, ar intelektuālu satversmi, ar skaidrību par kaut ko, un viļus neviļus sāk šķist, ka zināšana it kā iet pa priekšu poētiskajam pārdzīvojumam, poētiskajam domas ietērpam. Dagdas pasaules redzējumā, izpratnes skaidrojumā, kas ietveŗ gan zināšanas, gan vēl kaut ko, šī ir visai slidena vieta, jo pārspīlējumi vienā vai otrā virzienā ved projām no dzejnieces būtības. Dzejnieces zināšana, manuprāt, saistās ar būtisko sakarību asredzīgumu, taču zināšanas pašas par sevi dzejā vēl nav nekas. Zināšanām dzeja nav vajadzīga, tāpat otrādi. Taču Dagdas zināšana par būtību saistās ar šo kaut ko − ar nepieciešamo tēlaino (figurālo), līdzību izteiksmi. (I. Kalniņa, 366, 370).
It kā būtu pareizi, bet vai Dagda to nepateiktu kodolīgāk, skaidrāk, tiešāk?
Tāpat otra autore, Maira Valtere, uzsāk subjektīvi dzejiski: Smagme, kas pielīp mīklas mīcīšanā nogurdinātiem pirkstiem; mulsinošā sajūta, ko rada kustības patstāvība, ar kādu atveŗas plaukstā satverta roze; laika un telpas sapludinājums miglainā dienā; pietāte pret atkailinātas kaislības tiešumu − tāda ir izjūtu gamma, ko manī atdzīvina Annas Dagdas dzejoļi (..) Vienā vārdā to, protams, var saukt par romantismu. Ja respektē laiku − vēstures pašpietiekamību un lineārā laika neatgriezeniskumu, tad precīzāk būtu to apzīmēt par neoromantismu jeb jaunromantismu vai par to divdesmitā gadsimta modernisma fonā esošo romantisko pasaules izjūtu, ko glabā tradīcija un kas reizē spēj arvien no jauna atdzimt, atdzīvināt kā poētiku, tā individa pārdzīvojumu pieredzi (382, 389). Vērtīgas domas izteiktas smagā stilā − nav viegli tām piekļūt.
Jāmin arī drukas un neuzmanības kļūdas, kas šur tur ieviesušās, it sevišķi svešvārdos. Piemēram, pidegon English, kur acīmredzot domāts pidgeon English. Šāda rakstība (varbūt Dagdas pašas?) ir iespējama, lai gan parastā būtu pidgin (334). Ar dzejoļa nosaukumu Randecvous... (107), liekas, domāts Rendezvous... . Šī kļūda varētu arī būt Dagdas pašas, jo teksts nav agrāk publicēts. Tomēr kļūda būtu labojama un komentāros paskaidrojama. Tāpat zviedru vārdi pa laikam nepareizi, piem., Den šarāde angeln... (358), nevis sårade. Arī viens otrs zviedru vietvārds nepareizi atveidots. Grāmatā par cilvēku, kas vairāk kā pusmūžu nodzīvojis Zviedrijā, var sagaidīt izdevniecības parūpēšanos, lai attiecīgie burti būtu pieejami. Nopietnākas ir faktuālas kļūdas un izlaidumi. Sākumā (7) Olgas Taubes dzimšanas gads nepareizi uzdots kā 1890, bet vēlāk − 1910! Dzejolis Kam mani kārdini ar... (125, 439) komentāros nepareizi nosaukts Ko mani kārdini ar... (481). Vienai otrai tekstā minētai personai dzīves dati aizstāti ar jautājuma zīmi. Juŗa Staunes dzimšanas gads un vieta nenoskaidrota (485), lai gan viņš pats piesūtījis grāmatai rakstu un tāpēc redakcija sarakstes ceļā būtu varējusi to uzzināt. Arī V. Valdmaņa miršanas gads būtu viegli noskaidrojams.
Nenogludinātu iespaidu atstāj fakts, ka vienā otrā no agrāk nepublicētajiem dzejoļiem atstāti Dagdas labojumi vai alternatīvas vārdu izvēles (83). Citur atkal jautājuma zīmes vai piebilde, ka teksts nesalasāms. Šī grāmata tiks uzskatīta par Dagdas kopotiem rakstiem. Ja jau nu tajā ir plaša komentāru daļa, sastādītāji būtu varējuši drošsirdīgi uzņemties atbildību izvēlēties un dzejas daļā publicēt vienu teksta variantu vai arī interpretēt neskaidru vietu, tā sniedzot lasītājam pilnīgu dzejoli un atstājot neskaidrības un alternatīvas komentāru daļai. Tad dzejoļu daļu varētu baudīt kā gatavu literāru darbu, nevis zinātnisku pārskatu. Ja nu kādā dzejolī neskaidrības būtu pārāk lielas, tad tāds dzejolis uzskatāms kā nepabeigts fragments un ievietojams tikai komentāru daļā. Komentāru lietošanu apgrūtina tas, ka tajos nav norādīts uz komentētā dzejoļa lappusi. Ja lasītājs grib sameklēt piezīmes par kādu dzejoli, jāšķirsta turp un atpakaļ, salīdzinot ar dzejoļu secību satura rādītājā.
Apcerēs par Dagdu bieži minētas Staunes, arī Rudzīša un Grīna recenzijas par Līdzībām. Tās bijušas nozīmīgas Dagdai. Būtu vērtīgi tās pārpublicēt šodienas lasītājam. Tāpat, ja saglabājusies korespondence ar Vitautu Kalvi un Arvedu Švābi par krājuma manuskriptu, to būtu vērts publicēt. Droši vien sastādītāji par to jau domājuši nākamajai grāmatai.
Vēl varētu izteikt pārdomas par šīs un paredzētās nākamās grāmatas vielas sadali. Abas grāmatas varbūt liktos viengabalainākas, ja šai pirmajā sējumā būtu ietverts viss Dagdas literārais darbs, ieskaitot tulkojumus, kas tagad atstāti nākamajam sējumam. Biografiskais materiāls − gan draugu atmiņas, gan Taubes pašas dienas grāmatas − tad būtu publicēts vienkopus otrajā sējumā. Tādā veidā vienā sējumā būt Anna Dagda, otrā − Olga Taube.
Pēc visas šīs obligātās recenzenta piesiešanās, gribas tomēr nobeigt ar atzinīgu vērtējumu. Grāmata ir nozīmīgs devums latviešu literatūras vēstures pētniecībai. Tā ir interesanta visiem, kam interesē lasīt latviešu dzeju. Un tā ir vērtīga liecība par kādu Zviedrijas latviešu kultūras dzīves daļiņu, vai vismaz vienas trimdinieces likteni. Un šī trimdiniece pati par sevi, Andas Kubuliņas vārdiem, ir savdabīga, intelektuāla, publiska mēmuma, bet iekšēju eksploziju personība, kas, Valentīnes Lasmanes vārdiem samierinājusies ar savu vietu dzīves vilcienā trimdas līdzenumā ar pierastiem kupejas līdzbraucējiem, kuŗi respektēja viņas integritāti. Esam saņēmuši gan Annas Dagdas darbus, gan ziņas par Olgas Taubes dzīvi − atklāti un nodrukāts. Visbeidzot, esmu drošs, ka pie šīs grāmatas bieži atgriezīšos uzšķirt Annas Dagdas spriedumu par vienu vai otru latviešu literāro darbu. Par šo visu paldies Andai Kubuliņai un Valentīnei Lasmanei.
Londonā dzimušā, šimbrīžam Stokholmā mītošā Jura Rozīša literārais devums sastāv no dzejas, atdzejas, prozas darbiem, ieskaitot žurnāla Karogs un R. Gerkena rīkotā konkursā pirmo balvu ieguvušo romānu Kuņas dēls (1994).