PRAKTISKI VALODAS JAUTĀJUMI

Profesora J. Endzelīna atbildes. Rīgas Latviešu biedrības valodniecības nodaļas sēžu protokoli 1933-1942. Losandželosā, ASV: Ramave, 2001. 259 lp. $15.

Šai vērtīgajai grāmatai ievadu un rādītājus devis 1921. gadā dzimušais valodnieks Pēteris Kļaviņš, kuŗš docēja Endzelīna lasītos kursus Latvijas Valsts universitātē pēc tam, kad pēdējam bija jāaiziet no universitātes kā „buržuāziskajam nacionālistam”. Bet dažus mēnešus vēlāk arī Endzelīna asistents Kļaviņš tika apvainots „buržuāziskajā nacionālismā”, apcietināts, tiesāts un izsūtīts. Pēc atgriešanās viņam bija liegts strādāt valodniecībā. 1993./1994. gadā, kad Sarma Kļaviņa bija Baltu valodu katedras vadītāja, Pēteris Kļaviņš tur lasīja sanskrita kursu, bet tagad tādas „augstas gudrības” kā sanskritu un indoeiropiešu valodu salīdzināmo gramatiku LU vairs nemāca.

Par publikācijas sagatavošanu un datorā ierakstīšanu jāpateicas Rūdolfam Hofmanim (dobele@aol.com) un Astrai Moorai (astere2000@aol.com). RLB valodniecības nodaļu 1904. gadā nodibina un līdz savai nāvei vada Kārlis Mülenbachs (1853-1916), pēc tam - Jānis Endzelīns (1873-1961). RLB tiek likvidēta pirmajā krievu okupācijas gadā (1940), bet valodniecības nodaļās darbs turpinās cauri visiem okupācijas gadiem (gan vācu, gan krievu) citu iestāžu ietvaros. Kārtējās valodniecības nodaļas sēdēs citu vidū piedalās tādi izcili valodnieki kā Anna Ābele, Alvils Augstkalns, Ernests Blese, Edīte Hauzenberga Šturma, Jānis Kauliņš, Velta Rūķe, Pēteris Šmits; rakstnieki - Antons Austriņš, Jānis Grīns, Jānis Veselis, dažkārt arī valodniecības slavenības no kaimiņvalstīm, piemēram, no Lietuvas P. Joniks un J. Kabelka, no Somijas V. Kiparskis u.c.

Pateicoties Pētera Kļaviņa sastādītajiem rādītajiem (207-256), publikācija ir sevišķi noderīga kā rokasgrāmata - ne tikai par atsevišķu vārdu lietošanu, bet arī par sintaksi, stilu, personu vārdiem un uzvārdiem, vietu nosaukumiem, galotnēm un piedēkļiem, izrunu, rakstību, interpunkciju u.c. Uzzinām, ko labāk lietot un kāpēc - iespējams vai varams, censlis vai censulis, rīvmaize vai berztene, māsene vai māsasmeita, spraudene vai spraudadata, būte vai būtne, jemt vai ņemt, minimums vai minims, džamperis vai džemperis, zakši vai sakši, amerikaņiem līdzīgie vai amerikaonīdi? Sēdēs pārrunātie vārdi, vismaz to lielumlielais vairums, ir iegājušies mūsu valodā, bet laba tiesa arī nav. Var droši pieņemt, ka nebūs daudz tādu, kas momentā sapratīs rindkopu: mārša cēla rāti par to, vai spodēt ar kurkatā noglabāto sīvi alvirtuves augstenēs aizmirstās zirkrītes.

Ne tikai vajadzīga, bet arī ārkārtīgi interesanta grāmata, ko gribās šķirstīt vēl un vēl, un pret ko palikt vienaldzīgam būtu grēks.

 

Rolfs Ekmanis