BALTIJAS JŪŖAS REĢIONS

 

Journal of Baltic Studies (JBS), Summer 2002. Vol. XXXIII, no. 2. The Association for the Advancment of Baltic Studies (AABS) (aabs@starpower.net)

 

Kad pagājušā gs. otrā pusē Stanforda Universitāte likvidēja savu ģeografijas nodaļu, daudzi zobojās - visa zeme jau esot izpētīta, izmērīta, aprakstīta. Ģeografijas mācības neesot nekas vairāk kā sekundārs "pakalpojuma" priekšmets. Pēc līdzīgas "ideoloģijas", šķiet, vadījās ASV karaflotes augstskola - Naval Postgraduate School. Piemēram, 1971. gadā lekcijas par Ģeografiju bakalaura programmā lasīja viena vienīga štata instruktore, kas arī bija viena vienīgā augstskolas sieviete un kurai bija tikai maģistra grads. Kopš tiem gadiem ģeografi ir stipri sarosījušies un izvērsuši savu zinātnisko darbu gan plašumā, gan dziļumā. Ģeografi tagad pievēršas plašām jomām - no reālpolītikas līdz ģeoloģijai. Viņi veic nopietnus pētījumus tādās jaunās nozarēs kā ģeopolītika un ģeografiskās informācijas sistēmas. Arī AABS rindās ir savs profesionāli aktīvs ģeografu pulciņš.

Tagad jaunais JBS redaktors Andress Kasekamps kopā ar diviem ģeografiski ievirzītiem polītologiem sniedz speciālizdevumu Baltic Sea Region: Territoriality, Multilevel Governance and Cross-Border Networks ar saistošu ievadu un četriem apjomīgiem rakstiem. Grāmatu apskatā atrodam vērtējumus par jaunāko Latvijas ģeoloģijas karti, par seno Persijas zīda tirdzniecību līdz pat Kurzemei, gan arī interesantus apskatus par iekarotājiem, kungiem un atbrīvotāju izdarībām Baltijas telpā, kas šeit aplūkota (1) kā plašāks Baltijas jūras baseina (ieskaitot Baltkrieviju) jēdziens un (2) kā piekrastes valstu kopums. Daži būs pārsteigti, ka šis kopums ietver arī Norvēģiju. Bet še varbūt der atcerēties kuriozu - Baltijas Vēstures biedrība Pacifika Luterāņu universitātē pirms II Pasaules kara savām interesēm pieskaitīja arī Īslandi. Šiem plašākiem jēdzieniem ir sava loģika no Hanzas apvienības laikiem līdz tam brīdim, kad Īslande pirmā no pasaules valstīm atzina Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu.

Viesredaktori Eiki Bergs un Mete Sikarda Filtenborga ievadā lietpratīgi iepazīstina lasītājus ar izvēlēto rakstu izvēli un arī ar Tartū konferenci (2002), veltītu reģionālai sadarbībai. Ap to pašu laiku Pēterburgā, Krievijā, notika plaša konference par saimniecisko sadarbību, kur Harvarda Universitātes profesors Maikls Porters klausītājus iepazīstināja ar savu nozīmīgo priekšlikumu arī par sadarbības ķekaru Baltijas jūras reģionā. JBS ievadam seko Berlīnes Brīvās Universitātes palīgprofesora Džēmsa Veslija Skota ļoti informātīvais raksts par Baltijas jūras reģionālismu Eiropas Savienības ārpolītikas konktekstā. Helsinku Universitātes profesors Jusis Jauhiainens apraksta vairāku reģionālo projektu būtību, to skaitā pārrobežu sadarbības problēmas Karēlijā, Helsinku-Tallinas kopdarbību un loti problēmātiskās Narvas-Ivangorodas attiecības. Stokholmas Universitātes viesprofesors Toms Lundīns un doktorands Deniss Zālamans sniedz detalizētus salīdzinājumus par diviem Robežpāriem - Narvu-Ivangorodu un Valgu-Valku, norādot uz īpašām grūtībām, kas rodas divu saimnieciski nevienādu pilsētu attiecībās. ļoti saistoši ir Dānijas Pierobežinstitūta palīgprofesora Grega Buken-Knapa ieskati un analīzes Dānijas un Zviedrijas attiecību izveidojumos Ērezunda rajonā, kur abas valstis tagad savieno tilts un tunelis. Atgriežoties pie profesora Portera priekšlikumiem, ļoti cerīgas liekas Rīgas un Tallinas firmu un augstskolu iespējas piedalīties skandināvu ķekaros. Grūtāk būs ar reģionālo attīstību tur, kur pasaules tirgum piedāvā tikai izejvielas un mazkvalificētu darbaspēku. Arī pagastu reģionālā izaugsme vēl gaida daudz lielāku dažādu aprindu iesaisti un lielus valsts ieguldījumus. Šajā sakarībā būs interesanti vērot Igaunijas valdības ģeografisko decentrālizāciju - izglītības ministrija jau tagad ir pārcelta uz Tartū.

Redaktoriem pienākas uzslava par rūpīgo rakstu sagatavošanu un ļoti labo angļu (arī vācu) valodu. Taču jātiek vaļā no nevienādības bibliografiskās uzskaitēs. Nevajadzīgi un savādi izskatās biezinātiem burtiem izceltie autoru vārdi grāmatu pārskatā. Traucē arī pārāk garie teikumi paša redaktora Kasekampa rakstā. Ieteicams nākotnē turēties pie īsākiem teikumiem, kas nepārsniegtu 20-25 vārdus.

 

Journal of Baltic Studies (JBS), Fall 2002. Vol. XXXlll, no. 3.

Šis nav speciālizdevums, kā nupat aplūkotais, bet trīs pirmie, galvenie un vērtīgākie raksti ir vairāk vai mazāk veltīti svarīgiem Baltijas valstu iedzīvotāju emigrācijas jautājumiem. Tartu Universitātes un vienlaikus Kalifornijas Universitātes (Irvine) profesors Reins Taagepera (tagad iekļāvies arī Igaunijas polītiskajā dzīvē) sniedz lasītājiem loti plašu ieskatu baltiešu mentalitātē un esošajā korupcijā, atsaucoties uz vairāku pasaulē slavenu, bet mums maz pazīstamu zinātnieku pētījumiem. Kā zināms, tautu mentālitāte mainās maz un lēnām; turklāt pārmaiņu laikos dažādi svarīgi uzskati nonāk nopietnā konfliktā viens ar otru un kavē nepieciešamās pārmaiņas, bet toties sargā tautisko identitāti. Taagepera īpaši pievēršas baltiešu meklējumiem atrast mūsdienu problēmām dažādus racionālus atrisinājumus laikā, ko raksturo morālās un ētiskās pārliecības bazes un modernākas saimnieciskās polītikas trūkums. Apskatītie pētījumi norāda, ka izdzīvošanas mentālitāte šos konfliktus padziļina un bremzē kopīgus internacionāla rakstura pasākumus. Šīs attieksmes savukārt varētu būt pamatā ticējumiem par "stingras rokas" nepieciešamību valstī un varas lomu korupcijas novēršanā. Latvija šajos salīdzinājumos izceļas ar tuvību Krievijai un krietno distanci no Skandināvijas kaimiņiem. Mūsu sarunās Taagepera izsaka to pašu domu, kas raksturo viņa jaunāko grāmatu igauņu valodā, proti, pēdējos desmit gados baltieši ir centušies pielāgoties pasaulei, mainot savas iekārtas un attiecību formas, bet nemainot sevi. Kamēr līdz šim citas varas ir pārveidojušas baltiešus, nu pienācis laiks baltiešiem pārveidoties pašiem virzienā uz lielāku savstarpēju uzticēšanos un sadarbību. Nopietnas pārdomas ierosina Pasaules Bankas (World Bank) detalizētais valsts nozagšanas profils Latvijā, sakarā ar ko Taagepera nonāk pie pagaidu secinājuma - vainojama ir Latvijas saimniecības saistība ar koncentrētiem transita un transporta pakalpojumiem Krievijas eksportam un lieliem krievu ieguldījumiem lielākajos uzņēmumos. Rezultātā vadītāju saimnieciskie lēmumi ir viegli saistāmi ar polītisko varu. Un vara, kā reiz mācīja Lords Aktons, samaitā...

Gaidāmais lēmums par iestāšanos Eiropas Savienībā rada baltiešiem bažas par iedzīvotāju iespējamo izceļošanu uz ES zemēm vai arī tikai īslaicīgu darba pieņemšanu. Kielite (Julda Kielyte) un Dartis (D'Artis), kas kopīgiem pētījumiem nodevušies Halles Universitātē, pievēršas šādai izceļošanas iespējamībai. Kopīgi sarakstītais raksts vienlaicīgi publicēts žurnālā Demokratizācija (šāda rīcība, protams, neatbilst zinātniskai ētikai). Vislielākā izceļošana no Baltijas valstīm notikusi tūdaļ pēc neatkarības atjaunošanas, kaut arī kopumā baltieši esot maz noskaņoti uz emigrēšanu. Pareizi norādīts, ka lielākais dzinulis kaut vai īslaicīgai izbraukšanai esot zemais ienākumu līmenis. Visām trim Baltijas valstīm varot drīz pietrūkt labi apmācītu darbinieku. Manuprāt, šis faktors liecina par steidzamu vajadzību celt darba ražību un paātrināt Rietumu ieguldījumus. Abu autoru prognozes visumā ir ļoti aptuvenas un virspusīgas. Un, piemēram, viņu uzskats par identiskiem tempiem visās trīs Baltijas valstīs ir loti apšaubāms, jo vienādību tur grūti saskatīt. Jau šodien daudzi igauņi strādā turpat pāri jūrai Somijā, lietuvieši spēj nodarbināt savus laukstrādniekus uz vietas, bet latviešu sēņu lasītājiem jāmēro tāls ceļš uz neierasto Īriju.

Šefīldas (Sheffield) Universitātes pētniece Emilija Gilberta pievēršas galvenokārt latviešu bēgļiem un viņu pēcnācējiem Lielbritānijā, respektīvi viņu dilemmai - palikt Lielbritānijā vai atgriezties Latvijā. Raksts, kas lielā mērā balstās uz intervijām, norāda uz lielo iesakņošanās spēku. Interesanti, ka iekrātās naudas summas un samērā augstās pensijas pat vieniniekiem nav nozīmīgs reemigrācijas faktors. Galvenais, kas saista pie Lielbritānijas, ir ierastais dzīves veids un pašu bērni vai bērnu bērni. Latvijā atgriežas tie, kam tur ir tuvas saites. Attiecībā uz pārējiem bēgļiem, igauņi nepārceļas uz savu dzimteni vai tēvzemi gandrīz nemaz, bet lietuviešu "pagastus" Anglijā kopā satur tuvās ģimeņu, draudzības un lietuviskās kultūras saites.

Aplūkojamā JBS laidiena noslēgumā recenzenti pievēršas Mēklenburgas un Narvas vēsturei, polītiskajai un saimnieciskai pieredzei Dienvidigaunijas lauksaimniecības dekollektivizācijā un demokratiskajiem procesiem Eiropā pēc komūnisma sabrukšanas.

Rakstu labā valoda un gandrīz neeksistējošais kļūdu skaits liecina par redaktoru rūpīgo darbu. Tikai dažās vietās būtu bijis labi ar sarkano zīmuli mesties virsū liekvārdībai.

 

Gundars Ķeniņš

 

Profesors un dekāns Dr. Gundars Ķeniņš Kings Pacifika Luterāņu (Pacific Lutheran) Universitātē ir daudzu zinātnisku rakstu autors. Pēdējā grāmata - Roku rokā. Ātrāk, augstāk un stiprāk (Rīgā, 2002).