PAR BALTU ZEMEI NEVAJADZĪGIEM MELNAJIEM

• Laima Muktupāvela. Šampinjonu derība: melnie balti ķeltos. Rīgā: Daugava, 2002. 369 lp.

• Laima Muktupāvela. Ducis. Rīgā: Daugava, 2002. 205 lp.

 

Laima Muktupāvela dzimusi 1962. gadā Rēzeknē, mācījusies Lietišķās mākslas vidusskolā Rīgā, kur studējusi arī etnografiju un sākusi apjaust latviešu folkloras bagātības. 1980. gadā beigusi Vēstures un filozofijas fakultāti Latvijas Universitātē. Muktupāvela runā arī latgaļu valodā, uzskata sevi par latgalieti.

Romāns Šampinjonu derība ir Muktupāvelas pirmā izdotā grāmata, bet viņas stāsti jau kopš 1993. gada parādās Latvijas žurnālos zem segvārda Fēlikss Baranovskis. Gētes Institūta un vācu drāmaturgu raidlugu konkursā viņas apbalvotā luga pārraidīta Vācijas Freie Berliner Radio. 2002. gadā autore kļūst par īslugu konkursa Klucis laureāti.

Šampinjonu derība apakšnosaukums melnie balti ķeltos izsaka darba pamattemu. Tas ir stāsts par latviešu melnstrādniekiem Īrijā, laikmetīgāk izsakoties, par latviešu viesstrādniekiem Īrijā pagājušā gs. 90. gados un par to kā īru Eiropas Savienības atbalstītie jaunie uzņēmēji izmanto salīdzinoši lēto un beztiesisko darbaspēku no Austrumeiropas valstīm. Līdztekus šai temai atainots rūgtums par tagadējās brīvās Latvijas bezdarbnieku stāvokli, viņu vēlēšanos strādāt jebkādā darbā, bet, neatrodot kaut cik pieņemami atalgotu darbu, jādodas uz ārzemēm, lai nopelnītu labākai dzīvei Latvijā:...dzīvoklīša iegādītei, parādiņu samaksiņai, mēbelīšu sapirkšanai. Šim drūmajam aspektam Muktupāvela pieskaras ar humoru un maigu satīru, bet var just arī sāpi: Mēs esam baltu zemei nevajadzīgie melnie.

Kā pavediens cauri visam romānam vijas feminisma tema, kas visasāk redzama latviešu šampinjonu lasītāju kopdzīvē barakā, kur parādās mūsdienu Latvijas vīriešu valdonīgums pār sievietēm un sievietes padevība. Latvijas sievietes iztapšanu vīrietim rakstniece izsaka ar zobgalību: ...Jautrīte reaktīvā ātrumā pasaklājusi mazu galdautiņu, kafijā pasamaisījusi pieniņu un piesabērusi cukuriņu (..) pasniedza viņam - vīrietim. Šādai nostājai romāna tēls Īva spurojas un cīnās pretī, pat pielietojot fizisku spēku. Parādās viņas stiprums un neatkarība, viņa nepadodas, viņa pati tiek galā ar savu dzīvi, pati izvēlas, kā pelnīt sev iztiku.

Īva mīl Īriju. Gan ceļā uz šampinjonu angāru, gan ar riteni braucot meklēt Īrijas Taras kalnu var jaust Īvas mīlestību pret Īrijas zaļo, vienmēr mitro, pielijušo dabu. Īvu valdzina ķeltu pagātne, viņu kultūra. Kā apburta viņa klausās Kraukļa stāstos par seniem ķeltiem, to leģendām un varoņiem no senlaikiem. Un drīz vien Īva sāk izjust ķeltu seno sievišķo dievību līdzību ar Māru, Laimu, Dēklu. Šeit parādās Muktupāvelas interese par etnografiju. Un arī pati rakstniece, šķiet, aizrāvusies ar Īriju un tās senlaiku vēsturi, izveidodama senā klosteŗvietā Glendalokas ezeru krastā no akmenīšiem mandalu kā spirāli. Rakstniece žurnālā Karogs (2002,9) raksta, kā devusies apceļot zaļo salu ne vairs kā sēņu lasītāja, bet gan kā Īrijas cilvēkus un garu mīloša persona.

Muktupāvelai ir viegla, sparīga, mūsdienīga valoda, piebārstīta ar latgaliešu, angļu, krievu un pat vācu valodas izteiksmīgiem izsaucieniem vai teicieniem. Valoda ir vizuāla un sulīga:... kāpēc tad man jāstiepj līdzi vecie ieradumi kā čemodāns bez roktura? Un vēl brīvāk un dabīgāk vistu pagalma reālitātes garā vienu rindkopu zemāk:... kā cāļa kaka, kas iespiedusies starp ... kāju pirkstiem. Dažs lasītājs varbūt būs šokēts, lasot ar stipriem teicieniem piekaisītos teikumus, bet tā ir pati Īva un viņas pagātne Rīgas ielās.

Saistību ar seno Īriju izceļ vinjetes - autores 10.gs. Book of Kelts ķeltu zīmējumu variācijas. Nodaļu beigās seko humoristiskas šampinjonu gatavošanas receptes un katru no tām tiešām gribas izmēģināt.

Romāns no sākuma līdz beigām saista gan ar dzīvo, humora pilno ikdienas valodu, gan ar labi veidotiem cilvēku raksturiem un redzamām sejām, gan arī ar caurvijošām nopietnām socioloģiskām un polītiskām temām. Nu, nevar, nevar nolikt grāmatu kamēr nav izlasīta!

2002. gada vasarā žurnāla Karogs un Raimonda Gerkena literārā konkursā Muktupāvela ieguva trešo godalgu par savu jauno romānu Cilpas hronika, ko drīzumā paredzēts izdot. Jācer, ka šis jaunais romāns būs tikpat aizraujošs kā Šampinjonu derība. Starp pirmās un otrās grāmatas parādīšanos Daugavas apgāds tikko izdevis rakstnieces grāmatu Ducis - ar divpadsmit patiesiem dzīves stāstiem par reālām personām, konkrētām vietām un patiesiem notikumiem - tā saka pati autore. Stāsti ir par "Mežķidu" sētas ļaudīm, kas bija un kas joprojām ir ar šo mājvietu. Viscaur vijas divu galveno cilvēku, Annas un Oto stāsts - kā šie divi raksturi, dzīvodami laulībā, attālinās un tuvinās atkarībā no notikumiem un apstākļiem. Un notikumus rada gan veļu atgriešanās "Mežķidos," gan vilkača klejošana ap jauno moteli, gan dīka cilvēka parādīšanās. Ticiet vai neticiet! Muktupāvelas valoda arī šeit, tāpat kā Šampinjonu derībā, ir raita ar vieglu humoru par cilvēkiem un viņu darbošanos.

Liekas, ka strauji uzplaukusī prozaiķe kļuvusi arī par lasītāju mīluli. Grāmatnīcās Šampinjonu derību bieži izpērk, un jāgaida jauns piegādājums.

 

Astra Roze

 

Astra Roze beigusi Toronto Universitātes Bibliotēku zinātņu fakultāti. Kopš 1995. gada dala savu dzīvi starp Toronto un Rīgu, kur strādā kā tulkotāja un angļu valodas redaktore.