APDVESTA DATORLEKSIKA VAI VIENKĀRŠI DZEJAS PRIEKS

Pūķis. Logz 1.0 Rīga: Pētergailis, 2001. Klāva Elsberga prēmija. 67 lp.

Ka dzejai nav jābūt nopietnai un asarainai, ir pierādījies daudzkārt un visos laikos, taču šo pieņēmumu it bieži piemirst un laiku pa laikam, šķiet, jānāk pa koklētājam, kas iepriecina ar nenopietnību. Mūsdienās luniešu starpā ir pa jokpēterim, kas grib un spēj būt komisks bez īstas gribēšanas un bez liekas cenšanās. Valdis Pūķis, kam patīk parakstīties bez priekšvārda (droši vien lai nemazinātu sava uzvārda draudīgumu) vai internetā ar vārdu Zalktis (jo bez garumzīmes un mīkstinājuma patronims var pieņemt nevēlamu pieskaņu), neesot iesācējs ne mūzām veltītajā kultā, ne datorzinātnēs, kurām gan mūzas nav vēl piekomandētas. Ka datorzinātņu un dzejas mūzas var sadzīvot, turklāt ar labiem rezultātiem, liecina Pūķis. Šo mūzu kohabitācija, ne nu gluži (vai arī: gandrīz) kā pirms laika Francijas polītikā, kur šāds apzīmējums kļuva populārs, kad konservātīvam valsts prezidentam bija jāsadzīvo ar sociālistiem pārējā valdībā (un otrādi), Pūķis liek savām mūzām savstarpēji izpalīdzēties ar iedvesmi. Valodas kopēji un citi brīvprātīgie zinīgie un apdvesmotie izpalīgi varēs zūdīties par latviešu valodas piegānīšanu ar datorzinību terminu pārcelšanu latviski bez konsultēšanās ar autoritātēm. Franču patrioti un šovinisti savā laikā, kad parādījās jaunā datorzinātņu valoda, mēģināja atrast franču valodā atbilstošus teicienus, kādreiz pagrābjot pat no viduslaiku leksikas, citreiz atvasinot jaunvārdus no esošajiem krājumiem, bet visā visumā ar maziem panākumiem, jo globāli franču versijas neguva populāritāti, un pretestība derdzošajai amerikāņu kultūras invāzijai bija daļēji jāpamet. Un tā latviešiem, kuriem būtu vel mazāk iespējas izcīnīt savai valodai attiecīgu vietu datorzinātņu žargonā, vajadzēs piekāpties un pieņemt Pūķa es formatēšu cieto disku, es daunlādējos utt., un varbūt ar laiku globalizēšanai - franči gan to apzīmē par amerikānizēšanos - turpinoties, šis žargons kļūs mazāk izaicinošs. Pūķis gan nu nav pārāk ērcīgs valodu zinātnieku acīs lecējs. Taču tradicionālistu pulkam arī nebūs pieskaitāms.

Kā ikvienam dzejniekam, Pūķim patīk spēlēties ar vārdiem, un to viņš dara ar nemaldīgu valodas izjūtu, ko citi sauc par Sprachgefühl, kas mudina viņu atklāt jaunas nianses un akrobatiski žonglēt ar skaņu un nozīmju kontrastiem un harmonijām. Pa ceļam (laikam gan nevarētu teikt daunlādejoties, nedz arī gluži lādoties) dzejnieks ieskicē savu domubiedru portretus un nekautrējas zoboties par pagātnes elkiem, kuru starpā Rainis ieņem izcilu vietu. Gribētos teikt, ka Rainis ir kļuvis par jaunākās paaudzes sava veida pińata, ko var nežēlīgi dauzīt, cerot, ka izkritīs no nabaga lupatu lelles kādi gardumi. Dzejolis zombijs ir piebārstīts ar rainiskiem fragmentiem:

ak dienas vidus raiņa
laiks bez ēnas saule
sauļo auļo un sasvīdusi
karaļmeita viņa rakstus
stiepj un vaid un trekni
sauleszaķi priedēs rēc
nopakaļ tai ave sol...

Labāk neklājas citiem pagātnes vārsmotājiem:

...jā taisniba es
jūtos kā kiosks
bet kur lai tādu
sevi liek
jo nelasu es sudrabkalna dzejas
un uz kino
arī reti sanāk iet

kurpretim laika biedrs Pujāts ar savu "tuk tuk" dzejas grāmatu ir iemantojis nemirstību. Citviet Pūķis nododas neloģisma orģijām, kas liek atcerēties sirreālistu niķus un stiķus:

katru rītu acis atver
mani vaļā... un šlipse
sien mani sev kaklā
un kurpes velk mani
sev kājās... un es klauvēju pie
savām durvīm no
iekšpuses un prasu
vai pasaule vaļā... un
pasaule katru rītu
man neatbild.

Kādreiz no šiem neloģismiem izriet jauns ieskats vecu vecās nolietotajās patiesībās, un reizēm dzejnieks lieto tādus kā buŗamvārdus, kuriem var pierakstīt maģiskus spēkus:

Ja tu kādu mākoni izskatīgu
ļoti stiprā un
ļoti pietiekamā vārdā
nosauc tad
tas mākonis zemē no-
krit kā zvaigzne un par
ezeru
paliek bet ja tu un tavs tuvākais tam ezeram
tā ļoti stipro un tā
ļoti pietiekamo vārdu
pavisam aizmirsti tad tas debesīs
atpakaļ uzlec kā saule un
lejā nekrīt nemaz un tu
skaties un tas kvadrāts
kartē atkal izskatās
ne pēc
kā.

Kā redzams, Pūķa maģika ar nepareiziem vārdiem var pārvērsties ikdienišķā nenozīmībā.

Sava veida maģika var atklāties arī ar tipografiskiem veidojumiem. Pa laikam Pūķis savam dzejolim piedod kolonas formu, to ievietojot četrstūrī, vai to izveido zebraini svītrotu. Līdz ar to vizuālais it kā atbalsta un apstiprina dzejisko iztēli. Un Pūķa iztēle var pārsniegt ierastās robežas un piedāvāt lasītājam dažāda veida kolāžas, kas maisa noskaņas un kolorītus un neļauj viņam iesnausties jau redzētā, izjustā ainavā. Piemēram, dzejolis iesākas

mani tanki man
traktori mani
buldozeri dieva
dzirnas lēni maļ.

Un nobeidzas -

tanki mani
traktori mani
buldozeri sēž pirmajā
solā un
skumst par
vasaras
priekiem.

Dzejolī Aizliegts V, kas laikam domāts lingvistu apgaismībai, Pūķis uguni jau nu gluži nespļauj, taču apbrīnas viņam maz par likumdevēju patvarīgiem nosacījumiem:

gar AIZLIEGTS V
iet Innijs Pūks un Siēns
un near nekā
iens otram pateikt
kamēr nepaiet garām
tai ietai kur rakstīts
ir AIZLIEGTS V.

Valdis Pūķis nepretendē ne uz kādiem domu dziļumiem vai augstumiem, taču viņa dzeja aicina uz tuvāku ieskatu, ierosina redzēt datorzinātnes kā ikvienu citu meklējumu, kas netaisās nojaukt atzīto un atrasto, bet to papildināt. Viktors Igo skaļi sauca: Metam sprunguļus likumos! (drusku pārlatviskojot). Stefans Malarmē meklēja neskaidro, neprecīzo, prāta neizgaismoto kā piemērotāko dzejai. Daži mūsdienu estētikas teorētiķi apgalvo, ka dzejniekam ir jācīnās pret likumu, paliekot likumības robežās. Pūķis, šķiet, atrodas līdzīgā mijkrēslī kā visi citi meklētāji, kas grib godīgi dzīvot. Kamī Sizifs veļ savu akmeni kalnā, labi zinādams, ka tas, ieripojot ielejas tumsā, viņam būs atkal jāmoca augšup, bet par to īso brīdi, kad Sizifam atļauts no kalna gala skatīties ielejā, viņš jūtas laimīgs. Pūķis arī veļ.

 

Juris Silenieks