Varbūt iezīmīgi, ka blakus latviešu autoriem atrodam labu skaitu tulkojumu. Tur ir Virdžinijas Vulfas stāsts Spokainā māja, kas nāk no 1921. gadā publicētā stāstu krājuma Monday or Tuesday, ko tulkojis Kārlis Vērdiņš. Tur ir piecu poļu dzejnieku tulkojumi: Jaceks Guturovs, Ronabs Honets, Vojcehs Vencels, Dariušs Suska un Mažanna Bogumila Kielara. Ar latgaliešu valodu Luna darās dažādi: Oskara Seiksta eseju Pašattaisnošanās vārdi jeb Kas ir mana latgaliešu literatūra - tik tiešām izcila eseja, kas aptver ieskatu visā pasaules literātūrā - ir latviskojusi Līga Seiksta, kurpretim viņas recenzijas par Ingrydu Tāraudu ir atstāta oriģinālā. Līgas Seikstas dzejolis Es esmu ēna gaismai ir rakstīts pārmaiņus latviski un latgaliski, varbūt lai parādītu, ka abas valodas var sadzīvot bez "glosofāģijas" - apzīmējums, ko Āfrikas lingvisti kādreiz lieto, lai norādītu uz nesaudzīgo cīņu starp divām kaimiņu valodām, kas kanibaliski cenšas aprīt mēles viena otrai. Te pievienojās arī importētā, daļēji uzspiestā kolonizātora valoda, savā laikā uzskatīta kā cēlāka, attīstītāka un piemērotākā literārai izteiksmei nekā iedzimto valoda vai dialekts. Kā zināms, ap latgaliešu valodu (nesauksim to par dialektu, jo dialektu vai valodu nosaka galvenokārt fakts, kā ciniķi apgalvo, kuŗai sistēmai stāv aizmugurē armija) ir cīkstījušies daudzi, ieskaitot pašu augstāko autoritāti Endzelīnu. Lunas redaktori, šķiet, labi apzinas, ko viņi grib panākt ar abu valodu savienošanu blakus vienu otrai. Latviešu valodai, kuru kolonizātori neuzskatīja par pietiekami attīstītu, lai izteiktu vairāk kā tikai zemnieciski primitīvo mentālitāti, jau arī bija jācīnās par līdztiesību blakus krievu, vācu, poļu valodām. Latgaliešu valodai nevajadzētu atkārtoti ciest pagājušo dienu aizspriedumus. Lai kā, Luna briest.

Briedums nāk arī ar ierastās literārās tematikas paplašināšanos. Divi prozas gabaliņi pievēršas bērnu un pieaugušo attiecībām, kas gan nav nekas pārsteidzoši jauns, taču uzrāda simpatiskāku izpratni par bērna viedokli. Raimonda Kažes Smilšukastē stāstītāja "es" ir pirmskolniece, bet, blakus bērna naīvitātei, jau uzrāda visus tos aizspriedumus, ieaudzinātus un piesavinātus no apkārtnes, sabiedriskos un rasiskos, kas droši vien dominēs viņas vēlākā dzīvē. Dienas beigās viņa saņem brutālu pārmācīšanu no savas mātes. Linda Lapiņa savā īsstāstā Kā Grietiņa kļuva par lielu meiteni ieskicē narkomānijas (un visu to, kas sasaistās ar nelegalitāti) iespiešanos pašās jaunākās paaudzēs. Varētu jau piebilst, ka šādi mazgadīgo stāstījumi nevar būt autentiski un viņu viedoklis ir tikai pieaugušo iztēle un neizpratne. Taču šādi neautentiski saliedējumi izsaka daudz ko nozīmīgu par mūsdienu sabiedrības norisēm.

Bet Luna ne vienmēr briest ar smagu nosvērtību. Marts Pujāts piesakās ar komisku atstāstījumu par pieteikšanos uz ātrlasīšanas kursu, izgaismojot prātvēderīgo akademisko un komerciālo žargonu, ar kuru veikli uzņēmēji ievelk savos tīklos naivos. Šie tipi atgādina Moljēra dakterus, kas māk tikai gudri muldēt, bet ne jau ārstēt. Līdzīgi sarkastiskā garā Edmunds Frīdvalds savukārt apraksta stāstiņā Radošā darba vakars latviešu apsēstību godināt tautas rakstniekus, kas sevi uzskata par praviešiem un filozofiem. Blakus godinātam rakstniekam ir mūziķis ar ģitaru, kas, aizgrābts par savu priekšnesumu, nonāk transā, kamēr zālē sadzītie jaunieši pa to laiku ķiķinājas, slavenību netraucēti. Arvis Kolmanis piedāvā sava romāna fragmentus, kur figurē trīs savdabīgi tipi: Barons, Ārčijs un Amors, kuru ciltskoks ir reizēm nenosakāms. Barons atgādina vietām mūsu literātūrā daudz nomelnoto tautas izmantotāju. Ārčijs neliekas atveidots no ASV populārās TV programmas, arī Amora izcelsme ir nenosakāma. Žanriski šie fragmenti svārstās starp prozu un skatuvisku dialogu.

Dzejas dalu pārstāv atzītākie jaunie dzejnieki - Inga Ābele, Līga Seiksta, Māris Salējs, kuriem piebiedrojas savā laikā visai populārais amerikāņu bītņiks Gregorijs Korso, kura rindas tulkojis Jānis Elsbergs un, šķiet, ar pārliecību, ka pieņēmums par dzejas pazušanu tulkojumā ir novecojis. Inga Ābele vienā no saviem "kantiem" ierauga čigānu, mūsdienās Roma piederīgo. Neparasts portrets iezīmējas:

Viņa vārds ir Roma lelu Muzikants
viņa nakts ir aukstu bruģakmeņu
un mazliet smirdošu aitādu nakts
viņa rīts ir katru rītu agrāks
viņa diena ir sapņi acīm vaļā...
visi ceļi ved uz Romu...
garām ejot es viņu pērku un pērku un pērku.

Šajos numuros, kaut nepieteikts, Elsbergs figurē arī kā vecākais redaktors, kas apzina un sasaista luniešus ar ārpasauli un priekštečiem. Jācer, ka plānākais 7. nr. nevēsta uz tālāku skaitlisku dilšanu un ir ievads nākošajam briedumam.

 

Juris Silenieks