ŠE TEV RUBLIS PRIEKŠ MEITĀM

Uldis Siliņš pats par savu grāmatu,
Mēs esam carnikavieši. Pastaiga pa novada vēsturi 1211.-1944. Rīga: Elpa, 2002. 304 lpp.
ISBN 9984-743-01-2.

 

Latviešiem ir tāds izteiciens: Kas lēni nāk, tas labi nāk, bet ej nu tu, velns, sazini, vai tā ir. Vienu nakti, skatīdamies jaunpirktās mājas griestos, es sarēķināju, ka doma uzrakstīt ko par manu dzimto novadu Carnikavu ar mani ir bijusi vairāk nekā 40 gadu. Tiesa, no sākuma es gribēju rakstīt dziesmu spēli, bet, izņemot mana tēva stāstus par vecajiem un ne tik vecajiem carnikaviešiem, man nekā cita nebija, un nekāds prātīgs sižets rokā nedevās. Sāku pratināt savu tēva māsu Elzu Siliņu-Pūci, kas mita Bostonā, manu tēvoci, bijušo parlamentārieti, paraugsaimniecības Sautiņu īpašnieku Eduardu Grantskalnu un pēdējo Carnikavas mācītāju Alfredu Sudāru. Gods godam, visi man atbildēja un atsūtīja savas atminas un citus materiālus. Tur bija daudz kas vērtīgs, daudz, kas prasījās pēc faktu pārbaudīšanas archīvos, un daudz kas skatīts caur rozā brillēm un izskaistināts, bet gauži maz par cilvēciskajām attiecībām, kas mani interesēja visvairāk. Šķiet, ka tad jau es sāku domāt par grāmatu, patiesībā tikai par grāmatiņu. Bet slinkums ir tāpat kā veca zeķe - prasās pēc biežas lāpīšanas, un tā nenoskaidrotas palika neskaitāmas neskaidrības, kamēr nebija vairs kam prasīt. Vispār pašu grāmatu es sāku rakstīt daudz par vēlu. Tik daudzi vecie carnikavieši kopā ar saviem stāstiem un atmiņām bija apgūlušies kapā, izkaisīti kur kuŗais - cits Siguļu kalnā, cits Amerikā, Anglijā, cits Vācijā, Austrālijā un daudzi sava mūža miegu izguļ Sibirijā. Bet tad no otras puses, ja grāmata būtu sākta rakstīt pirms 40 gadiem, nebūtu bijuši pieejamas avīzes un archīva materiāli. Damned if you do and damned if you don't!

Grāmatas nosaukumu man deva Alfreds Sudārs. Kad viņš kā jauns ienācējs Carnikavas draudzē, uzsaucot minējis, ka jaunais pāris nāk no tādām un tādām mājām Ādažu pagastā (mēs bijām tikai novads), viņam aizrādīts, ka mēs esam carnikavieši. Kad 90. gados tikos ar tēva brālēnu, bijušo Nacionālās operas (krievu laikā tā to gan nesauca) skatuves meistaru Laimondu (Laimi) Kalniņu, mēs daudz runājām par lašu zvejas un ziemas zvejas metodēm. Tās, cik man zināms, nekur nebija sīkumos aprakstītas, nēģu zveja gan. Nolēmu, ka arī tām būs vieta manā grāmatā, jo šodien tā vairs nezvejo.

Laika skrejā atmaiga arī novadpētnieka architekta Gunāra Caunes sirds un viņš man uzticēja savus savāktos materiālus. Daudz man palīdzējuši carnikavieši Jānis Tomsons, Ella Rozenberga, Velta Pētersone, Juris Grantskalns, Dr. Ilga Falka-Kambala, māksliniece Agrita Krieviņa un daudzi citi. Taču sarakstīt grāmatu un to izdot ir divas atšķirīgas lietas: pirmā prasa laiku un enerģiju, otra - naudu. Te nāca palīgā mans nelaiķa tēvs Mārtiņš Eduards Siliņš, ilggadīgais Sidnejas latviešu biedrības priekšnieks. Viņa piemiņai biedrības valde piekrita grāmatu finansēt. Otrs paldies pienākas Ligitai Kovtunai, kas "izplēsa" minētam nolūkam no Kultūras kapitāla fonda Ls 600. Mazs brīdinājums rietumniekiem, kas vēlas Latvijā izdot grāmatu un ir izdevniecības lietās tikpat lieli amatieri un nejēgas, kāds biju es. Dodiet līgumus pārskatīt kādam advokātam, lai iūs neiemaldītos mīnu laukā. Šis brīdinājums nav mērķēts uz specifisku izdevniecību (es biju pie vairākām).

Ak, Dieviņ, nu jau kurā lappuse, un es vēl pinos pa ievadu! Labi, pie lietas! Tā Kunga 1211. gadā Carnikava pirmoreiz ir minēta rakstītā vēsturē - Indriķa Livoniias chronikā, gan ne pēc vārda, bet pēc vietas apraksta. Runa ir par galveno līvu karaspēka pulcēšanās vietu pie Gaujas grīvas. Vāci to sauc par Koivemundi, līvi par Sarnikau-Ošleju. Šī ir senā līvu zeme, daļa no Kubezeles novada. 1211. gads ir asiņains, Sāmsalieši ar kuģiem aizbrauc pa Gauju līdz Turaidai un galīgi noposta Kubezeles novadu. Panākumu iedrošināti, viņi tai pašā gadā vēlreiz atgriežas, bet piedzīvo iznīcinošu sakāvi.

1212. gadā Carnikavā pulcējas igauņi. Ar viņiem ir rīdzinieku sūtnis Isfrīds. Kad igauņi uzzin, ka Rīgā ieradušies bīskaps ar peregrīniem, Isfrīdam klājas loti slikti, bet viņam tomēr ir lemts dzīvam atgriezties Rīgā. Ne tā veicas cisteriešu mūkam Frederikam, kas Lieldienās krīt Gaujas grīvā sāmsaliešu nagos. Viņu Skultē pie Ages upes saplosa gabalos. 1215. gadā pie Gaujas grīvas atkal pulcējas liels letgaļu un līvu karaspēks, ko svētīt no Rīgas ierodas pats bīskaps. Daļa lībiešu grib doties karagāijenā uz Kursu, bet kā Indriķis raksta: Vēl nebiia pienācis laiks, kad Dievs gribēja apžēloties par šo tautu. Kad nenāk sirotāji, nāk mēris. 1221. gadā Carnikavā siro leiši, bet dabū bēgt, pametot beigtus 20 sireniekus. No 1452. gada sākas konflikts ordenim ar Rīgas pilsētu. 1621. gadā Carnikavai cauri soļo Gustava Ādolfa karaspēks ceļā uz Rīgu. 1629. gadā Carnikavā viesojas poļi, tad atkal zviedri un 1710. gadā Šeremetjeva pulki, kam labpatīkas pa ceļam nopostīt Carnikavas baznīcu. 1917. Gadā ienāk vācu karaspēks, ko divus gadus vēlāk nomaina lielnieki, tad nāk asiņainais landesvērs un visbeidzot -- igauņi. Gana!

18. gs. beigās barons Magnus Gustavs Fridrichs fon Mengdens uzceļ Carnikavā krāšņāko pili visā Vidzemē, ko nodedzina 1917. gadā muižas kalpotājs - krievs. 1875. gadā par muižas zvejas pārzini sāk strādāt vācietis Alvīns Hiršs. 1880. gadā viņš iekārto Carnikavā zivju audzētavu - pirmo visā Krievijā. Viņš ir arī viens no konservēšanas pionieriem imperijā. Hirša konservi gāja tirgū stikla burkās un skārda bundžās. Bundžu attaisīšanai viņš bija izgudrojis un patentējis īpašu atslēgu, kas bija Krieviiā pazīstama ar vārdu patent Kirša.

Viņš bijis precējies ar latvieti - sievas meitas vārds ir Strauts. Zvejnieku Vēstnesī (1931,9) lasāms viņa nekrologs. Pēc Mengdeniem muiža nonāk Kristiana Heinricha fon Pandera rokās. Ārsts, zoologs, kultūras cilvēks - viņš ir viens no tā laika visievērojamākiem baltvācu zinātniekiem, pamatlicēis silūru formāciju pētniecībai un viens no embrioloģijas, anatomijas un paleontoloģijas pamatlicēiiem Krievijā. Pēterburgā iznāk viņa Carnikavā sarakstītās grāmatas par kondominātiem un bruņu zivīm.

Viens no pirmajiem apzinātajiem Carnikavas mācītājiem ir Fridrichs Meins, Baltijas kultūrvēsturē slavens vārds. Viņš ir pirmais, kas publicē latviešu valodā tautasdziesmu Manne Balte Mammelyt un savā grāmatā attēlo, kā tiek dziedātas mūsu tautasdziesmas. No 1871. līdz 1883. gadam Carnikavā sprediķo apdāvinātais rakstnieks un garīgo dziesmu tulkotājs mācītājs Jānis Neilands. Viņam pieder arī populārā laicīgā dziesma Teici, teici, valodiņa, tik bieži uzskatīta par tautas dziesmu. Viņš nav Atmodas kustības atbalstītājs un ātri nonāk asā konfliktā ar Baumaņu Kārli un Ausekli viņu "bezdievīgās dzejas" dēļ. Pēdējais viņam veltī žultspilnu dzejoli Neraugies velti uz kalniem, kas godības nespēj nojēgt. Iedomu nabadzīgs tārps! Zustības likuma vergs! Utt. Oi, oi, oi, oi, toreiz tiešām ir bijuši, kā Kencis teica, "brīvestības laiki." No mazās Carnikavas nācis viens ģenerālis - kara ministrs Mārtiņš Vācietis, pulkvežleitnants Kārlis Zīverts, kapt. Jēkabs Dzenis, viens no visvairāk apbalvotaijem latviešu virsniekiem I P. K. , trīs pārnāk Lāčplēša kara ordeni pie krūtīm un divi nepārnāk nemaz. No zinātniekiem: kādreizējais LU rektors Dr. chem. Mārtiņš Prīmanis, viņa brālis, LU prof. Dr.med. Jēkabs Prīmanis, ing.chem. Arnolds Jirgensons, Dr. chem. Brons, Dr.chem. Bruno Jirgensons, inženieris, konstruktors un tetegrafijas speciālists Jānis Krustiņš. No Draudzes skolas nākuši vismaz 9 tālbraucēji kapteiņi, no kuŗiem minēšu tikai vienu - Mārtiņu Reinholdu Bernhardu. Viņš ir Imperiālās Krievijas flotes kapteinis. 1917. gadā viņš aiziet strēlniekos par vienkāršu ierindnieku. Vēlāk ir rotas komandieris 8. Valmieras strēlnieku pulkā, pēc gada Sarkanās Volgas upes kara flotes komandieris un 1919. gadā Padomju Latvijas kara flotes komandieris. Tā paša gada maijā viņš pāriet Latvijas nacionālās armijas rindās, bet ne uz ilgu laiku. Seko dienests Judeniča Ziemeļarmiiā apakšpulkveža dienesta pakāpē, pēc tam viņš atkal atgriežas Latvijas armijā. Publicējis stāstus periodikā un sastādījis Rokas grāmatu kaŗa flotei. Lai saka vēl, ka cilvēka mūžs nav raibs kā dzeņa vēders. Pēc abiem izcilajiem skolotājiem Voldemāra Perlbacha un Kārļa Kļaviņa nāk Bebru Jānis un Kārlis Vilciņš. Diemžēl, skolu līmenis šai laikā ir sācis slīdēt. Bebru Jānis ir pazīstamā izglītības darbinieka un vēlākā Tēvzemes balvas laureāta Bebru Jura vecākais brālis. No aktrisēm jāmin Karašu Anniņu jeb Anna Jēkabsone-Kvēpa no Nacionālā teātra un Elza Siliņa-Pūce no Spārēm. Carnikavā bija rosīga drāmatiskā kopa Ed.Grantskalna un vēlāk mana tēva vadībā, bet par to es plašāk stāstu savā grāmatā. Vēl ir viena interesanta teorija, kas balstīta uz vairākiem faktiem, ka Carnikava varētu būt bijusi latviešu teātra šūpulis. Ir zināms, ka Šillera Laupītāji ir spēlēti latviski Tītkanu rijā. Bet kas vairs pateiks, kurā gadā.

Un kur tad krāsainā carnikaviešu portretu galerija ar apmēram 100 portretiem: Menc-Laveru saimnieks Grapmanis, saukts Ķeizarbrālis, kas dienējis uz ķeizara brāļa jachtas par marsevoju un reiz lēcis ar ķeizarieni polku tik traki, ka ķeizars kratījis ar pirkstu un teicis: Nu, nu, saulīt!... Ķeizariene toreiz bijusi stāvoklī ar carēviču. Vai atkal kara flotes bocmanis, vecais Matīte, speciālists takelāžas jautājumos. Šanhajā notikušas airēšanas sacīkstes starp krievu un angļu jūrniekiem. Par stūrmani iecelts Matīte. Uzvarējuši krievi. Admirālis katram iedevis pa zelta pulkstenim un Matītem piedevām vienu rubli, teikdams: Tas tev priekš meitām! Kad nu klausītāji pratinājuši, vai rublis arī šādam mērķim izlietots, Matīte teicis: Ko nu, ķīnietes tādas maziņas, sarunāt neko nevar. Man no tādām lietām vienmēr ir bijis bail.

20.gs. gadu sākumā, lai apkarotu malu zvejniecību, muižnieks atvedis no Igaunijas sargu vārdā Mitti un gaidījis tūlītēju situācijas uzlabošanos, jo igaunis nav runājis ne vārda latviski. Taču Blusu krogā pie alus glāzes agri vai vēlu saprotas visi, un drīz Mitte dzirdēts raujam līdzi Dažu skaistu ziedu, gan pa savai modei, kas izklausījies apmēram tā: Sēd uz Kauj un lausās Pukit cepur praudīs. Nāks man mīlā šurp. Un es laimīks pūs... Mittem pukit pie cepur ilgi nav iznācis praust, viņš deportēts atpakaļ uz Igauniju, un viņa vietā atvests kāds prūsis ar līku degunu, kurš bruņojies ar bisi un rukzaku mugurā, sirdīgi sargājis sava kunga mantu. Mugursoma tai laikā zvejniekiem bijusi neredzēta manta, un drīz vien izplatījusies ziņa, ka prūsis Vācijā esot noziedzies un tagad izciešot sodu, nēsājot jocīgajā maisā 40 mārciņu ķieģeļu. Daži pat mēģinājuši izteikt līdzjūtību, bet vācietis bijis nepieietams. Carnikavā bija saimnieks vārdā Bendiņš, kurš visus sauca par "mīlīšiem". Valsts un ministru prezidents Kārlis Ulmanis nebija nekāds izņēmums. Tā izbraukumā zaļumos uz Vadoņu salu Dzirnezerā, uz kuru prezidents bija atvedis līdzi visu diplomātisko korpusu, Bendiņš, nopētījis uz galdiem uzliktās ēdmaņas, piegājis pie prezidenta un teicis: Vai, mīlīt, tas tev dārgi maksās. Simts galerta bļodiņu vien... Ko atbildējis Ulmanis, nav zināms.

Esmu grāmatā aprakstījis gan jautrus, gan skumjus notikumus un reizē mēģinājis iezīmēt arī vēsturisko fonu, lai tie būtu labāk saprotami. Neesmu mēģinājis lasītājam izpatikt, mans mērķis ir pavisam cits. Tik daudz ķeta krusti guļ zemē Carnikavas kapsētā prom no apbedījumu vietām, rūsas klāti, ar tikko salasāmiem uzrakstiem, aizmirsti un nevienam nevajadzīgi. Tikpat aizmirsti guļ daudzi jo daudzi krāšņi mūži, par kuriem retais tik kaut ko zina. Lai šī grāmata viņiem būtu nolauzto un aiznesto krustu vietā.

 

Uldis Siliņš

 

Žurnālists, rēviju un lugu autors Uldis Siliņš par nopelniem teātŗa mākslā saņem Kr. Barona prēmiju (1976), arī Spodra Klauverta Piemiņas fonda balvu. Apmēram 10 gadus trimdas humora un satīras žurnāla Rūgtais Apinis redaktors. Vairākas viņa lugas izrādītas arī Latvijas TV. Dzīvo Sidnejā.