Jaunā Gaita nr. 232, marts 2003
Nikolajs Bulmanis
RĪGĀ NOVEMBRĪ 2002
fotogrāfijas - Ingrīda Bulmane
Pēdējo reizi Latvijas dzimšanas dienā bijām Rīgā pirms 59 gadiem. Šoreiz 18. novembrī Rīgā rīts bija pelēks un drēgns. Balasta dambī vārnas ķērca un kulstīja plikos koku zarus, it kā kaut ko medīdamas. Goddevīgi sasveicinājos ar Zaļkalna Blaumani. Rainis Esplanādē skumīgi skatās uz lielo rožu dobi, kur rozes sen jau noziedējušas. Jā, Rīga šodien ir salta, stalta, skaista un svinīga. Vērmanes dārza puķu tirgū nopērku trīs rozes, kuŗas iekļauju lielajā klāstā Brīvības pieminekļa pakājē. Padegs ārpus Vērmanes parka sētas kā arvien graciozi, varbūt nedaudz nevērīgi elegants. Kaļķu ielā cilvēku plūsma uz Daugavmalu, kur gaidāma parāde. Daudz diplomātu mašīnu ar savu valstu karodziņiem. Ejot atpakaļ pa Vanša tiltu, noskatos, kā parādei gatavojas Latvijas bruņotie spēki ar trīs flotes mīnu laivām uz Daugavas fona. Balasta dambī vārnas vēl arvien meklē savu taisnīgo daļu un ķērc!
* * *
Ievas Iltneres izstādē Rīgas galerijā uz balti nogruntētiem audekliem plāni, plāni, gandrīz tikai ar baltu eļļas krāsu un skopiem ogles ievilcieniem izstāstīts, kā eņģelis Gabriels pavēsta Marijai Dieva gribu − viņai būs bērns. Marija tam pretojas, mūkot mežā, pārvēršoties par vecu sieviņu, guļot gaisā, un tā joprojām, bet tas viss nelīdz nenieka. Un grūti būs to uzzināt, pētot izstādītos gaišos audeklus, bet Inga Šteinmane to visu jauki apraksta Forumā pat pirms izstādes atklāšanas. Izstādē apjaušamas, gaiša misticisma aizplīvurotas, noslēpumainas izdarības. Visai skatei ir gaiša, pacilājoša noskaņa ar Ievai Iltnerei raksturīgo smalko un prasmīgo glezniecību. Vēl Šteinmane raksta, ka Valsts mākslas muzejs mobilizējot savas iespējas no šīs izstādes iegādāties gleznu Marija, tev būs bērns un ieteic sakomplektēt no šīs izstādes veselu Marijas sēriju, jo jau tagad esot skaidra šo darbu īpašā vieta 21. gs. sākuma Latvijas mākslas ainā. Varētu jau būt arī tā.
* * *
Dižajās Arsenāla zālēs Rudens 2002. Varena telpa, ļoti plaša izstāde. Piedalījās 127 mākslinieki ar 174 darbiem, kuŗus izraudzījusi 10 cilvēku žūrija (7 pagājušā gadā godalgotie un 3 Mākslinieku savienības valdes locekļi). Žūrija vērtēja skatei piedāvātos 341 darbus. Tātad skatītāji neredzēja apmēram pusi no piedāvājuma. No izstādes dalībniekiem 74 vai 58% ir zem 40 gadiem. Varam priecāties, ka tik daudzi piedalījās un ka viņu vidū ir liels skaits jaunu, augsti izglītotu cilvēku. Šodienas vēl visai pieticīgo, bet itin manāmi augošo Latvijas mākslas tirgu arvien drošāk ieņem maigo svārstību paaudze, tie ap 50 gadiem. Tad vēl jāatceras, ka pēdējos 10 vai 15 gados mākslas pasaule ir strauji un būtiski mainījusies. Ir radušies jauni mediji vai izteiksmes veidi, kas daudzās zemēs izspieduši glezniecību no vadošās vietas vai nospieduši to pavisam. Rudens izstāde šodien ir galvenokārt glezniecības izstāde, un glezniecība vēl joprojām nav atdevusi savu vadošo vietu Latvijas mākslā. Apzinos, ka spožais mēnešraksts Studija brīžiem šķiet kā Latvijas Laikmetīgās mākslas centra interns izdevums. Bet šodienas pasaules maiņas ir straujas. Un kādēļ gan Latvijas pārstāvniecības izraudzīšanā Venēcijas bienālē nevarētu notikt būtiskas, demokratiski ievirzītas pārmaiņas, kā pēc nesenās diskusijas Forumā varētu sagaidīt.
Atgriežoties pie Rudens 2002 − interesanta izstāde labās telpās, labā izkārtojumā (G. Pantaļējevs un H. Heinrihsone). Rāda lielu daudzveidību ar daudziem labiem darbiem, kas dod, jādomā, tikai daļēju, bet visai interesantu ieskatu šodienas latviešu mākslas kopainā. Tēlniecības darbu klāsts samērā neliels. Piedalās 24 tēlnieki, no kuŗiem 19 vai turpat 80% ir jaunāki par 40 gadiem. Divdesmitastoņgadīgai Ievai Ozoliņai vesela sērija − pieci krūštēli porcelānā. Skatītājs apskata ar smaidu. Pēc nosaukumu izlasīšanas (Ilze, Juris, Jānis, Mārtiņš, Dace) smaids kļūst dziļāks un negrib izzust. Akadēmijas maģistratūras students Roberts Diners izstādījis trīs savus cilvēkzvērus. Nelielas (gaŗākā 62 cm) koka, bronzas (arī alumīnija) un kaula figūras. It kā gan no ikonām, gan no Latvijas pirmiedzīvotājiem tālu senčos vai evolūcijas attīstības ķēdē novēroti, nekur nenoskatīti − patiesi cilvēkzvēri. Nekur citur izstādē, nedz arī citur Rīgā redzēti tik savpatnīgi veidojumi. Visā tēlniecības klāstā nepamanīju nevienu klasiskās latviešu akmenstēlniecības darba turpinātāju. Vai laikmeta iezīme? Vai varbūt žūrijas miseklis?
 Ieva Ozoliņa. Skulptūra Ilze, Juris, Jānis, Mārtiņš, Dace. 2002. |
 Roberta Dinera skulptūra. Takurs. |
 Roberta Dinera skulptūra. Sarkanais cilvēkzvērs. |
Plašās glezniecības kollekcijas kopēja iezīme šķita plāns gleznojums. Vai varbūt intereses trūkums par glezniecības faktūru. Knapi ieejot pirmajā zālē, Laurai Prikulei izstādīta jauka abstraktā ekspresionisma glezna, bet ar ļoti plānu akrilkrāsu uzlicienu, tātad abstrakcija bez ekspresionisma. Netālu visu materiālu meistara Pētera Sidara abstraktā ainava ar komplicētāku švīkojumu un tīklojumu − atkal pilnīgi bez faktūras, un arī bez plāna gleznojuma, jo ir digitāldrukas laminējums. Ievai Maurītei gaiši zilā, plāni ieklātā akrila krāsas fonā ar zeltu ievilktas stilizētas sievietes sejas aprises. Dinai Ābelei divi darbos īpaši skaista krāsu mirdzēšana. Kā technika norādīta digitālā druka, tātad šeit atkal plānums nav no krāsas ieklājuma. Kā superkontrasts šiem un vēl citiem bezfaktūras gleznojumiem ir patiesa, negausīgi kaislīga, despotiska austrumu Karaļa dzīres Dimitrija Lavretjeva gleznā. Kā viens no pagājušā gada laureātiem viņš ir arī žūrijas loceklis. Ienākot Arsenāla plašajā fojē, skatītāju pārsteidz Kaspara Lielgalvja vareni izstieptais divskaldnis Cilvēki uz ielas. Uz turpat sešu metru gaŗiem kokvilnas audekliem Nike atlēta apveidi, veidoti no lipināta rūpniecības filca. Kāds kontrasts ar Roberta Dinera nelielajiem cilvēkzvēriem! Divskaldnī (arī ieejas fojē) Kā lācītim atrast savu ērkšķrozīti − Rasa Jansone prezentē savu latviešu popa mākslas paraugu. Lācītis uzgleznots pa abām dipticha daļām četras reizes ar rokā iespiestiem pielīmētiem četriem šodienas sieviešu žurnāliem. Signe Vanadziņa rāda divas nelielas Sarkandaugavas ainas. It kā šodienas ūbānisms un, kas zin, vai aiz vecās mājiņas stūra tūliņ neiznirs Aleksandrs Čaks? Ilzes Raudiņas Vientuļais kājāmgājējs − uz bezgalīgi gaŗa ceļa zem draudīgām debesīm, kur zeme ir kā sarullēta ceļmalas caurulē, aiz kuŗas abpus ceļam simetriski kaili priežu stumbri. Kaspara Zariņa Dzeltenā jūrā tālu pie apvāršņa maza laiviņa, bet pret vidu, it kā uz zaļa maģiskā paklāja Pedanta uzticīgais suns. Tāda jauka gleznieciska flirtēšana primitīvisma robežzonā. Laima Bikše, šķiet, dziļi meklējusi, grūti atradusi un ne bez pūlēm uzmānījusi uz audekla visu saulrietu saulrietu. Vēl tur divas vāzes (viena ar puķēm) un tālumā putns. Bijušā ņujorkiete, tagad rīdzeniece Daina Dagnija izstādījusi gleznu Jāņu nakts Zemgales mežā. Skaistās meža krāsas, šķiet, nosapņotas jau Amerikā (Atmiņas par senču ezeriem), bet kas par spēcīgu, vitālu plūsmu nāk no šī meža Zemgalē! Lāsma Kondrāte pārstāvēta ar divi gleznām − Mamzeles un Mūzas. Johaidī, kas par gigantiskiem dzīvu sieviešu miesas kalniem! Jā, jā, dzīvas plikas sievas! Ap šo laiku gandrīz saskrējos ar Dailes pazīstamo aktieri Juri Streņģu. Izskatījās tāds kā ērcīgs. Neesot izstādē glezniecisku vērtību, trūkstot tā protesta gara kā agrāk. Turpat pie pirmās zāles gala sienas Ivara Poikāna daudzfigūru kompozicija Sālsmaize. Darba centrā agresīvi apņēmīgi Bārtas tērpā platu soli trauksmaini speŗ, it kā nupat Saeimas ievēlēta, prominento Latvijas polītiķu padevīgi ielenkta, Vaira Vīķe Freiberga. Skumja nostalģija izjūtama uz zema soliņa sēdošā Gunta Ulmaņa figūrā − ar lielu beigtu zivi, saņemtu abās rokās. Glezna godam nopelnījusi plato zelta rāmi.
 Ieva Maurīte. Zils un zelts. 2002. 250x180 cm. Akrils uz audekla. |
 Kaspars Lielgalvis. Cilvēki uz ielas II F67. 2002. 154x580 cm. |
 Ivars Poikāns. Sālsmaize. 2002. Eļļa. 154 x 243 cm |
* * *
Ārā snieg. Reizēm aumaļaini, tad lēni, it kā uz piestāšanos, tad atkal it kā visa debess atvērtos. Daugava un debesis tumši pelēkas, bet sniegam īsts bērnības baltums. Šorīt randiņš ar Pēteri Martinsonu. Rādīšot jauno porcelāna muzeju Konventa sētā, arī citus Vecpilsētas smalkumus. Muzeja krājumā ir vairāk nekā seši tūkstoši dažādu priekšmetu no 19. gs. vidus līdz 20. gs. beigām. Porcelāna ražošanu Rīgā 1841. gadā uzsāka Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrika un 1886. gadā dibinātā Jesena porcelāna fabrika. Abi uzņēmumi turpināja darboties neatkarīgajā Latvijā un padomju laikā. Pēdējā posmā kā Rīgas porcelāna rūpnīca. Iepriecina muzeja direktora Jāņa Roņa entuziasms. Vienā muzeja galerijā dominē padomju laika jubilejas pasūtījumu darbi ar komplicētiem, laikmeta prasībām atbilstošiem apgleznojumiem. Ronis ar smaidu skaidro, ka šo istabu esot iesaukuši par sarkano stūrīti. Man šķita, ka tas nav nekāds stūrītis, bet vesela galerija. Kad astoņdesmitajos gados diezgan sistemātiski skatījāmies Vācijas muzejus, pat cītīgi meklēdams, nevarēja atrast gandrīz nekādas liecības par Hitlera laika mākslu. Tas varētu būt arī nedaudz ekstrēmi, bet kāpēc šeit tik daudz? Un tad vēl pastāvīgajā ekspozīcijā. Vispār izstādīti bija daudz interesanti veidotu un apgleznotu porcelāna priekšmetu. Visai ievērojams īpatsvars pilsoniskai gaumei ar pārbagāti raibiem apgleznojumiem. Ļoti skaista ir varenu dimensiju vāze, kas 1901. gadā izgatavota Jesena fabrikā un bijusi izstādīta Rīgas 700 gadu jubilejas izstādē.
Melngalvju namā apbrīnojām Voldemāra un Olgas Voguļu izlikto Ceplīšos veidoto un dedzināto melno keramiku. Cik liels spēks var būt prasmīgi veidotā vienkāršībā!
Ja vecpilsētā ejiet pa Alksnāju ielu gaŗām Fotografijas muzejam, tālāk uz tirgus pusi pazūd sakoptība, vairojas draza. Tad pēkšņi kā jauks pārsteigums galerijas Daugava jaunās telpas un, vēl jo vairāk, Vijas Zariņas izstāde, kuŗā dominē četri liela formāta gaŗumā izstiepti gleznojumi par Venēcijas temu. Maigas, gan gaišajās krāsās, gan plānajā uzlicienā, it kā aizplīvurotas gleznas, reizē slēpjot un atsedzot Venēcijas sauli un jaunu sieviešu pūstos stikla burbuļus. Un vēl jauki blīvs maza formāta Rudens.
Gitas Okonovas gleznas bija izstādītas Konventa sētas Māksla-XO galerijā. No tur pieietamās informācijas lapas uzzinu, ka, sešus gadus kopš akadēmijas beigšanas, māksliniece strādājusi grāmatu grafikā un noformēšanā. Izstādītā glezniecības kollekcija tapusi parallēli šim darbam. Tā ir nopietna glezniecība, kur īpaši saista rudenīgie toņi un vienkāršotā priekšmetība. Prātā nāk spāņu modernista Tapiesa un latviešu ņujorkieša Sigurda Vīdzirkstes māksla.
Nelielajā Ivonnas Veihertes galerijā Jūlija Viļumaiņa neliela pirmskaŗa kollekcija. Tumši sarkanas rozes viņš gleznojis savai sievai, un Rīgas nomales ieliņas − savai sirdij. Vēl šodien redzu sprauno meistaru mūsu vienīgā tikšanās reizē, kad bijām Džemmas Skulmes un Ojāra Ābola līdzpaņemtie un gaidījām uz mākslinieku satikšanos kādas šim laikam raksturīgas dzīvokļu mājas pagalmā, lai tad kopā dotos augšā apsveikt Borisu Bērziņu viņa 50. dzimšanas dienā. Mūsu saruna toreiz 1980. gadā bija galvenokārt par Viļumaiņa akadēmijas laika vienaudžiem (Arnoldu Nulīti un Jāni Zuntaku), kuŗiem toreiz atvedu uz Toronto viņa sveicienus.
* * *
Saules dienas novembrī Rīgā ir retas, bet, mums ieejot Lielā muzeja Baltajā zālē 20. novembrī, tā spīdēja spoži, atklājot ļoti skaistu telpu, atbrīvotu no daudzajiem to žņaudzošajiem sānu vairogiem. Spožas logu rindas abās pusēs, vidū mirdzošas kolonnas un trīs rindās tēlnieka Ojāra Feldberga granīta skulptūras. Granīts mirdz, atklājot vienkāršas, un savā vienkāršībā skaistas skulpturālas formas, it kā jau iepriekš redzētas, no Latvijas dabas atvasinātas, un par latviešu zemnieku dzīvi un darbu liecinošas.
 Ojārs Feldbergs: Dienai pārliekusies saule. |
