Uldis Bērziņš

Pārdomas

Kā gaišas paģirās, tik kluss! Tik lielām pārslām snieg − pat naidam jāiet gulēt, ik sirdij vajag aprimt dziļos palagos: lai sēkla zemē, zivis dīķī, vēsture grāmatās. Bet uznāk sals. 0, mīnusvasara: tik tievs kā franču pareizruna dūms kāpj zilās zvaigznēs, pirksti aši svilst, bet mēness sārts un zils kā citkārt maijā − spēlē mandolīnu. Rīti, ogļu smaka, paši zināt.. Skrab, čakli mīņāts, vakarkaltais sniegs. Šai sakarā pie tilta gala šauj virsū. Ziema lustīgā! No sasalušās zemes bail nemaz, par to ir lasīts; lai tik pal, lai sūcas sniegā samaitātā sula un krāsas dažādo − man bail no lodes brūces salā, kad atsegušos kaulu apdedzina gaiss! Ja ļoti vajadzēs,

bet tik, ja vajadzēs,

  lai   kūp,   lai   vārās   ledū,   mutuļo no mēlespilnas rīkles, lai sasalst debesīs tāls sarkans tīkls,

brāl.

1977

Rubikiāde,

13. janvāra rīts

Āboli nebirst no maisa,

tanki nekrīt no gaisa,

nekrīt tālu no kakla

balss, kas nobīlī akla

trīc! Sirds nostājas krūtīs,

spuldzes iedegas rūtīs

tūkstoš uz ielas iziet.

Janvāra zvaigznes, viziet.

13.02.1991, Stokholma

Ābols nekrīt no zirga;

vienreiz te mūs jau pirka.

Nav ko raustīties, Janka,

ābols nekrīt no tanka.

Smīnam uz dzīves ceļiem

pietiks dzīvot uz ceļiem.

Pasakiet īsos vārdos:

vai tad mūs vēlreiz pārdos?

13.02.1991, Stokholma

Rubikiāde.

Pērses ieliņa caurā,

iepūt man stabulē šaurā.

Stīga tik ilgi smējās,

Rīga jau izgulējās.

Dzirnavu iela jautrā!

Skuķis pieskrien un jautā:

„Vai tu no Smiltenes, papu?

Atdodiet mūsu katlu!”

13.02.1991, Rīga

Gauss vēl miljardu apļos,

neizsacīts kā apjoms

iezis ceļas un staigā.

Ceļamkrāns iebrauc laikā.

Ābols nerit zem tanka,

nē. Te Feldbergs, tur Ranka

uzrunā jūs. Re, visums

un nevis reālisms.

13.02.1991, Stokholma

Rubikiāde,

Jūsma, kas neiet cauri,

laužas un meklē tauri.

Iesim uzdejot, čirka,

ābols nekrīt no zirga.

Dzīvība, tā ir prasta,

neej tuvu pie krasta.

Samtabikse, man misas,

slapjas te krūmos cisas.

13.02.1991, Stokholma

Rubikiāde. Smagās

Laužas caur atminas robiem,

sekundes paliek starp zobiem.

Saspiedu dzelzi saujās,

sirdis man krūtīs kaujas.

Ko es pa galvu maisos?

Raķetes skraida gaisos.

Pratīšu mirt bez steigas,

tās vēl nepaliks beigas.

13.02.1991, Stokholma

Rubikiāde,

Viņi man tēmēja mūlī,

baidījās trāpīt pūlī,

šonakt viņi vēl baidās.

Pīle pār kanālu laidās,

suns aiz kanāla rēja,

zēns gar kanālu skrēja.

Viņi tēmēja rūtīs,

trāpīja taisni krūtīs.

13.02.1991, Stokholma

Nestāvi tuvu pie krasta,

te nav rinda pēc pasta.

Nespļaujiet, puikas, rubļos,

ugunis lodā dubļos.

Iesim mājā no tirga,

ābols nekrīt no zirga,

ābols ābelei tuvu.

Helsinkos pogu šuvu.

13.02.1991, Stokholma

Iedzeršana

radiostacijā „Brīvība”

Lec no zirga, tec namā dvēseli paklāj;

ieskatījās dūmlūkā saule − i tai jātop aklai;

netiek ne bite līdz, ne bulta rokai čaklai, yes,

we are closing now; I’ll be here tomorrow at 7

a.m.; tu − jums, zeme, siena, gads, mēnesis,

diena, tu − visa mūžība, vecmammas paklāj!

1998

Nevar liriķi dabūt līķī romantiķis re

maita brīvs: sarkanbaltsarkanais drānā plīvo

baltsarkanbaltais papīrā dzīvs, brīvība −

puišelis, atskries un melos, un tev jātic, lai

viņš tev tic, otra dēla šai vēsturei nebūs, lai

aug liels, lai atskrien mums tic kameras

kvadrātā klārs kā Einšteins brīves ātrum stars

kvadrātā putns tur, atnāk brīve tu izskrien uz

plača komanda vārti bumba velns kur, un tu

ņipri kā kamerā melo vai tev melo − kā kamerā

 − cits viegla lieta brīvību brīvot, brīvību dzīvot

tas jau cits, sapnī mēs ierindā uz plača

breivi!: čangali komandē čangaļa Dīvs, Aļes

sapnis uz naudu vai bērēm? iztulko Razanav

krivič tu krīvs nav jau tā brīvība nav diez kas

lieti līst rudens nāk pliks putns stīvs nokārtu

knābi augšā putns brīvs puņķainu degunu lejā

es brīvs, na kreisā roka bet labā nezin

dievojas: beigts jau! −

nē, dzīvs maita dzīvs! meklē miliči Minskā

mani mežā smiltiņās es

brīvs.

2001

Jāsmejas kaķim, Republika!

Cik ilgi šī te stāvēs plika?

1999

Laima Muktupāvela

Nosmok saksofons, man sūta miljards
baitu zaļa rūta − brīnies, Dievs, ar savu
Dievi, kāpj no vielas dūmi tievi, telpa

sadeg mutē sārtā, izčukst tauki altārsārtā,
haōma jeb sōma gardā uztūkst zilbē,
uzburb vārdā. Kas vēl nupat lēca pleznās,
kupolā nu zilgās gleznās mālē Tevi! Kā tie
radās? Tā Tev laikam reti gadās? Romietis
teic jaunam jūdam: nebij cita, Tevi sūtām,
izbrien elli, atrod Viņu, bučo bārdā, pārnes
ziņu! − Tas nav sapnis, tas ir tiesa: meklē
savu Dievu miesa, svecēs Golgāta, es
skatos, kā tie raud ar nagiem matos un (pie

sienas vielas tēlu!) atkal sūta savu Dēlu.

2002

No Lietuvas nāk lietus, nāk kā raudiens, kā

miegs, kā smiekli nerātni, ak, trakums, vai

sasodīts, kā bailes tas uznāk, tas kā vēla mīla

taisni virsū nāk − nāk visu jūliju, nāk, nāk un

neiet projām.

Gadsimts šur vai tur. O, mani vecie turku

draugi Stokholmas radio!

Vārpas kļūs kā vārdi vārdnīcā.

2001

Turku draugiem

Ak jūs reālisti, mūs krievi nelaidīšot, ak

jūs prātvēderi, drit vai Nazim Hikmet,

mums krievi rādīšot! man uznāk bailes,

nāk kā mākonis no Lietuvas, kā miegs, kā

raudiens, nāk kā vēstule pa pastu, kā

Volkswagen’s pilns reinvīna no Ķelnes

Vāczemē (tas nāk un uzspļauj muitai!) kā

kutinātam nāk, nu vai nav trakums, visu

maiju nāk un neiet projām.

1990, 2001

Man vislaik gribējās uz Āra Sētu,

lai palūkotos uz mūsu Sētu no Āra:

acs tak dziļāka un vairāk priekšnojautu

nekā jums daudziem, vispār, tur es piederīgs,

ne te. Un zināju, tur dažu satikšu, ko pazīstu no

tenkām, un dažu, ko pazīstu no grāmatām. Un man

tur ierādīs, kā taisīt tālumus, kā melot sakarības, melnā

bezgalībā aci slīcināt. Nu beidzot es tur tiku (līdzi Zirnītim,

kamēr tas aiztaustījās, ceļu meklēdams) un zināt −

mani lika piedarbā sili grebt, vēl

izplūkāja bārdu.

2001

Sapnī saka Šatra Šatinovs

(latviski?!)

Ar veco dārznieku reiz skrējāmies.

Es pa priekšu, viņš no muguras.

Tagad nepaspēju uz viņa bērēm.

2002

Pērngada otrā pusē Uldis Bērziņš elektroniski uz Arizonu atsūtīja 90 lappušu manuskriptu ar dzejoļiem izmantošanai pēc taviem ieskatiem. Jutīšos pagodināts, ja kaut ko gribēsi nodrukāt Gaitā. Tā kā JG iznāk tikai četras reizes gadā, ar „izmantošanu” mums neveicas tik ātri, kā vēlētos. Starplaikā dienas gaismu Rīgā ieraudzījis Ulda „dekonstrukcijas mēģinājums” Maijs debešos. Sakarā ar šeit iespiestajiem dzejoļiem, īpaši Rubikiādes ciklu, citēsim dzejnieka paša petita pirmo rindkopu: Šajā dzejoļu grāmatā iekļauti pieci dzejoļi no iepriekšējiem krājumiem: „Maijs debešos,’’ „Pulkstens” un „Ziemā skolā” no Poētisma baltkrieva (1984), „Pārdomas 13. janvāra ielā” un „Acu dzīlēs” no Nenotikušajiem atentātiem (1990). Iedoma ir tāda, ka šie dzejoli man palīdz saredzēt citus pirms vai pēc šiem uzrakstītos; tāpat tie ļauj dažas manas dzejošanas norises un sacerēšanas kārdinājumus „dekonstruēt” (šoreiz godīgi pēdiņās). Aprobežošos ar vienu piemēru. „Pārdomas 13. janvāra ielā” (1977) ļauj man (un varbūt naivam labvēlim lasītājam) kā rieksta čaumalu pāršķelt pļāpīgo „Rubikiādes” (1991) ciklu un tikt pie tāda kā „kodola.” − Kamēr citi kaklu lauzdami ņēmās pa barikādēm, es šuvu politiskas pogas Helsinkos, es atgriezos 20. janvāra vakarā un no ielas televizora drīz uzzināju par Andri Slapiņu. Nepagāja mēnesis, Stokholmā ķēķī − lidmašīnā − Rīgā ķēķī sarakstīju pantiņus; nedz es varēju tās pļāpas nesacerēt, ne man tur kas jēdzīgāks varēja izdoties. Nestāstīšu, ko guvu; glupjš būdams, i glupjāks kļuvu. − Citiem līdzpaņemtiem dzejoļiem tā īpatnība, ka tie visi noskatīti sapnī; varbūt vienīgi par „Maijs debešos” nedrīkstu tik droši apgalvot. Varbūt man freidists pierādītu, ka nosapņošanas faktu esmu vēlāk konstruējis. (RE)