Jaunā Gaita nr. 232, marts 2003

Uldis ar savu iemīļoto ģitaru.

Kopā ar sievu Marutu, kuŗa katros dziesmu svētkos palīdz Uldim nest visus foto smagumus ar smaidu.

 

ULDIS GRASIS ATBILD ROLFAM EKMANIM

 

RE: Tu pats, Uldi, esi viens no tiem dziesminiekiem, varētu teikt, mūslaiku trubadūriem, kas paši sacer un arī komponē savas dziesmas. Ne par velti esmu dzirdējis, arī lasījis, trimdas tautiešus tevi dēvējam par latviešu Bobu Dilanu (Bob Dylan). Ne vienā vien dziesmā, tāpat kā Dilans, tu esi intelektuāli ievirzīts dumpinieks ar pamatotu iemeslu. Tu izvirzi sociāli nozīmīgus jautājumus. Ja tu redzi nezāli, tu arī viņu sauc par nezāli. Tu sauc, kaut arī ne pārāk skaļi, pēc garīguma atjaunošanas cilvēkā un vienlaikus šausti garīgu aptaukošanos, dzīves tukšumu, sīkmanību, deklaratīvu runāšanu, lielu ideālu trūkumu utt. Attiecībā uz krietnu daļu trimdinieku, tu pacel balsi pret tiem, kas ir ballējušies, asimilējušies, kļuvuši turīgi un kuŗu bērni nerunā latviski. Savā pēdējā klajā laistajā solo ierakstā, kompaktdiskā Uz zaļa zara, tu savā parastajā neuzbāzīgajā stilā dziedi par tiem, kuŗi cīnās gan dēļ mantas, kas sarūs un lūst, gan arī dēļ spožām medaļām, varas un uzplečiem, blēžiem, kam rokās groži, kas visur sēž un naudu plēš. Vai arī tu pats atzīsti savu muzikāli dzejisko radniecību ar Bobu Dilanu vai kādu citu tautas dziesminieku, vai varbūt arī mūsu pašu veco labo Veidenbaumu?

 

UG: Būt Boba Dilana tuvumā, protams, ir liels pagodinājums. Vienu no viņa daudzajām dziesmām Blowing in the Wind savā laikā pārtulkoja Čikāgas piecīši. Intereses labad varu tev parādīt slavenās dziesmas savu latviskojumu.

Šo dziesmu, kas tika veltīta 3x3 nometnei Stiklos (1997), dziedājām vairākas reizes dienā. Bet es tomēr neteiktu, ka Bobs Dilans mani iespaidojis visvairāk. Vismaz tikpat liels iespaids manā dziesmradē ir Eduardam Veidenbaumam, arī zviedru trubadūriem, kas mani vispār iedvesmoja uz dziesmu rakstīšanu. Protams, esmu dažbrīd dumpīgs, bet varu būt arī gluži miermīlīgs, dziedāt mīlas dziesmas, jo nevar jau tikai „gāzt pa purnu”. Dumpīgs esmu pa daļai arī tāpēc, ka Latvijā, manuprāt, šis tomēr nepieciešamais dziesmu saturs tikpat kā neeksistē, jo priekšroka tiek dota salkanām ziņģēm un dziesmām. Latvijā sazēlušas daudzas nezāles no padomju laikiem. Tās mēģina pārklāt ar lakatiņiem ziliem. Man pašam šķiet, ka lietas tomēr jāsauc to īstajos vārdos. Tas varbūt sāktu veicināt ķeršanos pie nezāļu izravēšanas, tā teikt, ar visām saknēm. Protams, sastopos ar balsīm, kas saka: Ko tad jūs tur vispār zināt par Latviju, un ar kādām tiesībām atļaujaties kaut ko Latvijā kritizēt? Sāpīga jau vispirms ir šī dalīšana jūs tur un mēs te − it kā mēs, latvieši, jau mazā skaita dēļ vien, to varētu atļauties. Un vēl sāpīgāka ļoti izteiktā kūtrība mācīties no pagātnes kļūdām. Par ideālu trūkumu un garīgu kūtrumu, par materiālām iekārēm, kas, ilgus gadus nepiepildītas, tagad laužas uz āru kā straujš ūdens pāri slūžām, protams, nav ko priecāties. Cilvēks grib tikt pie turības, tas ir saprotams, cer tikt pie labākas dzīves, bet tā nav labas dzīves un laimīga cilvēka vienīgā norma.

 

 

RE: Lūdzu pastāsti par KD Uz zaļa zara tapšanu.

 

UG: Kompaktdisks brieda samērā ilgi. Nebija viegli. Radās jautājumu kaudze − kā ieskaņošu, kā izplatīšu, vai darīšu to pats, kā līdz šim, vai šoreiz ņemšu kādu palīgā? Atrisinājums radās pats no sevis. Manā 60 gadu jubilejā brāļa dēls Kristaps, līdz ar laimes vēlējumiem, pavēstīja par viņa dāvanu − parūpēties par jauna kompaktdiska laišanu pasaulē. Ķērāmies tūdaļ pie darba. Iesaistījām mūziķus, ar kuŗiem Kristapam bija sakars jau gadiem, sākām burtiski „rullēt vaļā”.

  

RE: Kā būtu, ja mēs mazliet pasildītos pie tava atmiņu ugunskura, t.i., tavas muzikālās biografijas, muzikālās izaugsmes? Un kādēļ diezgan daudzus gadus biji pazudis, kā pats saki, muzikāli iemidzis?

 

UG: Nu, vispirms, jau manam tēvam, Teodoram Valdemāram Grasim, jāpateicas par to, ka mūsu ģimenē allaž atskanējusi latviešu dziesma. Tēvs bija ļoti sabiedrisks cilvēks, iesaistīts daudzos un dažādos sabiedriskos pasākumos un amatos (māte gan reiz nosūkstījās − tēvs neesot precējis viņu, bet gan sabiedrisko darbu). Viesu un viesību pie mums mājās nekad netrūka, un viesības bez latviešu dziesmām, protams, nav īstas viesības. Jau agri abi ar brāli Austri iemīļojām šo latvisko dziedāšanu. Tad nāca roka periods šeit pat, Vācijā. Spēlēju vairākās vācu „bendās”, bet sirds pastāvīgi ilgojās nodibināt latviešu rokansambli. Bija jāpārceļas pie domubiedriem uz Stokholmu, kur drīz vien radās Saules brāļi (Juris Kronbergs, Pāvils Johansons, Jānis Zālītis un mēs abi ar Austri) − pirmais latviešu rokansamblis ne tikai trimdā, bet latviešiem vispār. Sāku rakstīt savas pirmās dziesmas. Vēlāk, Saules brāļiem izklīstot, turpināju dziedāt kopā ar Austri. Kopā apceļojām ASV, Kanadu, Austrāliju un pirms pāris gadiem arī Latviju. Šim periodam izbeidzoties, atgriezos pie solo dziesmām. Tā tas izveidojās likumsakarīgi, jo, trimdas saimei aizvien vairāk dilstot, arvien retāk radās iespēja uzstāties kopā. Mana muzikālā darbība reducējās uz skaņu studijas darbu un pašradi mājās. Un par muzikālo iemigšanu − izskaidrojums vienkāršs: trīs bērnu audzināšana, turklāt latviskā garā, prasīja savu.

 

RE: Aizvadot 2000. gadu Radio Sweden intervijā latviešu redakcijas vadītājs, pāragri mūžībā aizgājušais Vilnis Zaļkalns, raksturo tevi kā mūžīgo romantiķi. Vai trāpījis naglai uz galvas?

 

UG: Tā tas varētu arī būt. Būdams dvīnis, esmu vienmēr bijis cerību un sapņu pilns. Jaunībā mani valdzināja Jāņa Poruka romantiskās noveles. Kaujā pie Knipskas, protams, nostājos bālo zēnu pusē. Cibiņi man vienmēr bijuši tuvāki par buņģiem.

 

RE: Kāda būtu tava attieksme pret dažās tautiešu aprindās dzirdēto izteiku, ka mūsu tautasdziesmas nav piemērotas ģitarai, bet gandrīz vai vienīgi pamatīgiem koŗiem?

 

UG: Tam nu galīgi nepiekrītu. Visu cieņu Jānim Cimzem, Emīlam Melngailim u.c., bet vai tieši tautasdziesmu koŗu apdares nav tās, kas latviešu tautasdziesmu ir no pamatsaknēm atsvešinājušas, jā, pat teikšu, arī pārvāciskojušas? Protams, ir svarīgi, kā ģitaru spēlē, kā to dziesmās iesaista. Ģitaras dauzīšana un bezjūtīga spēlēšana neder. Vari pats pārliecināties, noklausoties ģitaras spēli kompaktdiska Uz zaļa zara abās tautasdziesmās, vai ģitara der, vai ne.

 

RE: Tavs komentārs par diskā ietverto tevis komponēto Čaka iejūtīgo, liriski sirsnīgo dzejoli Jelgava?

 

UG: Kā šī dziesma radās, hmm? Abi mani vecāki − Elza un Teodors − ir jelgavnieki, dzimuši Jelgavā. Kādu rītu Francijas Abrenē pieskrēja māte ar nelielu papīriņu − te, dēls, tev jāpieraksta meldija, šis ir Čaka dzejolis par Jelgavu. Izlasīju, piekritu un pēc kāda laika solījumu izpildīju. Katru reizi, viesojoties Bonnā pie brāļa un mātes, šo dziesmu bija jāuzdzied. Tā ir kļuvusi arī par vienu no manām mīļākajām dziesmām. Čaka uzburtā idille par Jelgavu gan gaužām maz atbilst šodienas Jelgavai − smagi cietušai kaŗā un pēc tam padomju laikā. Bet patīk tomēr par manu vecāku dzimto vietu pasapņot un garā paklejot pa Čaka iejūtīgi apdzejotām Jelgavas ielām.

 

RE: Lūgšu tevi vēl drusku pakavēties aizgājušo gadu takās − bēgļu nometņu un skolas gaitās.

 

UG: Pirmās skolas gaitas uzsāku latviešu pamatskolā Ingolštatē. Tēvs, būdams Ingolštates latviešu bēgļu nometnes vadītājs, izveidoja latviešu pamatskolu un kļuva arī par tās pārzini. Sākoties izceļošanai, latviešu skola savu darbību izbeidza, un vācu pamatskola bija likumsakarīgais turpinājums. Tas bija ļoti grūts laiks. Vācu valodu nepratu, jo, dzīvojot nometnē, nebija nekādas saskarsmes ar to. Vācu skolā jutos galīgi nevietā. Izrauts no latviskās vides, jutos kā bez drēbēm. Pēc pārcelšanās no Ingolštates uz Šleisheimas bēgļu nometni Minchenes tuvumā, skolas gaitu turpinājums bija visai unikāls − dzīvojot barakas vienā lielā istabā kopā ar citu latviešu ģimeni (abu ģimeņu teritorijas šķīra vidū uzkārtas segu virknes), tēvs atkal uzbūra latviešu skolu. Būdams vienīgais skolotājs, viņš apmācīja visas klases visos priekšmetos. Sekoja atkal mācības vācu pamatskolā un pēc tās beigšanas − Augustdorfas latviešu ģimnāzijā, kas drīz vien pārcēlās uz Minsteri un kļuva par Minsteres Latviešu ģimnāziju.

 

RE: Varbūt vēl mazliet sīkāk par MLĢ posmu − kā tu raksturotu turienes akadēmisko un sadzīvisko gaisotni? Kuŗus skolmeistarus tu vēlētos sevišķi pieminēt?

 

UG: Augustdorfas / Minsteres posmu vērtēju ļoti augstu. Kas zin, kāds latvietis no manis būtu iznācis bez tā? Droši vien tu mani nemaz neintervētu, nebūtu nekā tāda, kas varētu interesēt JG lasītājus. Par akadēmisko gaisotni domas var arī dalīties. Tā kā skolnieku skaita uzpildīšanai bija vajadzīgs katrs skolnieks, bieži tika uzņemti ģimnāzijai nepiemēroti skolnieki. To pašu var teikt par dažu labu skolotāju. Visi nebija mūsu iemīļotā un bez izņēmuma visu skolēnu cienītā direktora Anša Dreimaņa līmenī. Nedalītu audzēkņu cieņu guva arī mūsu mīļā latīņu valodas skolotāja Mirdza Rinkus. Skolā spēlējām teātri, dziedājām korī, dejojām tautas dejas un daudz sportojām. Man visvairāk nozīmēja latviskā vide katru dienu no rīta līdz vakaram..

Uldis un trīs Annusu paaudzes − labā pusē gleznotāja Augusta dzīvesbiedre ar meitu, kreisā pusē Augusta dēla Jāņa meita Fabiola. Foto: Jānis Annus

 

 

RE: Vai tu būtu ar mieru nosaukt savu laikabiedru dažas būtiskas pazīmes − Ervīna Grīna, Juŗa Kronberga, Pāvila Johansona, Jāņa Zālīša, arī tava sievas tēva Jāņa Gulbīša, un tava brāļa Austŗa un vēl citu.

 

UG: Kopīga īpašība visiem minētajiem − caur un cauri ļoti vērtīgi kultūras cilvēki! Man personīgi viņi bija iedvesmas avots, deva drosmi radošām rosmēm. Atsevišķi ņemot, ir grūti kādu no viņiem izcelt. Ervīna Grīna nopelnus netikvien manā, bet, domāju, arī Juŗa, Pāvila, Austra un daudzu citu Stokholmā mītošo un kultūrā ieinteresēto dzīvē ir grūti pietiekami augstu novērtēt. Viņš rakstīja dzeju, prozu, labprāt dziedāja, bija labs aktieris un vienmēr līdz saknēm aizrāvās ar latviešu lietām. Tādi vairāk vai mazāk ir arī pārējie. Jānis Gulbītis bieži laboja manu dziesmu tekstus un nekad neskopojās ar labu padomu. Viņa nopelni latviešu trimdas teātŗa dzīvē mums visiem ir zināmi. Juris un Pāvils ir vienmēr bijuši netikvien kultūrkāri, bet arī radoši. Austris, par spīti bēdīgām beigām Abrenē, dzied, māca latviešu un leišu valodas Bonnas universitātē, joprojām nenogurstošs mūsu kultūras veicinātājs. Vienīgi, diemžēl, Jānis Zālītis − Zilā karuseļa, Dunduru un Saules brāļu daudzu dziesmu autors un talantīgs soloģitarists − kaut kur nozudis zviedru ļaudīs.

 

RE: Un arī ar Ņujorkas „Elles ķēķi” tev saistās īpašas atmiņas, kā par to liecina tevis komponētais uti sadzejotais gabals ar tādu pašu nosaukumu.

 

UG: Uzzināju par Elles ķēķi no JG, arī no tur iesaistītajiem cilvēkiem, piemēram, Frīdricha Milta, kuŗš mani, tā teikt, apgaismoja par šo leģendāro iestādījumu, par ko tad nu radās arī dziesma. Linards Tauns, kuŗš dzīvoja tieši Elles ķēķī un bija tā neatņemama sastāvdaļa, ar savu dzeju ir pārstāvēts divās manās dziesmās. Pavadīju Milta mājoklī/darbnīcā vairākas dienas un naktis, fotografēju viņa gleznas un Ņujorku naktī no viņa balkona loga 33. stāvā. Laimējās kļūt arī par divu viņa gleznu īpašnieku. Iepazinos arī ar Vīdzirkstes darbiem, apciemojot tagad Latvijā mītošo gleznotāju Dainu Dagniju. Vēl jāmin man tuvie „ķēķinieki”, dzejnieki Gunars Saliņš un Jānis Krēsliņš. Jā, dzeja un glezna, manas abas lielās mīlestības, ar tām iespaidīgi sastapos „Elles ķēķī”.

 

RE: Nu jau daudzus gadus tu dzīvo patiešām skaistā pasaules nostūrī − Bavārijā, skaistā pilsētā − Minchenē, un skaistā, tev gluži pienācīgā bohēmiešu pilsētas daļā − Švābingā, no kurienes gandrīz vai ar roku var aizsniegt slaveno Englischer Garten (Angļu dārzu). Tava dzīves vieta savā laikā bija izvērtusies par tādu kā Minchenē mītošo (arī iebraucēju) latviešu centru. Kāds ir stāvoklis šodien?

 

UG: Šodien vairs skaistajā Švābingā nedzīvoju. Viss ir mainījies. Kopš Radio Brīvā Eiropa turpat desmitkārt saruka un pārcēlās uz Prāgu, pamatīgi sarāvās arī Minchenes latviskā dvēsele. Daži devās uz Latviju, daži uz iepriekšējām patvēruma zemēm, dažs labs arī uz Viņsauli. Nu Minchenē vairs palikusi tikai maza, toties sirsnīga saujiņa. Šogad man pagāja Bavārijā nodzīvoti pilni 50 gadi. Un nevarētu teikt, ka, lai gan latvietis būdams cauri un cauri, būtu vienaldzīgs pret tās savdabīgo skaistumu. Vienmēr valdzina izlaist līkumu ar motociklu cauri sakoptajām, idilliskajām mazpilsētiņām, pāri kalniem un lejām. Un tepat pie durvīm Vīne, Zalcburga, Parīze, Prāga, Lugāno, Venēcija. Samērā viegli sasniedzams viss dienvideiropiskais skaistums.

 

RE: Atceros samērā nesen, Kalifornijas universitātes pilsētiņā Berklijā dzīvojošā pasaules mēroga intelektuāļa, Nobela prēmijas laureāta literātūrā, poļu dzejnieka Česlava Miloša (Czesław Miłosz) teikto, ka viņam mājas ir un tajā pat laikā arī nav Varšavā, Parīzē, Romā, Ņujorkā, Berklijā... Man liekas, ka arī daudzi latvieši varētu teikt to pašu, Varšavas vietā lietojot Rīgu vai Latviju. Kā ir ar tevi?

 

UG: „Svešās zemēs esot jauki, daudzi daiļi brīnumi ...”, viss Dieva radītā pasaulē saista un vilina, tomēr, Latvijā esot, ir īpaša sajūta. Man nav izdevies definēt dzimtenes sajūtu, tikai zinu, ka tāda ir. Grūti pateikt, vai spētu pārcelties tā galīgi uz dzīvi Latvijā. Vēl it kā par maz pasaulē redzēts. Bet kaut kā ir kļuvis mazāk laika, kā arī līdzekļu lieliem pasaules ceļojumiem. Turklāt, mums tagad ir īpašums Gaiziņkalna pakājē, Kaķīša ezera krastmalā. Tas prasa daudz laika un līdzekļu. Pasaules skaistumiem jāpaciešas, jo priekšroka tomēr Latvijai.

 

RE: Daudzās izjustās rindās / dziesmās tu atklāj ne tikai savu NĒ, bet arī savu JĀ − JĀ cilvēkmīlestībai, mieram, kas, protams, mūsdienās ir visai sarežģīta būšana. Šajā sakarībā uzdrošināšos tevi lūgt atklāt savu, modernā labklājības valstī Vācijā mītošā tautieša, eiropieša, tā teikt, polītisko valodu − attiecībā uz mūsu planētas karstajiem punktiem globālā mērogā, bet īpaši Tuvējos Austrumos.

 

UG: Jautājums nav viegls. Te jāpiemin mana reliģiskā pārliecība. Lasu daudz Bībeli, un svētie raksti izšķirīgi nosaka manu Jā un Nē. Žēl noskatīties, kas notiek triju ticību svētajā pilsētā Jeruzālemē. Grūti saprast, kā cilvēks, vēl arvien it kā Dieva vārdā cīnoties par „īsto ticību”, spēj pielietot tik nesaudzīgu vardarbību. Daudzi, sevi par ticīgiem dēvēdami, vienalga kādai reliģijai piederēdami, tās būtību nav sapratuši. Nekāda ilglaicīga svētība cilvēcei netiks dota nedz ar bumbošanām, nedz ar atriebības sitieniem. Tāpēc arī nevaru attaisnot milzu Savienoto Valstu pastāvīgo muskuļu rādīšanu un biežo iejaukšanos citu tautu iekšējās lietās un kultūrās, mēģinot visur uzspiest savu „amerikāņu dzīves veidu”, savus hamburgerus, valodu, tirdzniecisko izpratni un vispār „labākzināšanu” visās lietās un jomās. Uz ārpusi vienmēr it kā cēlu mērķu pilni, bet aiz tā slēpjas patiesās intereses, galvenokārt ekonomiskās − savas interešu sfairas paplašināšana, tiekšanās pēc jaunām naftas atradnēm, etc., etc. Un šajā procesā ASV polītiķi bez liekas kautrēšanās pielieto varas līdzekļus nesaudzīgās, teikšu, pat atbaidošās dimensijās. Tas maksā neiedomājamas naudas summas! Jājautā, vai, tās izlietojot humanitārām vajadzībām, nevarētu dot cilvēcei daudz, daudz lielāku svētību? Esmu pārliecināts, ka pasaulē ASV ienaidnieku skaits mazinātos, un draugu pulks vairotos. Par summām, kas tiek ikgadus iztērētas ieročiem, varētu paēdināt visu pasauli atliku likām un nevienam nebūtu jāmirst nedz no maizes trūkuma, nedz arī no lodēm.

 

RE: 80. gadu pašā sākumā mūsu žurnāls JG iespiež divas tavas dzejoļu kopas. Pāris vārsmās pēc sava pirmā Rīgas apciemojuma 1980. gadā tu dzejiski izcel dienas gaismā drūmo dzīves īstenību dzimtenē. Tagad, gadus divdesmit vēlāk, tu cel māju skaistā Kaķīšu ezera krastā. Lūdzu dažos vārdos par toreiz un tagad.

 

UG: 1980. gadā, kad biju pirmoreiz Latvijā, radās neizsakāmi drūms iespaids. Visu padomisko „nezāļu” dīgšana un plaukšana sita augstu vilni. Bija grūti saprast, kas tur vispār notiek? Viens par otru čukstēja: Uzmanies no tā un nesaki tam tur no Dieva puses neko... Vairs pat nezināju, no kā jāuzmanās, un vai vispār kāds ir, kam var uzticēties. Vienkārši trūka vārdu sava izmisuma aprakstīšanai. Tā radās šie divi dzejoļi. Šodien patiesi brīnos, cik ātri to visu bija iespējams aizmirst? Šodien nevar neredzēt, ka brīvā darbošanās visās jomās Latvijai nesusi lielu svētību, tā ir lielā mērā saposta un pelēko bruģu apkārtne ieguvusi krāsu. Vēl joprojām eksistējošās stagnatīvās padomju laika atliekas ir, bet, esmu pārliecināts, arī tās izgaisīs. Vajadzīgs tikai laiks.

 

RE: Kāpēc, kopš JG 133 (1981) un 138 (1982), neesi vēlējies savus gara bērnus redzēt „drukā liktus”?

 

UG: Nedzīvoju vairs Stokholmā, kur domubiedri mani visādi iedvesmoja un parāva sev līdzi. Bez tam nekad neesmu bijis pārāk kārs „uz skatuves kāpējs”. Esmu vairāk klusais avots, kas mēģina sajust pats savu gara straumi.

 

RE: Tavu personisko veiksmju pūrā ir arī mākslas fotografija. Uz ko tu visvairāk skaties caur savas Leikas aci?

  

UG: Patiesībā fotografēšana ir mana īstā profesija, un par profesijām daudz nerunā, bet tikai dara. Tajā pat laikā jāsaka, ka manis izdarītais lielā mērā vēl ir latentā stāvoklī − vairāk kladēs un atvilktnēs nekā žurnālos, izstādēs un grāmatās. Tad vēl pastāvīgais cīniņš starp fotografiju un muzicēšanu, dziesmu rakstīšanu. Viens ar otru nesaderas. Tiklīdz ar vienu nodarbojos, otram jāgaida, kamēr esmu atkal spējīgs pārorientēties. Tomēr esmu kaislīgs fotografs un tiklīdz ārpus mājas, grūti būs kādam mani atturēt no fotografēšanas. Vislabprātāk caur savas Leikas lēcu redzu cilvēku pašu un vidi ap viņu. Klāt vēl nāk aizrautīga interese fotografēt dabu un visu, kas ar to saistīts, un te nu Latvijā paveŗas ļoti daudzas un dažādas iespējas.

Foto: Jānis Annus

RE: Un, šo interviju beidzot, par leģendāro, emocionāli piesātināto dziesmu Zeme, zeme, kas tā zeme, ko dažādos saietos, jauniešu nometnēs, ballēs un mājas viesībās vismaz trijos kontinentos dziedāja veci un jauni, bieži vien asarām acīs. Vārdi, kas nāk no sirds, iet pie sirds...

 

UG: Šo jautājumu atbildot, neminēšu neko citu kā vienīgi Rīgas 800 gadu jubileju pērngad. Pie Brīvības pieminekļa pulcējās tūkstošiem ļaužu. Dziedāja aizrautīgi visvisādas dziesmas. Pēkšņi tika pieteikta Zeme, zeme. Visi šie tūkstoši dziedāja, jauni un veci, visi, visi. Tas bija neaprakstāms mirklis manā dzīvē! Stāvēju un dziedāju līdz kā viens no viņiem. Man nebija svarīga mana vārda pieminēšana, bet vienīgi šīs dziesmas skaņas no tik daudziem latviešiem vienā balsī. Tā ir mana dāvana mūsu tautai.

 

Publikāciju sagatavoja Rolfs Ekmanis

 

 

Uldis Grasis. Ejot nākotnē