Franks Gordons

NEATSVEŖAMS DIVKĀRŠS NOPELNS

Patiesība par LCP

 

Par aktīvu līdzdalību Konstantīna Čakstes latviešu nacionālās pretestības kustībā II Pasaules kaŗa laikā, tās izpēti un dokumentēšanu Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktoram Leonīdam Siliņam pērngada nogalē tika piešķirta Spīdolas balva humanitārajās zinātnēs. Ja šai balvai pieskaita Leonīdam Siliņam nesen piešķirto Triju Zvaigžņu ordeni, tad jāsaka, ka tēvzeme beidzot, visbeidzot pienācīgi novērtējusi šī patiesi izcilā cilvēka neatsveŗamo divkāršo nopelnu − glābjot daudzus jo daudzus krietnus latviešus no nacistu un boļševiku ķetnām, uzturot sakarus starp Latvijas pretestībniekiem un demokrātiskajām rietumvalstīm... un pēdējos gados stāstot patiesību par Latvijas Centrālo padomi (LCP) gan tautai, gan pasaulei.

Leonīdam Siliņam 2003.12.V apritēs 87 gadi, bet viņš saglabājis možu garu, stingru stāju, izturību, sīkstumu un latvisko darba tikumu.

Tas bija viņš, kas 28 gadu vecumā uzņēmās ārkārtīgi bīstamu un patiešām cildenu misiju: organizēt cilvēku bēgšanu − zvejnieku laivās − no Kurzemes uz Gotlandes salu un piekrastes ostām neitrālajā Zviedrijā. Kopā ar Leonīdu Siliņu šai pasākumā darbojās vairāk nekā 30 pārdrošnieku, un no 1944.VIII līdz 1945.V viņiem izdevās evakuēt un izglābt no abu totalitāro režīmu drausmām 2 500 cilvēku. Kopskaitā no 1943. līdz 1945. gadam Zviedrijā ieradās 4 559 latviešu bēgļi. Viņu vidū bija 24 universitātes mācībspēki, 55 tiesneši, juristi un tautsaimnieki, 30 garīdznieki, 94 rakstnieki, mākslinieki un žurnālisti, tai skaitā Kārlis Skalbe un Niklāvs Strunke. Viņu vidū bija žīds Izraēls Michelsons, ko latviešu pretestībnieki bija nogādājuši krastā no kāda slēpņa Kurzemes mežos.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Leonīds Siliņš, kas visus pēckaŗa gadus mita Zviedrijā, Upsalā laida klajā biezu (406 lpp.) un patiešām pamatīgu monogrāfiju Latvijas Centrālā padome − LCP (1994), kuŗā bija sīki pastāstīts par latviešu nacionālo pretestības kustību (1943-1945). Leonīds Siliņš šo diždarbu rediģēja, un tajā ietverto materiālu galvenie autori bija viņš un nelaiķis Prof. Dr. Edgars Andersons. Šī grāmata iznāca − turpat Zviedrijā − pa otram lāgam (2000), šoreiz mīkstos vākos, un to uzdāvināja Latvijas skolām, un trešoreiz Rīgā − ar jaunu nosaukumu: Latvija un Rietumi (2002) kas, kā man šķiet, knapi un precīzi izsaka lietas būtību. Līdztekus tam Leonīds Siliņš nesen izdeva Zviedrijā plānu brošūriņu angļu valodā: The Latvian Central Council and Boats to Sweden.

Lai nu būtu atļauts pateikt, ka šo rindiņu rakstītājs, iepazinies ar Siliņa un Andersona 1994. gada monogrāfiju Latvijas Centrālā padome, pasteidzās savu publicista iespēju ietvaros klāstīt visiem absolūto nepieciešamību visnotaļ popularizēt šo trešo spēku, lai spodrinātu Latvijas tēlu tiklab dzimtenē, kā arī − un it sevišķi − ārzemēs izkliedētu maldīgo priekšstatu, ka II Pasaules kaŗa gados Latvijā esot cīnījušies tikai leģionāri zem karoga ar kāškrustu un padomju strēlnieki zem karoga ar sirpi un āmuru. Bija taču arī LCP Konstantīna Čakstes vadībā, bija kurelieši, bija kapteinis Upelnieks, kam vācu kaŗa tiesa piesprieda nāves sodu... Šo savu domu es izteicu gan Gaŗezerā, 3x3 nometnē, gan priekšlasījumos vairākos ASV „trimdas pagastos,” gan intervijā Rīgas laikrakstam Diena.

Latvijā šī nepieciešamība diemžēl ilgi nerada vajadzīgo izpratni. Labi vēl, ka Siliņam izdevās ar Fonda Latvijas vēsture palīdzību izdot Rīgā grāmatu ar pagaru nosaukumu − Nacistiskās Vācijas okupanti: mūsu tautas lielās cerības un rūgtā vilšanās (2001, 308 lpp.). Tajā citēti ārkārtīgi interesanti dokumenti par Ostlandes laikiem, par nacistisko varasvīru izdarībām. Par grāmatas trūkumu jāuzskata publicētās sarakstes diezgan chaotiskais izkārtojums. Bet labi, ka lasītājs beidzot gūst priekšstatu par Lielvācijas okupācijas gadu kontrastiem un pretešķībām.

Tagad beidzot, visbeidzot, šķiet, „ledus sakustējies,” Latvijas tēla spodrinātāji atģidušies un sākuši rosīties: Konstantīnam Čakstem tiks uzcelts piemineklis Brīvības bulvāra un Elizabetes ielas krustojumā − tur, kur tik nebeidzami ilgi rēgojās ļeņineklis; par šo goda vīru un par LCP izvērsusies spraiga un auglīga diskusija Rīgas laikrakstu slejās un (kas manuprāt vissvarīgākais) šovasar nāks klajā fundamentāla grāmata par LCP un Konstantīnu Čaksti. Šo grāmatu gatavo autoru kollektīvs Latvijas Universitātes profesora Aivara Strangas vadībā, un šī grāmata tiks izdota ne tikai latviešu, bet arī angļu un krievu valodā. Bravo! Šīs grāmatas angļu izdevumam būtu jābūt pietiekamā eksemplāru skaitā katras Latvijas vēstniecības rīcībā, tam jābūt ASV prezidenta un Lielbritānijas premjerministra kabinetu plauktos, un režisores Dzintras Gekas dokumentālo filmu, kas tiks uzņemta Latvijā, Zviedrijā un ASV, vajadzētu izrādīt Telavivas un Jeruzalemes „sinematekās.”

Ja nu viss tā būs, kā iecerēts, tad par to Latvijai − un pasaulei − jāpateicas nenogurstošajam Pretestības kustības veterānam Leonīdam Siliņam.