Dzintra Geka Latvijas Televīzijā saņem balvu par 2001. gada labāko dokumentālo filmu Sibirijas bērni.

Anita Liepiņa

KINOREŽISORE DZINTRA GEKA

 

Viņas dokumentālā filma Sibirijas bērni ir guvusi atbalsi. 2001. gada labākā dokumentālā filma. Šo nosaukumu piešķiŗ Latvijas televīzija. Izrādīta arī Newport Beach TV festivālā, kur piedalījās 27 valstis. Tur uzsvars bija uz filmām par globālām problēmām. Vienīgo godalgu dabūja japāņi. Daudzi cilvēki pēc izrādes meklēja kaseti par Sibirijas bērniem. Sibirijas bērni jau sen vairs nav bērni, tie ir veci, izmocīti cilvēki. Ir 132 intervijas, materiāls vairākām filmām. Filmētāji ielidoja ar helikopteri Sibirijas purvā, kur nav nekādas satiksmes. Tai purvā visvairāk aizgāja bojā 1941. gadā izsūtītie. Purvā ir mazas salas, nāves salas, kur viņus ieveda ar laivām un izsēdināja ik pēc 10 km. Tur vēl dzīvo Zelma Slava. Viņa neko nezināja par ārpasauli, nezināja, ka Latvija ir brīva. Viņa sākusi raudāt, jo domājusi, ka viņai atkal notiks kaut kas ļauns. Sākotnējā doma bija veidot triptichu, filmas par trīs latviešu tautas daļām Sibirijā, Latvijā un Rietumos. Liekas, ka filmēšana ir iestigusi pirmajā daļā.

Cilvēkus ir grūti ar kaut ko pārsteigt. Var tikai dokumentēt to, kas ir noticis. Cilvēkus spēj aizkustināt patiesi traģiski notikumi, cilvēku atklātība un patiesas jūtas. Iekšēja sajūta ir liels dzenulis runāt par šiem traģiskajiem notikumiem. Dzintras tēvs uz brīdi parādās divās viņas filmās. Kā nacionālais partizāns viņš toreiz notiesāts uz 25 gadiem. Tikusi pārtaisīta Dzintras dzimšanas apliecība, un ilgu laiku bijis jābaidās, ka kāds to varētu uzzināt. 16 gadu vecumā Dzintra aizlido uz Sibiriju tēvu satikt. Tēvs atgriežas Latvijā 21 gadu vēlāk un mirst 2001. gada vasarā.

Dokumentālās filmas nekad nekļūst par kases gabaliem. Tās stāsta, izglīto, bet nepelna naudu. Dzintrai Gekai ir līguma darbs ar Latvijas televīziju, un par atsevišķām filmas izrādēm nemaksā. Kopā ar Andri Kolbergu ir uztaisītas trīs sērijas par Latvijas okupāciju. Gribētu vēl trīs. Materiālus var atrast Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu archīvā. Grib arī veidot sēriju, četras (52 min.) filmas, Sibirijas dienas grāmata, kuŗās viss tiktu izstāstīts sīkāk un pamatīgāk. Divas sērijas ir pabeigtas, bet atkal trūkst naudas. Financējums, kā giljotīna karājas gaisā un visu laiku nauda pašai jāmeklē. (ASV ir nodibināts Siberia’s Children Fund Support Group. Ziedojumus var atvilkt no nodokļiem. Skat. Čikāgas Ziņas, 2002, 265. Tuvāka informācija: Jānis Baltmanis − <baltictc@execpc.com>.

Pirmā saskare ar filmām Dzintrai bijusi 15 gadu vecumā kā aktrisei spēļfilmā. Jāpiezīmē, ka filmas, kur aktieŗi attēlo kādu stāstu, sauc arī par aktieŗu vai mākslas filmām. Tikusi filmu studijā, viņa visu labi apskatījusi un sapratusi, ka nāks tur strādāt, bet noteikti ne kā aktrise. Viņa izvēlējās būt kamerai otrā pusē. Toreiz viņa vēl mācījās lauku skolā 15 km no Rīgas. 1979. gadā viņa mācījās Ļeņingradas Valsts teātŗa, mūzikas un kinematografijas institūtā un 1982. gadā dokumentālistu kursos Maskavā. Iesākumā montāžiste, tad režisora asistente Rīgas kinostudijā. Tajā pašā gadā jaunajai režisorei uzdod veidot filmu Dzied Olga Pīrāga. Pirmā filma pēc pašas izvēles ar pašas sacerētu libretu ir Voldemārs un Leontīne (1987), kas iegūst Lielā Kristapa medaļu − gada labākā televīzijas filma. Tai seko vēl daudzas citas. Dzintra prāto, ka ar filmu starpniecību ir jāpiesaista sabiedrības uzmanība. Padomju laikā taisītās filmas „caur puķēm” mēģināja pateikt kaut ko par negatīvām parādībām. Tagad Latvija ir brīva un, liekas, ka visi kopā ir atbildīgi, tāpēc ir morāli grūti runāt par negācijām.

Deportāciju 60 gadu atcerei Dzintras ierosmē un vadībā top sarīkojums Nekad vairs (2001.13./14.VI). No apm. 4000 izsūtītiem bērniem dzīvi vēl ir apmēram 400. Tie visi tika ielūgti uz sarīkojumu, un lielākā daļa arī atbrauca. 16 no šiem cilvēkiem nodibināja Sibirijas Bērnu fondu (iepriekš minēts sakarā ar atbalsta grupu ASV). Gluži negaidīti konference tika translēta 5 stundu garumā pa visu Latviju. Parastām televīzijas programmām ir „dzelžainas” 52 minūtes, bet no Dzintras 25 stundu gaŗām intervijām ar Sibirijas bērniem var atrast un pielaikot materiālu dažādām vajadzībām.

Maskavā ir paredzēts bijušo gulagos ieslodzīto salidojums pasaules mērogā. Dzintra gatavojas braukt to filmēt. Šim darbam nekas nav par grūtu. Ar filmu kameru viņa neprot apieties, bet ar video parasti filmē pati, jo ne vienmēr var atrast cilvēku, kas brauc līdz. Viņai ļoti patīk veidot kadru kompoziciju. Ja intervē cilvēku, ideāli ir savu balsi izgriezt ārā, lai skatītājam būtu iespaids, ka runā tikai ar viņu. Agrāk komentārs bija svarīgs: Darba ļaudis ir izdarījuši... panākuši, utt. Var noņemt vienu komentāru, uzlikt citu un viss būs pilnīgi otrādi. Tā Dzintra dalās savos filmu mākslas noslēpumos.

Apmeklējot dažādus festivālus, Dzintrai radies iespaids, ka gulagu tēmas interesē daudzus cilvēkus. Viņa domā, ka vajadzētu veidot spēļfilmu ar aktieŗiem par deportēto likteņiem, līdzīgu filmai par vācu kaŗa gūstekņiem As Far As My Feet Will Carry Me. Bet ir vajadzīgs arī aģents, kas var nodarboties ar filmas izplatīšanu. Būtu arī interesanti izsekot pašas Dzintras laikabiedriem pēc Latvijas brīvības atgūšanas. Daži aizbraukuši strādāt citur pasaulē vai laimi meklēt, kā teiktu tautas pasakās. Rietumu latviešu likteņi un pretrunas attiecībā uz Latviju spilgti parādās viņas filmā Kapteinis Krulle.

2002.22.X Triju Zvaigžņu ordeņa dome nolēmusi piešķirt ordeņus 45 cilvēkiem, to vidū arī dokumentālo filmu režisorei Dzintrai Gekai. Viņas darbs ir guvis atbalsi.

 

Dzintras Gekas filmografija: k/ž Padomju Latvija nr. 4 (1974), Dzied Olga Pīrāga (1982), Spēle ar vēju (1984), Tava loga gaisma (1985), Voldemārs un Leontīne (1987), Brāli zem saules (1984), Māja lielceļa malā (1989), Pits Andersons (1989), Dziedot dzimu (1990), Gunārs Janovskis; Un mēs (1991), Aleksandrs Pelēcis (1992), Gaismas atgriešanās; Ģērbies saule sudrabota (1993), Čakstes koks (1994), Kapteinis Krulle (1997), Poikāns; Eizenšteina Ēdene; Latvijas valstiskuma 80 gadu jubileja (1998); Kino gadsimts Latvijā 1-10 sērija; Latvijas okupācija 1. sērija (1999), Latvijas okupācija 2. sērija; Latvijas Radio − 75 (2000); Sibirijas bērni; Latvijas okupācija 3. sērija (2001).

 

 

Franču, itāļu, angļu, vācu, latviešu valodas skolotāja (1959-1994), grāmatu, rakstu un dokumentu tulkotāja Anita Liepiņa ir viena no JG redaktorēm. Publicējusies periodikā. Dzīvo Kanadā.