Aija Priedīte-Janelsiņa

DZĪVES MALDI UN JUCEKĻI

 

Marcels Reihs-Ranickis (Marcel Reich-Ranicki) ir slavēts un pelts vācu literātūras kritiķis. Kas īsti slēpjas aiz šī vārda, Ranickis mēģina mums atklāt savā autobiografijā Mana dzīve (Mein Leben. Deutsche Verlags Anstalt, 1999).

Ranickis ir veikls rakstītājs, tā kā izurbties cauri grāmatas 556 lappusēm nesagādā grūtības. Acu priekšā zibenīgā ātrumā slīd gaŗām milzu daudz, galvenokārt vācu valodas rakstnieku īsportreti. Bet ne jau šīs rakstnieku skicītes vai Ranicka šo autoru literāro darbu īsvērtējums ir grāmatas lielākā vērtība, nedz arī viņa tīksmināšanās ap savu personu un saviem personiskajiem vērtējumiem padara šo grāmatu par pārdomu vērtu lasāmvielu, bet gan Ranicka intelektuālā vitalitāte, viņa nepakļaušanās nevienam likteņa sitienam, bet gan uzsāktā un nenogurstošā cīņa likteni pieveikt un, pats galvenais, nekad neizlaist no acīm savu jaunībā iecerēto ideālu − kļūt par vācu literātūras kritiķi. Grāmatas kultūrvēsturiskais un pagājušā gadsimta vēstures traktējums ies gaŗām vācu valodas nepratējam, jo šaubos, ka grāmata jebkad tiks tulkota.

Grāmata sākas ar Gintera Grasa (Günter Grass) jautājumu Ranickim: Kas tad Jūs īsti tāds esat − polis, vācietis, vai kas? Ranickis atbild: Esmu puspolis, pusvācietis un vesels ebrejs (11. lp.) Lai gan Grass ar šo atbildi šķitis ļoti apmierināts, Ranickis pie sevis filozofē tālāk: Šajā teikumā neviens vārds nebija patiess. Nekad neesmu bijis puspolis, nekad pusvācietis − un nešaubos, ka par tādu arī nekad nekļūšu. Nekad savā mūžā neesmu arī bijis vesels ebrejs, arī šodien neesmu (12).

Kādā citā sakarībā, kur bijusi runa par dzimteni Reiham-Ranickim bijis jāsāk saruna ar taisnošanos vai atzīšanos, ka viņam nemaz dzimtenes neesot: man nav savas zemes, nav dzimtenes vai tēvzemes. Tomēr atkal nākošajā teikumā notiek filozofiska atkāpe − viņš tomēr neesot cilvēks bez dzimtenes un galīgi bez tēvzemes arī nekad neesot bijis. Kā lai to saprot?

Abi Ranicka vecāki ir ebreji. Tēvs Polijas ebrejs, kas tekoši runājis poliski, krieviski, jidiski un vāciski. Māte nākusi no Vācijas un runājusi skaistā vācu valodā, toties ar poļu valodu viņai arī pēc vairākiem Polijā nodzīvotiem gadu desmitiem gājis kā pa celmiem. Ebreju reliģija šajā ģimenē nav tikusi piekopta un ģimenes valoda vienmēr bijusi vācu. Tā arī pavisam likumsakarīgi Ranickis tālajā Polijas pilsētiņā Vlocklavekā nonācis vācu evanģēliski-luteriskā pamatskolā (1926). Tēva uzņēmums drīz pēc tam bankrotējis un ģimenei nācies pārcelties uz Berlīni pie radiem.

Ranicka ģimnazijas gadu apraksts atspoguļo šī laika absurdu. Skolā viņam laimējas ar ārkārtīgi apdāvinātu un interesantu literātūras skolotāju, kas gan kā persona, gan kā pedagogs pārstāv vācu ideālismu. Līdztekus Vācija kļūst ar katru dienu nacistiskāka, ebrejiem tiek ik dienas uzlikti jauni ierobežojumi. Tomēr viņi nevar un negrib ticēt, ka vācu ideālisms varētu vērsties pret viņiem. Daudzi uzskata, ka tas ir pārejošs murgs, pievēršas reliģijai. Toties Marcels no reliģijas novēršas, atsakās iet uz sinagogu, noliedz ebreju reliģijas prasības kā aizvēsturisku mantojumu. Bet absurds absurda galā − par ebreju reliģiju viņš mācās vācu skolā nacisma laikā.

Mainās arī attiecības ar draugiem, aizvien vairāk ebreju pazūd, vācu draugi kļūst atturīgāki. Pastiprinās sabiedriska izolācija, ko Ranickis kompensē ar literātūru un teātri. Kamēr citi dzīvo bailēs, kas ar viņiem notiks, Ranickis baidās, ka ebrejiem varētu aizliegt apmeklēt teātŗus un operas. Bet arī literātūru panāk nacisma tīrības likumi, aizvien gaŗāki top nevēlamās literātūras saraksti. Literātūra pazūd no grāmatu plauktiem. Par jauno vācu literātūru, kas veidojusies trimdā, tikai ar ļoti lielām pūlēm var kaut ko uzzināt.

1938. gada pavasarī Ranickis beidz ģimnaziju, bet nākotnes darba sapnis kļūt par vācu literātūras profesoru izzūd vienā acumirklī, jo ebrejiem vairs nav atļauts studēt. Nepatīkamiem pārsteigumiem vēl nebija pienācis gals. Dažus mēnešus vēlāk, agri no rīta, Ranicki pamodina policija un paziņo, ka viņš tiek izraidīts no Vācijas. Deportējamo savākšanas vietā priekšā gaida simtiem citu ebreju, proti, tādu, kam ir poļu pase.

Ranickis nespēj aptvert situācijas nopietnību. Viņš tikai izmisīgi domā, ko iesāks Polijā, šajā viņam pilnīgi svešajā zemē. Viņa bagāža sastāv no kabatas lakatiņa un kāda Balzaka romāna. Tik daudz vēlāk viņš saprot, ka līdzi bija paņēmis milzīgu neredzamu bagātību. Valsts, no kuŗas viņu izraidīja, bija viņam devusi tās valodu. Vācu valodu un vācu literātūru. Dzīves absurds. Un valstī, kur bija piedzimis, viņš atgriežas kā trimdinieks.

Ko darīt Varšavā? Atkal absurds. Ranickis tūlīt dzenas pakaļ vācu trimdas literātūrai, ko šeit var dabūt. Un absurdi nebeidzas. Sākas kaŗš, ko Ranickis ar draugiem uzņem ar sajūsmu, vācu briesmu laikam sagaidāms drīzs gals. Klejo baumas, ka vācieši kapitulējuši, bet īstenībā kapitulējusi Varšava. Viss izpostīts. Vecāki dažās dienās par gadu desmitiem novecojuši.

Tagad sākas ebreju medības un pazemošanu pazemošana. Poļi tiek izmantoti kā starpnieki, lai nodotu ebrejus, īpaši tos, kuŗu āriene nav tipiski ebrējiska. Sākas ebreju dzīvokļu izlaupīšana. Un Ranicka māte, kas vēl joprojām tic, ka Vācijā valda kārtība, dodas sūdzēties policijā par vācu zaldātiem, ka izlaupa dzīvokļus. Kāda dziļa, naiva ticība taisnībai. Bet vācu zaldāti tobrīd drīkstēja Varšavā darīt, ko grib ar ebrejiem. Kāds kaimiņš neiztur šo psīcholoģisko slodzi un pakaŗas. Ranickim netīšām iznāk mierināt viņa meitu Tosju. Šī nelaime abus saved kopā uz mūža savienību.

Tiek gatavots Varšavas geto. No sākuma šo vārdu nelieto, bet ar pavēlēm un rīkojumiem liek visiem ebrejiem vākties vienkop kādā noteiktā pilsētas daļā. Nākamais solis bija ebreju apzīmēšana ar 10 cm platu lentu ar Dāvida zvaigzni ap roku. Izdalīja pārtikas kartiņas ar ļoti zemu pārtikas devu. Gatavoja tautas skaitīšanu ar valodu pārbaudi. Pateicoties šai valodu pārbaudei, Ranickis savu labo vācu valodas zināšanu dēļ nonāk geto pārvaldē par tulku un rakstvedi.

Pēkšņi ebreju apdzīvoto pilsētas daļu pasludina par epidēmisku karantīni. Apkārt tiek uzcelts trīs metru augsts mūris ar metru augstu dzeloņdrāšu sētu virs tā. Ebrejiem paziņo, ka tas tiek darīts, lai viņus pasargātu no laupītājiem, pārējiem Varšavas iedzīvotājiem, lai viņus pasargātu no tīfa un citām lipīgām slimībām. Pamazām kļūst skaidrs, ka nevis epidēmijas bija šī iecirkņa iegansts, bet gan paši ebreji. Varšavas geto bija gatavs.

Geto dzīves apraksts atkal pilns ar dzīves absurdiem. Kā geto virsrakstu varētu likt geto nerra vārdus „visi vienādi.” Patiesi visi vienādi? Vienalga vai slaveni zinātnieki, vai mazizglītoti krāvēji, ārsti speciālisti vai ubagi, slaveni mākslinieki vai pauninieki, bagāti baņķieri vai sīki krāpnieki, ortodoksie ebreji vai konvertīti? Jā, geto visi bija vienādi, visi nolemti iznīcināšanai.

Notiek neticamais. Šeit dzīve sākas no jauna, cilvēki piemērojas jaunajiem apstākļiem, vācu patvaļai. Melnais tirgus un spekulācija sāk ziedēt, pretestības vadītājs veido geto archīvu, šausmas pat tiek filmētas dažādām vācu propagandas vajadzībām.

Starp šāvieniem, pazemojumiem, bailēm un šausmām Ranickis ar Tosju lasa vācu dzeju. Neskatoties uz badu un nāves briesmām, slaveni mūziķi rīko koncertus māju pagalmos, tiek nodibināts pat simfoniskais orķestris. Un ko spēlē? Taču vācu mūziķus. Uzspridzina Šopēna pieminekli un aizliedz spēlēt Šopēnu. Tad aizliedz spēlēt āriskus komponistus, pēcāk aizliedz koncertus vispār. Cilvēki tiek nošauti, apcietināti, pazūd. Tad paziņojums par Varšavas ebreju pārvietošanu uz austrumiem. Ne visu ebreju, bet noteiktu kategoriju. Neviens nezina, ko nozīmē šī pārvietošana, katrs zīlē savu starp nāves bailēm un cerībām.

Vācu patvaļai tomēr ir formāls pamats. Ne tā trīs reizes pieminētajām latviešu, lietuviešu, ukraiņu komandām, kas, neprotot nedz vācu, nedz poļu valodu, pielietojuši okupācijas fizisko spēku un ar varu sadzinuši dienas normas ebrejus transportam uz Treblinku. Kad parādījušās šīs komandas, neviens nav vairs bijis drošs, jo papīri šīm komandām bijuši vienaldzīgi. Katru dienu noteikts skaits ebreju ticis aizvests uz pārvietošanas vietu. Bez sarakstiem notikušas tā sauktās selekcijas. Kādas mājas iedzīvotāji sadzīti kopā un pa vienam nākuši pie vācu virsnieka, kas rādījis, vai nu pa kreisi, vai pa labi, dzīve vai nāve. Tā pienāk kārta ceļojumam uz Treblinku Ranicka vecākiem, Tosjas mātei.

Pēkšņi notiek kaut kas negaidīts. Deportācijas pārtrauc, jo sāk cīnīties Varšavas geto pretestības grupas. Ar Ranicka palīdzību pretestības cīnītāji aplaupa geto kasi, par ko Ranickim atstāj prāvu summu. Nāve geto ir 100% droša, ārpus geto 99% droša, bet arī 1% dod cerību. Ar kriminālfilmai cienīgu sižetu Ranickis ar Tosju 1943.3.II atstāj geto un ar lielām pūlēm atrod vietu, kur slēpties Varšavas pamalē līdz padomju armijas ienākšanai 1944.3.IX.

Paradoksi turpinās. Gan Sarkanarmijai, gan poļiem vācieši ir ienaidnieks nr. 1. Bet Ranickis neko citu nepārvalda kā vācu valodu un literātūru, nekad nav neko citu mācījies. Un tomēr vācu valoda viņu tur pie dzīvības arī Sarkanarmijā. Viņi abi ar Tosju sāk strādāt cenzūras vienībā. Par kapitulāciju viņi vairs nespēj priecāties, jo dzīve nekad nebūs tāda kā agrāk.

Pārdomām neatliek laika. Ārzemju ziņu dienests meklē līdzstrādniekus ar valodu zināšanām, īpaši vācu valodu. Ranickim piedāvā darbu Berlīnē, militārajā misijā ar slependienesta raksturu. Darba misijā maz, un Ranickis sapņo par savas jaunības Berlīni, kuŗas vairs nav, un pavada katru brīvo brīdi teātrī. Tomēr Ranickis izjūt dziļu vientulību. Berlīne nav vairs mājas, un Polija nekad par tādām nekļūs. Tad viņu atsauc atpakaļ uz Varšavu. Drošības dienests viņu neizlaiž no acīm un gatavo darbam Londonā.

Šis ir jauns posms Ranicka dzīvē. Pirmkārt, viņš jūtas pagodināts, ka ir vajadzīgs tik svarīgam darbam. Otrkārt, viņš kļūst par pārliecinātu komūnistu un izjūt piederību Padomju armijai, kas viņu atbrīvojusi no nāves. Uz Londonu viņu nosūta izspiegot poļu emigrantus. 28 gadu vecumā Ranickis kļūst par poļu konsulu Londonā. Pēc Ranicka nostāstiem slepenā darbība tajos laikos bijusi ļoti primitīvā līmenī, jo vienkārši nebijis naudas. Poļu emigrantu sarīkojumos paši konsulāta darbinieki nevarēja rādīties, šo darbu par niecīgu samaksu veica citi. Sekmīgi varēja arī izmantot oficiālos ziņojumus, kuŗus pārfrāzējot varēja nosūtīt uz Poliju kā slepenu materiālu.

Lēnām padomju iekārtā sāk atjaunoties antisemītisms. Kosmopolītisms tiek uzskatīts par smagu grēku. Kur šajā valsts iekārtā ir vieta Ranickim? Savā polītiskajā naivitātē, vai kā Ranickis ironiski saka, savā Berlīnes skolā iemācītā prūsiskā domāšanā viņš pat neapsveŗ iespēju palikt Londonā, bet atgriežas staļiniskajā Polijā un lūdz atcelšanu no amata. Tam seko īsa apcietināšana un izslēgšana no partijas.

Ranickis stāsta, ka tajā laikā Polijā nebija jābūt partijas biedram, lai normāli dzīvotu. Toties tam, kas bija izslēgts no partijas un bez tam sēdējis cietumā, to nācās izjust ik uz soļa. Ranicka sievai partija ierosina šķiršanos. Tomēr, lai nepieļautu ienaidnieka izveidi, partija Ranicki patur savā aprūpē un piedāvā darbu. Kad Ranickis izteicis vēlmi strādāt izdevniecībā, partijas labdari bijuši neliekuļoti izbrīnējušies. Tā Ranickis nonācis Aizsardzības ministrijas izdevniecībā, kur centies izmantot savas vācu un poļu valodas zināšanas, kam nozīme bijusi tikai tādēļ, ka eksistējusi komūnismam draudzīgā Vācija, Vācu Demokratiskā Republika (VDR).

Šajā laikā Ranickis sāk rakstīt veiksmīgas literātūras kritikas, pareizāk, recenzijas. Viņš atstāj gaŗlaicīgo darbu izdevniecībā un cenšas kļūt par literātūras kritiķi. Bet kāds labs draugs viņu tūdaļ brīdina − lai nedomājot, ka partija ļaus kļūt par kritiķi, ja tā Ranicka karjeru nodomājusi bremzēt. Ņemot vērā šo brīdinājumu, Ranickis pieprasa viņu atkal uzņemt partijā, uz ko nekad nav saņēmis atbildi, toties šķēršļi viņa darbībai vairs nav likti.

Tagad Ranickis ir piesaistīts galvenokārt vācu literātūrai, VDR literātūrai. Viņš tiekas ar autoriem, stāda priekšā un propagandē viņu darbus, pavada viņus valsts vizītēs utt. Šajā laikā, pēc kādas sarunas ar Annu Zēgersu (Seghers), viņš nonāk pie sekojošā slēdziena: Ko esmu mācījies no sarunas ar Annu Zēgersu? To, ka vairums rakstnieku no literātūras nesaprot daudz vairāk kā putni no ornitoloģijas. To, ka viņi vismazāk spēj spriest paši par saviem darbiem. Visumā viņi zina, ko apmēram grib parādīt un izskaidrot, ko viņi patiesi ir panākuši un izveidojuši. Kritiķim ir pamatīgi un nopietni jāpārbauda, ko autors ir rakstījis. Kas autoram sakāms par savu darbu, kritiķim nebūtu gluži jāignorē, bet arī nebūtu jāņem pārāk nopietni (343).

Sākot ar 1953. gadu izdevēji pēkšņi sāk noraidīt Ranicka manuskriptus. Kāpēc? Uz to iestādes nesniedz nekādu konkrētu atbildi. Kādu pusotru gadu viņš publicē tikai sīkumus, bet arī tos zem cita vārda. Pēc dažiem gadiem Ranickim paziņo, ka viss bijis pārpratums, lai tik rakstot. Bet katrā rakstā jāiepin zināms daudzums Staļina citātu.

Nebija jau tā ka Polijā vācu literātūru ņēma pretī ar atplestām rokām. Nebūt nē. Piemēram, kad viesojās Heinrichs Bels (Böll), poļu rakstnieki atteicās vispār ierasties uz pieņemšanu. Tā, lūk, poļi skatījās uz Vāciju vēl 11 gadus pēc kaŗa. Bet Ranickis Belā saredz rakstnieku, literātu, nevis vācieti ienaidnieku. Šīs profesionālās attiecības palīdz, kad 1958. gadā Ranickis nolemj atstāt sociālistisko paradīzi un pārcelties uz dzīvi Vācijā. Bels sagādā Ranickim ielūgumu, Bels pašaizliedzīgi gādā par viņu Vācijā.

1956. gadā līdz ar Gomulkas nākšanu pie varas, Polijā atcēla cenzūru − ne oficiāli, bet praksē. Drīz nāca restaļinizācija, bet uz literātūru tā neattiecās, un Ranickim bija brīva pieeja rietumu literātūrai. Tas bija laiks kad sākās nepatīkams antisemītisms. Tas Ranicki netaupīja. Sākās atkal pārdomas par dzimteni.

Izraēla. Kas ir Izraēla? Nekad viņš nevarēšot aizmirst, kam jāpasakās par II Pasaules kaŗa pārdzīvošanu. Bet Polija viņam ir sveša, lai gan tur ir dzimis. Komūnismam viņš sen vairs netic. Kas viņu vēl saista pie Polijas? Vienīgi pati Varšava. Bez tam, viss, ko viņš ir rakstījis par literātūru, ir par vācu literātūru poļu valodā, kas adresātus nemaz nesasniedz, jo tiem tā neinteresē. Vai tā ir dzimtene? Ranickim kļūst skaidrs, ka viņa dzimtene ir „portatīva,” līdznēsājama − tā ir literātūra, vācu literātūra.

Pēc kāda rūpīgi izplānota studiju brauciena Vācijā Ranickis vairs neatgriežas Polijā. Viņa sieva un dēls atrodas Londonā. Solis ir sperts, ģimene paliek uz dzīvi Vācijā. 

Lai kā Ranickis tika slavēts, viesojoties Vācijā kā polis, esot Vācijā nebūt nebija viegli iekaŗot savu nišu literātūras kritikas laukā. Tad vēl formalitāšu kārtošana, bija jādabū uzturēšanās atļauja. Pieprasīt poētisku azīlu? Tas nozīmētu mest zaņķi uz Poliju, lai presei būtu ko rakstīt. Tobrīd eksistēja vēl aukstais kaŗš, un Vācijā Austrumeiropu un tās iedzīvotājus uztvēra kā nodevējus pret cilvēci. Bet Ranickis bija beidzis vācu skolu un ar varu ticis izraidīts no Vācijas. Pietiekoši apstākļi, lai viņam un visai ģimenei piešķirtu Vācijas pavalstniecību un piešķirtu vācu pases. Par šo soli daudzi vācieši brīnījušies. Jūs nekad neesat dzīvojuši valstī, kas savus pilsoņus tur un sargā kā cietumā, skaidrojis Ranickis. Šī pase mums paveŗ ceļu atstāt šo valsti jebkuŗā laikā. Un tā ir privilēģija.

Bet būt vācietim Vācijā vēl nenozīmē, ka esi vācietis, būt vāciski par vācu literātūru rakstošam literātūras kritiķim vēl nenozīmē, ka esi viens no viņiem. Bet būt skaidri redzamam ebrejam, kas pārdzīvojis holokaustu un tomēr nav ebrejs, rada apmulsumu. Apmulsumu un nedrošību rada cilvēks, kā identitāte nav atrodama uz papīra, kā identitāte ir garīga un līdznēsājama, portatīva. Šī identitātes meklēšana ir īpaši smaga un nopietna pēckaŗa Vācijā. Vācijas kollektīvo vainas apziņu īpaši pārdzīvoja jaunie intelektuāļi, rakstnieki. Kā atbrīvoties no šīs vainas? Daudzi tieši tādēļ, lai iespējami tālu attālinātos no nacisma, iekrita otrā grāvī − komūnismā. Citi, piemēram, Heinrichs Bels, kas pats bija bijis zaldāts, cīnījās ar savu jauno vācisko identitāti, un vēl citi atteicās no Vācijas pavalstniecības. Grūti ir distancēties no kaut kā, ko citi uzskata, ka esi tā sastāvdaļa.

Uz šā fona Ranickim bija īsta stabila identitāte, ko viņš nēsāja sev līdzi. Viņa kolēģiem, vācu rakstniekiem šādas identitātes nebija. Viņi rakstīja, lai atrastu kaut tikai identitātes kripatiņas. Bet identitātes meklēšanas laiks nenoliedzami ir radošs un interesants. Un šie vācu rakstnieku identitātes meklējumi ir Ranicka literātūrkritikas pamats un maizes avots.

Ranickim izdodas nostabilizēt savu eksistenci uz vācu kultūras skatuves, kur notiek cīņa starp konservatīviem pretkomūnistiem un liberāliem kontaktu meklētājiem un ziņkārīgajiem. Ranickim dzīvi apgrūtina apstāklis, ka viņu nepieņem sofistiskie akadēmiskie literātūras kritiķi. Turklāt, ne reti pajūk draudzība ar rakstniekiem, jo kritika bijusi pārāk atklāta.

Kā Ranickim izdevās atrast nišu šajā vācu kultūras kritiķu pārsātinātajā laukā? Ranicka ieskatā iemesls ir viņa mērķauditorija − „publika,” tauta, kam viņš saprotamos vārdos un skaidros teikumos vēlas padarīt literātūru pievilcīgu un interesantu. Tātad viņš raksta tautai, nevis literātiem un akadēmiskiem Feinschmeckeriem, kas visu mēģina samudžināt ar sarežģītiem izteicieniem un svešvārdiem, viens otru mēģina pārspēt ar komplicētiem gara lidojumiem.

Ranicka panākumu atslēga: literātūra ir viņa dzīves izjūta, viņa mīlestība, un bez mīlestības nevarot būt literātūras kritikas. Domāju, ka šī pēdējā rindkopa var būt ļoti noderīga arī mūsdienu latviešu literātūras kritiķiem. Manuprāt, Ranicka panākumi slēpjas viņa intelektuālā vitalitātē un sava mērķa sasniegšanas ideālismā, kas viņam ir devuši spēku pārvarēt visbriesmīgākos triecienus, kas viņa skatu vienmēr ir virzījuši pāri dzīves acumirkļa nejēdzībām, kas viņam ir devuši prātu sadzīvot ar pašu absurdu, kas ir veidojuši nesatricināmu viņa individuālo identitāti, ko neviens nav spējis viņam atņemt.