JG232 Anna Žīgure. Par Virzu un Ulmani

Anna Žīgure

PAR VIRZU UN ULMANI

Domājot par neatkarīgās Latvijas laiku pirms II Pasaules kaŗa, nāk prātā divu cilvēku vārdi. Tie ir − Valsts prezidents Kārlis Ulmanis un dzejnieks Edvarts Virza.

Kas toreiz saistīja un mūsu apziņā joprojām saista šos ļoti dažādos cilvēkus? Kāpēc viņi tautas, vismaz vecākās paaudzes apziņā, palikuši abi kopā? Tas ir gan tajos brīžos, kad viņus cildina, gan tad, kad viņus peļ.

Tāpat kā Ulmanis, arī Virza dzimis Zemgalē, mazliet vēlāk nekā prezidents, 1883.27.XII. Gan ap Ulmaņa, gan Virzas dzimtajām mājām, kas vis nebija kaut kādas nabadzīgas būdiņas, vasarās viļņojās labības lauki, un kūtis bija pilnas ar mājlopiem, tāpat kā klēts apcirkņi ar graudiem un miltiem un pagrabi ar visādiem citādiem labumiem, ko dod Latvijas zeme, ja to rūpīgi un ar mīlestību kopj.

Savā grāmatā Kārlis Ulmanis (1935) Virza raksta, ka Ulmanis audzis neatkarības, turības un pareiza aprēķina gaisā, kur ir prasts nākotni izmērīt pirms dodas tajā iekšā. To pašu, ko par Pikšām, var teikt arī par Rāceņiem, kur dzimis dzejnieks un Billītēm, kur viņš uzaudzis. Rāceņu vairs nav, bet Billītes tagad atguvušās pēc ilgajiem kolhozu gadiem.

Savai tautai Virza atstājis piecpadsmit grāmatu, bet, līdz ar atkārtotiem izdevumiem un pārpublicējumiem, daudz vairāk. Tas bija varens darba bites pienesums mūsu tautas kultūrai, kas, varām mainoties, tika samalts papīra dzirnavās, tīši sadedzināts vai vienkārši izmests izgāztuvē. Tiesa, pirms tam visām grāmatām noplēsa vākus, tā man stāstīja kāda veca Limbažu bibliotēkas darbiniece. Bibliotēku plaukti iztukšojās, un Virzas daiļrade jau nebija vienīgā, ko iznīcināja padomju vara, pamatoti baidīdamās no vārda spēka. Viss notika nepilnus desmit gadus pēc tam, kad par nopelniem rakstniecībā Edvartam Virzam piešķīra augstāko atzinību − Tēvzemes balvu (1938). Senā fotografijā kopā ar viņu ir Vilis Plūdons, Hermanis Enzeliņš un Vilhelms Purvits − lieli vārdi mūsu kultūrā un zinātnē.

Kādā apcerē par Edvartu Virzu Pēteris Aigars raksta: No aizrautīga mīlas dziesminieka viņš kļuva par pravieti, par dedzīgāko Latvijas sludinātāju un apdainotāju. Strēlnieku gados, tērpies pelēkajā kaŗavīra mētelī, Virza bija tur, kur izšķīrās latviešu tautas likteņi. Jānis Lapiņš savā apcerējumā par Virzu viņa Kopotajos rakstos (1938) salīdzina dzejnieku ar seno grieķi Pindaru, kuŗš dzīvoja piecsimt gadus pirms mūsu ēras un sajūsminājis atēniešus un spartiešus uz kaŗu.

Lapiņš atceras, ka laikā, kad latviešiem vairāk nekas nav palicis kā nabadzība, niknums un Latvijas karogs, Virza kļuvis par patriotisko dziesmu dzejnieku. Tāds viņš bija visgrūtākajos laikos. Viņa dzejolis Karogs ir iedvesmojis masas gadu desmitiem ilgi. Nakts parādi kaŗavīri klausījās ar asarām acīs. Virza pats bija kaŗavīrs − ar spalvaskātu rokās, jo to laiku gudrie kaŗavadoņi domāja par nākotni un neļāva dzejniekiem kaŗā krist. Pulkvedis Jukums Vācietis tieši tā bija teicis Virzam, Skalbem un Austriņam: Ejiet uz kantori, dzejnieki tautai būs vajadzīgi arī pēc kaŗa. 1916. gadā, būdams Valkā, Virza rakstīja iedvesmojošus rakstus arī laikrakstiem Jaunākās Ziņas un Līdums.

Pēc tam, kad nodibinājās Latvijas valsts, un pagaidu valdība bija spiesta atkāpties uz Liepāju, Virza devās līdzi. 1919. gadā viņu kopā ar dažiem citiem rakstniekiem nosūtīja uz Valku vadīt jaunu laikrakstu Tautas Balss, kuŗa uzdevums bija idejiski vadīt Ziemeļlatvijā esošo armiju un drošināt iedzīvotājus. Tā paša gada beigās Virza pārcēlās uz Rīgu un sāka strādāt Latvijas Kareivja redakcijā. Šis laikraksts tika radīts kareivju nacionālā gara pacelšanai un stiprināšanai.

1923.gadā Virza sāka darbu laikraksta Brīvā zeme redakcijā un drīz vien iestājās Zemnieku savienībā. Virza, kuŗš spēja ļoti mīlēt un arī kaismīgi nīst, no visas sirds kritizēja Latvijas Saeimu. Bieži vien prezidents Ulmanis aicināja viņu sev līdzi uz lielākām sapulcēm. Ar Ulmani viņš bija pazīstams jau kopš kaŗa laikiem, un prezidents augsti novērtēja viņa talantu. Tiesa, Virza necieta parlamentārismu un demokratiju. Viņš bija ideālists, kuŗš redzēja savai valstij tikai vienu gaitu − augšup. Dzejnieks redzēja, ka mazo partiju deputāti, savā starpā nepārtraukti strīdoties, aizkavē Latvijas attīstību. Deputāti ķīvējoties aizlaiž vējā dārgo laiku, kas nepieciešams neatkarīgas valsts celtniecībai. Enerģija, ko būtu jāliek lietā, īstenojot reformas, kuŗu mērķis tautas labklājība, tika palaista vējā. Tautas un it īpaši zemnieku dzīve bija ļoti grūta. Sociālistiski ievirzītos rakstniekus viņš dēvēja par ārdošiem gariem. Viņš nebija tik nezinošs, lai nepārzinātu demokratijas tradīcijas un lielo spēku jau kopš senās Grieķijas laikiem. Tomēr Latvijas apstākļos dzejnieks ilgojās pēc viena krietna saimnieka, kas būtu izglītots, gudrs un tālredzīgs, un pāri visam tam būtu viena mīlestība, interese un sāpe − Latvija. Un viņš redzēja vienu vienīgu cilvēku, kuŗš atbilda šīm vēlmēm − tas bija Ulmanis. Dažādās sanāksmēs Virza bieži runāja par Saeimu un pieprasīja vienvaldības nodibināšanu. Par Saeimu viņš uzrakstījis visai asu satīrisku dzejoli, kas daudzus aizvainoja:

Vairs zvēra baigāka par šito zvēru nava,
Simts galvas dažādas tas nes uz rumpja sava,
Ir galvas naktsmelnas, pa labi raugās tās,
Pa kreisi dusmīgi glūn galvas sarkanās,
Bet galvas vidējās, ko kronē ausis gaŗas,
Tās klausās vērīgi, ko runā abas varas.

Virza pirmām kārtām bija zemnieku aizstāvis, − vēl krietnu laiku pirms Straumēniem. Laikmeta dokumentos viņš raksta: Civilizācija ir iznākusi no zemnieku plašā neaptveŗamā klēpja. Šī šķira ir nesusi pasaulē dievības ideju un izgudrojusi morāles hierarchiskos pakāpienus, kuŗi ved no cilvēka uz Dievu, tādā kārtā radījusi pirmo valsts kārtības domu. Ulmanis viņa ieskatā iemiesoja sevī visu to labo, kas piemīt zemnieku veselam saprātam.

1934. gadā liela daļa mūsu sabiedrības ar gandarījumu uzņēma vienības nodibināšanu, un lieli nopelni ir Edvartam Virzam, vienības domas popularizētājam. Arī vēlāk Virza slavināja Ulmani, piešķirdams viņam dieviem tuvas īpašības. Viņš nebija objektīvs, tieši otrādi, viņš bija subjektīvs, un pats to nekad nav noliedzis. Viņš rakstīja par Ulmani, domādams par Latviju. Par mūžīgo Latviju − tās dēļ viņš pacēla Ulmani tādos slavas augstumos, ka vai galva noreiba. Tas bija Latvijas dēļ − atšķirībā no neskaitāmiem citiem dažādu paaudžu latviešu dzejniekiem, kuŗi savās vārsmās slavinājuši Hitleru, Staļinu, Ļeņinu un Brežņevu, pēc tam paši negribēdami par to atcerēties.

Edvarts Virza nomira 1940.1.III, nedaudz mēnešus pirms traģiskajiem notikumiem, kas pārvērta mūsu valsti un ielauzās ikvienas ģimenes dzīvē. Cilvēki man stāstījuši, ka Virzas nāves dienā debesīs bijis redzams liels melns mākoņu veidots krusts. Viņu aizvadīja mūžībā no Māras baznīcas, kā reizēm dēvēja Doma baznīcu. Prezidents Ulmanis bija baznīcā, viņš redzēja lielos ļaužu pūļus laukumā pie baznīcas, un gan jau viņam stāstīja arī par to, ka tūkstošiem cilvēku stāvējuši saltajā sniegbaltajā marta dienā visa ceļa malā, kas veda uz Meža kapiem. Senas fotografijas rāda cilvēkus Krišjāņa Valdemāra ielas malās.

Prezidents nebija kapos. Droši vien viņam bija citas, steidzīgākas lietas, bet dīvaini tas šķiet. Vai viņam būtu pietrūcis garīga spēka? Ulmanis, protams, bija lasījis dzejoli „Baiga vasara”. 1939. gada rudenī padomju armija jau sāka izvietot savu armiju Latvijas teritorijā. Drīz vien, iespējams, jau 1940.III tā Latvijā bija skaitliski lielāka nekā Latvijas armija. Okupācija bija sākusies, lai gan cilvēki šo faktu neaptvēra vai izlikās neredzam. Ulmanis to nevarēja nesaprast. Varbūt tāpēc viņš neieradās kapos, kur vaļēja bedre gaidīja dzejnieka šķirstu. Varbūt viņš nespēja skatīties uz to bedri, jo patiesībā tā gaidīja neatkarīgo Latviju.

Pēc tam laiks tiešām vairs negāja vecajās sliedēs, kā teikts dzejolī Baiga vasara. Nomira Latvija, mūsu tautas kapi izkaisīti visneticamākajās vietās − zināmās un nezināmās. Kur prezidenta kaps, to vien minam, un laikam jau nekad neuzminēsim. Virza guļ, kur apglabāts, Meža kapos, bet vietu nezina daudzi, jo lielā dzejnieka kapu nerotā pamanāms piemineklis. Skulptora Teodora Zaļkalna mets nav īstenots, ir tikai maza melna marmora plāksnīte ar viņa parakstu. Blakus guldīta dzīvesbiedre dzejniece Elza Stērste, tāda pati plāksnīte ar parakstu ir arī viņai.

Nākamie gadi pēc dzejnieka nāves un prezidenta deportācijas nesa sev līdzi abu totālu noliegumu. Jau iepriekš minēju, ka Virzas darbus iznīcināja tik pilnīgi, ka pat tuviniekiem grūti sameklēt visas grāmatas. Arī Ulmaņa darbus iznīcināja. Abus apmeloja, un viņu vārdus minēja − ja vispār minēja − tikai zaimojot, ar ironisku noskaņu. Ja kaut kas Padomju Savienībā bija varens un spēcīgs, tad tā bija propaganda. Virzas un Ulmaņa gadījumā padomju propaganda ir veikusi izcilu darbu. Tā ir iznīdējusi no tautas apziņas normālu attieksmi pret saviem lielajiem cilvēkiem. Šīs propagandas sekas jūt vēl tagad. Kā citādi mūsdienu tautas pārstāvis var teikt: Es saku pavisam viennozīmīgi, ka Ulmanis ir daudzšķautņaina personība. Par Virzu domājot, jāsaka, ka viņa darbu izdeldēšana no Latvijā dzīvojošās tautas apziņas ir tiešām izdevusies.

Jā, Karogu vecāki cilvēki gan prot no galvas skaitīt, un vienu otru no erotiskajiem dzejoļiem arī jaunāki, daža grāmata iznākusi, bet interese par mūsu tautas lielo garu, diemžēl nav modusies. Tā ir iznīcināta tāpat kā daudzas morālās vērtības, kas agrākos laikos uzturējušas mūsu tautu. Otrās neatkarības sākumā Virzas citātus, no konteksta izrautus, izmantoja dažas polītiskās partijas.

Varbūt tagad šai ziņā nāks citi laiki. Anda Kubuliņa sākusi sakārtot Virzas Kopotos rakstus, kuŗu pirmais sējums iznāks dzejnieka 130. dzimšanas dienā, Rakstniecības muzejs plāno lielu izstādi, bet Rīgas Latviešu biedrība savu sarīkojumu Gaisma ausa paredzējusi veltīt diviem dižgariem Stērstu Andrejam, kuŗam apritēs 150 gadu, un Edvartam Virzam.