Jaunā Gaita nr. 232, marts 2003

 

 

NEATKARĪBAS UN PATIESĪBAS SPĪTS

Dzintars Sodums. Blēžu romāns 1943-1944. Kopoti raksti II. Rīgā: Atēna, 2002. 186 lp.

 

2001. gadā apgāda Atēna iesāktajā Dzintara Soduma kopoto rakstu izdevuma otrā sējumā ievietots viņa līdz šim nepublicētais Blēžu romāns. Tajā autors atstāsta "brīvprātīgi" SS uniformu apvilkušā kara ziņotāja Vāvula gaitas no Ļeņingradas frontes līdz Rīgas pamešanai krieviem 1944.13.X.

Blēžu romāns ir otrais no Soduma četriem autobiografiskajiem romāniem. Atklātībā tie parādījās jauktā secībā. Taisām tiltu pār plašu jūru (1957) bija pirmais publicētais oduma prozas darbs, kam seko Savai valstij audzināts (1993); kopotie raksti sākas ar šo romānu un Jauni trimdā (1997).

Romāni veidojušies uz Soduma 40 gadu garumā rakstīto dienasgrāmatu vai piezīmju pamata. Tāpēc arī, tikai dažus citus avotus palīgā ņemot, autors Blēžu romānā ietilpinājis pat sīkus vēsturiskus faktus, piemēram, dažādo militāro vienību numeriskos apzīmējumus un lielumu (vai, bieži vien, sarukušo mazumu). Tāpat visas Blēžu romānā minētās personas nosauktas īstajos vārdos, viņu vidū kara ziņotāji Andrejs Eglītis un Leo Švarcs, karavīri pulkvedis Veiss, leitnants Belruss, vēl daudzi citi, taču visos četros romānos autors par sevi raksta trešā personā, katrā sev piešķirdams izdomātu, zīmīgu vārdu.

Blēžu romānā Sodums ir Viesturs Vāvulis, dzejnieks, antīkās literātūras mīļotājs, kurš negrib karot un nokļūst kara ziņotājos, kuŗu uzdevumos nav patiesības teikšana, bet "vāvuļošana." Kaut arī šur tur parādās autora īstais vārds, īpaši Dzintara un žīdiskā "Bernšteina" sakarībā, Soduma "viņš" lietošana "es" vietā šķiet dabīga, jo rakstītājs skata citus, pats sevi un apkārtējo pasauli vēsi un objektīvi, it kā no kāda atstata vērošanas punkta.

Blēžu romāns rakstīts tagadnes formā, iešķirot darbam skarbu drāmatiskumu. Šeit Blēžu romāns sākums: Krievu sādža, vācu armijas koka barakas. Pūš auksts vējš, sniega pārslas lido gaisā. Ap Ļeņingradu staigā personas, kam tur nevajag būt. Trijos teikumos - vieta, laiks, apstākļi, cilvēki. Dabasskats Volchovā: Koki un krūmi. Skali un skabargas: granātu sprādzieni kokus saplosījuši. Baltnetīras sniega strēmeles. Lidmašīnu bumbu bedres. Melna rāva bedrēs (23. lp.). Sodums liekvārdību izskauž līdz pēdējai zilbei. Sniegtas tikai aprautas impresijas. Un, pieminot impresijas, Soduma rakstīšanas veidu gribas salīdzināt ar dažu impresionistu gleznošanas paņēmienu - viens krāsas punkts te, tam blakus citas krāsas punkts un atkal citi. Katrs zaigo pats par sevi, bet, kad skatītājs pakāpjas atpakaļ, viņš redz, ka punkti saplūst kopā dažādos toņos un formās, veidojot veselu ainavu. Pamanītas detaļas bieži vien izraisa plašākas asociācijas. Neapzinātā drošsirdībā vai varbūt vieglprātībā starp abām frontēm klejodams, kara ziņotājs iet pa šauru ierakumu. Priekšā ieplaka, puķēm apaudzis klajumiņš. Viņš tajā apguļas. Dīvaina sajūta. Starplaukā. Brīvs: bez valsts, bez kārtības ruļļa, bez piederības kaut kam. Vairs nepiederu ne krieviem, ne vāciem. Ne pašu valstij, kas nespēja mūs aizsargāt... Valsts domāja aizsargāties, sveicinot un sitot pēdu. Ar goda sardzi pie Brīvības pieminekļa (45).

Patosu un demonstrātīvu nacionālismu Sodums nīst no visas sirds. Viņš neizklāsta savus iekšējos pārdzīvojumus, nebārstās pat niecīgām metaforām, nekad nebeidz teikumu ar izsaucēja zīmi. Paši teikumi ne vienmēr noapaļoti, bieži tos veido tikai divi vai trīs vārdi. Sodums nepadodas akli valodas prasībām. Valoda kalpo viņam. Šur tur parādās autora atvasināti jaunvārdi. Blēžu romāns karavīru valodā uznirst arī pa rupjībai, bet arī ar nedaiļiem vārdiem Sodums neplātās, kā to šos laikus dara dažs labs autors, mēģinādams lasītāju šokēt. Atceroties Soduma tulkoto Džēmsa Džoisa Ulisu, kurā viņš parāda izcilu latviešu valodas meistarību, gandrīz jābrīnās par viņa paša romānos ieturēto izteiksmes skopumu. Lasītājs ne vienmēr var sekot autora domai pa gludu teciņu. Bieži iznāk šķērsot straumi, lēkājot pa atstatiem akmeņiem.

Sodums savas literārās gaitas iesāk ar dzejoļiem. Ja daži no tiem liriski, tad lielākā tiesa noteikti "dumpīgi," zobojot tradicionālos pieņēmumus par dzejas estētiku. Ātri vien viņš trimdas lasītāju vairākumu noskaņo pret sevi, kaut iemanto arī jaunus, drosmīgus un talantīgus sekotājus - Linardu Taunu, Gunaru Saliņu, Olafu Stumbru un citus. Romāns Taisām tiltu pār plašu jūru, kurā Sodums attēlo latviešu SS dezertieru gaitas Kurzemē, autora nepopulāritāti trimdā tikai padziļina. Kritiķis Jānis Rudzītis Sodumu pat nosauc par anarchistu, citiem vārdiem, cilvēku, kuram nekas nav svēts. Laikam šāds spriedums radies tāpēc, ka Sodums konsekventi atteicies no trimdā iemīļotās tradicionālās patriotisma karoga vicināšanas.

Grieķu un latīņu dzejnieku un filozofu mīlētājam Dzintaram Sodumam derdzas seklums, pakļaušanās varai, meli un liekulība. Jau pašā kara ziņotāja gaitu sākumā, rakstot par ģenerāļa Bangerska apciemojumu pie jaunkareivjiem, viņš piezīmē. ... rakstītājam der melīgais tonis, kādā viņš vidusskolā rakstīja domrakstus 15. maija režīma garā... Viņa teiktais un īstenība neturas kopā (16). Romāna gaitā Sodums Ulmaņa laika režīmu kritizē vairākkārtīgi. Tas, ka trimdas sākuma jeb vecākās paaudzes ļaudis savā lielākajā daļā bija šī režīma piekritēji un tādi palikuši vēl lidz šīm dienām, paliek kā vēl viens izskaidrojums Soduma nepopulāritātei. Turklāt autoram var pārmest viņa paša ģimenes polītiskās nostājas atmešanu - Soduma tēvs bija Ulmaņa apstiprināts Bekona Eksporta direktors, māte strādāja Zemnieku savienības laikraksta Brīvā Zeme redakcijā. Taču Sodums citādi nevar un arī negrib, atzīdams, ka nav tādas varas, kuras dēļ būtu jāmelo. Arī daudzi citi viņa spriedumi, no trimdas pozicijām skatoties, ir ķecerīgi. Latvijas valsts atdeva armijai 10 procentus no valsts ienākuma. Tā bija velti izdota nauda, jo armija valsti nenosargāja (33). Par leģionu: Leģions nav tautas kustība.., individuāli likteņi, ne kāds kopīgs karaspēks (43). Par izdevniecības Zelta Ābeles dāvanu leģionāriem, uz zīdpapīra iespiestajiem Virzas Straumēniem, piezīmēts, ka pulka štābā to izdala tikai pīpētājiem. Militāras nejēdzības - virsleitnants ziņo pulkvedim Veisam par uzbrukuma rezultātu: ...no sešiem trieciengrupas dalībniekiem atgriezušies divi. Uzdevums izpildīts, bunkurs uzspridzināts. Tāds un tāds iznesis kritušo. Veiss saka, kritušā iznesējs dabūšot dzelzskrustu. Būs ko segt priekšu. Beigtais sedza viņa muguru (53-54). Un - pavisam īsi - Divi nes vienu, kam nav kājas. Uzkāpis mīnai (58). Lielie latviešu karavīru zaudējumi vismaz daļēji izskaidrojami ar to, ka viņiem allaž jāsedz un jānodrošina vāciešu "frontes saīsināšana": Atkāpšanās kaujās viņi aptvēra, ka ir iznīcībai nolemti cilvēki (91-92).

Pārspriedis krievu, vāciešu un arī latviešu tautas raksturu, Sodums nav sajūsmināts ne par vienu. Krievus viņš dēvē reizē mīkstus un nežēlīgus, vācieši arī bezcerīgā situācijā turpina citus vajāt. Saskatīdams abos nelādzīgas īpašības, viņš tomēr spriež, ka citu tautu piejaukums Latvijai nācis par labu: Tā ir Latvijas bagātiba: tās dažādiba. Citi ļaudis dara citādi. Ko es nezinu, viņi zina. Nav labi visu darīt tikai nacionāli, savā aprobežotā veidā (120).

Dzintara Soduma domu gājienam Blēžu romānā varētu sekot pa tālāku citātu ceļu, bet pietiek ar zīmīgākajiem. Viņa domāšana, atziņas, viņa spriedumi krasi atduras pret trimdinieku vairākuma tradicionālo nostāju. Tas varētu izskaidrot Soduma atraušanos no latviešu sabiedrības. Viņš necieš tukšas runas, viņu neinteresē kopīgas pasēdēšanas un pastāvīga atmiņu pārcilāšana. Grāmatas beigās ievietotajā intervijā viņš Ievai Lešinskai teicis: Ja gribi veidoties un mainīties, jādzīvo uz savu roku (173-187).

Un tā viņš turpina dzīvot uz savu roku. Tas nozīmē - neatkarīgi. Neatkarīga domāšana un patiesības teikšana ir Dzintara Soduma raksturīgākās īpašības, un tās arī viscauri veidojušas viņa dzīvi un rakstus.

 

Ilmars Bastjānis-Krasts

 

Ilmars Bastjānis-Krasts uzsāk rakstnieka gaitas vācu okupācijas laikā. Publicš noveļu krājumu Gājiens pāri upei (1944). Godalgotā Pašvēsture (Rigā, 1. sēj.-1998; 2. sēj.-2001) iekļaujas pieprasītāko grāmatu vidū.