PIRMREIZĒJS DARBS LATVIEŠU RAKSTNIECĪBĀ

Janīna Kursīte. Dzejas vārdnīca. Rīgā: Zinātne, 2002. 487 lpp. ISBN 9984-698-50-5

Profesore Janīna Kursīte rakstā par Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu un viņas 3.grāmatu pētījumu ciklā par sauli latviešu folklorā Meteoroloģiskā saule. Siltā saule (Rīgā: Karogs, 2002) definē "pilnbriedu": Pilnbrieds parasti ir posms dzīvē, kad citi un arī cilvēks pats ir aizmirsis, cik daudz darba, pūļu prasījis tas, kas šodien liekas viegls un spoži veicams, un kad tālumā vēl nerādās atkārtošanās vai novājināšanās pazīmes (Laiks 2002.30.Xl - 6.Xll). Šos vārdus simtprocentīgi var attiecināt uz filoloģijas zinātņu doktori un Latvijas Universitātes dekāni pašu. Kursītes veiksmju pūrā, bez vairākiem simtiem rakstu zinātniskos un literāros izdevumos, arī JG lappusēs, pēdējos 14 gados caurmērā katru otru gadu iekļaujas pa pamatīgam zinātniskam pētījumam: Laikazīmes dzejā (1988), Latviešu dzejas versifikācija 20. gs. sākumā (1988), Latgaliešu literatūra (1995, kopā ar A. Stafecku), Latviešu folklora mītu spogulī (1996), Raiņa dzejas poētika (1996), Mītiskais folklorā, literatūrā, mākslā (1999). Tam visam pievienojas lietuviešu literātūras populārizēšana Latvijā, par ko saņemts Gedimina ordenis. Kursītes pēdējā grāmata - Dzejas vārdnīca ar vairāk nekā 900 "nepieklājīgi interesantiem" (pārfrazējot Kārli Vērdiņu) šķirkļiem ir kaut kas nebijis latviešu rakstniecībā, turklāt izcilā poligrafiskā izpildījumā un ar dzejas uztveri paplašinošiem fotoportretiem. Dziļi zinātnisks darbs, kam piekabinātas turpat 30 lpp. ar izsmelošu bibliografisko materiālu, bet vienlaikus, tāpat kā visās viņas iepriekšējās grāmatās, arī šeit nav ne smakas no tradicionālā akadēmiskā sausuma, no pelēcības un vienmuļības - īpašība, kas iemantota studiju laikā Tartu Universitātē (1970-1975) no tādām slavenībām kā profesori Jurijs Lotmans un Pauls Ariste. Dzejas vārdnīcu var pārlapot, lasīt un atkal pārlasīt ne tikai speciālisti, bet, kā rakstīts autores "uzrunā lasītājiem", visi, kas to kaut kāda iemesla dēļ atvērs. Un atvērēju, acīmredzot, nav trūcis - kā šo rindiņu rakstītājs pērnvasar Rīgā pats varēja pārliecināties. No grāmatnīcu plauktiem tā pazudusi gandrīz momentāni. Dzejas vārdnīca atsvaidzina kultūras asinis ne tikai autores laikabiedriem, bet, šaubu nav, darīs to arī paaudzēm, kuras dzims. Un vai vispār iespējams, ka jebkuru lasošu cilvēku varētu neinteresēt autores spožā stilā uzrakstītie, allaž trāpīgie un ietilpīgie, kaut lakoniskie, "subjektīvi objektīvie" raksturojumi par parādībām un procesiem, kas attiecināmi galvenokārt uz dzeju, bet arī uz prozu un kultūru vispār? Par autores dzirkstošo prātu, šarmanto humora izjūtu, kas dažkārt robežojas ar piemīlīgu "velna dzīšanu", liecina šķirkļos iekļautie piemēri - vai tas būtu par raudu dziesmām, albumu un kapsētas liriku, lāpāmiem vokāliem, saiņu pantiņiem, sava ceļa gājējiem un apziņas plūsmu, vai arī par skaldiem, vaidelošiem, bizmaņiem, budēļiem, veclatviešiem, zaļvārniešiem, parnasiešiem, jaunlatviešiem, jaunstrāvniekiem un, protams, arī jaungaitniekiem. Kursītes erudītais darbs uzrakstīts uz milzīga faktu materiāla pamata. Kaut arī tas tapis sūrā, neatlaidīgā darbā, iedziļinoties aizraujošajos šķirkļos, lasītājs mana tikai dzirkstošu, radošu vieglumu, rotaļīgu atraisītību, kāda raksturīga Puškina vai Čaka dzejai, vai arī Mocarta mūzikai.

Rolfs Ekmanis