PARAUGTULKOJUMI UN PASAULES APRITE

 

Grāmatizdevējs un universitātes mācībspēks Karstens Lomholts norāda, ka pēc viņa un Noras Ikstenas iniciatīvas dibinātā Latvijas Literatūras centra (LCC) izdevums Latvian Literature neesot nekas vairāk kā paraugtulkojumu informatīvs reklāmas materiāls ar mērķi nodrošināt, lai Latvijas literatūra ar ārzemju apgādu starpniecību ieietu pasaules apritē, un piemetina, ka divreiz gadā iznākošā žurnāla primārā mērķauditorija ir nevis zinātnieki, bet gan izdevēji. Līdz ar brīdinājumu rakstniekiem, ka komerciāli veiksmīgu literatūras eksporta preci, tāpat kā honorārus, labāk vispār negaidīt (NRA/LML 2002.1.XI), zināmu cerību viņam tomēr dodot Zviedrijas paraugs, kur pērnvasar iznākusi Amandas Aizpurietes grāmata un dažādos apgādos katram pa dzejkrājumam zviedriski top Vizmai Belševicai, Edvīnam Raupam, Ingunai Jansonei, Jānim Elsbergam, Uldim Bērziņam un Aleksandram Čakam. Par to var tikai līksmot, bet Zviedrija, Vācija un vēl daža laba cita Eiropas zeme ievērojami atšķiras no angļvalodīgās pasaules, īpaši ASV, kur pēdējos 25 gados brīvā tirgus apstākļos ir ļoti niecīgas cerības publicēt romānu vai stāstu grāmatu, nemaz nerunājot par dzeju, ja tā nenesīs krietnu peļņu. Piemēram, gandrīz visas Imres Kerteša grāmatas ir tulkotas vāciski un zviedriski, bet, pirms viņš kļūst par Nobela Literatūras prēmijas laureātu (2002), tikai divas angļu valodā (Fateless un Kadish for a Child Not Born). Labāka ir situācija ar vēsturiski ievirzītām grāmatām, par ko liecina pēdējos gados angliski publicētie Agates Nesaules, Modra Ekšteina, Svena Birkerta, Andreja Plakana, Jura Dreifelda, Viedas Skultānes un Arta Pabrika (kopā ar Aldi Puru) darbi, kurus gan lielākoties laiduši klajā universitāšu apgādi, kas daiļliteratūru izdod ļoti retos gadījumos.

Ieiešanai angļvalodīgās kultūras pasaules apritē un vienlaikus (lietojot pārāk nolietoto klišeju) Latvijas tēla spodrināšanai, šķiet, labāk mēs trāpītu mērķī ar kārtīgu mūsu literatūrai un noteikti arī pārējām mākslām veltītu periodisku izdevumu, ko par pieņemamu samaksu - uz bezmaksas izdevumiem parasti skatās šķībi - varētu pasūtīt interesenti un, galvenais, bibliotēkas - akadēmiskās un publiskās. Labs piemērs varētu būt elastīgais, apzinātu un konsekventu darbu veicošais Lituanus, kas nu jau 48. gadu četras reizes gadā (ap 80 lpp. katrā nr.) angliski lasošajiem atver lietuviešu kultūras dārgumu pūru, un ir atrodams nozīmīgākajās bibliotēkās ne tikai angļvalodīgajās valstīs. Pagājšgada pēdējā numurā, piemēram, citu materiālu vidū iekļauts Rietumeiropā par slavenību kļuvušās Jurgas Ivanauskaites stāsts Sarkanā kleita visā pilnībā (24 lpp.) un Algimantas Kazys dzeja (12 lpp.). Lituanus lielā mērā finansē lietuviešu organizācijas (pasūtināšanas cena gadā ir tikai $10). Arī mazliet "zinātniskāka" latviešu izdevuma galveno finansēšanas nastu (šimbrīžam tā esot 21 000 latu), šaubu nav, būtu droši vien jāturpina tai pašai Kultūrkapitāla fonda (KKF) mērķprogrammai Latviešu literatūra pasaulē un Kultūras ministrijas programmai Kultūra. Protams, neviens neļaunotos, ja arī, kā Lomholts iecerējis, Latvijas vēstniecības pieliktu roku izdevuma izplatīšanā. Talkā varētu nākt arī latviešu organizācijas un privātentuziasti.

Latvian Literature otrā laidienā (nekur gan drukā neparādās, ka tas ir nr. 2) uzdota Latvijas Rakstnieku savienības adrese (kur varot pieprasīt Latvijas autora tiesību jeb copyright likumus un izdevumā ietverto autoru adreses), kā arī astoņu Latvijas apgādu koordinātes, bet nekur neatrast kā un kur interesentiem ārzemēs būtu iespējams pieprasīt žurnālu. Jebkurā periodiskā izdevumā ir pieņemts uzdot secīgu numerāciju (kas līdz šim nav īstenots) un apgāda adresi, vismaz e-pasta. Nepietiek tikai ar redaktoru un atbalstītāju sarakstu.

Tāpat kā pirmo laidienu (skat. JG 230:5457), arī otro raksturo glīts ārējais ietērps, krietni izskatīgāks par minēto Lituanus. Priekšējo vāku rotā valdzinošs Laimas Muktupāvelas portrets, aizmugurējo - gaidāmā Latvian Book Fair (2003.6.-9.III) reklāma. Un arī starp vākiem teksts un iekļauto autoru portreti pakārtoti rūpīgi un ar visai atzīstamu prasmi. Ievas Lešinskas atraisītajā atdzejojumā lasītājam atklājas mūsu dzejas zvaigžņu Māra Čaklā astoņi dzejoļi un Liānas Langas dzejojuma seši dziedājumi - pēdējiem diemžēl piemirsies uzdot oriģinālavotu. Prozu pārstāv Muktupāvela ar romāna Šampinjonu derība fragmentu (tulk. Valda Liepiņa) un Pauls Bankovsķis ar četru lappušu izvilkumu no romāna Čeka, bumba un rokenrols (Baņuta Rubess). LL pēdējās lappuses aizņem mūsu prozas klasiķa Jāņa Ezeriņa (1891-1924) stāsta Cilvēks mārkā Ilzes Klaviņas-Milleres prasmīgi radošs atveidojums. Tāpat kā dzejā, arī prozas tulkojumos - citur vairāk, citur mazāk - atklājas autoru dzīvais vārds, individuālais sauciens. Tikai allaž tirda doma, vai no vesela romāna dažām lappusēm, kaut prasmīgi angliskotām, radīsies, teiksim, kāda Ņujorkas apgāda literāram aģentam meklētājgriba un, galvenais, visa literārā darba mākslinieciskā intuīcija vai, kā teica Rabindranats Tagore, spēja vērot mākslas darba vienību iztēles gaismā?

Arī šajā numurā katra rakstnieka angliskoto paraugsniegumu ievada pāris lappušu garas, viņu spalvas brāļu un māsu veidotas esejas-vizītkartes - iejūtīgi, saturīgi, interesanti, dažbrīd ar smaidu, citreiz ar pārlieku daudzināšanu zīmēti portretējumi - un ne vienmēr pilnīga darbu bibliografiskā informācija. Eseju autori - rakstnieks un kritiķis Guntis Berelis (par Muktupāvelu), kritiķe un valodniece Ruta Veidemane (par Čaklo), dramaturģe Baņuta Rubess (par Bankovski), dzejnieks un tulkotājs Edvīns Raups (par Langu), Latvijas Universitātes mācībspēki Viesturs Vecgrāvis un Anta Lazarava (par Ezeriņu). Trīs no esejām angliski tulkojusi Margarita Gailītis, vienu - Rita Laima Bērziņa. Bankovska tulkotāja Baņuta Rubess pati angļu valodā apcerējusi romānistu. Divas no tulkotājām, kā redzams, vēlējušās redzēt savus uzvārdus ar vīriešu kārtas galotnēm.

LL ir un joprojām paliek labākais latviešu literārais žurnāls angļu valodā jau tādēļ vien, ka otra nemaz nav.

 

Rolfs Ekmanis