KAROGS 2002, 7-12

 

Jūlija mēnesī žurnāls Karogs portretē Uldi Bērziņu, augustā - Annu Rancāni. Katram no viņiem savs spēka pielikšanas lauks. Rancānei tā pirmām kārtām dzimtā Latgale, Bērziņam - pasaules kultūras loki no Bībeles un Korāna līdz turku, persiešu, oguzu dzejai. Abi dzejnieki savulaik kādu brīdi mācījušies Maskavā, no šī laika iegūstot un paturot to labāko - atvērtību pasaulei, kas saglabājas, gan Bērziņam Latvijas Universitātē tagad jau pašam mācot, rosinot, mudinot jaunos tālākai izglītībai, valodu apguvei, gan Rancānei kā laikraksta Diena korespondentei Latgalē, samērojot lauku cilvēku likteņus ar lielās pasaules kopsakarībām. Abi stāsta par savu gājumu literātūrā un pasaulē, Inesē Zanderē un Janīnā Kursītē atrodot ieinteresētus sarunu partnerus. Publicēta Bērziņa un Rancānes dzeja un atdzeja, Anna Rancāne piesaka arī divu jaunu Latgales dzejnieku - Juoņa Ryučāna un Dinas Kuzminas publikācijas.

Dzejas svētki vēl plašāki vēršas septembra numurā, kas veltīts dzejas dienu fenomenam latviešu kultūrā. Karoga intervijās arvien vairāk jūtams gan pašreizējā laika pulsējums, gan dažādais tā uztvērums un atspoguļojums radošajos likteņos. Dzejas dienu pārsteigums ir Bruno Saulīša savulaik nepublicētā, tagad negaidīti atrastā dzejoļu krājuma Mākoņu kumeļi fragmentu publikācija, kur apkopoti laikā no 1942. līdz 1946. gadam rakstīti dzejoļi.

Ilgoņa Bērsona sagatavotā publikācija iepazīstina ar Jāņa Jaunsudrabiņa vēstulēm Veltai Tomai. Atšķirībā no janvāra numura, kur rakstnieka skatījumā galvenokārt tika portretēta Toma, šoreiz akcentēta paša Jaunsudrabiņa dzīve un darbība trimdas apstākļos, kas daudziem trimdiniekiem atmiņā droši vien atsauktu pašu sākotnējos svešuma gados pieredzēto. Tieši par tiem stāsta arī jauns Latvijā tapis pētījums Latviešu literārā dzīve un latviešu literatūra bēgļu gados Vācijā, 1944-1950, kas balstīts pamatīgā un rūpīgā faktu izpētē. Grāmatu Karogā recenzējis Eduards Silkalns, bet tās autore Inguna Daukste-Silasproģe turpina materiālu vākšanu pētījumiem par tālākajiem trimdas gadiem.

Karoga jubileju nodaļā līdzās ir Lija Brīdaka un Ivars Lindbergs, Mirdza Čuibe un traģiskā likteņa piemeklētais dzejnieks Andris Zauers, Inta Ezergaile recenzējusi gan Veltas Tomas, gan Māra Čaklā dzejas grāmatas, bet Veras Vāveres labi dokumentētais apcerējums vēsta par Viktora Eglīša lomu Anšlava Eglīša personības tapšanā. Literātūras aptvertā telpa aizvien paplašinās, un latviešu rakstnieki ir savstarpējas mijiedarbes procesā. To atklāj viedokļu saduras, piemēram, par Paula Bankovska romānu Čeka, bumba un rokenrols. Šo mijiedarbi sekmē arī literāro izdevumu savstarpējā samērošanās. Karogā aplūkots gan jaunās literātūras žurnāls Luna, gan Jaunās Gaitas 229. numurs. Citiem darbiem pa vidu Karoga redakcijā vasaras vidū ielūkojās arī Rolfs Ekmanis, un Andrejs Krauliņš dokumentējis šo tikšanos žurnāla lappusēs.

Oktobra numurs veltīts dzejniecei Veronikai Strēlertei. Margita Gūtmane sagatavojusi publicēšanai 1986.9.XI notikušo sarunu ar Strēlerti, kuru atšifrējot no magnetofona lentes, pati bijusi pārsteigta par dzejnieces atklātību un uzticēšanos. Intervijā atklājas daudzas līdz šim maz zināmas vai neatklātas Strēlertes personiskās dzīves detaļas. Analītisko papildinājumu sniedz citi materiāli. Gunara Saliņa precīzā un vienlaikus metaforiski bagātā apcere pārpublicēta no rakstu krājuma Veronika Strēlerte. Pavisam jauna toties ir Intas Čaklās versija par ūdens un spoguļa tēliem Strēlertes dzejā. Interesantu biografisku ieskatu, tiekoties ar dzejnieci radu lokā, kad Strēlerte atkal sāka braukt uz Latviju, sniedz Astrīdas Skurbes raksts.

Tekstu nodaļā tajā pašā numurā Andreja Eglīša dzejoļu kopa. Tāpat kā Strēlertei, arī Eglītim oktobŗī - deviņdesmit. Eglītis Latvijas realitātē ir aktīvi klātesošs, ne tik daudz ikdienas līmenī, bet kā ētiskas atskaites, samērošanās punkts. Gada beigās tika atvērts dzejnieka Rakstu 1. sējums. Līdzās Eglītim - Andra Bergmaņa un Marta Pujāta dzeja, jaunās rakstnieces Evitas Sniedzes debija prozā. Architekts Vaidelotis Apsītis uz redakciju atnesis fragmentus no topošās memuāru grāmatas Esmu Rīgas puika.

Sandra Meškova apcerējusi Daces Rukšānes grāmatu Romāniņš, Andris Bergmanis - advokāta Andra Grūtupa populārās grāmatas Tiesāšanās kā māksla otro daļu. Vērtēta arī Māra Čaklā sāga par Gunāru Birkertu, bet Inta Čaklā jaunāko Jura Kronberga Dzejas apvārsnis apcerējusi kā būtisku piemēru tekstam, kas dzimis kultūru krustpunktos.

Valsts svētku mēnesī žurnālam ierastā ievadeseja veltīta skatam nākotnē, vienlaikus salīdzinot Latvijas pirmās un otrās republikas sākuma gadus. Kaut gan Anna Žīgure saskata daudz vairāk problēmu mūsdienu Latvijā, viņa beidz ar cerību, ka, gadiem ritot, mūsu tautas pieredze arvien vairojas.

Novembra rakstnieks ir Ojārs Vācietis. Skaidrīte Lasmane apcerējusi īstumu, pirmatnējību un citas vērtības Vācieša dzejā, bet Anda Kubuliņa ielūkojusies Vācieša agrīnās dzejas formā.

Teksti novembŗī attraucas ar Amandas Aizpurietes dzejoļu kopu "To tu pavaicā vētrai" un Gundegas Repšes stāstu "Jūraszirdziņš un es," kas ietilpst pamazām topošā ciklā, kura darbus Repše raksta tikai un vienīgi speciālos, man vienai vien zināmos noskaņojumos, dvēseles stāvokļos.

Apceŗu nodaļā Andra Akmentiņa krājumu maigi gari rīti vērtējusi Ruta Veidamane un jaunā Daugavpils universitātes zinātniece Maija Burima, bet kritiķe Māra Kalve ielūkojusies trīs autoru - Eduarda Aivara, Annas Auziņas un Annas Rancānes dzejoļu grāmatās. Interesantu materiālu piedāvājis Latvijas Nacionālās bibliotēkas atzara - Baltijas Centrālās bibliotēkas vadītājs Viesturs Zanders, archīvu izpētē balstot savu apceri par Žaņa Unama darbību publicistikā un grāmatniecībā.

Esejās un kritikās Igors Šuvajevs, Ieva Kolmane, Ruta Veidemane vērtējuši Brieža personības daudzpusīgās izpausmes - dzeju, atdzeju, izdevēja darbību, ko ar apskaužamu cītību Briedis turpina jau vairākus gadus. Šīs darbības rezultātā tapuši gan daudzi latīņu tautu (itāļu, portugāļu) dzejas latviskojumi, gan žurnāls Kentaurs, kas mudina Latvijas lasītājus reālitātes intelektuālai atklāsmei. Bet dzejā, kā Briedis apgalvo, dzejnieks ir pravietis. Pirmkārt, par savu dzīvi un arī par citu Likteņiem.

Apskata daļā vērtēta Veras Vāveres un Ludmilas Sproģes grāmata Latviešu modernisma aizsākumi un krievu literatūras sudraba laikmets. Tas ir viens no pēdējā laikā nozīmīgākajiem pētījumiem literātūras zinātnē, kurā izdevies, recenzentes Maijas Burimas vārdiem runājot, paraudzīties uz pieteikto tēmu bez iepriekšējiem gadu desmitiem raksturīgās politiskās, skeptiskās vai pārlieku emocionālās nokrāsas. Grāmata ir izsekojums gan tipoloģiskām līdzībām, gan personiskiem kontaktiem; centrā ir mazāk zināmi fakti tādu personību daiļradē kā Viktors Eglītis, Antons Austriņš, Kārlis Krūza un citi. Raimonds Briedis vērtējis dažas epizodes Galvenās Literatūras pārvaldes un Andreja Upīša attiecībās.

Karogs ir izteicis vārdos savu 2002. gadu, bet tikmēr jau atkal iesācies jauns.

 

Dr. Benedikts Kalnačs ir teātŗa kritiķis, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta direktors. Dzīvo Rīgā.