SILTAS PUSDIENAS UN IZGLĪTĪBAS POLĪTIKA

Aldis Purs. "The Price of Free Lunches: Making the Frontier Latvian in the Interwar Years." The Global Review of Ethnopolitics. 1/4, June 2002:60-73.

 

Aldim Puram (Wayne State University) jāpateicas par to, ka savos pētījumos Latvijas Valsts vēstures arhīvā viņš pievērsies svarīgiem, savā starpā saistītiem jautājumiem par valsts veidošanu, izglītības polītiku un attiecībām ar cittautiešiem. Tiem, kas jau iepazinušies ar Pirmās Republikas izveidošanos, Pura piezīmes atsvaidzinās atminu un atgādinās sarežģīto un vienlaikus mainīgo valsts varas lomu. Diemžēl autors maz apskaidro Latvijas izglītības polītiku pirms un pēc 1934. gada apvērsuma. Bez tam viņa īsais, nepilnīgais ziņojums sniedz greizu ieskatu izglītības lomā Latvijas pierobežas reģionos. Purs cenšas pierādīt, ka 20. gados valsts izglītības un latviskošanas polītiku jūtami mainījusi, apzināti veidojusi un iedzīvinājusi slepena augstu ierēdņu nelikumīga komisija - Iekšlietu ministrijas Pašvaldības departamenta ilggadīgā direktora Jura Zankēviča vadībā pārrunāti dažādi projekti Latvijas pierobežas nostiprināšanai, to vidū skolēnu kopēdināšanas jautājums, kas varētu arī likties kā mēģinājums izaudzināt "putras patriotus". Pura uzskatu pamatā ir 62 lpp. biezais protokolu krājums Starpresoru apspriedes par pierobežas joslu saimniecisku un kulturelu tuvināšanu pārējai Latvijai. Nomaļu iedzīvotājiem sākumā, šaubu nav, trūka valstiskās apziņas. Bet der atcerēties, ka Versaļas miera līgums nebūt neradīja skaidrus principus robežu nospraušanai. Un uzvarētāju ieskatiem pretim nevarēja runāt. Latviju pārvaldīja cariskās krievu pārvaldes tradicijās mācīti ierēdņi. Norūpējušies par valsts varu un drošību, piedaloties Valsts kontroles pārstāvim, viņi savā starpā pārrunāja un protokolēja likumīgas iespējas savu mērķu sekmēšanai. Tas būtībā ir vēlams un nav nekas neparasts arī citur pasaulē - īpaši, ja valsts intereses un iedzīvotāju prasības ir atšķirīgas un līdzekļi ierobežoti.

Izglītības polītikas galvenais mērķis bija ar obligātām pamatskolām iespējami strauji paaugstināt izglītības līmeni visā valstī. Šajā procesā sevišķa loma bija cittautiešu skolām. Pasludinot valsts neatkarību, visiem tika iecerēta pilnīga valodas un kultūras brīvība. Pirmajos pastāvēšanas gados par šīm garantijām liecināja labi nostādītās autonomās skolas cittautiešiem, piemēram, poliem, vāciešiem, arī žīdiem, kur ivritu mācīja cionistiem un jidiša valodu pārējiem. Baltkrievu skolām trūka plašākas interešu bazes, kamēr krieviem skolu lietās bija dažādi uzskati. Latviešu skolas veidojās loti strauji - gan agrāko muižu pilīs, gan arī jaunceltnēs. Skolnieku skaits ātri vien dubultojās. Protams, bija arī grūtības. Nelatviešu skolniekiem pieprasīja priekšzināšanas savā mātes valodā. Rezultātā polu skolās samazinājās skolnieku skaits. Mazākas skolas bija nepieciešams apvienot ar jaunajām latviešu skolām. Trūka kvalificētu skolotāju. Kā liecina apspriežu protokoli, arī kopēdināšanai bija sava, varbūt ierobežota nozīme skolnieku skaita pavairošanā. Arvien biežāk tika pārspriests latviešu valodas zināšanu līmeņa jautājums. Neilgi pēc tam, kad pēdējā Latvijas demokratiskā valdība iestājās par šo zināšanu pacelšanu, Kārlis Ulmanis - koalīcijā ar cittautiešu deputātiem - likumīgo valdību gāza, bet arī pēc apvērsuma lielu uzmanību pievērsa obligātajām mācībām latviešu valodā. Pārejot uz maksimālu visas valsts latviskošanu, portika patiešām mainījās, un Aldim Puram ir taisnība, ka II Pasaules kara priekšvakarā krieviskajā Gauru pagastā tika celta pamatskola 500 skolniekiem.

Kaut arī autora izteiktais viedoklis paliek lielā mērā nepierādīts, tas dod labu ierosinājumu sarežģītā jautājums tālākai pētīšanai.

 

Gundars Ķeniņš-Kings

 

Profesors un dekāns Dr. Gundars Ķeniņš Kings Pacifika Luterāņu (Pacific Lutheran) Universitātē ir daudzu zinātnisku rakstu autors. Pēdējā grāmata - Roku rokā. Ātrāk, augstāk un stiprāk (Rīgā, 2002).