Jaunā Gaita nr. 233, jūnijs 2003

AR MĀRI SIRMO SARUNĀJAS INGRĪDA BULMANE

 

IB: Kādi iespaidi bija Čikagas Kamēr koncertā? Vai arī Jūs un koristi izjutāt pacēluma momentu, kādu mēs izjutām kā klausītāji?

 

MS: Man un arī korim Kamēr tā bija pirmā reize ASV. Biju iedomājies Ameriku pavisam savādāku, baidījos, ka varētu būt nomākts no tās daudzveidības, no tās krāsainības. Es biju pārsteigts. Man ļoti patika Čikaga, un es visu to spēju pilnīgi pieņemt. Korim bija labi, ka bija vismaz pāris dienas pirms koncerta priekš atklimatizēšanās. Pats svētku laiks bija ļoti intensīvs. Labi, ja trīs stundas miegam. Koncerta laikā nejutām starpību, ka dziedam latviešiem, ne amerikāņiem. Piedalīšanās tik lielā latviešu saietā ārzemēs − tā bija pirmā reize. Tik daudz pozitīvu emociju, ko saņēmu Čikāgā, laikam nekad savā dzīvē neesmu saņēmis. Mariota hotelis − tur bija īpatnēja sajūta, redzot latviešu jauniešus tērpušos savos tautas tērpos un sarunājoties angliski.

 

IB: Kādi iespaidi Jums bija par svētku kopkoncertu?

 

MS: Vispār svētki izdevās. Saprotams, viens otrs sīkums varēja būt savādāks, bet galvenais, kas staroja no šī kopkoŗa, bija vēlēšanās būt kopā un vēlēšanās dziedāt un atkal dziedāt latviski. Svētku pēdējās dienas vakarā biju noguris. Jau ap desmitiem gāju ārā no hoteļa (svētku vietas), bet patiesi iznācu no tā ārā tikai četros no rīta. Es teiktu, ka latvieši, kas dzīvojuši rietumu civīlizācijā, ir iemācījušies nekautrīgi izteikt sajūsmu par otra panākumiem. Latvijā tomēr valda tāda sevī noslēgšanās un − ka tik es kaut ko labu nepasaku par otru.

 

IB: Kamēr ir jauniešu koris. Kā izraugāt sastāvu un kā notiek maiņas?

 

MS: Koŗa sastāvs ir pat līdz 70 cilvēkiem. Mēs esam liels koris. Uz ārzemēm financiālu apsvērumu dēļ bieži braucam samazinātā sastāvā. Čikagas brauciens šinī ziņā nebija izņēmums. 90. gadā, kad nodibināju kori, tas bija 1. ģimnāzijas koris. Koŗa dalībnieki beidza skolu un vēlējās turpināt korī dziedāt. Koŗa sastāvs pieauga. Viena Kamēr nozīme ir − kamēr tu esi jauns. Vecākais cilvēks, kas šobrīd dzied korī, ir ap 35 gadu vecs. Vidējais vecums ir apmēram 17, 18 gadi.

 

IB: Vai viens no koŗa uzdevumiem ir audzināt jaunus diriģentus?

 

MS: Esmu saņēmis aicinājumus strādāt Mūzikas akadēmijā, bet līdz šim esmu tos noraidījis, jo man šobrīd vairāk interesē koŗu dzīve, koncertu dzīve. Einārs Rubiķis jau korī ir ilgi (7-8 gadus) un man liels prieks par viņu. Korim vajadzēja diriģenta palīgu, un es jutu, ka viņam uz to ir ķēriens. Viņš kļuva uz manu iniciatīvu atjaunotā koŗa Dziesmu vara mākslinieciskais vadītājs. Nesen atgriezās no Tallinas, kur starptautiskā konkursā ieguva otro vietu.

 

IB: Kā ir ar dziedātāju piesaistīšanu akadēmiskajam korim Latvija?

 

MS: Ja ir vajadzība, valsts koris vienkārši meklē jaunus dziedātājus. Ja man jārunā pilnīgi atklāti, pateicoties valsts polītikai, atalgojums nevedina vecākus un arī jaunus cilvēkus padziļināti mācīties mūziku. Šodien Mūzikas akadēmijā ir nodaļas, kas ir vienkārši tuvu pie izmiršanas robežas. Agrāk tu zināji − izmācīsies par mūziķi un tev būs normāls profesionāls darbs, tagad tā vairs nav. Es pats vispirms aizgāju strādāt uz valsts kori. Pirms pieciem gadiem viss tur bija zem jautājuma zīmes − reorganizēja Filharmoniju. Līdz tam visas profesionālās mūzikas vienības bija zem Filharmonijas. Tad visas izdalīja atsevišķi un Kamerorķestri likvidēja, arī dejotāju kolektīvu. Daili likvidēja. Arī valsts koris bija zem jautājuma zīmes. Pīks, kas tai laikā bija kultūras ministrs, man teica: ja tu, Māri, nāksi strādāt, tad šis kolektīvs pastāvēs. Man nekas cits neatlika. Koris patiesi ir unikāla vienība, arī Padomju Savienībā tas bija viens no redzamākajiem. Šodien Baltijas reģionā igauņiem ir vīru koris ar Gustavu Ernesaksu, bet nav neviens profesionāls jauktais koris, un vislielākā koŗu mūzikas bagātība ir jauktiem koŗiem. Bieži viņi mūs aicina atklāt un noslēgt koncertu sezonas. Lietuviešiem ir profesionāls koris Kauņā, bet tas ir pavisam citāds, tāds kā operas koris. Viņi lēni mācās, lēni strādā un, kad iemācās, dzied vienmēr to pašu programmu. Mums ir jauna nedēļa, ir jauna programma, nošu materiāls ir jāēd burtiski no lapas.

 

IB: Cik lielā mērā koncertu programmās tiek paredzēti latviešu komponistu darbi?

 

MS: Jā, mēs atskaņojam arī ļoti daudz latviešu komponistu lielu formu skaņdarbus. Savā laikā tā bija Valsts koŗa vai viņu vadītājas Ausmas Derkēvicas un Imanta Cepīša stratēģija, ar ko koris kļuva plaši pazīstams bijušajā Padomju Savienībā un arī toreizējās sociālisma valstīs, atskaņojot lielu formu darbus ar orķestŗiem. Arī šodien tas ir mūsu galvenais darbības lauks. Jāuzsveŗ a capellas dziedāšana − tā ir jauna kvalitāte korim, tas trenē tādas nianses, ko, izpildot kopā ar orķestri, nepamana. Tas ir cita instrumenta smalkums. Tas attīsta profesionalitāti, koŗa skanējumu, smalkumu. Koris Kamēr ir pirmām kārtām a capella dziedāšana, bet vienmēr ir arī koncerti, kur ir lielu formu darbi ar orķestri.

Man visspilgtākie iespaidi par latviešu mūziku ir saistīti ar Valsts kori 2001. gada garīgās mūzikas festivālā. Rīgas 800 gadu jubilejā trīs svētku dienās Doma baznīcā notika lieli koncerti − trīs veltījumi, trīs vadošajām konfesijām − katoļu, luterāņu un pareizticīgo. Visi trīs jauni darbi. Maija Einfelde rakstīja luterāņiem Rīta liturģiju, Rihards Dubra milzīgu mesu katoļu baznīcai latīņu valodā 80 minūtes garo − Signum magnum (Varenā Zīme). Georgs Pelēcis rakstīja pareizticīgo mūziku. Vasarā bijām ar Valsts kori Klaipēdā (8 valstis, katra ar savu profesionālo kori). Tie bija īpaši solo koncerti ar atklātiem semināriem, kur es lasīju lekciju par šiem trim darbiem − ar muzikāliem piemēriem. Runājot par Rihardu Dubru − izrādās, ka Latvijā visi dziesmu svētki līdz neatkarības zaudēšanai iesākušies ar garīgās mūzikas koncertu, pēc kuŗa dziedātāji gājuši gājienā uz laicīgo svētku vietu. 90. gada dziesmu svētkos rīkotāji šo garīgo koncertu bija aizmirsuši. Pirmo reizi 2003. gadā notiks garīgās mūzikas koncerts. Mani uzaicināja šajā koncertā par māksliniecisko vadītāju. Rihards Dubra ir vienīgais latviešu komponists, kuŗš pēc padomju perioda ir rakstījis tikai garīgo mūziku, ko ļoti labprāt uztvertu ne tikai mācīts mūziķis, bet arī vienkāršs klausītājs. Signum magnum Dubra uzskata par savu labāko darbu. Tas rakstīts speciāli Doma baznīcai − viens koris stāv pie altāra, divi kvarteti nišās baznīcas sānos, uz studentu balkoniņa vīru grupa un aizmugurē uz ērģeļu balkona vēl viena grupa − mazais koris. Diriģents stāv centrā un skaņas nāk no visām pusēm. Tas ir ļoti iespaidīgi. Ļoti skaista mūzika. Dubram ir gara radniecība ar Pēteri Vasku − līdzīgs tieši noskaņas ziņā. Vaska mūzika ir smeldzīga, ar ļoti dziļu pārdzīvojumu, ar tādu iekšēji biezu ekspresiju; Rihardam ar vienkāršu gaišumu. Viņš mūziku lādē ļoti pozitīvi. Viņš ir ļoti populārs ārzemēs. Rihards ir drusku vecāks par mani, viņam varētu būt kādi 37 gadi.

 

IB: Vai Jums sirdij tuvāka ir vecā klasika vai šodienas mūzika?

 

MS: Man pie sirds ir emocionāla mūzika. Es nedalu mūziku vecā vai jaunā. Nav arī stils, kas man ārkārtīgi tuvs sirdij, vai kāds, kas ir tādā bārenītes lomā. Man ir svarīgi, lai vienmēr mainās mūzikas laikmeti. Laikmetīgā mūzikā man ir svarīgi, lai tur būtu iekļauta kāda emocionāla ideja. Lai mūzika elpo, lai tā nav tikai matemātika. Es esmu uz Jūs ar technoloģisko mūziku. Pietiek ar to technoloģiju, ko dzīve piedāvā.

 

IB: Kā ar finansēšanu?

 

MS: Mana ikdienas maize ir Valsts akadēmiskais koris Latvija. No tā es pārtieku. Kā koŗa Kamēr diriģents es saņemu zināmu maksu no Rīgas kultūras pārvaldes, kas nāk no Rīgas pilsētas budžeta. Ņemot vērā visus pārējos rādītājus, koris Kamēr pēdējos 6-7 gadus ir bijis tādā līdera pozicijā. Ja mēs esam augstākā kategorijā, tad Rīgas pilsēta mums ir zināms nodrošinājums. Ja mēs braucam vienā konkursa braucienā, tad ir vajadzīga zināma summa. Vienu piekto daļu nodrošina Rīgas pilsēta, pārējā nauda mums jāatrod pašiem. Ja runājam par Čikagu, man bija liels sarūgtinājums, ka nebija dzirdīgas ausis, kas atsauktos šai vajadzībai. Rīgas Domē runāju ar Daini Īvānu, iesniedzu rakstiskus lūgumus, uz kuŗiem es pat nesaņēmu atbildes. Paradoksāla situācija. Mēs nākamo dziesmu svētku iesākumā stāsimies visas Latvijas kopkoŗa priekšā. Pēc dziesmu svētku režisora ieceres ir pieci novadi, pieci kalni, kas tiks būvēti muzikāli. Rīgas novadu sāks koris Kamēr, jo esam pagājušo dziesmu svētku laureāti. Bet vēl līdz šim Rīgas pilsētā nav atradušies līdzekļi, lai korim Kamēr uzšūtu tautas tērpus. Šodien koris Kamēr ir jau 51 starptautiska konkursa laureāts.

Koris Latvija darbojas zem kultūras ministrijas. Kad atnācu šeit, koristu algas bija 40 lati mēnesī, lai gan dzīves dārdzība bija līdzīga šodienai. Atnācu uz pilnīgu bēdu ieleju. Skaidri pateicu, ka bez kaut cik normāla finansējuma nekas nesanāks. Šobrīd, ja cilvēkam, kam ir augstākā izglītība, ir jāsaņem 100 latu mēnesī, strādājot katru dienu, tas ir tomēr smieklīgi. Mums vidējā alga ir ap 130 latu. Šodien vismaz 250 latu būtu puslīdz normāli, lai varētu nomaksāt dzīvokli un elementāri sevi uzturēt. Valsts mums dod šīs telpas, bet par to uzturēšanu, pat par tualetes papīru, jāmaksā pašiem. To mēs nopelnam koncertējot. Bet man ir jāgādā, lai vienmēr atrastos cilvēks, ja kāds ir spiests aiziet projām, bieži atalgojuma dēļ. Piemēram, nesen viens puisis aizgāja, jo viņam bija piedāvāts šofera darbs par divas reizes augstāku algu. Valsts koris šodien brauc tikai uz tādiem profesionāliem projektiem, kur mums nodrošina ceļa atmaksu un kur ir nodrošināta tā dienas samaksa, kas ir jāsamaksā par komandējumu ārā no Latvijas. Bet ir izņēmumi, piemēram, Ziemsvētku sagaidīšana Maskavā − ar Krievijas simfonisko orķestri Vladimira Fedosejeva vadībā. Grozāmies kā gribam, bet Maskava un Pēterburga ir milzīgi kultūras centri, lielākie visā Austrumeiropā. Vienīgā priekšrocība, ja, piemēram, japāņi pirks orķestri, tad noteikti no Maskavas un ne Rīgas, jo Maskava nozīmē viņiem daudz ko vairāk. Bet nav jau tā, ka mūs galīgi neatbalsta. Nupat valsts dod līdzekļus jauniem tērpiem. Vīri no saviem 25 gadu valkātiem smokingiem tiks vaļā un uzvilks jaunus smokingus. 2001. gada decembrī bijām Izraēlā kopā ar igauņu valsts kamerkori. Bija milzīgs kontrasts. Igauņiem ir frakas un laka kurpes, viss spīd un laistās (tas viņiem ir no valsts, lai spoži, mirdzoši to pārstāvētu). Mums ir elementāri tauriņi, kaut kādas vecas gumijas sasietas kopā.

 

IB: Man vēl interesē, kā Jūs tiekat galā ar svešvalodām? Vai speciāli tiek mācīta izruna?

 

MS: Ir ļoti dažādi − angļu valodā visumā nē. Gan korī Kamēr, arī korī Latvija ļoti daudzi jauni cilvēki ir mācījušies angļu valodu. Padomju laikā skolā mācījāmies angļu valodu kā kādu mirušu valodu, kā esperanto, kam praktisku pielietojumu toreiz neredzējām. Bet tagad tas ir pavisam citādi. Vai visi jaunie cilvēki māk labu angļu valodu? Protams, ja mēs runājam par tādām odziņām, kas jāizlabo, tad ņemam speciālistus palīgā. Kad Amerikā dziedam seno angļu mūziku, amerikāņi šķauda, saka − kā jūs izrunājat! Bet mēs esam pie tā strādājuši, mēs izrunājam tā laika angļu valodā. Mums, piemēram, ir viena meitene, kas ir angļu valodas doktora programmā, interesējas par angļu valodas izrunu, arī senās.

Latvijas augstāko apbalvojumu ir saņēmuši pašdarbības koŗu diriģenti, bet koŗi kā kolektīvi nē. Pirmo balvu saņēmu es un atsevišķi koris Kamēr pēc uzvaras pasaules labāko kamerkoŗu konkursā. Saņēmu Kremerata Baltica lielo mūzikas balvu. Kad Krēmers dzirdēja Kamēr uz operas skatuves, viņš tik ļoti aizdegās, ka tai pašā vakarā bija atstājis zīmi, vai es būtu ar mieru nākošā dienā ar viņu satikties. Tā sākās mūsu romāns ar Krēmeru. Pirms trim gadiem bijām Lokenhauzā (Lockenhaus), Austrijā, kur notika ļoti slavens kamermūzikas festivāls. 2001. gada vasarā sekoja ļoti liela turneja, kur piedalījās Kamēr, Gidons Krēmers un čelliste Marta Sudraba. Dziedājām Budapeštā Lista koncertzālē, arī Milānas Verdī koncertzālē (kur bija ap divi tūkstoši klausītāju), Vīnē un citur. Tad vēl Šveicē, kur Krēmeram bija festivāls. Bija jādzied Pulenka (Poulenc), ļoti sarežģīta kantāte, kur franču valodas speciālisti mācīja pielikt pareizos akcentus.