NO ANTROPOKOSMOLOĢIJAS LĪDZ SOVJETOLOĢIJAI

Letonica. Galv. red. Elita Grosmane. 2000/2001, 6./7. 241 lpp.

 

Literatūras, folkloras un mākslas institūta paspārnē iznākušā rakstu krājuma pēdējā laidienā, kas, tāpat kā iepriekšējie, turpina darīt plašākus mūsu humanitāro zinātņu apcirkņus, ietverti gan gados nepieklājīgi jauniņu, gan arī stipri pieredzējušu zinātnieku un pētnieku domām bagāti raksti, daudzi no kuriem būtisku nozīmi iegūst ar maz vai dažkārt arī nemaz agrāk skartu tematiku - gandrīz vai no Bībeles laikiem līdz pat mūsdienām.

Kamēr Maskavas Etnoloģijas un antropoloģijas institūta darbiniece, vēstures zinātņu doktore Svetlana Rižakova (krieviete, kas runā un raksta latviski bez grūtībām) saskata mūsu folkloras tekstos trīs "ķermeņa galus" (ķīniešu antropokosmoloģijā tiekot runāts par četriem) - acis (sirds, tikumu gals), nagus (roku un saprāta gals) un dziesmu (laika un pasaules gals, ko cilvēks dzīves laikā savāc kamolā), horeografe Rita Spalva cenšas ietvert latviešu tautas raksturu dejas poētiskajā tēlā, Zinātņu akadēmijas doktorands Aldis Pūtelis mīta daudzajām definīcijām pievieno savu latviešu variantu un folklorists/filologs Jānis Rozenbergs liek pamatakcentu uz Cimdiņu dzimtas saglabāto tautasdziesmu, arī sadzīves un ziņģu repertuāru.

Māra Grudule citē rindiņas no J.F. Bankava Sprediķu-Grāmatas (Jelgavā: Steffenhāgens un dēls, 1867): Trejādi Slepkavi stāv pēc viņas dzīvības, tie grib to pagalam nožņaugt. Tas pirmais jāj uz Sarkanu Zirgu, un viņa Vārds ir Karš. Tas otrais uz Melnu Zirgu, ar Vārdu: Bads. Un tas trešais uz Pelēku Zirgu, kura Vārds ir Mēris. Šis ir arī literatūrzinātnieces pētījuma temats - trīs jātnieku motīvs latviešu reliģiskajā prozā 17. un 18. gs. mijā, kad Latvija kopumā zaudē divas trešdaļas no iedzīvotāju skaita.

Mākslas zinātniece Inta Pujāte izvērtē pirmo latviešu literāro žurnālu (Pagalms, Rota, Austrums, Mājas Viesa Mēnešraksts) ilustratīvo materiālu 19. gs. beigās, bet Latvijas Nacionālās bibliotēkas grāmatniecības vēsturniece Lilija Limane mēģina piepulcināt nelielajam 19. gs. latviešu dzejnieču pulciņam Ievu Ziediņu, kas neesot personība literatūrvēsturē, toties lauku meitene ar īstām jūtām:

Ak! Drīz vien Kārli zaudēju,
Kam es tik mīla biju;
Drīz še pie kapa sēdēju,
Kur viņu ieguldīju.

Daugavpils Pedagoģiskās universitātes doktorande Maija Burima analizē literāros vārdus un telplaika uzbūvi Knuta Hamsuna romānā Pan (Pāns, 1894) un Jāņa Akurātera stāstā Kalpa zēna vasara (1908). Secinājums: abiem ir dvēseliska radniecība, abos ir vēlme aiziet no sabiedrības, uzsākt dzīvi dabas telpā, kas tomēr nav piepildāma.

Anda Kubuliņa jau 1990. gadā sacerētajā, bet tikai tagad publicētajā rakstā pievēršas nesenās pagātnes tēmai, kas, ja neskaita vairākus pamatīgus dokumentu kopojumus, joprojām nav pārāk lielā modē. Pazīstamās literatūrzinātnieces pētījuma objekts ir padomjlaika aparatčiks, filoloģijas zinātņu kandidāts un LPSR Zinātņu akadēmijas Folkloras institūta direktora vietnieks Jānis Niedre (1909-1987), kurš pēckara gados sirdīgi noliedz visu agrāk paveikto gan folklorā, gan arī valodniecībā un vēsturē, un vienlaikus kļūst par "latviešu padomju folkloras" bijīgu suminātāju, piem., tādi krievu dziesmu kā Oj, tumani, Katjūša u.c. "radoši pārstrādājumi" latviešu valodā viņa ieskatā ir tie visīstākie latviešu padomju folkloras paraugi. Būtu interesanti zināt, kādēļ, neraugoties uz pazemīgo muguras liekšanu, 1944. gadā Niedre "par buržuāzisko nacionālismu" uz veseliem 11 gadiem ticis izslēgts no Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) Partijas? To zinātniece nemin.

Bagātīgs ir jaunākās literatūras apskats, kam pievienojas norišu uzskaite zinātnes dzīvē.

 

Rolfs Ekmanis