Rolfs Ekmanis

PIEZĪMES PAR LITERĀRIEM SAKARIEM

 

Nacionālās kultūras pašapzināšanās, tās avotu un gaitas izpratne nav iespējama bez salīdzinājuma ar citām kultūrām.

Knuts Skujenieks, Karogs (1970,8)

 

Kopš II Pasaules kaŗa beigām vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu objektīva literāro sakaru pētīšana visā Padomju Savienībā skaitās, ja ne gluži tabu, tad katrā ziņā gaužām bīstama nodarbība, piemēram, 1948. gada aprīlī tādām krievu literātūrzinātnes slavenībām kā Viktoram Žirmunskim, Borisam Eihenbaumam, Arkādijam Doļiņinam, Markam Azadovskim, Vladimiram Proppam u.c. Ļeņingradas Universitātes auditorijā jākāpj uz skatuves un publiski jānožēlo savi komparativistu jeb veselovskistu grēki (Pēterburgas Universitātes profesors, akadēmiķis Aleksandrs Veselovskis [1838-1906] − salīdzinošās literātūras pētīšanas metodes pionieris 19. gs. Krievijā) un pie reizes jāapsolās turpmāk pievērsties ģeniālās krievu literātūras auglīgajai ietekmei gan uz ārzemju, gan arī padomju impērijā iekļauto tautu rakstniekiem. Ievērojamais Dostojevska dzīves un darbu pētnieks Doļiņins noliedz savu mūža darbu un apsolās turpmāk rakstīt par Vissariona Beļinska, Nikolaja Černiševska, Nikolaja Dobroļubova u.c. 19. gs. „revolucionāro demokratu” labvēlīgo iespaidu. Arī vairākums pārējo literātūras pētnieku atzīstas, ka sekojuši buržuāziskās literātūras zinātnes vēsturiski salīdzināmajai metodei. Tādēļ viņu darbos ieviesušies rupji kļūdaini secinājumi. Šai mea culpa seko stingra nosolīšanās nekad neizmirst, ka padomju literātūras zinātnei literātūra jāuzlūko par varenu sabiedrības idejiskās audzināšanas līdzekli.

Nevar noliegt, ka tāpat kā pasaules literātūra, arī latviešu literātūra apguvusi vairāk vai mazāk krievu kultūras elementus, kas nekādā gadījumā nav nācis par ļaunu. Bet jau pirmajā krievu gadā Maskavas kultūras uzraugi un viņu vietējie palīgi sāk neganti urdināt literātūras komentētājus vienmēr un visur izcelt vecākā un gudrākā brāļa nesalīdzināmi pārāko rakstniecību. Ņemot vērā ārējos apstākļus, relatīvi objektīvi šis temats aplūkots apjomīgajā grāmatā Latviešu un krievu kultūras sakari (1951), ko sacerējis toreiz Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes dekāns un mākslas vēstures katedras vadītājs Roberts Pelše, kuŗš Piektajā gadā ir viens no revolucionārās sacelšanās vadītājiem, bet 20. un 30. gados mācību spēks un augsta ranga administrators Maskavā, arī Taškentā. Bet arī šajā darbā augsti mācītā (Parīzē, Londonā, Maskavā u.c.) vīra rakstīto rotā tādi virsraksti kā Krievu ģēnija auglīgā ietekme, Teātris [padomju] atbrīvotajā Latvijā, u.c. Grāmata, protams, sapiparota ar demagoģisku atsaukšanos uz marksismu-ļeņinismu-staļinismu, īpaši redakcijas un autora priekšvārdos, kā arī tajās lappusēs, kur aplūkotas norises buržuāziski fašistiskajā Latvijā un padomju laikmetā, piemēram: buržuāzija savas valdīšanas laikā ar varu centās uztiept latviešu tautai pretkrievisku orientāciju un nīkulīgus, bet buržuāzijas interesēm un gaumei atbilstošus aizguvumus no Rietumeiropas (..) Viss labais, sociāli cēlais, kas nācis no ārienes latviešu kultūrā, latviešu darbaļaužu sirdīs, no seniem laikiem nācis vispirms un gandrīz vienīgi no Iļjas Muromieša un Vladimira Iļjiča Ļeņina zemes (3., 375. lpp.). No padomju varas laikam veltītajiem darbiem tipisks ir filoloģijas zinātņu kandidāta Georga Mackova Latviešu padomju literatūras sakari (1962), ko izdod LPSR ZA un kur katru nodaļu ievada citāts no Padomju Savienības Komūnistiskās Partijas 22. Kongresā (1961.17.-31.X) pieņemtās programmas. Kvēls savā pārliecībā, viņš zina pavēstīt, ka, tikai pateicoties krievu valodai un krievu rakstnieku labvēlīgajai ietekmei, latviešu literātūra drīkst cerēt kļūt pieejama citām brālīgajām tautām, sociālistisko zemju darbaļaudīm un visām pārējām tautām, [jo] krievu padomju literātūra radījusi darbus, kas noder par vārda mākslas paraugiem ne tikvien mūsu jaunās republikas rakstniekiem, bet arī visas pasaules rakstniekiem (5, 12). Šādus viedokļus viņš uzpolsterē ar atbilstošām atsevišķu latviešu rakstnieku izteikām, piemēram, Andreja Upīša − krievu padomju literātūra deva mums sociālistiskā reālisma metodi, kas pēc partijas Centrālās Komitejas lēmumiem (..) nostājusies mūsu priekšā savā klasiskajā skaidrībā un varenā iedarbīgumā (12). Šādi ideoloģiski izgaismojumi atrodami no vienas grāmatas citā, piemēram, Mackova un Veras Vāveres, toreiz LPSR ZA Valodas un literātūras institūta Literātūras teorijas sektora vadītājas, darbā krievu valodā Latyšsko-russkije literaturnyje svjazy (1965) par sakariem ar krievu literātūru no 19. gs. 50. gadiem līdz 20. gs. 60. gadu sākumam.

Uz augstāka līmeņa jau ir Latviešu literātūra PSRS tautu saimē (1967, redkolēģijā bez Vāveres − Jānis Kalniņš un Alfons Vilsons), kur iekļauti literārajiem sakariem ar igauņiem, lietuviešiem un ukraiņiem veltīti raksti, kam pievienota pētniekiem nenoliedzami noderīgā Jāņa Ozola sastādītā bibliografija „PSRS tautu daiļliterātūras tulkojumi latviešu valodā no 1940.-1960. g.” (izņemot krievu), un rakstu krājums Latviešu un Rietumeiropas literatūra (1971) par sakariem ar vācu (Vāvere, Biruta Gudriķe, Ingrīda Ķiršentāle) un angļu (Vilsons) literātūrām. Šo to jaunu var atrast dažās LVU Krievu literātūras katedras klajā laistajās brošūrās, piemēram, Iz istorii latyšsko-russkih literaturnyh otnošeņij (1979, autore Inna Bergman) par krievu prozu Latvijā 19. gs. 80. gados. Daugavpils Pedagoģiskā institūta izdotā brošūrā Krievu un latviešu literārie sakari (1982), cita vidū, aplūkoti gandrīz nepazīstamā krievu dzejdara Skitaļeca (īstajā vārdā S.G. Petrova, 1869-1941) darbi Latvijā, krājumā Otečestvo (1916) ievietotā latviešu literātūras iedaļa, grāmata Latyšskije poety v perevodah V. Tretjakova (Latviešu dzejnieki V. Tretjakova tulkojumā, Rīga, 1931, 1940), Sergeja Jeseņina nozīme Viļa Āboltiņa un Ērika Drēziņa dzīvē u. tml. No šajā laikā tapušajiem darbiem vēl varētu minēt rakstu krājumu Latviešu-slāvu literatūras un mākslas sakari (1982) par kontaktiem ar dienvid- un rietumslāviem (Gudriķe), čechiem (Mackovs un Viktors Hausmanis), poļiem (Lilija Dzene) un krieviem (Kiršentāle, Vāvere, Arvīds Grigulis, Jānis Zālītis, Oļģerts Grāvītis, Vizbulīte Bērziņa, D. Blūma).

Jāpiemetina, ka tabu temats turpat četras dekadas ir simbolisms, gan franču, gan arī krievu. Tas tiek oficiāli raksturots kā viena no karojošā antireālistiskā dekadentisma parādībām, kas pauž trūdošās buržuāziskās kultūras pagrimumu (skat. L. Timofejev, N. Vengrov. Kratkij slovaŗ ļiteraturovedčeskih terminov. Moskva, 1963).

Par nopietnu, mērķtiecīgu, principiālu un aizrautīgu darba uzsācēju literāro kontaktu jomā izvēršas literātūrzinātnieks Laimonis Stepiņš (1927-1989), kuŗa darbu kontā, bez rakstiem periodikā, ir Henriks Ibsens latviešu teātrī (1978), Latviešu un zviedru literārie sakari (1983), Latviešu un dāņu literārie sakari (1989) un joprojām manuskriptā palikušais Latviešu un norvēģu literārie sakari.

Nopietni vērtējami vairāki ārzemju rakstniekiem veltīti monografiski aplūkojumi − Tatjanas Milleres-Kočetkovas Stendāls, Triesta, Čivitavekija un... Rīga (1978, tulk. no krievu val.), Viktora Ivbuļa Rabindranats Tagore (1978), Rasmas Darvinas Hermaņa Heses pasaulē (1987), Tamāras Zālītes Mans Šekspīrs (1989).

Pēcokupācijas laikā zinātniski nopietnāko salīdzināmās literātūrzinātnes pētījumu pašā augšā nostājas Ludmilas Sproģes un Veras Vāveres ietilpīgā, mākslinieciski izcili noformētā apgāda Zinātne grāmata Latviešu modernisma aizsākumi un krievu literatūras „sudraba laikmets” (2002), kas apstiprina ciešos sakarus un abpusējo interesi starp krievu un latviešu t.s. modernistu rakstniekiem (sauktiem dažkārt arī par dekadentiem) − Fjodoru Sologubu, Alekseju Remizovu, Valeriju Brjusovu, Konstantīnu Baļmontu, Andreju Beliju, Vjačeslavu Ivanovu, Aleksandru Bloku − un viņu latviešu amata brāļiem Viktoru Eglīti, Pāvilu Gruznu, Valdemāru Dambergu, Kārli Jēkabsonu, Antonu Austriņu, Augustu Baltpurviņu, arī Edvartu Virzu. Grāmatā ievietoti arī krievu dzejnieku tulkojumi latviešu valodā un latviešu dzejnieku publikācijas krievu presē 20. gs. sākumā. Jau 90. gadu otrā pusē Vāvere publicē vairākus pētījumus par šo pašu tematu, piemēram, par Alekseju Remizovu − kopā ar Sproģi (LZA Vēstis 1996, 4-5), un citiem krievu simbolistiem mūsu 20. gs. sākuma literātūras kontekstā un tekstos (skat. LZA Vēstis 1997, 3-4; Materiāli par pasaules strāvām latviešu literātūrā. Rīga: Zinātne. 1998).

Pašos pēdējos gados par to, lai latviešu literātūra iekļautos kopējos, ja ne pasaules, tad Eiropas attīstības procesos, ar lielu nopietnību ir sācis rūpēties LZA Literātūras, folkloras un mākslas institūts (LFMI), kuŗa patlabanējais direktors, Benedikts Kalnačs, ir devis rakstus arī JG. Līdz šim institūta paspārnē izdoti vairāki pētījumi par cittautu literātūru latviešu kultūrvidē − Birutas Gudriķes Ungāru literatūra latviešu valodā (1999) un Arno Jundzes Somijas literatūra Latvijā 1885-2001 (2002). LFMI kārdinoši sola līdzīgus darbus par poļu, čechu, slovaku, itāļu u.c. tautu literātūrām latviešu valodā.

Pavisam nesenajā rakstu krājumā Gēte un Baltija (Rīga: Nordik, 2003), ko klajā laiž LFMI kopā ar Latvijas Gētes biedrību, vairāki raksti iekļaujas salīdzināmās literātūras jomā, piemēram, par faustiskās dvēseles archetipiem Jāņa Poruka darbos (Janīna Kursīte, Ausma Cimdiņa) un par Gētes apgaismības idejām latviešu 19. gs. rakstniecībā. Šajā sakarībā būtu jāmin arī jau pasen izdotā vācu literātūrvēsturnieka Šolca (Friedrich Scholz) grāmata Die Literaturen des Baltikums: Ihre Enstehung und Entwicklung (Düsseldorf: Abhandlungen der Rheinisch-Westfälischen Akademie der Wissenschaften, 1990), kur starp citu norādīts uz vācu mācītāju un literātu ieguldījumu Eiropas literārās pieredzes ieviešanā Baltijā.

Benedikts Kalnačs savā grāmatā Ibsena zīmē (2000), īpaši 2. un 3. daļā aplūko paralēles visbiežāk Latvijā izrādītā ārzemju drāmaturga, Henrika Ibsena, un Raiņa, Zīverta un Leldes Stumbres darbos.

Koncentrēties uz īstu savstarpēju mijiedarbību, protams, neviens no pētniekiem nespēj, jo, ar pavisam nedaudziem izņēmumiem, tādas nav. Satiksme ir no Veimāras, Oslo, Budapeštas un Kopenhāgenas tikai Rīgas virzienā un nevis otrādi.

 

*    *    *

 

Labs piemērs tam ir Jundzes 240 lappušu monografija Somijas literatūra Latvijā, kam pamatā viņa filoloģijas zinātņu doktora disertācija. Autora apzinātais, sistematizētais un rūpīgi analizētais lielais faktu materiāls veiksmīgi parāda, kā somu rakstniecība bagātinājusi un paplašinājusi latviešu kultūrvidi 116 gadu laikā.

Ziemeļvalstu literatūra jau no 18. gs. bijusi paraugs topošajai latviešu kultūrai (..) 19. gs. nogalē un 20. gs. sākumā lielo ziemeļu literātūras milžu žilbinošais dvēseļu liesmojums aizdedz daudzos latviešu censoņos apņemšanos izteikt sevi rakstniecībā − tā Jundze grāmatas ievadā. Latvijā, ko uz laiku pārņēmusi „Hamsuna mānija”, ne mazāka ietekme bijusi viņa tautietim Ibsenam un zviedram Strindbergam, arī Somijas paraugam folkloras vākšanas procesā (ko savukārt stimulējusi Pēterburgas Zinātņu akadēmija).

 

Somu tautas godīgie cīniņi un jaukie panākumi lai der par priekšzīmi un pamudinājumu tām tautām, kuŗām tādi paši taisnīgi cīniņi vēl kaŗojami − tā jau 1885. gadā raksta Lapas Mārtiņš polītiskajā un literārajā nedēļas laikrakstā Balss (nr. 6). Somijas motīvi saskatāmi dučos latviešu rakstnieku darbu − no Jāņa Akuratera, Jāņa Asara un Antona Austriņa līdz Kārlim Skalbem, Andrejam Upītim un Miķelim Valteram, bet krievu okupācijas laikā līdz 70. gadiem galvenokārt tikai trimdā, piemēram, Irēnes Karules jaunatnei veltītajos atmiņu romānos. Arī Alekša Rubuļa grāmatā Baltic Literature: A Survey of Finnish, Estonian, Latvian and Lithuanian Literatures (University of Notre Dame Press, 1970). Tilta uzcelšanā starp latviešu un somu rakstniecību, „kas iepriekš eksistē kā izolētas salas Baltijas jūras pretējos krastos,” īpašu lomu Jundze piedēvē Zentai Mauriņai, kuŗa ar savām somu literātūras analizēm noraušot nereti tradicionālo akadēmiska sausuma un putekļu kārtu, kas atbaida, nogalina dzīvo garu (34).

Grāmatas lielākā daļa veltīta tiem somu literātūras spilgtāko pārstāvju darbiem, kas tulkoti latviešu valodā. Tos vairāk vai mazāk sīki raksturojot, autors pastāvīgi meklē paralēles latviešu rakstniecībā. Piemēram, zemnieku literātūras pārstāvju Pietari Peiverinta (1827-1913) un Apsīšu Jēkaba daiļradē sludinātās idejas uzskatāmas nevis par personības individualitātes izpausmi, bet gan tipisku 19. gs. eiropeiskās kristīgās pieredzes sastāvdaļu (50). Visvairāk latviešu valodā tulkotais Juhani Aho (1861-1921), Somijas modernisma pamatlicējs, kam daudz kas kopīgs ar Poruku, Raini un Mauriņu, latviešiem allaž simbolizējis ziemeļnieku brīvības alkas, devis spēku grūtajā cīņā pret vācu baronu pazemojošo virskundzību (73), un arī laikabiedru neatzītā tautas ģēnija, Septiņu brāļu autora Alekša Kivi (1834-1872) vārds esot kļuvis par argumentu ideoloģiskajā sadursmē starp valdošo baltvācu muižniecību un latviešu nāciju (92). Kivi, tāpat kā Veidenbaums, arvien biežāk ieskatījies glāzītē un, līdzīgi Porukam, beigās salūst gan fiziski, gan garīgi. Maila Talvio (1871-1951), līdzīgi Zentai Mauriņai Latvijā, nesusi ziemeļu tautai Eiropas kultūras gaismu un plašumu (93) un, tāpat kā latviešu rakstniece, dibina savu tautas augstskolu un cīnās par sieviešu tiesībām. Pasaulē vispazīstamākā 20. gs. somu rakstnieka Frānsa Ēmila Sillanpē (1888-1964), līdz šim vienīgā somu Nobela Literātūras prēmijas laureāta, romānu varoņi, tāpat kā Edvarta Virzas Straumēnos, dzīvo saskaņā ar augstākiem ritmiem, kas nepakļaujas modernās pasaules samākslotajai un divkosīgajai būtībai (108). Latviešu rakstniecībā viņam visradnieciskākais esot Konstantīns Raudive.

Atsevišķās nodaļās Jundze aplūko somu dramaturgu darbus latviešu teātru repertuārā un dažādās publikācijās, atdzeju periodikā un grāmatās dažādos laika posmos, folkloru, Eliasa Lenrūta (1802-1884) pierakstīto un Linarda Laicena latviskoto eposu Kalevala, kam neapšaubāmi izcila nozīme latviešu kultūrā, un problēmas, kas saistītas ar tulkošanu. 70. un 80. gados daudzas somu prozas grāmatas sasniedz latviešu lasītāju galvenokārt pateicoties tulkotājai Annai Žīgurei. Turpretim 90. gados iepazīšanos ar somu dzejniekiem, arī pašiem jaunākajiem, veicina atdzejas meistars Guntars Godiņš − gan periodikā, gan arī krājumā Tā mainās gadalaiki (1997).

Laiku pa laikam autors pieskaŗas trimdas būtībai latviešu literātūrā − jau pirms I Pasaules kaŗa. Par Miķeļa Valtera otro trimdā tapušo dzejkrājumu Ēnas uz akmeņiem (1910), piemēram, lasāms šāds gluži jundzisks spriedums: Nāves pielūgsme tajā atkāpusies trauslās emigranta brīvības sajūtas baudīšanas priekā. Tā ir saulītē snaudošas ķirzakas trauksmainā brīvība, kam dara galu pirmās uz akmeņiem parādījušās ēnas, liekot trimdiniekam bēgt aizvien tālāk saltajā tumsā un bezcerībā (16). Aplūkojamās grāmatas autors ir labi iepazinies ar Rietumu trimdas grāmatniecību kopš 1945. gada, par ko viņa uzskats ir visai pozitīvs − trimdas misija vienmēr ir bijusi Latvijas Republikas kultūras vērtību saglabāšana, tautiskās apziņas sargāšana ārpus tēvzemes. Nekādi nelabvēlīgi apstākļi nav spējuši to noslāpēt, un pirmās grāmatas dzimtajā valodā tikušas izdotas Vācijā jau pēckaŗa nometņu neticami sarežģītajos apstākļos. Trimdā − gan Eiropā, gan ASV ticis publicēts itin prāvs skaits Somijas autoru darbu, pamatā romāni (..) Neraugoties uz grūtībām, trimdas apgādu veikums Somijas literatūras skaita ziņā līdz pat 60. gadiem pārspēj Latvijas PSR grāmatizdevēju devumu (203-204).

Šis tas autoram gan pagājis secen, piemēram, sevišķi spilgtie Somijas motīvi Astrīdes dzejgrāmatā Ezera kristības (1966) un 33 lappušu poēma prozā ar nosaukumu „Somija” grāmatā Līču loki (1981), kur cita vidū šādi dzejnieces vārdi: Somija kļuvusi man par otru bērnību un otrām mājām. Un ko gan dzīvē citu varam cerēt, kā laiku pa laikam nonākt atkal mājās. Nu jau vairākus gadus Ivaska ir atpakaļ pirmajās mājās. Palaista gaŗām arī izdevība minēt tik reto satiksmi no Rīgas uz Helsinkiem sakarā ar somu literātūras popularizētājas Latvijā, Annas Žīgures, grāmatām somiski − Kuitenkin niin ja taivas (Tomēr tik tuvu, 1997) un Latvian maa ja taivas (Latvijas zeme un debesis, 2000). Pēc Jundzes pētījuma izdošanas Somijā klajā laistas Astrīdes Ivaskas miniatūras Maailma taskussa (Pasaule kabatā) (Helsinki: Taifuuni, 2002).

Pievēršoties padomju varas gadiem, Jundze norāda, ka, īpaši pirmajos režīma pastāvēšanas gadu desmitos, arī Latvijā, tāpat kā visur citur padomju impērijā, cittautu rakstniecības studijas varēja kļūt par ieganstu kriminālai sodāmībai. Labs piemērs − t.s. franču grupa. Tajos gados eksistēja pilnīgotas cara laiku cenzūras variants, kas kontrolēja katru izdevniecības soli (..) staļiniskās cenzūras apstākļos latviski bija iespējams tulkot un izdot tikai tādus darbus, kas jau bija nodrukāti krieviski − latviskojumi tikpat kā netika veikti no oriģināla, turklāt, pārsvarā tie bija ļoti vienveidīgu, tendenciozu, Padomju Savienībai un tās ideoloģijai lojālu autoru darbu tulkojumi (204-205). Ne sevišķi augstās domās Jundze ir par literātūrzinātni okupācijas laikā, piemēram, Jāņa Jansona darbi pārspīlētā veidā tikuši izvirzīti kā izcili pirmspadomju latviešu literatūras paraugi, kaut arī nekad nav bijuši noteicošie latviešu rakstniecības attīstībā (28). Arvīds Grigulis, kaut arī sākotnēji talantīgs, Jundzes ieskatā kļūst par paša sludinātās socreālisma teorijas gūstekni. Tajā pat laikā autors pareizi pasvītro, ka nevajadzētu domāt, ka padomiskā faktu interpretācija ir pašu pētnieku privātā iniciatīva. Labs piemērs esot Latvijas Padomju enciklopēdija, kas tika rakstīta tā, kā to prasīja totalitārā sistēma (36).

Saistoši autors iepazīstina lasītāju ar ne vienu vien nezināmu vai arī maz zināmu literāru kuriozitāti. Piemēram, 1925. gadā, pēc Kalevalas izdošanas Latvijā, kad Somijas valdība vēlas piešķirt eposa atdzejotājam, vēlāk Padomju Savienībā likvidētajam Linardam Laicenam valsts apbalvojumu, viņš atsakās to pieņemt, pavēstīdams, ka balvu esot ar mieru saņemt vienīgi no Somijas tautas, nevis no buržuju valdības (141). Un maldās tie, kuŗu uzskatā palestīniešu cīņas metodes ir kaut kas jauns un mūsdienīgs − Jānis Akuraters Somijā bijis iesaistījies kādā anarhistu nāvinieku grupējumā, kura locekļi, apsējušies ar sprāgstvielām, rīkoja terora aktus cariskajā Krievijā (24).

Noderīgs ir četru lappušu kopsavilkums angļu valodā, bet izklāstītajā materiālā daudz labāk orientēties palīdzētu rādītāji grāmatas beigās, vismaz personu. Rādītāju trūkums mūsu grāmatu izdošanas praksē diemžēl kļuvis par chronisku parādību.