TIC TIKAI NETICĪGIE

Voldemārs Avens. Piezvanīšu parīt. Dažādu laiku dzeja. Rīga: Nordik, 2002. 120 lpp. ISBN 9984-675-92

 

Piezvanīšu parīt, Voldemārs Avens sola kollēgam, ar kuŗu viņam nav nekā kopēja, jo viņa domas un sirds ir pagātnē. Tas, šķiet, ir satīrisks komentārs par sabiedrību un kultūru, kas ir virspusīga, bez dvēseles, bez dziļuma. Vēlāk (Mobilais laikmets) tā pati fraze apzīmē laikmetu, kur neviens vairs neklusē, bet nevienam arī nav nekas īsti ko teikt: Ko dari, kur būsi, cik maksā? Interesanti, ka šī fraze parādās kā sējuma virsraksts. Vai autors mums sola kādu ziņu, atzīstas, ka mēs neviens nevaram neko galīgu un izšķirošu pateikt, vai varbūt skumjš laikmeta paviršības raksturojums? Man atsūtītajā grāmatiņā dzejnieks ierakstījis rindas no dzejoļa par Latviju - Sūrst skabarga pēdā ierauta. Avens asi izjūt pagātnes rētas. Ne jau, ka viņš par tām pārlieku sūdzētos. Gudrais papagailis Čārlijs naktī trijos apnicis klausīties veco draugu -

Tās pašas varonības, sāpes,
Tās pašas slāpes,
kā vecas uniformas - paziņo:
labāk rādiet savu dziesmu māku,
un pagātnei uzlieciet vāku.

Protams, Avens mums nesprediķo amnēziju. Viņš lieliski atsaucas uz pagātni, uz dzīvi, bet nekad sentimentāli. Redzam jauno Voldemāru ar portfelīti ejam uz Saldus ģimnaziju, ierodamies Rīgā, laikam pirmo reizi no klaida, kad sirds nodrebēšana lieliski pārnesta uz trīsošajiem lidmašīnas spārniem. Skabargu izvilcis, / eju atpakaļ, viņš raksta, bet apdzīšana tikai tad var sākties, var arī rasties iekaisumi un infekcijas. Tā arī pēdējās nodaļas virsraksts: Visur vēl sūrst.

Sējums ļoti labi struktūrēts un lieliski ilustrēts, kā to, protams, var sagaidīt no mākslinieka, kas prot izteikties vārdos un vizuālos attēlos. Nodaļas saucas: Tava āda, Tavs celms, Paver aizkarus, Baltie audekli, Pie jūras pielipusi, un Vēl visur sūrst. Recenzijā Literatūrā un Mākslā Pēteris Zirnītis raksta, ka dzeju Avens uztver kā nebeidzamu norisi paša personībā. Nu jā, mēs neviens nevaram tikt ārā no sevis, bet, man šķiet, tieši atvēršanās pasaulei - atmiņām, draugiem, mākslai, Latvijai, arī Manhetenai un tās zudušajiem torņiem ir krājuma centrā.

Un tas redzams jau no nodaļu virsrakstiem: no paša ādas uz celmu, kas galvenokārt ir par Latviju, atmiņām, atgriešanos (cik svarīgas ir saknes), uz pavērtajiem aizkariem, aiz kuriem parādās Tu un mīlestība - ar tik dažādiem objektiem kā koraļļu rifs, veca slota, arģentīniešu tango, un tālāk uz nodaļu par mākslu, jaunāko laiku komentāru par Latviju, klaidu, piesaucot pasaules sirdsapziņu; tad dzejoļi par 11. septembŗa torņiem, kuŗos pats strādājis. Un nobeidzot ar galīgu izplūšanu zilā izplatījumā, kas pieder tev un man, bet varbūt arī kam mēs piederam - sodrējos un dūmos, kas

kādreiz izkūpēs
ar dvēseli pa priekšu. Un sodrēji,
šī mūsu cilvēciskā daļa,
apklās pilsētu,
ko mīlējām tik zaļi,
ar tevi un ar mani. (Svētie dūmi).

Šī ir personības atvēršanās, ne tās nostiprināšana.

Tādēļ process ir svarīgs. Izšķiršanās seko gājējiem, kas nonākuši alejas galā. Jāiet pa putekļainu ielu

kā visiem: Vienīgā izšķiršanās atlikusi:
iet ielai pa saules,
vai - ēnas pusi.

Un Avens, šķiet, parasti izšķiŗas par saules pusi.

Pagaidām tomēr, kā rāda dzejolis Āda, kas ievada krājumu, jāpieņem neizbēgamais - lai cik āda ieplīsusi, pilna rētām: Liec pagalvī, / tā tev nenovelkama. Nav jāmeklē skaistas virsmas, kosmetiskas sejas, gludi glazēti trauki, bet mums vajag skaisti saplīsušos, salauztos sapņotājus. Kāds viņus salīmēs, dzejnieks cerīgi nobeidz. Nocirstais ir viens no tiem: viņš guļ zemē nolauzts, kāds to paceļ un, raugi, derēja. Tāda atrašana, pielāgošana, salīmēšana ir daļa no mākslas uzdevuma. Šeit tas ir Latvian, der Lette, bet tā nenotiek tikai ar latviešiem. Sejas meklētājs meklē tumsā un pagātnē, domā sameklējis pazīstamu seju, bet redz, ka tikai sataustījis Van Goha nogriezto ausi. Sirreālisms? Jā, to jūtam arī citos dzejoļos. Joks? Nekādā ziņā nedrīkstam aizmirst, ka humors šeit spēlē krietnu lomu, lai gan, kā mēģināšu pierādīt vēlāk, "augstākā uzdevumā." Bet varbūt šeit ir arī vēl kas vairāk - doma, ka identitāte nav tik vienkārša un tik viegli pazīstama lieta, ka to var tā sintētiski salikt no

atspīdumiem,
vizmām, viediem, veidiem,
starp aizaugušu mīlestību dobēm,
starp putējušiem plauktiem.

Tā arī gleznotājs, kas gleznoja melus (Ilūzija) reiz nejauši uzglezno baltu patiesību, bet to ne vienmēr tik viegli pieņemt: Nu, tāda gan es neizskatos! Lielisks komentārs, ko mākslinieks varbūt bieži dzirdējis, šeit ielikts iedomīgas patiesības mutē. Mākslinieka - gleznotāja, dzejnieka - atbildība Avenam ir svarīga. Tādēļ baltie audekli viņam reizēm mīļāki nekā gleznas (Baltie audekli). Tos apbrīnodams, viņš atliek pirmo riskanto soli un aiziet laimīgais aklais,/ kura vārdu zināju šorīt... Dzejot ir bīstami - īstais vārds var pagaist. Un tad labāk neredzēt to, kas nav īsts.

Dzejolī Piezīmju klade -

Kāds puika rāpjās pār žogu
un pārplēš bikses.
Vai tu tas esi, vai tu?

Pagātne ir spēcīga, tās ēnas grūti aizmirstamas. Bet ko nozīmē identitāte - vai tas esi tu? Rilke saka, ka pagājušais es ir svešs kā suns. Postmodernisti saka, ka pieņēmums par šādu personīgu kontinuitāti ir aplama, vecmodīga, humānistiski buržuaziska ideja. Avens tā neteiktu. Lai arī identitāte nav vienkārša lieta, kaut kas tomēr paliek:

...bērnības ābols,
kas bija kokā,
nu man ir rokā.

Attiecība pret pagātni ir svarīga. Kad atgriežas,

Jāuzbur sidrabota vīzija -
Kā tas toreiz bija,
kad piens izlija
un dzeguze tavu olu
izgrūda zemē?

Tas varētu izklausīties sentimentāli nostalģiski, bet dzejnieks arī tūlīt atgūstas:

Bet sēdēt uz sausa celma
un vēsturi šķirstīt
ir - kartupeļus stādīt rudenī.
Tie sapūs kā nebijuši. (Tēva sēta)

Lai arī dzejnieks mūs uzmudina iet

atpakaļ...pa to pašu ceļu,
pa kuŗu aizgāji
negribot,

viņš atgādina: Izpurini smiltis no kurpēm.

Kas es esmu? Kur es stāvu? Mākslinieka atbildība (kā Ilūzijā, kur meistars glezno melus), cilvēka atbildība. Dzejolis Kompozīcija par īstenības tēmu uz 100% lupatu papīra brīdina, ka katra līnija izšķir dzīves un tad jāvaicā Kur stāvu pats? Mākslinieks ievelk aci līniju krustcelēs, kur var redzēt tālāk un plašāk. Viņa novērošanas punkts bieži ir tieši šādā krustojumā - pagātne/tagadne, es/ārpasaule, nopietnība/humors. Bet viņš nekādā veidā neizceļ sevi kā pravieti vai viszini; tieši otrādi, atkal un atkal viņš atrod glābiņu ironijā, piemēram, zīmējumā redzēdams šķību degungalu, beigās parādīdams pigu, viņš iznirst virs ūdens un pārplīst smieklos.

Smiekli un ironija Avena dzejā ir svarīgi, jo tie piedod dzejniekam dziļu nopietnību un neviltotas jūtas. Kā Tomass Manns viņš rada telpu šādai patiesai emocijai, nolikdams jocīgu atskaņu un pašironijas sargus ap robežu. Tā Lisjens Freids ir

glezniķis,
nepanesami paciešams,
kam plata sala
uz mākslas pjedestāla.

Pat dzejoļos par Latviju, kas Avenam tik ļoti tuvi sirdij (varbūt tik tuvi, ka jābaidās no sentimentālitātes), parādās tādas gandrīz vai Sprunguļmuižas atskaņas. Pēc sirreālistiskas vārdu gleznas, kur

Sarkans elles kaķis
uz Eiropas palodzes
apēd kādas tautas iekšas -
Bet vai tādēļ izsamisi?
Vistas perē,
cilvēks cerē...

Kad liriskais es, skaidri aizkustināts (Cepuri rokā, sirdi pavērtu), ieiet Domā, tam jāietur pietiekoša distance, lai varētu redzēt sevi un citus no ārpuses:

...simtiem pliku, simtiem apaugušu pakaušu.
Izstieptu kaklu ceļu savu garu,
cik varu uz augšu...

Un nobeidz šķietami bērnišķīgi vienkārši:

Es ar savu somu
atnācis uz Domu.

Tajā somā ir daudz kas, ko Avens atnesis līdz - asa doma, dziļš respekts pret mākslu, gatava meistarība izteiksmē, kas izpaužas dažādos līmeņos, starp tiem - un tas nebūt nav tas mazākais - veiklās, interesantās, negaidītās vietās apslēptās atskaņās. Paliek patiess, humāns, daudzšķautnains pārdzīvojums. Dzejolī Kādā izstādē Avens apraksta pārdzīvojumu, ko rada gleznā atainotais pasaules sākums - melns caurums, tukšumam pārsviesti balti diegi. Skatītājs jūt mīlestību un izmisumu, kas staro no šī darba; izpinies, viņš atsēžas trolejbusā, bet Viņas bailes sēž man blakus. Avens absolūti atsakās gleznot melus, bet mums nepiedāvā tikai bailes un izmisumu. Lai arī Laimīgo ir pamaz. / Tic tikai neticīgie, (Daudz laimes). Šādi neticīgie ir atvērti retajiem īstiem laimes brīžiem un zin, ka debesu valstība ir šajā pusē.

Vēl labāk nekā dzejnieku - mēs Avenu varbūt pazīstam kā mākslinieku, un viņa paša ilustrācijas piedod dzejkrājumam vēl krietni lielāku vērtību. Līnijas griežas un virpuļo, gandrīz pilnīgi apklāj pašportretu - vai seja noķerta tīklā? Vai identitāte nostabilizēta uz visiem laikiem? Nē, drīzāk rētas un zīmes to pārklāj, atver procesā, kas parallēls dzejoļu secībai. Nodaļu Tavs celms ievada celms ar gadu gredzeniem. Var arī to saistīt ar absurdo telēķi, kur izlikta visa dzīve, bet, protams, Avens šos zīmējumus nav domājis tik burtiski. Ilustrāciju nodaļai Paver aizkarus varētu lasīt kā plīvojošu aizkaru vai kā lakatu aptītu ap galvu, kam nav sejas - patība tagad izplīvojusi pasaulē, nav vairs tik viegli noteicama. Pēdējā ilustrācija - vēstule ar parakstu un it kā sabiezinātu burtu ligzdu centrā. Bet burti nav pazīstami, salasāmi. Šī vēstule "jālasa" savādāk, konkrētāk. Kaut kas tur koncentrējas vai izdalās - centripetāls vai centrifugāls. Nevar pateikt, tāpat kā tekstos, kur no pagātnes pārdzīvojumiem, no etniskiem un mākslinieciskiem iespaidiem satinas identitātes kamols, lai atkal atvērtos, atdotos. Mijiedarbība starp tekstu un ilustrāciju nav statiska. Tā ir radoši ierosinoša.

 

Inta Ezergaile

 

Literātūras profesore Kornela (Cornell) Universitātē, Inta Ezergaile, ir publicējusi grāmatas par vācu 20.gs. rakstniekiem, arī grāmatu par latviešu rakstniecēm - Nostalgia and Beyond: Eleven Latvian Women Writers (1998).