Jaunā Gaita nr. 233, jūnijs 2003

Priesteris upurē acteku vīru, izraujot tam sirdi. Saulei mūžu paildzinot upuru asins daudzums − tāds bijis acteku ticējums.

Laimonis Mieriņš

ACTEKU MĀKSLAS IZSTĀDE LONDONĀ

 

Tā bez šaubām ir iespaidīgākā izstāde, kāda pēdējās dekādēs redzēta Karaliskās Akadēmijas (Royal Academy) telpās un Londonā vispār. Un ir neparasta tāpēc, ka spēj šokēt pat piedzīvojušus mediķus un policistus, kas vienmēr pirmie ierodas satiksmes nelaimju vietās, par parastiem skatītājiem nemaz nerunājot.

Ceļojošā izstādē eksponēti apmēram 350 acteku mākslas paraugi no viduslaiku pēdējiem gadsimtiem. Izstādes organizētājiem ir izdevies no Meksikas mūzejiem aizņemties vēl ārzemēs neredzētus eksponātus.

Šodien Meksikas vidus daļā joprojām dzīvo aptuveni miljons acteku − indiāņu tauta ar savu valodu. Pateicoties spāņu iekaŗotājiem, acteki ir kļuvuši katoļticīgi, ļoti miermīlīgi, un liekas neticami, ka viņu senči ir bijuši šīs varenās mākslas radītāji, kas joprojām ir izcils paraugs un inspirācijas avots modernajai rietumu mākslai.

Lēnām klīstot pa apmeklētāju pārpildītajām izstāžu zālēm, drīz vien izgaist sākotnējais iespaids, ka eksponāti ar savu tiešumu ir uzbāzīgi skaļi, robusti un vienkārši brutāli.

Izrādās, ka tā ir tikai ātri gaistoša ārišķība. Būtībā te ir darīšana ar ļoti smalki noskaņotiem, iejūtīgiem darbiem un ar tikai īstai mākslai piemītošu dziļuma perspektīvi, lai gan tie izskatās augstākā mērā neparasti pat izlutinātām rietumnieku acīm. Bet kuŗš tad dodas uz izstādēm meklēt apstiprinājumu sev ierastai ikdienišķai pasaulei?

 

Acteku mākslas koncepcija un visa viņu vizuālā domāšana mums ir galīgi sveša, jo tā balstās uz citiem principiem. Bet vai tāpēc uz eksponātiem var reaģēt vienīgi no formālā viedokļa? Mākslas valoda ir internacionāla. Jājautā arī, vai actekiem šie objekti nozīmēja daudz ko vairāk nekā šodien mums? Jādomā gan, ka jā.

Acteki bija agresīvi iekaŗotāji, leģendāri nežēlīgi, arī kanibāli, lai gan tādi viņi nebija vienīgie − ne toreiz, ne tagad. Pēdējais aspekts izstādes aplūkotājus šokē visvairāk.

Acteku māksla, viņu architektūra, tempļi, reliģiskie rituāli ar neiztrūkstošiem cilvēku upuriem izauga uz iepriekšējās maiju indiāņu kultūras bazes. Laika gaitā tā pamazām tika papildināta un pilnveidota, līdz to varmācīgi pārtrauca neiecietīgā kristiānisma vārdā spāņu iekarotāju bandas. Tagad šī ļoti īpatnējā un vēsturiski interesantā procesa eksponāti ir apskatāmi labi iekārtotajā izstādē.

Sevišķu pārsteigumu izstādē sagādā fakts, ka tur nav ne mazākā vēsts no erotikas − un ne tikai eiropiešu izpratnē vien. Bez erotikas nav iedomājama ne ķīniešu, japāņu, korejiešu un indiešu, ne arī Islama māksla. Te jāpiemin, ka arī Dienvidamerikas slavenā inku kultūra un māksla, kas attīstījās neatkarīgi un bez jebkādiem fiziskiem sakariem ar actekiem, arī iztika tīri labi bez erotiskās juteklības.

Turpretim acteku skulpturālās attiecības pret dažādiem dzīvniekiem, piemēram, čūskām, putniem, zivīm, savādā kārtā ir īpaši juteklīgas reālisma garā, ar monumentālu noslieci, kas ir pretrunā pārējiem eksponātiem. Kāpēc tas tā?

Skatītāji nevar beigt šausmināties par acteku asins rituāla detaļām − par nelaimīgā upura uzšķēršanu, sirds izraušanu no vēl dzīvas miesas un par tikko nodīrāto ādu, kuŗā, ekstāzes transā iemaucies, augstais priesteris uzsāk templī rituāla deju.

Lai nu kā tas arī nebūtu, bet situācijā, ko vēl uzlādē eksponātu hipnozes efekts, skatītājs cenšas iegrimt acteku izstādes gaisotnē, kas eksistē izolācijā, līdzīgi klīniskai operāciju zālei slimnīcā. Gribot negribot jāatzīst, ka izstāde tiešām ir šausminoša, tieši tāpēc interesanta, un visi tās aspekti respektējami.

Diez vai acteku izstādes šoka efektam un traumām daļēji pamatā nebūs arī modernā cilvēka liekulība, divkosība un pat zināma perversitāte? Te nopietni jājautā, vai tad mūsu laikmets būtiski nav vēl nežēlīgāks?

Labāki meklēsim glābiņu fantāzijas iztēlē − vai nebūtu skaisti, ja šodien mēs varētu pēkšņi kļūt neredzami gluži kā pasakā jeb zinātniskā fikcijā, momentā pārcelties uz toreizējo acteku pasauli un tur ielīst viņu ādās, un tad, žigli atgriežoties, viss būtu skaidrs kā diena...

Tāšu zīmējumos acteki atainojuši savus tautas brāļus/māsas pēc nāves soda izpildīšanas:  

...par piedzeršanos;

...par laulības pārkāpšanu;

...par zagšanu (nomētājot akmeņiem).