Gundars Pļavkalns

FAUNS DIVDESMITĀ GADSIMTĀ

 

Anatola Imermaņa grāmatas Pieci aresti un piecas plikavas. Ir nu gan memuāri! (Rīgā: Karogs, 2002. 190 lpp.) titullapa liecina, ka saturā nozīmīga loma ir atcerēm par autora dzīves notikumiem un ka šīs atceres it kā būtu kaut kādā veidā neparastas. Grāmatu lasot, drīz atklājas, ka autors savus apjomā mērenos sacerējumus uzskata par mākslinieciski veidotu lasāmvielu. Pirmais gabals ir klaji autobiografisks; Anatols Imermanis visu laiku redzams skatuvē un publikai stāsta par savām īpašībām un dēkām. Attieksmē uz pārējiem sacerējumiem autors norāda, ka šur tur izmantota viņa tiešās pieredzes sniegtā viela. Pa skatuvi ņemas, kā šķiet, gan dzīvē vēroti, gan iztēles radīti ļaudis, bet arī pats Anatols reizēm nāk klajā ar prātojumiem un skaidrojumiem. Grāmatā ievietoti arī Jāņa Rokpeļņa un Māra Čaklā raksti par Imermani; abi autori Imermani pazinuši it labi un sniedz interesantas atceres un vērtējumus.

Autobiografiskajā gabalā par arestiem un citām būšanām autors vairākkārt it kā netīšām aizvirzās no iesāktā temata, ilgi klejo pa sānielām, vēstījums iet krustām šķērsām, bet šāda šķietami impulsīva, neapvaldīta pieeja laikam gan ir apzināti izvēlēta metode, ar kuŗas palīdzību autora personība un pieredze rādās visai interesantā un daudzveidīgā kopsakarībā. Lasītājam var rasties aizdomas, ka dažs notikums, kas autora dzīvē nav bijis nesvarīgs, atmiņu izklāstā ir noklusēts un ka citos vēstījuma aspektos šis tas ir pārspīlēts vai no gaisa grābts; tomēr šķiet, ka Wahrheit te paužas iezīmīgāk nekā Dichtung un ka Imermaņa atceres ir tikpat „dzejiski patiesas” kā Jāņa Veseļa teiksma par savu mūžu. Imermanis šur tur laikam palielījies, bet visumā nebūt necenšas tēlot dižvaroni vai eņģeli bez spārniem. Manāms, ka viņam jau agros gados piemitis kaut kas no apķērīga, pikaresko romānu klaidoņiem līdzīga „špicbuka,” bet arī neapdomīgs entuziasms, kas viņu nereti iebīdījis nejaukās situācijās. Glums oportūnists un iecirtīgs, varbūt puslīdz ideālistiski noskaņots dumpinieks vienā un tai pašā psīchē. Šķiet, ka Imermani varētu diezgan pamatoti nosaukt par mērenu ekscentriķi. Nu, ir jau tā, ka ekscentriķus daudzi uzskata par „ķertiem” vai „dulliem.” Rokpelnis savā kompaktajā apcerē izsakās, ka Imermaņa īpatnējai personībai starp citu piemitis vērienīgi plašs dullums; bet kādā nesenā pētījumā lasāms, ka ekscentriķi patiesībā nemēdz būt trakāki par konformistiem − dažs ekscentriķis tiešām ir „ķerts,” bet arī dažs konformists piedzīvo šādus vai tādus gara dzīves traucējumus. Ekscentriķiem raksturīga ļoti dzīva iztēle, patvaļīga izturēšanās un samērā stipra slieksme uz ideālismu. Manuprāt, allaž jāievēro, ka vienīgā kaut cik drošā veselīgas domāšanas pazīme ir spēja kaut cik objektīvi pētīt dzīves īstenību, nevis konformisms, peldēšana pa straumi. Ja gandrīz visi sabiedrības locekļi, tā sakot, tic Ziemsvētku vecītim un viens vienīgs individs aizrāda, ka šī ticība neatbilst empīriski vērojamai un pārbaudāmai īstenībai, tad skaidrs, ka „pareizticīgie” ir daudz tuvāk īstam trakumam nekā skeptiskais disidents. Protams, Ziemsvētku vecītis tiešā nozīmē pieaugušajiem asociējas ar tīkamu pasakainību, taču netrūkst aplamas ticības paveidu, ko akceptē arī tētis un mamma, nevis tikai bērniņi. Spilgts piemērs šai ziņā ir rasisms, kas nereti aptveŗ īstenībai ļoti tālus uzskatus par cilvēces fiziskajām un dvēseliskajām īpašībām. Šāds rasisms nereti spēj ērti sadzīvot ar konformismu un palaikam vēršas pret „dīvainuļiem” kas pauž objektīvākus viedokļus. Ekscentriska izturēšanās reizēm ir drīzāk rakstura nekā saprāta īpatnības sekas. Ekscentriķim galvenais ir pēc iespējas dzīvot saskaņā ar paša interesēm, gaumi un vērtību izjūtu. Savu īpatnību viņš nevis apspiež, bet gan kultivē. Relatīvi daudz ekscentriķu esot mākslinieku un zinātnieku aprindās, kur oriģinalitātei un patstāvīgai domāšanai liela nozīme. Vāciešiem savādnieks jeb īpatnējs, mazāk nivelēts cilvēks bija − varbūt joprojām ir − ein Original.

Imermanis labi apzinājies, ka uzskatāms par dažā ziņā pagalam neiederīgu īpatni: Atskatoties pagātnē, spēju no šodienas filozofiskajiem augstumiem izsecināt, ka gan toreiz, gan vienmēr biju kaut kas tāds, ko iekļaut jebkurā plānā nekādi neizdodas. Kādā intervijā radiostacijai Brīvā Eiropa izskaidroju savu patnību ar to, ka izaudzis brīvajā Latvijā, arī padomju gados, vismaz tai platībā, ko neskaitāmie uzvedības priekšraksti atstāja indivīda lietošanai, turpināju pēc inerces brīvi pārvietoties cauri laikam un telpai. Tas nozīmēja, ka dzīvoju savu brīvo dzīvi kā samērā brīvs cilvēks, gluži vienkārši ignorēdams man apkārt saslietos simboliskos dzeloņdrāšu žogus vai arī kāpdams tiem pāri (53. lpp.).

Te nu derētu piebilst, ka arī brīvajā Latvijā izauga daudzi „neīpatņi.” Imermaņa iezīmīgajai īpatnībai laikam gan ir vēl citi iemesli. Viens no tiem varētu būt „vāciski stingrā” audzināšana, kuŗai viņš pretojies. Bargi vai pārāk neatzinīgi audzinātie reizēm kļūst par nikniem dumpiniekiem padsmitos un arī vēlāk. Lai gan viņa vecāki, kā šķiet, itin solidi žīdu cilmes pilsoņi, dēliņš padsmitos kļūst par radikāli, ielien komūnistiskajā pagrīdē un sāk aplaimot dažādus kreisos izdevumus ar vārsmām. Valsts sargi viņu apcietina, pratina, notiesā un ievieto „aiz restēm.” Ulmaņlaikā viņam nākas uzturēties kādā darba nometnē, kuŗas režīms gan daudz maigāks nekā nacistu un padomju lēģeros. Vēlāk Imermanis ir lojāls padomju „tovariščs,” brīvprātīgi iestājas armijā, raksta celsmīgus gabalus frontes avīzītēm, piedalās kaujās, dabū padomju, (nevis vācu!) granātas šķembu sēžamvietā, pēc diženās uzvaras atgriežas Latvijā, kļūst par visai populāru dzejnieku, dzīvo gan Rīgā, gan Maskavā, vārsmo gan latviski, gan krieviski. Tikai pamazām Imermaņa poētiskie uzskati sāk mainīties. Viņš atskārst, ka dzīve padomju impērijā ir daudzējādā ziņā nejauka, un absurda; 1985. gadā viņa illūzijas par „varen plašo” jau tik lielā mērā izgaisušas, ka sarunā ar Māri Čaklo viņš pauž ieceri par Latvijas atdalīšanos no Padomju Savienības un deklarē, ka, būdams „latviešu patriots,” viņš tagad vārsmo latviski. Domu par atdalīšanos Imermanis jau pirms „visu mošanās” vairākkārt izpaudis arī publiski − pat kādā rakstnieku pilnsapulcē! Šāda izturēšanās var rosināt aizdomas par aģent provocateur paņēmieniem, bet Čaklais un Rokpelnis nepārprotami uzskata Imermani par dumpinieku, goda vīru un patiesu draugu. Šķiet iespējams, ka smagas nepatikšanas viņš nepiedzīvoja pa daļai savas „nopelniem bagātās” pagātnes dēļ, pa daļai arī tādēļ, ka „prātīgi” cilvēki viņu uzskatīja par kaut ko līdzīgu galma ākstam, kuŗa izteikas ir samērā nekaitīgas. Tā vien liekas, ka Imermanis bija mazāk „dulls” īstenībā nekā „prātīgo” iztēlē; citu iespaidus viņš varbūt izmantoja, vairīdamies no galēja polītiskā konformisma.

Nekas šai grāmatā nenorāda, ka „latviešu patriotisms” Imermaņa dvēselē iesakņojies jau bērnībā un agrā jaunībā. Bērnībā viņš runājis trīs valodas: vācu, krievu un, cik noprotams, latviešu (laikam audzis Liepājā un Rīgā). Vēlāk mācījies angļu un franču. Te nu sāk rādīties nosliece uz kosmopolītismu, kā arī − mērena izolēšanās no latviešiem. Nav arī pazīmju, ka Imermanis jebkad entūziastiski devies uz sinagogu. Iespaids ir tāds, ka viņa ģimene bijusi drīzāk sekulāra un galvenokārt vāciskai kultūrai pievērsta nekā ortodoksi reliģioza. Tad nu varbūt sabiedriskās attiecības ar citiem Latvijas žīdiem visumā nav bijušas sevišķi nozīmīgas. (Laikam derētu norādīt, ka manās izjūtās vārdam „žīds” ir pilnīgi neitrāla konnotācija. Ja pēkšņi izrādītos, ka arī man ir kādi žīdu geni, es nebūtu ne sajūsmināts, ne satriekts. Mans responss droši vien būtu apmēram šāds: Diezgan interesanti, bet ne visai svarīgi. Par „ebrejiem” nerunāju tādēļ, ka esmu absorbējis anglisko ierašu lietot vārdus Jews un Israelis attieksmē uz jaunlaiku žīdiem un attiecināt vārdu Hebrews vienīgi uz senžīdiem). Arī tādam „ebrejam,” kas zināmā mērā nelikās ne zinis par jūdaismu, nācās rēķināties ar Eiropā kādreiz it parasto antisemītismu. Krievu nacionālšovinisti un dažs ar viņiem sabiedrojies žīds neatlaidīgi piedēvē latviešiem zvērīgu antisemītismu; šim piedāvājumam tikai paviršs sakars ar īstenību. Cariskajā krievu impērijā grautiņi (pogrom) notika slāvu apdzīvotos reģionos, paretam varbūt arī katoliskajā Lietuvā, ne jau tagadējās Latvijas vai Igaunijas territorijā (cik zinu, pat katoliskajā Latgalē grautiņi nav uzradušies, lai gan katoļu baznīca uz žīdiem raudzījās bargāk nekā protestanti). Sendienu Latvijas zemnieki apgājās ar žīdu cilmes apkārtceļojošiem sīktirgotājiem visai humāni (piemēram, deva viņiem naktsmājas). Taču ir arī tā, ka latvieši palaikam bija zobgalīgi vērotāji. Attieksmē uz vietējiem vācu dižciltīgiem viņi teica: Katram kungam sava ākstīšanās. Latvijā dzīvojošu igauni, kas optimistiski apgalvojis, ka viss pūs, viss pūs (lūkodams iestāstīt, ka viss būs), viņi apsmaidīja. Un tā joprojām. Mazizglītotie, „vienkāršie” žīdi likās itin jocīgi gan drusku eksotiskā paskata, gan izturēšanās atšķirību, gan svešādi pārveidotās zemnieku valodas dēļ (piemēram, viņš un viņa pārvērtās par vine, liela nauda bija lēle noude, čūska kļuva par couske, izsauciens vai! − par ui!). Zemnieciņus tas viss, protams, amizēja. Uz „smalkākiem” žīdiem laucinieki raudzījās nopietnāk, bet varbūt arī vēsāk. Mana tēva agrās bērnības gados kāds vietējais jokupēteris lauku svinībās sarīkojis komiskas izrādes, reiz arī par to, kas notiek sinagogā. Vienai dzīrotāju grupai bijis nemitīgi jāsaka janvar, febrar, otrai − mart, april, trešai − janvar, febrar, mart, april. Tas viss noticis apmēram kā dadaistu izrādēs ar vairākiem lektoriem un dažādiem tematiem. Viens dzīrotājs šad tad skaļi un jūsmīgi saucis: Maijē. Citreiz rādīta apgraizīšanas ceremonija. Rīkodamies ar improvizētas lelles burkāniņu un pūlēdamies atdarināt jidiš, galvenais „aktieris” neuzmanības dēļ iegriezis sev pirkstā līdz kaulam, un rituāls izvērties tiešām asiņains! Šādi kumēdiņi ir rupji − entertainment in bad taste, bet jokdarīga ērmošanās tomēr šķiet mazāk nevēlama par nopietniem varasdarbiem. Neviens no šo izrāžu dalībniekiem nav mudinājis „sist žīdus,” kur nu vēl pievērsties laupīšanai, izvarošanai, nogalināšanai. Kādā lauku vidusskolā latvieši izturējušies toleranti pret žīdiem, bet latvju jaunekļi nav vis gribējuši dvēselīgi skatīties acīs žīdu jaunkundzēm. Zināms aparteīds sendienās nenoliedzami ir pastāvējis, un to veicinājuši gan latvieši, gan ortodoksie žīdi. Domājams, ka Imermaņa ģimene to it labi juta arī Liepājā, kur Anatols slinki, bet laikam diezgan sekmīgi mācījās Haita ģimnāzijā. Līdz ar to Anatols bija vismaz drusku izolēts; šāda situācija droši vien neveicināja latviska patriotisma apgūšanu, toties varēja radīt ekscentrisku dzīves uztveri. Daudzi ekscentriķi agros gados bijuši kaut kā atšķirti; piemēram, dažus zēnus mātes ietērpušas un audzinājušas kā meitenes − uz pārmērīgi greznām uniformām varen kāro padomju kaŗa ministru Čičerinu pat līdz divpadsmit gadu vecumam! (Reizēm esmu lūkojis samanīt šādas izrīcības psīcholoģisko gaisotni. Varbūt nelikās svarīgi, ka delikāti ietērptajai „meitenei” − ar zīda lentu gaŗajos matos − starp kleitiņas apsegtajām kājām bija lietiņas, kādu īstām meitenēm nav? Kādēļ šāda fizisko un dvēselisko pamatiezīmju noliegšana? Puritānisms kopā ar bailēm no vīrietības?) Atsvešināšana pa laikam veicina dumpīgu viedokļu izveidošanos, pašgudrību.

Tipiskiem ekscentriķiem piemītot slieksme uz vienpatību un sava dārza kopšanu voltēriskā nozīmē. Šķiet, ka Imermaņa dzīvē šo slieksmi lielā mērā atvairījis viņa nepārprotami ekstravertētais temperaments − kopdarbībā ar ekscentriķiem raksturīgo ilgstošo jauneklību (ko gan Rokpelnis, gan Čaklais saskata Imermaņa personībā un dzejā). Šis temperaments licis pievērsties dažam polītiski sabiedriskam pasākumam (jāatceras kaut vai celsmīgo peršu piegādi komūnistu avīzēm un brīvprātīgo iestāšanos Sarkanarmijā), kā arī bohēmiskām izdarībām un meitenīšu apmīļošanai. Varbūt viņa sniegtā izziņa par erotiskās rosmes apjomu ir puslīdz minchauzeniska, taču skaidrs, ka Anatols sparīgi lakstojies un kopojies ar dažādu tautību dāmiešiem, visbiežāk laikam ar latvietēm un krievietēm. Bez tam viņš pievērsies kailu sieviešu jūsmīgai aplūkošanai foto attēlos. Man šī nosliece šķiet būtībā simpātiska (puritānisms ir daudz „nelabāks” par mazliet izklaidīgu kailuma pētīšanu), taču jāatzīst, ka sievietes ķermeņa pielūgsme reizēm kļuvusi drusku pārmērīga Imermaņa dzīvē un arī rakstu darbos. Imermanis savos „memuāros” apliecina, ka nekad nav bijis vienmīlis. Rodas iespaids, ka viņš bieži rosījies kā mīlnieks, paretam kā mīlētājs. Vairākkārt precējies un šķīries. No vienas sievas aizbēdzis, bet turpinājis to mīlēt.

Māris Čaklais viņam piedēvē tipisku Dona Žuana likteni. Nu, ekstraverti jau esot diezgan svaidīgi, alkstot pēc jauniem iespaidiem, citādiem ļaudīm, vēl neiepazītām lietām... Tas viss ir, tā sakot, donhuanisma apkaimē. (Tā kā pats esmu apmeties vidū starp introversijas un ekstraversijas galējībām, tad brāzmainus ekstravertus pazīstu vienīgi „no ārpuses.”) Tik apjomīga un laikam arī impulsīva lakstošanās man liek domāt par apsēstību vai paseklu dzīves uztveri un piesardzības trūkumu; bet liekas iespējams, ka ekstraverti dzīvo drusku citādā pasaulē. Varbūt šādā virzienā norāda Māra Čaklā apceres virsraksts No dzīles noreibis Anatols. Dziņu skubināts, entuziasma pārņemts fauns, kas brīnumaini uzradies divdesmitā gadsimta Latvijā? Fauns, kas šķietami atturīgās, moderni ietērptās svešiniecēs gaišredzīgi samana kailas un dedzīgas nimfas?

„Fauns” un „nimfas” palaikam mīlējās un ķildojās vētraini. Māris Čaklais liecina: Anatola meitenes − tas ir īpašs temats. Būtībā jau žanrs. Atmosfēra − debesis un elle reizē (183). Ekstravertēta erotika, ekscentriska patvaļa? Ļaudīm ar mazāk brāzmainu temperamentu visa šī būšana varētu likties gandrīz fascinējoša, bet − tiešām drusku par traku... Prāts nesas pabrīnīties, ka Imermanis nav samērā agri izdedzis un ka viņa mūžs bijis tik gaŗš (1914.-1998.). Taču jāievēro, ka ekscentriķi mēdzot būt veselīgi ilgdzīvotāji; tādu vitalitāti pat neapdomīgs dzīves vieds nomāc tikai pamazām. Varbūt Imermanis rakstītu vēl tagad, ja deviņdesmito gadu pirmajā pusē viņu nebūtu piemeklējis dzīves ērtību galējs sabrukums: Aptuveni sešu mēnešu laikā esmu pazaudējis visu, uz kā balstījās mana līdzšinējā viscaur apmierinošā eksistence. Tai skaitā materiālu pamatu kad ‘Dievs, svētī Latviju’ dvēseles pestījošai melodijai cauri skan nekaunīgi pašapazinīgais ‘visu izšķir nauda’ (18).

Cik atceros no kaut kur lasītā, Balzaks savas literārās rosmes agrumā steidzīgi un ar pseidonīmu rakstījis mākslinieciski nenozīmīgus romānus − tikai naudas dēļ. Šī „štruntu” ražošana laikam tomēr sniedza pieredzi vielas veidošanā un līdz ar to palīdzēja sacerēt vēlākos, ar īsto vārdu publicētos darbus. Padomju varas laikā arī Imermanis rakstījis, kā šķiet, mākslinieciski pavieglus romānus, taču publicējis tos ar īsto vārdu un varbūt ar pretenzijām uz literāro vērtību. Viņa vairāk mākslinieciskie sasniegumi tomēr lirikā (Rokpelnis liecina, ka Imermaņa dzeja aizēnoja viņa prozu), bet „saistīgas lasāmvielas” ražošana zināmā mērā bija arī vingrināšanās. Šai grāmatā uzņemtie prozas darbi sacerēti pēc padomju impērijas sabrukuma un tādēļ bez rēķināšanās ar padomju cenzūru. Par dzīvi Padomijā autors izsakās ļoti atklāti un dzēlīgi, pie tam izmantodams plašu pieredzi saskarē ar dažādiem impērijas iedzīvotāju slāņiem. Ikkatram šīs grāmatas sacerējumam ir nepārprotama dēku literātūras piekrāsa. Rokpelnis norāda, ka Anatols nemitīgi lasīja vairākās valodās (tai skaitā angļu, vācu, franču) i krimiķus, i apjomīgus un sausus vēsturnieku sējumus, i ambiciozus mūsu jauno ģēniju sacerējumus. Šķiet, ka visu šeit minēto interešu ietekme paužas Imermaņa skatījumā un izteiksmē. Te ir kaut kas no paseklas laika kavēkļa literātūras, gan no dziļākiem ieskatījumiem, gan no izteiksmes iespēju pētīšanas. Domāju, ka Anatols Franss joprojām aizēno Anatolu Imermani, taču jāatzīst, ka Imermaņa vēstījums mēdz būt saistīgs. Autors sniedzis diezgan labu savas prozas raksturojumu: Smieklīgā un dramatiskā savienojums, attiecīgajiem gadiem raksturīgais fons. Un, galvenais, viens vai vairāki neparasti notikumi, pateicoties kuriem kāds mans mūža etaps gūst to sižetisko atsperi, kas nepieciešama labai lasāmvielai (11).

Laikam nebūtu par ļaunu, ja arī Jaunajā Gaitā parādītos kādi Imermaņa dzejoļi − tā sakot, „no literārā mantojuma.” Gan Čaklais, gan Rokpelnis izsakās atzinīgi par Imermaņa intīmo liriku (kas vairākiem Padlatvijas izdevumu redaktoriem nereti likusies šādā vai tādā veidā pārāk atklāta, nelietojama). Protams, ar viņa celsmīgajām propagandas peršām ķēpāties varētu tikai kāds polītiskas vājdzejas pētnieks; visumā tās var mierīgi atstāt aizmirstībai.

Pēc sadraudzēšanās ar ļoti īpatnējo (arī it kā mazliet ekscentrisko) gleznotāju Pauļuku Imermanis pievērsies modernai gleznošanai; trīs vēlākos dzejoļu krājumos ievietotas autora gleznu reprodukcijas. Nezinu, cik lielu mākslas vērtību man gribētos piedēvēt Imermaņa gleznām, bet šobrīd rodas iespaids, ka relatīvi visnozīmīgākos fauniskā savādnieka veikumus var atrast intīmajās vārsmās, nevis prozā vai glezniecībā.

 

 

Kritiķis un dzejnieks Gundars Pļavkalns dzīvo Austrālijā.