Maruta Voitkus-Lūkina

AR DAINU KAMOLIŅU AUSTRĀLIJAS BUŠĀ

 

Ko vēstīs Austrālijas pirmiedzīvotāju mīlētie krūmāji, tuksneši, skrajie meži un biezokņi cilvēkam, kuŗa dievredzi veidojuši dainu baltās pasaules priekšstati un vērtības? Vai tik atšķirīgām ļaužu kopām kā melnajiem un baltajiem āriešiem ir kas kopējs?

Lūk, varavīksne! Arī saukta varavīkste, riksna, telverdze, delvērte, dzelvēdzere un vēl daudzos citos vārdos. Apstāklis, kas vedina domāt, ka te slēpjas kaut kas sargājams.

Dainu kamoliņā saglabājies ticējums: varavīksne šaisaulē rāda, ka aizsaulē dzeŗ kāzas. Tur veļu saime dzied, dejo, līdzina, mičo un guldina klētiņā cilvēku, kuŗš no šīssaules šķīries, nenosvētījis savu mūža pilnbrieda godu. Laicīgajā pasaulē izraisījušos ačgārnību sakrālajā pasaulē sakārto.

Kārtošanas sūtību varavīksnei piedēvē arī Austrālijas aborigēni, turklāt šis ir viens no tiem retajiem ticējumiem, kuŗš visām (kādreiz) vairāk nekā seši simti tautām kopējs, protams, ar atšķirībām. Teikā par Čūsku Varavīksni (Rainbow Serpent) sievišķā, vīrišķā vai androgēnā būtne slidinājusies pār pirmatnēji vienmuļo, tumšo plakni, to veidojot tagad pazīstamajā, daudzkrāsainajā un spilgtajā kontinentā. Dievišķā pirmbūtne to darījusi − kā visas pirmbūtnes − „pēc sava ģīmja un līdzības”, katrā vietā tādās krāsās, kādās tur šobaltudien greznojas Čūskas Varavīksnes pasuga.

Būtne zemē ielaida dobumus un tos piepūta pilnus dzeŗama ūdens. Laida dievcilvēkus-totēmsenčus. Šīm būtnēm bija celties, gulties, kurināt uguni, rūpēties par bērniem un visādi citādi rosīties kā cilvēkiem līdz mirklim, kad jāpiepildās katra sevišķajai sūtībai, piemēram − pārtapt par ualabiju (wallaby), papagaili, akāciju vai zvaigzni, pārakmeņoties klintī vai dižakmenī, vienlaikus kļūt par attiecīgās cilts totēmu, pirmsenci un tur būt arvien, savējo vidū.

Ar senčiem var brīvi sarunāties, just viņu saudzīgo tuvumu un pateicīgi ēst viņu augļus vai miesu, tikai ievērojot kārtību, ka savs totēmsencis katrai ciltij ir tabuēts. Balto āriešu senči tikai zināmās reizēs padzīvojās pie savējiem un ar ēdināšanu ir tieši otrādi: baro viņus pie rijā klāta galda.

Ēšana abās ticībās ir sakrāla. Līdzīgi kā mielastam rijā jābūt uz balta galdauta arī tais sētās, kur lini neaug, tā melno āriešu ciltij vajadzīgs pelēks olis no jūŗas dzīlēm, arī ja jūŗa tālu. To kopīgā tīklveidīgā tirgū laiž liedaga cilts, un tas atceļo kaimiņciltij ar kaimiņcilti mijoties (galvenokārt sakrālām) lietām. Olī mājo Dieviņš, kas ciltij visur iet līdzi.

Valmierā pierakstīta daina norāda uz Dieviņa saskari ar pelēko akmentiņu:

Atminiet, sveši ļaud’s,
Kur Dieviņš nakti guļ;
− Viņpus kalnu, viņpus kalnu,
Zem pelēka akmentiņa.

Tirzas pagastā Dievs ir akmens pats:

Atminiet, sveši ļaud’s,
Kas sēd kalna galiņā;
− Akmins sēd galiņā
Pelēkiem svārciņiem.

„Akmins” − Dieva segvārds, kalna virsotne − viņam raksturīgā uzturēšanās vieta un pelēki svārki − ikdienas apģērbs.

Un šīs ir tikai divas no lielā biruma dainu, kuŗu cilme sniedzas sensenajā visas cilvēces uzskatā, ka debesis ir akmeņu velve:

Dieviņš brauca oļu kalnu
Deviņiem kumeļiem,
Ne tie svīda, ne tie kusa,
Ne ceļā ēdināmi.

Tātad pirms 40 000, 60 000 vai 120 000 gadiem pa šīm pašām buša takām, kur mēs tagad nosvīduši dzenājam mušas no deguniem, gāja cilvēki, kuŗi domāja to pašu domu, ko mūsu senči pirms tikpat daudziem gadiem vēl nenoskaidrotā vietā: pelēkajā akmenī mājo tas „kaut kas” cilvēkam neaizsniedzamais, brīnumains un bijājams.

Dzīvos’ ilgi, ne tik ilgi,
Saules mūžu nedzīvošu,
Ūdentiņis, akmentiņis,
Tie dzīvos saules mūžu.

Ar ūdeni saistās cilvēka izcelšanās un − atkal − abās ticībās. Kamoliņā ietīta zints, ka šaisaulē ienākam caur Māras avotiņu un, ka tikko dzimušas pādes dvēselīte sargājama, saucot viņu ar ūdeni saistītos segvārdos, tostarp par sapālīti, asarīti, ja zēns; līdaciņu, ja meitene.

Austrālijā virs Čūskas Varavīksnes laistajiem ūdens dobumiem lidinās sīcinsīciņi burbulīši, reizēm vizēdami varavīksnes krāsās. Tie ir Varavīksnes gara bērniņi − dvēselītes. Pie tām vēl atgriezīsimies.

Tāpat kā akmentiņš baltajos un melnajos āriešos rosinājis vienu un to pašu ticējumu, šķiet, ka arī ūdeni smēluši no vienas un tās pašas urdziņas. Vēl paliek saules mūžs.

Jauki bija uzzināt, ka starp aborigēniem ir tautas, kuŗām mūsu saulītei-māmuliņai radniecīgi saule ir sieviešu kārtas un mēness − vīriešu.

Kādā Koori teikā saule ir pēdējā emu ola ligzdiņā, no kuŗas tās pa vienai zog un iznīcina greizsirdīgā dzērve Native Companion. Dieva dēlam Gnawdenoorte gadījās redzēt, kā dzērve ar olu knābī uzlido atkal reiz augstu, augstu, lai palaista ola saplīstu gabalu gabalos. Bet šoreiz ola nekrita vis, jo Gnawdenoorte lika olai celties debesīs, kur tā iekrita malkas kaudzē ar tādu sparu, ka malka aizdegās un apgaismoja visu pasauli. Gnawdenoortem gaisma tā iepatikās, ka viņš turpmāk ik dienas aizdedzina tādu pašu malkas kaudzi.

Šajā teikā pirmo reizi sastapos ar aborigēnu teikām raksturīgo motīvu − ja palaidnis dara blēņas vai ļaunu, izrādās, ka to kāds redz, pārtrauc, atņem blēņu prieku un ļauno dziedē, bet nebaras.

Tuva mūsu saules teiksmām ir Tiwi teika par Uriupranalu (Wuriupranala), kuŗa savu sūtību saņēma pasaules radīšanas beigu posmā. Ik dienas viņa apbārstās ar sarkano okeru, pārstaigā lielo līdzenumu tur augšā ar degošu lūku rokā, atpūšas debess lagūnā Kampinulu un tad pa apakšzemes ieleju atgriežas savās mājās austrumos.

Arī mūsu saulīte ceļas austrumos, pārbrauc vai pārtek uz rietumiem, pazūd mūsu skatam ūdenī un pa tumsu veic atpakaļceļu. Tikai pie mums viņas sakrālā krāsa nav okers, bet balts, sudrabs un zelts.

Saulīt’ balta noiedama
Guļas zelta laiviņā;
No rītiņa celdamās
Apģērbjas sudrabā.

Mēs cilvēku vārdos viņu nesaucam, bet segvārdos gan, zelta zirni, zelta kannu, māmuliņu, zeltābolu un vēl citos, kā arī viņai piedēvējam dažādas darbības − pušķot koku galus, izdot savu meitu precībās, sēdēt vītolā, žēlot bāra bērnus, bārt mēnesi un vēl citas.

Barams mēness, vārdā Alinda, izrādās arī Arnhemzemē, Austrālijas ziemeļos. Viņš pirms pasaules radīšanas laika esot pavisam nesaticīgi dzīvojis kopā ar Dirimu. Kādā reizē esot tā plūkušies, ka viens otru ievainojuši. Alinda uzvilcies debesīs un kļuvis par mēnesi, Dirima − par papagaiļzivi jūŗā. Alindas ievainojumus varam redzēt šobaltudien. Viņš nolādēja ar nāvi Dirimu un visas citas dzīvās būtnes. Lāsts skāra arī viņu pašu, bet viņš pēc nāves piedzimst no jauna. Pēc nāves viņa skelets iekritis jūŗā, kur to varot redzēt kā gliemežvāku.

Mūspusē mēness tāds razbainieks nav, tikai ķīvētājies jau nu gan, ar sauli tā, ka reizēms viens otram met ar akmeni vai čakārni.

Kā dainu kamoliņā, tā aborigēnu saules un mēness teikās jūtama dziļa paļāvība cikliskā ritma pastāvībai. Mēs to dēvējam par saules mūžu. Austrālijas pirmiedzīvotāju pārlaicības jēdzienam altjeringa atbilstoša tulkojuma neesot, jo tas ietveŗot divas metaforas. Tas vienlaikus norādot pirmkārt uz to (paradoksāli) plūstošo acumirkli, kas ir gan Čūskas Varavīksnes pasaules sakārtošanas laiks, gan šobrīd, gan turpmāk (jo Austrālijas aborigēnu valodās laiku nesaplākšņojot pagātnē, tagadnē un nākotnē, viss ir tikai allaž), un otrkārt − uz apstākli, ka lai īstenībā (jeb, teiksim, parastajā ikdienā) kāda norise vai lieta būtu, tās kodolā jābūt tās metam. Varam minēt, vai pārlaicības un meta savijams vienā jēdzienā ir kaut kas līdzīgs Kārla Gustava Junga cilvēces kopīgajai zemapziņai vai neiropsīchologu sīki pētītajai nomoda apziņai kā smadzeņu bioloģisko norišu funkcijai, vai ezotēriskais senāriešu un citu uzskats, ka doma sevi sabiezē vielā (un kas atbalsojas Einšteina slavenajā nolīdzinājumā e=mc²), vai kaut kas pavisam cits, ko saprast var tikai aborigēnu kultūras ietvaros un protot kādu no viņu valodām.

Aborigēni savā starpā raida un uztveŗ cits cita domas. Kamoliņā dainas vēsta to pašu:

Mēs bijām div’ bāliņi,
Abi vienu lielumiņu;
Vienu ceļu staigājām,
Vienas domas domājām.

Klusu tautas mani rāja,
Lai nejuta bāleliņi;
Nav zemīte vāku vāzta,
Jutīs mani bāleliņi.

Mūsu senči dziļā godbijībā baroja zemes mātes zalkšus ar pienu un sprieda:

Sak’ zemīte ļaunu dara.
Zeme dara visu labu:
Dod man ēsti,
dod man dzerti,
Glabā manu augumiņu.

Līdzīgā kārtā Austrālijas aborigēnam zeme ir dzīvā būtne, kuŗa cilvēku uztur. Galva viņai pie Karpentārijas līča Austrālijas ziemeļos, rokas izstieptas ziemeļaustrumu un ziemeļrietumu virzienā, kājas dienvidaustrumu un dienvidrietumu, bet pats svarīgākais − Uluru, itin visu aborigēnu cilšu svētvieta, ir viņas naba, pasaules centrs.

Pa to kāpaļāt aiz ziņkārības, kāds būs skats no virsotnes − ķecerība, kas prasās šķīstīšanas, un to arī saņem bieži, jo tūristi kāpaļā vienā kāpaļāšanā. Mūsu senči šķīstījās paši. Krustnešu uzspiestā svešā kultā aptraipījušies, viņi māmuliņas Daugavas ūdenī balti nomazgājās.

Mūsu pasaules skaidrojumā vidū jūras, uz ūdeņa, ezerā vai strautā aug kāds sarkans koks, visbiežāk ozols, vaŗa saknēm, zelta zariem, sidrabiņa lapiņām. Tas ir mūsu šīs saules, pasaules jeb saules koks, kuŗa sūtība − sasaistīt apakšzemi, zemi un debesis. Tāds sasaistītājs ir visās apzinātās reliģijās, bet ne visur tā izpausme ir augošs koks. Jūdu ticībā saules koku pazīst kā Jēkaba trepes, kristiešiem tas ir Jēzus nokaltušā koka krusts, kas pēc viņa nāves dzen jaunas lapas. Babilonijā sasaistes uzdevumu veic zigurats, Ēģiptē un Amerikā − piramīda, Āzijas pirmticībās − varavīksne, Norvēģijā − allaž zaļajis osis Igdrasils, sakrālo teiku profanizācijas pasakās − gaŗā pupa un tā joprojām. Man šķiet interesanti, ka aborigēniem Kvīnslandē ir vieta, kuŗu sauc Sarkans ozols strauta vidū (Anurie).

Izrādās, ka, tāpat kā pie mums, arī Austrālijā trīs līmeņus savieno tieši koks, un arī − pats dižākais. Rituāla lauka vidū uzstatītā eikalipta augšup paceltās saknes rāda, ka tas aug no debesīm. Pārdabiskas spējas tajā rituāli iedipina sakrālo deju soļi un iedūdo didžeridū dziesma. Šī dziesma ciltīs, kuŗās Čūska Varavīksne ir vīriešu kārtas, ir dievišķā vistēva balss. Mūzikas instruments ir tabuēts, to drīkst lietot tikai vīrieši. (Sensenos laikos esot bijis otrādi − tikai sievietes.)

Pavirši klausoties, didžeridū dobjā, vienmuļā skaņa balto cilvēku var gaŗlaikot. Bet, klausoties ar sevi visu, jūs dosities līdzi putniem, un viņu traļļi, ķērcieni un burkšķi skanēs it kā no jums! Jūs lēksit līdz ar kustoņiem − brakš! − pa mežu, skriesit, tupsities, apstāsities, ausīsities, brakšēsit tālāk! Ienirsit bilabongā, guldzēsit, krāksit un burbuļosit!

Asins ritums jūsu dzīslās viļņos didžeridū sirdspukstu ritmā. Augumam vibrējot, jūs dzirdēsit zāli augam un jūs atskārsit, ka tik tikko tveŗamā skaņa, saules tikko enerģijas spēcinātā dzīvo šūniņu dalīšanās, ir Vistēva Baiames dzīvās elpas vilcieni − tās pašas elpas, kas ir dzīvot dziņa gan šūniņā, gan plaušās, gan no Baiames fallusa. Zudušas mums pašu lielās gana taures, kuŗu elpa sabango asinis dzimumorgānā. Tikai telpā spēlējamās, vēlu ienākušās svešinieces ērģeles ar mūsu sakrālajiem ritiem nav sakļāvušās.

Laikā, kad dainas pierakstīja, sasaiste tautas atmiņā vēl bija saglabājusies, tikai izplēnējusi apziņa, ka tā ir sakrāla. Un tikai zinot, ka gana meita ir viens no Māras segvārdiem, varam izlobīt, par ko ir runa sekojošā dainā, ka te ar kaislām slavas dziesmām (Māras iedvestajai) dzīvībai viens otru sev pietuvina puisis un meita:

Diža liela gana meita
Bez darbiņa ganos dzina;
Nomaukuši bullim ragu,
Staigā kalnu taurēdama.

Pēc dziesmas nokliedzoties, meita apliecina, ka ar viņas elpu, lasi dzemdi, viss kārtībā, no ālavām nav jābaidās.

Ar dziesmas sakrālo valdzinājumu piedaudzina Māras svēto kukaini biti:

Rītā goves ganīdama
Aplīgoju ozolīnu;
Vakarā sadzīdama,
Redzu bites dzievājam.

Arī vēlāku laiku saimnieks, kad Latvijas territorijā ir jau ciemi i nezinot, ka alus senos laikos bija mūsu sakrālais dzēriens un kas tas par spēku, ko dziesma nes, vēl arvien nojauš, ka ir jābūt sasaistei starp alu un dziesmu.

Labāk manu iesaliņu
Ciema cūkas apēdušas,
Nekā manu alutiņu
Bez dziesmām apdzēruši.

Te divpadsmit spēka vīriem pēc kārtas jāuzsāk jauna, kopīgi nodziedama dziesma par ozoliem, un tā divpadsmit reižu, kamēr izskanējušas visas simtu četrdesmit četras.

Gluži kā Čūskas Varavīksnes laistam, katram, Māras elpu ievilkušam radījumam − upei, kokam, kukainim − sava īpaša dziesma:

Tīšām sēdu upmalēje,
Upes dziesmu klausījos:
Ūdens sauca, akmens vilka,
Kraujmalītes vizināja.

Turklāt Austrālijas aborigēnu kultūrā sacerēt dziesmu, ko iedvesmojis sapnis, un to izdziedāt ir diendienā pati pirmā rituālā darbība. Tad, kad latvietis arī vēl dzīvoja dievotā pasaulē, viņš darīja tieši tāpat:

No ritina celdamies
Skaistu dziesmu nodziedāju,
Par ošiem, par kļaviem,
Par svētiem kociņiem.

Dievotā pasaulē cilvēks elpo vienu un to pašu gaisu, ko elpo dievi. Latvijā tas − vīstoša kalme Jāņu naktī, jūŗas sāļais vējš vai aizlauztas bekas smarža.

Austrālijā pat pilsētnieka sabojāto ožu valdzina tik tikko dedzis un aplijis mežs. (Daudziem Austrālijas stādiem sēklenīcas atveŗas tikai pēc šī notikuma.) Daždažādu stādu saldie un saldenie, rūgtie un rūgtenie, sūrie, saldenskābie un kniebīgi sīvie feromoni plūst, virpuļo un tvīkst sacīkstē − pirmām pievilkt kukaiņus un putnus, apputekšņot tieši sevi. Smaržas ievijas deguma tvana strēlēs, un lietus pamestais ozons vēl sabiezina eliksīru, kamēr reibst.

Dainu kamoliņa ritinātājs savu klātbūtni pieteic kā apsargātas joslas pašā pašā vidū, gluži viens, es − visumā, lepns vienpatis:

Visapkārt diena aust,
Vidū saule ritināja;
Visapkārt zelta josta,
Vidū mans augumiņš.

Sabiedriskais aborigēnu bērns turpretī sevi apzinās mīļi saistītu ar to cilvēku simtiņu, kas ap viņu grozās, jo ar katru viņam īpaša rada saite ar savu nosaukumu. Saites ar abu vecāku ciltīm viņu iesien cilšu tīklā, kas sniedzas pār visu Austrāliju.

Viņa īpašā vieta un gājums viņam totēmsenču dots. Tāpat kā nevar Laimas liktam liktenim pāri kāpt, ne viņa pati to grozīt, tā arī, kā senči altjeringā liek, tā ir.

Paaudžu virtenē aborigēnu iekļauj dvēsele, kas reizē ir viņa paša, bet arī viņa senča. Un tas notiek tā. Kad sieva jūt savu ķermeni gatavojamies grūtniecībai un viņas vīrs redzējis zīmi, ka viņš būs tēvs (jo nav teikts, ka viņam jābūt topošā bērna bioloģiskajam tēvam), viņai jāaiziet vīra novadā uz sevišķu ūdens dobumu, sauktu djang (sevišķu spēku vieta) un tur jāgaida, kamēr kāda no gaisā lidināmies dvēselītēm viņu izvēlēsies par savu māmiņu un ieritināsies viņas dzemdē. Jau pirms dzimšanas bērnam sava griba, sava izvēles brīvība. Tikai tad iesākas grūtniecība un topošā māmiņa var atgriezties dzīves vietā. Kamēr topošais cilvēks rosīsies šaisaulē, tikmēr dvēsele mājos viņā, bet pēc tam atgriezīsies savā djang vietā.

Par topošo latvieti visus lēmumus izdara citi. Lemjot, vai būs būt meitenei vai zēnam, strīdas dieves:

Nāc ārā, Jāņa tēv,
Ko es tevim parādīšu:
Jāņa tēva pagalmā
Div’ Laimiņas meņģējās,
Viena bija raibu govu,
Otra bēru kumeliņu.

Aborigēnu bērns līdz piecu sešu gadu vecumam nedzird uz sevi raidītu pārmetumu, nejūt dusmas vai nepatiku. Labsajūtā augdams, viņš mēdz sarunāties ar visu un visiem, kas viņam nāk ceļā − akmentiņiem un sprungulīšiem, tauriņiem un mākonīšiem, maziem un lieliem cilvēkiem. Šo to viņam iemāca vecāki bērni, daudz ko − vecie ļaudis. Ikdienā valda gaisotne, ko izteic daina:

Sadzinās ciema gani,
Samāvās raibaliņas,
Satikās brāļu bērni,
Sadevās rociņās.

Aborigēnu ciltī katrs bērns ir visiem „mūsu”, ne tikai vienai mātei un vienam tēvam. Divu vecmāmiņu un divu vectētiņu vietā viņam to ir tik, cik locekļu attiecīgajā paaudzē. Visas cilts piedalīšanās viņa izaugsmē viņa smadzenēs vairo labvēlīgos neiroloģiskos savienojumus, kas veicina pašapziņu. Viņš attīstās iekšēji stiprs, gudrs, noturīgs pārbaudījumos − protams, ja cilts vēl saglabā savu tradicionālo dzīves veidu neizpostītu.

No dzimšanas viņš pieder divām totēmciltīm, jo tāds ir dievsenču dotais likums − tēvam un mātei jānāk no divām dažādām. Līdz ar to bērnam pieder un, viņam augot, jāapgūst šo divu cilšu dievsenču devums, kuŗā iekļauts itin viss vajadzīgais izdzīvošanai dievotajā pasaulē, kuŗā laiku nesteidzina un arī mantu neuzkrāj.

Abās kultūrās Vecajiem ļautiņiem / Dieviņš devis padomiņu.

Dainu kamoliņā dotajam divējāda nozīme. Tas ir gan uzkrātā gudrība, gan taustāma, patērējama raža. Aborigēnu padomiņš ir devums vienīgi garīgā plāksnē.

Augdams bērns iemācīsies abu cilšu sadzīves noteikumus un paražas, tikumus, tabu, valodu, izdzīvošanas mākas − atrast ūdeni, ēdienu, medīt, iešķilt uguni, pagatavot ēdienu, valdot smadzeņu darbību paaugstināt vai pazemināt miesas temperatūru, raidīt savas un uztvert cita domas; lietot rakstus, gan slepenos, gan savstarpējai cilšu pazīšanās dotos; iepazīs savu cilšu totēmradījumu visslēptākās īpašības, gādībā turamās zemes dievus, svētu turamo zemes krāsu ar tās lietojumu, un apgūs rituālās esmes dziesmas, stāstu un dejas posmu, ar kuŗiem vairot zemes auglību koroborejos.

Ielaužoties savu zinšu lietojumā un piedaloties koroborejos ar ik reizes atbildīgāku uzdevumu, viņš domās arvien sarežģītākas un tālredzīgākas domas. Viņā pašā uzausīs vecajo spēja sadzirdēt zemes aicinājumu, kad pienācis laiks to spirdzināt.

Rituāls ir pamatīgs un gaŗš. Sagatavošanās, kas īstenībā ir jau arī paša rituāla sākumposms, rūpīga. Uākabautā (walkabout) sapulcina visu to cilšu locekļus, kuŗu totēmradījumi sāk iet mazumā, darina rituāla apģērbus un pārējos piederumus, ēdienus un dzērienus, nolīdzina un notīra laukumu un ar akmentiņiem tajā izliek takas, pa kuŗām vairāki simti dalībnieku iedejos, iezumēs, iespēlēs, iedziedās, iesapņos un ieraidīs zemē spēku.

Visa rituāla izpildījums varot ilgt pat gadus, jo, piemēram, rituālā iekļautā dziesma ir tieši tik gaŗa, cik posms, kuŗu putns pavada attiecīgo cilšu zemēs, kuŗām šī dziesma ir dota. Tāda dziesma var skanēt sešus mēnešus.

Mūsu saspringtajā, tā saucamajā civīlizācijā, laikam gan retais tādu tempu paciestu. Bet ieklausīsimies mūsu senču laika uztverē!

Līdaciņa bēdājās,
Kad izžuva ezeriņš;
Nebēdā līdaciņa,
Pieplūdīs ezeriņš.

Un nav svarīgi, vai „līdaciņa” ir segvārds tik mazai meitenītei, ka ar bēdām jāsaprot satraukums, ka čuriņa aizplūst, vai lielāka meitene, kuŗa pirmo reizi ieraudzījusi no sevis plūstam asinis, domā, ka gals klāt; svarīga ir tikpat ietilpīgā metafora, cik satraukums. Ar tādu mēdz remdēt tikai vecmāmiņa.

Vecmāmiņa vai vectētiņš arī ir tie, kuŗi vislabāk prot visu izskaidrot šai dievotajā pasaulē, kuŗā itin viss ir no vienām un tām pašām vielām. Kā pumpurs saulei atveras bērna apziņa brīnumam − kā var būt, ka no cietās zemes rodas tik mīksta būtne kā viņš pats, no tās blīvuma − caurspīdīgais spāres spārniņš, no tās smagmes − pīlēna vieglā spalviņa.

Ūdens molekula avotiņā, kuŗa kopā ar tūkstoš citām nupat pārslīdēja manam pirkstam, miljonu miljoniem gadus ceļojusi pa dzīvās un nedzīvās radības šūniņām. Šī ābola gēni, kas man rokā, ir to pašu gēnu dalījumi un krustojumi kā tā ābola, par ko vēsta Gilgameša eps, ka tajā iekodis mūsu visu kopīgais sencis.

Austrālijas bušs atveŗas tam, kas dainu kamoliņā uztvēris senču padomu un bijājas iras.

 

 

Izlietotā literātūra:

• Bowden, Ros un Bili Bunbury. Being Aboriginal: Comments, Observations and Stories from Aboriginal Australians. Sydney: Australian Broadcasting Corporation, 1990.

• Flood, Josephine. Archaeology of the Dreamtime: the Story of Prehistoric Australia and Its People. Sydney: Angus & Robertson, 1999.

• Hulley, Charles E. The Rainbow Serpent. Sydney: New Holland Publishers, 1999.

• Latviešu tautas dziesmas. Rīgā: Zinātne, 1979−

• Lawlor, Robert. Voices of the First Day: Awakening in the Australian Dreamtime. Rochester, Vermont: Inner Traditions intnl. Ltd., 1991.

• Mudrooroo. Aboriginal Mythology: An A-Z Spanning the History of Aboriginal Mythology from the Earliest Legends to the Present Day. London: Thorsons, 1994.

• Reed, A.W., compiler. Aboriginal Place Names and their Meanings. Sydney: A H & A Reed Pty Ltd, 1967.

• Unaipon, David. Legendary Tāles of the Australian Aborigines. Melbourne: The Miegunyah Press, 2001.

• Voigt, Anna & Nevill Drury. Wisdom from the Earth: the Living Legacy of the Aboriginal Dreamtime. Sydney: Simon & Schuster Australia, 1967.