BET VAI MĪLESTĪBA IR PIENĀKUMS?

Indra Gubiņa. Pienākums nav mīlestība. Itaka: Mežābele, 2001. 165 lp.

 

Nevis slinkojot un pūstot. Tā varētu raksturot Gubiņas sasniegumus, kuru vidū šis romāns ir viņas 25. grāmata - blakus citiem romāniem, stāstiem, dzejoļiem, ceļojumu aprakstiem un šo žanru dažādiem paveidiem, apbalvotiem un visā visumā mūsu lasītāju labi iecienītiem. Protams, pelnīti, jo, pretēji it daudziem mūsdienu rakstniekiem un rakstītājiem, autore ir saviem lasītājiem visai iztapīga vai - kā franču klasicisma kritiķi un citi liekēži pieprasīja - pieklājīga. Gubiņa nepievienojas tiem autoriem, kas zobojas par saviem lasītājiem, tos apvaino vai nozākā, varbūt labi neapzinoties tās pretrunas, kādās viņi nonāk, jo lasītājs taču ir tas, kas autoru padara par autoru. Teksts bez lasītāja nav teksts (bet kas teica, ka otras puses varbūt nemaz nav?). Rakstītais produkts bez tā patērētāja lasītāja būtu absurds. Mūsu literātūrā gandrīz viscaur manāma apzināta sūtība, nevis ieslēgšanās pārliecībā māksla mākslas dēļ. Tā jūtas aicināta nokāpt tirgus laukumā, maisīties kopā ar citiem līdzcilvēkiem un, ja pagadās, tiem piedāvāt sava veida gara veldzi. Gubiņa gan nekādā ziņā netaisās nevienu pārliecināt, neko pierādīt.

Savā uzbūvē klasiskā romāna tematiskais centrs ir latviešu sabiedrības dzīve Toronto. Vita, pajauna, un kā vēlāk izrādās, pamesta sieva, ierodas savas mātes mājā raudzīt, vai mātei nav kas ļauns noticis. Ļaunums ir mātes paģiras pēc viesībām iepriekšējā vakarā. Šī aina iezīmē vienu no romāna tematiskām blakus dimensijām. Bijušie imigranti ir tīri labi iedzīvojušies savā jaunajā mītnes zemē, kultūru sadursmes starp veco un jauno modus vivendi vairs neizsauc dziļas emocionālas krīzes, sadzīve un pielāgošanās ir iespējama, un asimilācija, vistiešāk ieceļotāja pazušana bez pēdām "homogenizēto" iedzimto pūlī nedraud nevienam, kas grib paturēt savu nacionālo identitāti. Uzmanības centrā ir vispārcilvēcīgais pārdzīvojumu klāsts, kas it sevišķi izpaužas pie saulrieta paaudzes pārstāvjiem, kas grib vēl no dzīves ko paliekošu gūt. Piemēram, atraitne Ida Egle, kaut it labi samierinājusies ar savu eksistenci bez pavadoņa, piekrīt, kad visai iznesīgais, drusku švaukstīgais "montreālietis" Roberts Apogs liek priekšā doties izbraucienā, lai skatītu Kanadas krāšņās dabas ainavas agrā pavasarī. Sveši, ceļojumu uzsākot, viņi nekļūst tuvāki, atgriežoties mājās. Kaut kas līdzīgs notiek ar torontieti Ievu Leju, kura pamet savu ģimeni, lai dotos uz latviešu centru Straumēni Anglijā apmeklēt savu smagi slimo tēvu. Taču galvenais iemesls Ievai ir satikt savu seno dienu mīlestību Egonu, par kuru viņas atmiņu dzīlēs gruzd nepiepildītas vēlēšanās. Arī šis ceļojums beidzas neveiksmīgi. Vecuma dienu mīlestības solījumi tik bieži ir māņi, bet saulrieta tuvums ir patiess un uzmācīgs. Vita romāna beigās atrod savu māti mirušu, un tās nav Liebestod sekas. Mīlestība nav pienākums, bet pienākums var tuvoties mīlestībai zināmās situācijās. Franču klasicismā ir vietām līdzīgas izpausmes, bet, protams, nevajadzētu šīs līdzības uzsvērt. Gubiņa tāpat kā franču klasiķi uzmanību velta cilvēka intīmai dzīvei, dara to delikāti un nosvērti. Kritiskie momenti cilvēka dzīvē paliek prāta vadīti, tie aprakstīti apvaldīti, neiesaistoties spēcīgos jūtu uzplūdumos. Tāds varētu būt latviešu klasicisms, vismaz viens tā paveids. Romāna izteiksmes veids ir izteikti vienlīdzīgs un rūpīgi kopts. Tēli tur apgrozās bez pārmērīgiem žestiem vai runas izlēcieniem. Drusku paradoksāli, ka jau tik ātri pēc traģiskiem notikumiem mūsu tautas dzīvē varam atrast mūsu literātūrā izteiksmes, kas pielīdzināmas klasicismam. Gala punkts nav vēl pieliekams, taču brīnīties jau var.

 

Juris Silenieks