MANA ZILĀS DEBESS IZTIRGOŠANA

Sven Birkerts. My Sky Blue Trades. New York: Penguin Putnam, 2002. 180 lp.

 

Savā pirmajā eseju krājumā Gutenberga elēģijas, kas izpelnījās labu ievērību jaunāko klātpienācēju kulturālās likteņgaitas noteicējās aprindās, Svens Birkerts piemin savu etnisko izcelsmi un to kultūrālo mantojumu, ko viņš guvis no vecākiem un vecvecākiem, bet savās esejās nepiemin nevienu šodienas latviešu rakstnieku, kaut gan pieskaras cittautu rakstniekiem, trimdiniekiem un trimdas tematikai. Savā pēdējā grāmatā, My Sky Blue Trades, Birkerts ir mazāk atturīgs runāt par sevi. Grāmata, lietas mazliet vienkāršojot, ir autobiografisks pašportrets (ja tā nav liekvārdība). Arī šeit latviešu literātūrai un tās darbiniekiem ierādīta maza vieta. Raiņa vārds parādās atstāstījumā par Svena sarunu ar Josefu Brodski, kurš, runājot par latviešiem, lietojis kādu prastību. Teiciens esot bijis tik rupjš, citējot amerikāņu žurnalisti un rakstnieci Dohertiju (Robin Dougherty), ar ko, kā intervētāja piemetina, Svens būtu varējis vērsties lielā dusmu uzplūdumā pret saviem vecākiem.

Grūti piešķirt piemēroto svarīgumu šim droši vien paviršajam, ne pārāk pārdomātajam teicienam intervijā, taču savā ziņā tas ir zīmīgs. Viena no centrālām temām, kas caurstrāvo My Sky Blue Trades stāstījumu, ir Svena attiecības ar tēvu. Lieki norādīt, ka Gunars Birkerts ir starptautiski atzīts architekts, daudzu ievērojamu celtņu plānotājs, kuru starpā minama Latvijas Nacionālā bibliotēka. Šī projekta īstenošana gan pagaidām iestrēgusi naudas trūkuma un polītiķu savtības un īsredzības, varbūt pareizāk, aprobežotības dēļ. Viens no viņu argumentiem - ar LNB celšanu tiktu samazināti fondi polītiskām struktūrām (atturos tālāk komentēt šo skaidrojumu; laikam tas nozīmē, ka viņiem varētu pietrūkt fondi "izšiverēšanai" savām vajadzībām).

Svens diezgan plaši stāsta par domstarpībām, nesaprašanos un kultūrālām sadursmēm, kādas viņam ir radušās ar tēvu pusaudža gados un vēlāk, kad jau bijis students. Pēdējie sakrīt ar Vietnamas kara izsauktiem nemieriem ASV, ar "hipiju" paaudzes parādīšanos, ar šīs paaudzes - par to liecina grāmatas apakšvirsraksts - pretestībā audzis pretrunīgā laikmetā (Jura Žagariņa tulkojums no growing up counter in a contrary time). Šai paaudzei draudēja iznīcība Vietnamas džungļos. Tādēļ tā daudz ko darīja, lai no tiem izvairītos. Rakstot savus memuārus no 20-30 gadu atstatuma, Birkerts drusku tā kā smīn par savu tā laika pārliecību un izaicinošo nostāju, kas nepieļāva kompromisus. Tajā pat laikā viņš jutās atbildīgs par savu biografiju, nenoliedzot pagātni, nemēģinot to aizstāvēt un "izskaidrot." Ne jau nu gluži kā Žans-Žaks Ruso (Jean Jacques Rousseau), kurš aizdomīgi bieži apgalvoja savā autobiografijā, kuŗu viņš nosauca par Confessions, t.i., Atzīšanos jeb Grēksūdzi, ka ar savu grāmatiņu rokā viņš var stāties Radītāja priekšā un apgalvot - ja nu kas gluži neatbilst patiesībai, tas būtu izskaidrojams ar paša aizmāršību vai paviršību. Ruso ievadīja jaunu žanru, kaut arī daudzi tam nepievienojas. Taču dvēseles atkailināšana, kas dažkārt tiek dēvēta par cēlāko melošanas veidu, kļuva iecienīta popularitātes iegūšanai.

Svena Birkerta darbs gan nelīdzinās grēksūdzei. Viņš arī vairākkārt apgalvo, ka nevienu neapsūdz. Taču lasītājs secinās, ka autors, stāstot par sevi un savas jaunības pieredzēm un atziņām, ietur zināmu atstatumu starp vērotāja "es" un to "es," kura pieredzes un izjūtas mēģināts iedzīvināt. Starp rakstītāja "es" un aprakstīto "es" nepastāv naidība, neuzticība, bet tāda var rasties starp rakstītāju un lasītāju, ja pēdējam rodas aizdomas, ka grāmata var arī nebūt patiesa "dvēseles atkailināšana," vismaz tādam lasītājam, kurš to meklē savās lasīšanas dēkās.

Birkerta grāmatas virsraksts patapināts no Dilana Tomasa (Dylan Thomas) dzejoļa Fern Hill. Tekstā vietumis atrodam iestrādājumus no Birkerta citiem rakstiem, no viņa esejām, ieskaitot Gutenberga elēģijas. Grāmatu varētu apzīmēt (nosaukt vienmēr vajaga; bez nosaukuma, samazinās reālitāte un nozīmība, tā apgalvo mīti) par autobiografisku eseju. Tā iesākas ar Svena agrīnajiem gadiem, apmēram no bērnu dārza vecuma līdz pieauguša jaunieša atzinumam, ka rakstīšana ir viņa sūtība, viņa dzīves mērķis un saturs, senču mantojums, aicinājums no vecvecākiem, kas bija ievērojami rakstniecības un izglītības darbinieki 20. gs sākumā.

Jau Prologā ieskanas autora jaunāko gadu konflikti, nesaskaņas ģimenē, it sevišķi ar tēvu, kas vijas cauri visai viņa dzīvei līdz pusmūžam, līdz kamēr abi, pére un fils, gluži kā atskārta Marks Tvens (Twain), ka viņa visai "aprobežotais" tēvs ar laiku piebriedis gudrībā un kļuvis tīri pieņemams. Svenam Birkertam pirmie iezīmīgākie konflikti ar tēvu sākušies latvietības dēļ. Mātei nekad nav piemitusi tēva uzstājība, kad runa bijusi par latvietību. Dzīvodams Detroitas pabagātā piepilsētas rajonā, Svenam jau bērnībā lielākā vēlēšanās bijusi būt tādam kā tie, kurus viņš redzēja ēdam Mekdonalda (McDonald) ēdnīcās (architekts Birkerts, daudz nodarbināts ar sava tēla veidošanu citu līdzcilvēku priekšā, nav sev to atļāvies, tāpat kā laikam daudz ko citu). Svenam gribējies būt tādam kā tam amerikāņu puikam ar vasaras raibumiem noklātu seju, a white-bred American, kas braukā kādā populārā Detroitā taisītā auto, no kura, ausis plēšot, gāžas skaļa populārā mūzika, braucot uz bēzbola spēli. Svena ģimene ir braukājusi architekta Jaguārā un vienīgā pieļautā mūzika bijusi klasiskā. Tie, kas apgalvo, ka Amerika ir nākusi no slavenā melting pot, konstatēs vēl lieku reizi savu pieņēmumu apstiprinājumu - būt comme les autres, kā visiem citiem, ir pievilcīgi un droši. Svena vēlēšanās pazust līdzīgo pulkā pārsteidz, zinot, ka tāds viņš nekļuva, bet to jau viņš pats vēl nezināja.

Svena vecāki vienmēr uzsvēra savu atšķirību no iedzimtajiem, no līdzpilsoņiem. Viņi nepakļāvās asimilācijai, kas, protams, joprojām turpinās, kaut arī mazākā mērā sakarā ar pieaugošo imigrantu skaitu. Imigrantu lāsts un glābiņš. Kā daudzi citi tā laika jaunieši Svens ir juties neērti kopā ar vecākiem, kad viņi runājuši angliski ar izteiktu eiropiešu akcentu. Gunars Birkerts ar tipiski aristokratisku ievirzi noliedza visu, kas viņa ieskatā bija tuvs populārām gaumēm. Dēls Svens savukārt juties apspiests, kad padotību un paklausību augsti vērtējošais tēvs pastāvējis uz to, ka kultivēt latviskumu tā visādās formās ir viņa pienākums. Svena pieredzējumi un pretrunas lielā mērā neatšķiŗas no tipiskā imigranta pieredzes tajā laikā, kad kultūrāla vai lingvistiska "daudzejādība" vai "daudzšķautnība" nebija pārāk vēlamas pēc oficiālā ieskata - melting pot jeb kausējamais katls bija nākotnes sabiedrības ideāls. Svena paša jūtas likās dalītas. Visvairāk viņu nodarbināja doma par to, kādu viņš sevi vēlētos redzēt.

Un par to nebūtu jābrīnas. Nāk atmiņā dažas pirms Latvijas otrās neatkarības ASV satiktas latviešu mākslinieku personības, kam par visu svarīgāka bija viņu mākslinieku karjera, sava talanta izkopšana un nākotnes veidošana pēc personīgām vajadzībām. Latviešu kultūra bija sekundāra. Architekts Birkerts redzēja savu dzīvi Savienotajās Valstīs pavisam citādā gaismā. Viņš ir pret visu to, kas Svenam ir svarīgs. Grāmatas un lasīšanu architekts atzinis kā nevajadzīgu, nereālu, neienesīgu laika kavēkli, kā nepietiekami vīrišķīgu laika pavadīšanu. Tēvs noliedza visu, kas mani aicināja. Šo atzinumu vēl pastiprināja Svena bērnības un pusaudža laiks, kas nebija kompromisu un piemērošanās laiks - Vietnamas kara protesti noveda pie asiņainām sadursmēm, "hipiju" paaudze nespēja samierināties ar paaudzi, kas pieredzējusi un uzvarējusi II Pasaules karu, nevēlējās pieļaut savu normu un vērtību nozākāšanu. Woodstock festivāls tagad liekas kā lielākā alternatīvās kultūras manifestācija. Svens priekšlaicīgi ierodās Vudstaka pļavās, lai raktu labierīcībām vajadzīgos grāvjus, kas vēlāk gan izrādījās visai nepietiekami. Taču neskatoties uz visādām neērtībām, ieskaitot grūtības aptīrīties, kas, kaut nesvarīgas, dažreiz traucējušas šo manifestāciju, Svens atgriezies sajūsmināts. Kad Gunars Birkerts aizbraucis dēlam un viņa draugam pakaļ uz lidostu un jaunieši iesēdušies architekta Jaguārā, tēvs tūdaļ izsaucies: You guys really stink (jūs, dēlēni, tik tiešām smirdat), kas laikam gan bija izprotams kā spriedums tiešā un arī pārnestā nozīmē. Svena uzvešanās tēva klātbūtnē tajos gados it bieži bijusi izaicinoša - lai kaitinātu tēvu, kā arī lai apliecinātu neatkarību, nepievienošanos tēva paaudzes nostājai, it sevišķi attiecībā uz morālām vērtībām un ASV polītiku. Svens gan vienmēr mācēja savu sacelšanos pret vecākās paaudzes normām ieturēt zināmās pieklājības robežās bez pārmērīgas acīs lekšanas, protams, apspiežot savus pirmatnējos impulsus. Gadus vēlāk viņš piemin momentu no pusaudža gadiem. Tēvs, eleganti saģērbies darbam birojā, taisījies sēsties savā Jaguārā, kad ieraudzījis Svenu dārzā ar šļūteni puķes laistot. Architekts tūliņ izdomājis un noskaitījis vēl dažus dārza pienākumus dēlam. Svenam bijis grūti apspiest instinktīvo vēlēšanos aplaistīt ar ūdeni tēvu visā viņa godībā. Viņš vēlmi apspiedis, taču laikam ar zināmu nožēlu, jo atmiņas par šo momentu viņu vajā vēlāk. Tēvs un īpaši dēls nevarēja un negribēja saprasties. Šis nebija kompromisu laiks... Prezidents Niksons bija vecākās paaudzes lielai daļai atzīts vadonis. Jaunākiem gada gājumiem, it sevišķi tiem, kam draudēja iesaukšana kara dienestā, Niksons bija zobgalību un naida objekts.

Bet pamazām tiek ievilkts portrets ar citām iezīmēm. Iepriekšējais ieskicējums netiek izdzēsts, drīzāk papildināts, izceļot jaunus vaibstus. Chronoloģiski te parādās zināms hiatus. Te vairs nav - sacelšanās pret to, ko ģimene, sabiedrība, latvietība mēģināja Svenam iemācīt. Šis ir drīzāk samierināšanās posms, ar ko nāk jaunas atziņas: Ar kompromisu un samierināšanos nāk pielāgošanās atziņa. Un tā Svens, kurš gribēja būt sava dzīves stila noteicējs - daļēji viņš to apstiprināja savos Wanderjahre periodos - kādas pāris reizes uz grāmatas beigām diezgan neuzstājoši piemetina, ka viņš ir kļuvis comme les autres - līdzīgs citiem. Virsraksta trades, liekas, apstiprina jaunības, hipīšu laika, trako kavalieŗu gadu māņu un nodomu "iztirgošanu." Pienācis maksājumu un ieguvumu aprēķināšanas laiks.

Ar zaudējumu ir iegūts. Pēc visām emocionālajām dēkām, kuras autors gan atstāsta ar zināmu distanci, maz nododoties savu personīgo jūtu izklāstam vai post facto prātvēderīgai izvērtēšanai, ar tādu kā mazliet ironisku pieskaņu, norāda, ka ir kļuvis, tā teikt, priekšzīmīgs pilsonis ar labu darbu prestīža universitātēs, ieskaitot sava veida "docēšanu" Harvardā. Viņu aicina lasīt vieslekcijas izcilās universitātēs. Viņš piedalās nozīmīgās akadēmiskās sanāksmēs.

Viņa paša recenzijas un recenzijas par viņa darbiem iespiež The New York Times, The Boston Globe citu, vēl ievērojamāku publikāciju vidū. Viņš rediģē Agni ar nodomu ievirzīt to pašu ievērojamāko žurnālu starpā. Precējies, sieva amerikāniete un divi bērni, kuri, šķiet, nebūs padoti tiem pretrunīgajiem, pretstatīgajiem spiedieniem, ar kuriem Svenam bija jācīnas - ar ieguvumiem, un, protams, zaudējumiem. Šodien Svens Birkerts ir paraugpilsonis un iecienīts kritiķis. Kopā ar māsu un brāli Svens bija saviesis 50 gadu laulības atceri saviem vecākiem, kuriem tagad ir vairāki mazbērni. Viņi visi kopā saticībā un apmierinātībā - svin Ziemsvētkus. All's well that ends well - tā Šekspirs. Un tā tam vajag būt - kā vēsta grāmatas beigu lappuses. Tomēr paliek jautājums par my sky blue trades.

Lasot autora diezgan aprautos minējumus par labi nostabilizēto dzīvi, nāk prātā Artura Rembo (Rimbaud) dzejolis Le bateau ivre (Piedzēries kuģis). Še autors, franču enfant terrible, kurš dažos gados uzrakstīja pasaules šedevru starpā ierindojamus darbus, pamet rakstniecību un civilizāciju vispār, dodas uz Āfriku pārdot kontrabandas ieročus. Dzejolis iesākas ar mežonīgu ainu. Kuģis atraujas no ostmalas, pazaudē savu ekipāžu un, atraisīts no važām, drāžas pa straumi lejup, sasniedz okeānu, ienirst tā dzelmēs, ielido stratosfairiskos augstumos un līksmo par savu atbrīvošanos no civīlizācijas. Pēc krāšņajām ainām uz zemes un izplatījumā dzejolis nobeidzas ar vienkrāsainu ainavu kaut kādā pelēcīgā, pamestā, piekrastes miestā, drūmā apkārtnē, kur mazs zēns duļķainā peļķē peldina mazu spēļu kuģīti. Skats kontrastē ar anonīmā zēna piedzīvoto vai iztēloto.

Nevajadzētu daudz tuvināt Svena dzīves ainas Rembo dzejolim, taču kārdinājums ir pretstatīt un salīdzināt abus autorus. Atšķirības daudzejādā ziņā lec acīs: apmēram gadsimts šķiŗ abus autorus. Gadsimts, kam cilvēces vēsturē neģēlības, varmācības un nežēlības ziņā līdzīgi nav bijuši. Ģeografiski abus autorus šķiŗ apmēram zemes puslode.

Kulturāli varbūt vēl vairāk. Bet varbūt arī ne. Kas pateiks? Kamēr Rembo pieder pie pasaules plebejiem, Svens pārstāv mūsdienu vidusslāni, varbūt mūsu patriciešus, kuri kultūrāli ir mūsu sasniegumu radītāji un vadītāji. Taču abus māc zināma nepietiekamība, kas var Svenu Birkertu izbīdīt starp mūsu kultūras vadoņiem.

 

Juris Silenieks

 

Pirms kādiem trīs gadiem JG iespieda manu rakstu "No mums aizgājušie," kur pieskāros diviem mūsu radošiem gariem, literātūras kritiķim Svenam Birkertam un diriģentam Marisam Jansonam. Abi visai atzīti pasaules mērogā, bet neķērās klāt latviešu radošiem darbiem. Raksts izsauca īsu uztraukumu, vairāk sašutumu dažos JG lasītājos. Man aizrādīja, ka, piemēram, Jansons it bieži aicinājis latviešu korus uz Sankt Pēterburgu (tajā laikā pilsēta vēl saucās Ļeņingrada), pašaizliedzīgi palīdzējis saviem tuvākiem un dažkārt pat nepazīstamiem, atbalstījis, cik pārslogotais laiks to atļāva, dažādus citus kultūrālus centienus. Es varēju tikai pievienoties ar piebildi, ka nekad neesmu Jansona devību un atbalstu dažādiem pasākumiem noliedzis, taču fakts, ka viņš kā PSO (Pittsburgh Symphony Orchestra) direktors, kam, protams, ir galīgā noteikšana par koncerta programmām, nav uzņēmis programmās nevienu latviešu komponista darbu. PSO, cik zināms, pēdējos 35 gados spēlējis tikai vienu latviešu kompozīciju, turklāt kā piedevu - Vaska miniatūru, bet ne Jansona diriģētu. (Maestro gan bieži atkārto Amerikas kritiķu pieprasījumu pievērsties laikmetīgākai mūzikai, arī atzinumu, ka Vasks ir ievērojamākais mūsdienu latviešu komponists). Nesen kādā pārraidē dzirdēju, kā igaunis Neemi Järvi ar Detroitas orķestri atskaņo to un igauņa Neemi Järvi diriģēto Dārziņa Melancholisko Valsi, arī kā piedevu, Jansons turpretī kā piedevu piedāvāja Sibeliusa Valse Triste. Dārziņa gabaliņš jau arī būtu tīri labi iederējies, lai gan, jāatzīstas, Järvi diriģētā Dārziņa kompozīcija skanēja visai senlaicīgi, ļoti paplāni, galvenokārt primitīvā aranžējuma dēļ. Jansonam vairs nebūs daudz izdevību pierādīt savu noņemšanos, jo viņš pamet PSO (šķiet, īstā laikā, jo biržā, kur Pitsburga, gluži kā daudzas citas organizācijas, ieguldījusi labu daļu no sūri krātās naudiņas, varētu vairs nebūt nekāda zelta bedre). Pārceļoties uz Eiropu, kur viņam darbiņi sarunāti Minchenē ar Süddeutsche Rundfunk un Amsterdamā ar prestīžo Koncertgebow, maestro būs tuvāk savai dzimtajai (pil)sētai. Vai tas varētu nozīmēt, ka latviešu skaņdarbi parādisies programmās, pār kurām viņam ir noteikšana, rādīs nākotne. Ar Svenu Birkertu lietas var iegrozīties savādāk.