JG235 Franks Gordons. Birkerts, Libeskinds, Špērs

Franks Gordons

BIRKERTS, LIBESKINDS, ŠPĒRS

Par salīdzinošo jeb komparatīvo metodi tautu un cilvēku gaitu izpētē nekas nav teikts VK(b)P vēstures īsā kursa IV nodaļas 2. apakšnodaļā − „Par dialektisko un vēsturisko materiālismu,” kuŗa gluži kā katķisms bija jāiekaļ veselai padomju cilvēku paaudzei. Un tomēr manai necilajai personai šī metode šķiet itin noderīga, rosinot garu, vedinot uz pārdomām.

Gunars Birkerts, Daniels Libeskinds, Alberts Špērs juniors − trīs architekti, triju tautu ģēniji, trejādu likteņu atspulgi.

Latviešu kultūras izaugsmei un sabiedriskās domas izveidei aiztecējušā pusotra gadsimta gaitā nozīmīga ir dzimtas, ģimenes, radu rakstu loma. Minēsim dažus piemērus: Kalniņi − Pauls, Klāra, Brūno. Zināmā saistībā ar viņiem − Cielēnu un Eliasu ģimenes. Strunkes − Niklāvs, Ali, Laris. Skulmes − Uga, Otis, Džemma, Jurģis. Annas Žīgures vecvecāki ir Edvarts Virza un Elza Stērste, kuŗas tēvs − Stērstu Andrejs pieder pie Pirmās atmodas censoņiem.

Šādi žilbinoši radu raksti ir arī iecerētās Gaismas pils projekta autoram, pasaules mēroga architektam, latviešu tautas lepnumam Gunaram Birkertam.

Tēvs Pēteris Birkerts ievērojams psīchologs un sociologs, latviešu garamantu vācējs, kas kā sociāldemokrāts no 1906. līdz 1913. gadam, tāpat kā vēlāk dēls, bija trimdinieks Savienotajās Valstīs. Tēvabrālis Antons Birkerts − literāts, žurnālists, kritiķis, kultūrvēsturnieks, Raiņa kopoto rakstu redaktors. Māte Marija Saule-Sleine (Birkerte) − skolotāja un valodniece, kas kopā ar ģeogrāfu Indriķi Sauli-Sleini sarakstījusi grāmatu Dzintarzeme − dzimtene. Pirms tam kopā ar pirmo vīru − Pēteri Birkertu sakopojusi Latvju tautas anekdotes, Latvju sakāmvārdus un parunas.

Gunars Birkerts šo dzimtas talantu pārmantojamību apzinās. Savā grāmatā Process un izpausme architektūras veidolā viņš saka: Es domāju, ka mums ir jāatzīst ģenētikas nozīme. Šo teikumu citē Māris Čaklais savā monogrāfijā Gaismas kungs jeb Sāga par Gunaru Birkertu (Rīga: Pētergailis, 2002) − grāmata, kas manuprāt būtu izlasāma katram domājošam latvietim un latviski lasošam cittautietim.

Par Gunāra Birkerta devumu architektūras jomā sīks un pamatīgs izklāsts atrodams Māra Čaklā grāmatā. Man te gribētos uzsvērt, ka Gunārs Birkerts visā savā būtībā ir gan kosmopolīts šī vārda cildenajā nozīmē − cilvēks kas iet līdzi laikam un radoši apgūst jaunās vēsmas globālās civilizācijas apritē, gan patiess latvietis, kas apzinās savu etnisko izcelsmi, smeļas iedvesmu dainās un dzimtās rakstniecības diždarbos un apveltījis savu tautu un atdzimušo brīvvalsti ar latos un dolāros neizmērojamu dāvanu − Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas projektu. Ēkas, kuŗas tapšanu diemžēl bremzē un novilcina neskaitāmi birokrātiski šķēršļi.

Un te nu mēs nonākam pie ārkārtīgi interesantas personības − pie Svena Birkerta (dz. 1951), kuŗa jaunākajai grāmatai − My Sky Blue Trades: Growing up Counter in a Contrary Time (Viking, 2002) manuprāt būtu jāatrodas katra angliski lasoša latvieša plauktā.

Svens Birkerts jaunībā par varītēm gribēja būt simtprocentīgs amerikānis, kaunējās savas latviskās izcelsmes, bieži konfliktēja ar savu slaveno tēvu, jutās piederīgs flower power paaudzei, pieslējās bitņikiem, dievināja Nobela prēmijas laureātu, dzejnieku Josifu Brodski − cilvēku, kas centās aizmirst savu ebrejisko izcelsmi un vienādi apgaroti vārsmoja krieviski un angliski...

Un nu pēkšņi, varam teikt, atklāsme, catharsis: apdāvinātais Gunāra Birkerta dēls Svens, tuvojoties sava mūža pusgadsimta slieksnim, atgriežas savā tautā un − gandrīz kā Jaunās Derības līdzībā par Pazudušo dēlu − izlīgst ar tēvu, kļūst nosvērts, atgūst dvēseles mieru.

Tā būtu pateicīga viela Svena vectēvam Pēterim Birkertam, kuŗa svarīgākais darbs ir monogrāfija Daiļrades psīcholoģija. Un arī vecais labais Zigmunds Freids priecātos par tik uzskatāmu Fall jeb case...

Architekts Daniels Libeskinds dzimis 1947. gadā Lodzā − tai Polijas pilsētā, kuŗai Hitlers bija piešķīris nosaukumu Litzmannstadt un kur, tāpat kā Rīgā un Minskā, bija ieslodzīti geto un pēc tam iznīcināti daudzi Vācijas un Austrijas žīdi. 1958. gadā viņa vecāki nolēma apmesties Izraēlā, taču jau pēc diviem gadiem ģimene pārcēlās uz Ņujorku, kur Daniels ieguva ASV pavalstniecību, bet neatrāvās no savām etniskajām saknēm. Viņā agri radās dzīva interese par holokaustu un visu, kas ar šo traģēdiju saistīts. 1989. gadā Libeskinds, kas tai brīdī bija vairāk pazīstams kā architektūras teorētiķis, nekā praktizējošs architekts, pārceļas uz Berlīni un sāk īstenot savas visai neierastās, īpatnējās ieceres, kuŗu pamatā ir zibeņveidīgas kontūras, slīpas virsmas un šķirbām vai šaujamām lūkām līdzīgi logi. Šādā garā nelielajā Osnabrikas pilsētā uzcelts muzejs − Felix Nussbaum Haus, kuŗā izstādītas gleznas, ko, no Vācijas uz Beļģiju izbēgušais vietējais žīds F. Nusbaums radīja, slēpdamies no tvarstītājiem (viņš tika notverts un gāja bojā Aušvicā).

Tādā pašā stilā īstenots arī nākamais Daniela Libeskinda projekts − britu Imperial War Museum (kara muzeja) filiāles ēka Mančesterā.

Taču pasaules architektu interesi visvairāk saistījusi ēka, kuŗu Libeskindam izdevās uzcelt, spītējot neskaitāmiem skeptiķiem un nelabvēļiem − Jewish Museum / Juedisches Museum Berlīnē, cieši blakus vecam, cienījamam pilsētas muzejam, kas celts neoklasicisma stilā. Lielāku, griezīgāku kontrastu grūti iedomāties. Drīz vien uz „Libeskinda lolojumu” plūda apmeklētāju straume − tikai lai aplūkotu pašu muzeja ēku un neierastās iekštelpas, kas vēl stāvēja tukšas, kuŗās vēl nebija neviena eksponāta! (Maza atkāpe: atgādināsim, ka Gunars Birkerts atradis oriģinālu risinājumu Okupācijas muzeja ēkas „pagarinājumam” Rīgā.)

Patlaban Izraēlā, Bar Ilan University kompleksā netālu no Telavivas, ceļ Libeskinda projektēto Wohl sabiedrisko centru, Kanadā viņš projektē Toronto Royal Ontario Museum, bet īsteni pasaulslavens Daniels Libeskinds kļuvis, uzvarēdams konkursā par jauno WTC (World Trade Center) Ņujorkā − tajā vietā, kur 2001. gada liktenīgajā 11. septembrī divas terroristu-pašnāvnieku vadītas pasažieru lidmašīnas ietriecās daudzinātajos Dvīņu torņos. Libeskinds savam projektam, ko apstiprinājusi konkursa žūrija, devis nosaukumu Testament to Freedom and Democracy − Brīvības un demokrātijas apliecinājums. Ēku komplekss, kuŗa stils manāmi atšķiras no Libeskinda līdzšinējiem veikumiem, ir piesātināts ar simboliku. Piemēram, galvenā debesskrāpja augstums ir 1776 pēdas, kas atbilst ASV dibināšanas gada skaitlim. Kompleksā ietilpst 11. septembŗa laukums, Varoņu parks, Cerības muzejs, Gaismas parks.

Vācijas nedēļas laikraksts Die Zeit, aplūkodams Daniela Libeskinda jaunradi, uzsver, ka šis architekts ir reizē elitārs un populārs. Šādu raksturojumu izpelnīties nudien nav viegli...

Vēstures viesuļi un vēsmas nav pagājušas secen arī mūsu apcerējuma trešajam varonim − Albertam Spērām (Speer) junioram. Viņš ir architekts nu jau ceturtajā paaudzē: tas bija jau vecvectēva − Bertolda Spēra arods. Vectēva vārds tāpat bija Alberts, viņš tāpat bija architekts, bet slavenākais − arī bēdīgi slavens − bija tēvs, Alberts Špērs II, Lielvācijas fīrera Ādolfa Hitlera pielūdzējs un mīlulis, ārkārtīgi spējīgs organizētājs, cilvēks ar vērienīgu izdomu, aizrautīgs un reizē, jāatzīst, apķērīgs. Tas bija viņš, kas, izdabājot sava fīrera vēlmēm, iecerēja Berlīni pārvērst par Lielvācijas impērijas metropoli ar nosaukumu Germania, „izcirst” šķērsām šai pilsētai platu maģistrāli − NS Achse, t.i. ziemeļu-dienvidu asi, pie kam burti NS simbolizēja arī Hitlera Ideoloģiju − Nacionālsociālismu. Vienā ass galā vajadzēja slieties ciklopiskiem Uzvaras vārtiem, otrā galā − patiešām kolosālam sanāksmju centram, ko vainagotu milzīgs, biedīgs kupols. 1942.II Hitlers iecēla Spēru par Lielvācijas kaŗa rūpniecības ministru, un šis architekts attaisnoja sava fīrera uzticību −neraugoties uz sabiedroto aviācijas uzlidojumiem, lidmašīnu un lielgabalu, tanku un slaveno Kuebelwagen (amfibisko džipa analogu) ražošana neapstājās ne uz mirkli. „Dievu mijkrēslī,” kad Hitlers jau sašļucis kvernēja savā apakšzemes bunkurā, Špērs sadūšojās un sabotēja sava fīrera pēdējo uzdevumu − uzspridzināt Vācijā it visu, kas vēl netika sagrauts, pārvērst fāterlandi par vienu vienīgu drupu kaudzi. Viņš deva slepenu norādījumu − Hitlera pavēli ignorēt. Nirnbergā Špēram piesprieda 20 gadu cietumsodu, ko viņš izcieta Špandavā. Sarakstījis divas memuāru grāmatas, viņš nomira 1981. gadā.

Un dēls − Alberts Špērs III? Frankfurtē pie Mainas darbojas viņa architektu birojs −AS&P (Albert Speer und Partner), darbojas, jāsaka, visai sekmīgi. No pasūtinājumiem − pasaules mērogā − grūti atkauties. Patlaban Alberts Špērs III tai pašā Frankfurtē, piemēram, projektē Millennium Tower ~ 369 metrus augstu debesskrāpi. Ķīnas galvaspilsētā Beidžingā 2008. gadā jānotiek Olimpiskajām spēlēm, un Špērs patlaban projektē 16 km garu Central Axis − grandiozu maģistrāli. Atkal ass! Plašsaziņas līdzekļu ļaudis, protams, smīn − dēls īsteno tēva sapni, būvējot asi, tikai ne vairs Berlīnē, bet Pekinā, kur varasvīriem tāpat ir impēriskas ambīcijas...

Taču Alberts Špērs III, kam jebkāds ekstrēmisms − kreisais vai labējais − ir pilnīgi svešs, mierīgi atbild: Taisni tāpēc es izpildu pasūtinājumus jebkuŗā pasaules pilsētā − tikai ne Berlīnē, jo tur manu vārdu automātiski saistīs gan ar tēvu, gan ar Hitleru!

Nu, vai komparatīvā jeb salīdzinošā metode nevedina uz pārdomām?

Visbeidzot − tāda kā piezīme. Esmu dzimis un uzaudzis Rīgā un turpat 30 gadus dzīvoju Telavivā. Rīga tagad pasaulē pazīstama kā jūgendstila pilsēta, bet Telaviva patlaban iegūst ievērību kā pilsēta, kuŗā saglabājušies ne mazāk kā 3 000 (!) lielāku un mazāku namu, kas uzcelti t.s. Bauhaus stilā. Tos projektēja žīdu izcelsmes architekti, kas, sākot ar 1933. gadu, izceļoja no Vācijas un apmetās toreizējā britu mandāta pārvaldē esošajā Palestīnā. Viņi Veimāras republikas gados bija skolojušies Bauhaus „talantu kaltuvē,” kur tika kultivēts moderns, racionāls, izteiksmē „skops” stils − architektūrā, mēbeļu un gaismekļu izveidē u. tml. Viduseiropā no šādā stilā celtām ēkām maz kas palicis, bet Telavivā tādu vēl atliku likām. Tās jāatgružo no vēlākajām piebūvēm, no jauna jānobalsina un jāsaved kārtībā. 2003.VII Apvienoto Nāciju organizācija Izglītības, zinātnes un kultūras veicināšanai (UNESCO) iekļāvusi Telavivu t.s. Pasaules mantojuma sarakstā − kā pilsētu, kuŗai raksturīgs šis architektūras stils.

Un vēl kas. Haifā dzimušais Moše Safdi (Moshe Safdie) ir žīdu architekts, kas pasaulē kļuvis pazīstams ar savu „māju puduri” − HABITAT − Montreālā, 1967. gada Pasaules izstādē. Viņa firmas biroji atrodas Bostonā un Jeruzalemē, un viņa projektētās ēkas slejas gan Izraēlas galvaspilsētā, gan citviet manā vēsturiskajā tēvzemē; viņš izprojektējis pat veselu pilsētu − Modiinu (Modi'in). Man prieks, ka mūsu mikrorajonā Telavivas dienvidos, kas saucas Tel Kabir jeb Dižais Paugurs, sabiedriskais centrs celts pēc pasaulsslavenā Mošē Safdi projekta.


Skats pāri Daugavai šodien un (pretējā lappusē) kaut kad, cerams, tuvākajā nākotnē ar paredzēto Gaismas pili jeb Latvijas Nacionālo bibliotēku.