VĒLĒŠANU LOĢIKA

 

 

Aija Veldre Beldava Sveiks kopā rakstīja: Liekas, ka nozīmīga daļa no tiem, kas ilgstoši dzīvojuši totalitārisma varā, ir ievainoti, ierāvušies sevī, vairs nespēj sevi atvērt. Varbūt cerība ir uzdota, pārvērtusies pesimistiskā cinismā, zaudēts zināms elastīgums.

Sistais zina sitiena spēku, bet ne jau sisto bija vairums. Sita tos, kas izcēlās uz fona, bet fonam pāri nedarīja. Tas viss mācīja cilvēkiem vienu − esi pelēka niecība un tev dzīvē labi klāsies. Un, sasodīts, es strīdēšos ar katru, kas apgalvos, ka, piemēram, Gunārs Astra nebija brīvs! Viņš bija brīvs, jo brīvība ir gara īpašība, nevis ārējs atribūts! Daudz amerikāņu nav ‘brīvi’, mūsdienās jau no 60. gadiem valda bēgšana no brīvības. Cilvēki vairs negrib atļauties tādu luksuspreci kā mokoši ‘brīvo garu’, bet grib vienkārši ‘patērēt’! Vai nav tā? Un kāda loma šeit ir ārējai brīvības formai − demokrātijai? Ārlatvijas sveikotāji apgalvo, ka demokrātijā cilvēki ir spējīgi mainīties (mācīties) daudz ātrāk nekā nedemokrātiskā iekārtā, bet es iebilstu, ka mainība jau nav pati par sevi nekāda priekšrocība. Ja tev ir ko zaudēt, protams, tu domāsi ilgāk, pirms riskēt! Un pavisam bībeliski, ja bagātajam jāzaudē 1 Ls, viņš nedomās ne uz pusi tik ilgi, cik par to domās nabags. Bagātais mainās − viņam tas viegli, bet cilvēks, kuŗš savām prasmēm ir savu dienišķo kumosu parādā, nopietni padomās, pirms uzsāks ko jaunu, piedevām vēl nedrošu! Tāpēc uzmanīgi ar kritizēšanu, pirms iepazīšanās, saprašanas un līdzjušanas. Un šis ir punkts, kas demonstrē, ka Amerikā ar cilvēcību iet slikti. Amerikāņi ar grūtībām izprot citas tautas, kultūras un vērtību sistēmas. Amerika ir zaudējusi savu elastību uztverē, ja viņai vispār kādreiz tāda ir bijusi (jo uztveres trūkumu nevar uzskatīt par elastīgu uztveri). Amerika savā ziņā ir iegājusi tai pašā laikmetā, kuŗā bija Ķīna pirms I Pasaules kara, kad viņai likās, ka visa pasaule ir viena Ķīna. Pazudusi ir elastīga atvērta pieeja. Amerikāņi klausās paši savu propagandu tikmēr, kamēr paši sāk tai ticēt. Piedodiet, bet tas vairs neizklausās labi − apstākļos, kad uz citiem vairs šī propaganda neiedarbojas. Un šāda valsts atļaujas pamācīt citus kā dzīvot? Smieklīgi!

Normunds Svidzinskis, <profundis@inbox.lv>

 

 

Kāpēc Jūs domājat, ka kāds apgalvos, ka Gunārs Astra nebija garā brīvs? Un, par amerikāņiem runājot, es gan teiktu, ka cilvēks, kas pats brīvi iesēstas mucā un liek sevi barot pa spundes caurumu ir tomēr garā tikpat brīvs kā Gunārs Astra. Demokrātija nav tikai lai garantētu indivīda brīvību, bet lai darītu indivīdu atbildīgu par savu likteni pat ja tas būtu pretrunā ar viņa brīvo gribu. Nemainība ir priekšrocība bagātajam. Kādēļ lai bagātais mainītos? Nabagam jāmainās vienkārši lai izdzīvotu. Bībeliski izsakoties, nabagam vajadzētu varēt andelēt savu santīmu tikpat brīvi kā bagātnieks andelē savu latu. Demokrātiski īpašumtiesības likumi ir nepieciešami, lai nabags varētu tikpat brīvi tirgoties un vairot savu mantību kā bagātnieks, bet bagātnieks izvēlas un nostiprina nedemokrātisku kārtību, lai nabags šim netraucētu nemainību noturēt. Tāpēc nav loģiski argumentēt, ka labi nodomi ir svarīgāki nekā rūpīgi sargāta demokrātiska, t.i., Satversmē pamatota likumība. Ar cilvēcību iet slikti ne jau tikai Amerikā vien. Taču neskatoties uz to, ka amerikāņi ar vieglu roku ir uzdevuši demokrātisko atbildību tādos jautājumos kā pasaules iekarošana un uzkundzēšanās svešām tautām, tomēr vēl arvien, kā jau kopš savas revolūcijas 18. gs., amerikāņi rāda pasaulei priekšzīmi tautas nama deputātu ievēlēšanā no atšķirīgiem vēlēšanu apgabaliem, lai garantētu deputātu atbildību pret konkrētiem vēlētājiem, nevis tikai pret visuvareno bagāto eliti.

Juris < Zagarins@stcc.edu>

 

 

Kas gan tā par demokrātijas priekšzīmi, ko amerikāņi rāda pasaulei? Ilūzija par demokrātiju ir palikusi, kamēr pats saturs jau kaut kur pazudis!

Normunds

 

 

Normunds Svidzinskis ir Jura Žagariņa cienīgs sarunu partneris − sēžot Latvijā, labāk par Žagariņu zina, ka Amerikas reģionālā demokrātija ir tikai ilūzija. Varbūt nevajag lasīt visādu Latvijas un Krievijas antiamerikānistu murgus, bet pašam aizbraukt uz ASV un apskatīties, kā tur ir ar reģionālo demokrātiju.

Vents < Vents_Zvaigzne@mccann.lv >

 

 

Tici man Vent, man Amerika ir pilnīgi vienaldzīga līdz brīdim, kamēr viņa nāk pie manis un sit pie krūts − cik es pareiza un cik tu stulbs. Atzīstu, es nezinu visas demokrātijas institūcijas, un spriežu pēc gala iznākuma, jo, vērtējot skrūvītes, daudz ko var attaisnot − kaut gan mašīna kopumā ir monstrs. Žēl, Vent, ka tu nedzīvoji PSRS − tur patiesība netika rakstīta nekur un tu tikpat sirsnīgi varētu aizstāvēt rakstītos Komūnistiskos melus.

Normunds

 

 

Esmu gan dzimis, gan dzīvojis PSRS − veselus 20 gadus. Ārpus Latvijas esmu bijis tikai tūrisma braucienos. Jā, Amerika uzstājas pamācoši, bet tas nenozīmē, ka mums būtu Amerikai akli jātic. Taču šobrīd pilnīgi piekrītu Žagariņam, ka ASV ārpolitika un ASV iekšējā demokrātija reģionu un pašvaldību līmenī ir divas atšķirīgas lietas. Simpātijas vai antipātijas pret kādas zemes imperiālistisko ārpolitiku nenozīmē, ka no šās zemes iekšējās pārvaldes modeļa nevarētu mācīties. Ja nevar, tad jāpamato, kāpēc, un jāpiedāvā kaut kas jēdzīgāks. Ceru, ka tā nebūs Muamara Kadafi Zaļā grāmata. Labi, nemācīsimies no ASV, tā ir pārāk tālu, pārāk liela un piekopj imperiālistisku ārpolitiku. Mācīsimies no Somijas − tā ir tuvāk un labāk saprotama, liekas, arī ar impērijas sindromu nesirgst. Man gan šķiet, ka tajos jautājumos, kas attiecas uz valsts iekšējo demokrātiju, šīs mācības neko daudz neatšķirsies, principi jau ir vieni un tie paši. Žagariņš min Ameriku tāpēc, ka pats tur dzīvo. Un Žagariņam pilnīgi piekrītu, ka reģionālajai pārstāvniecībai demokrātijā ir ļoti svarīga nozīme. Gan ASV, gan Somijā, gan Latvijā.

Latvijā Saeimas vēlēšanas notiek pēc t.s. proporcionālās sistēmas. Katrs vēlēšanu apgabals ievēl deputātus proporcionāli atsevišķām partijām nodotajam balsu skaitam. Taču likums atļauj katram kandidātam balotēties visos piecos Latvijas vēlēšanu apgabalos vienlaikus. Tas krietni palielina viņa iespējas vismaz vienā tikt ievēlētam, kā arī sekmē „lokomotīvju” sistēmu, kad viens populārs kandidāts, kas balotējas visos apgabalos, „ierauj” sev līdzi Saeimā arī desmit nevienam nezināmus. Tāpat tas nepozicionē katru deputātu kā viena noteikta apgabala pārstāvi, kaut arī saskaņā ar likumu viņš beigu beigās tāpat tiek ievēlēts tikai vienā apgabalā. Ar vārdu sakot, reģionālo pārstāvniecību tas neveicina. Žagariņš domā, ka šādu praksi vajadzētu aizliegt − lai katrai partijai ir pieci pilnīgi atšķirīgi saraksti: pa vienam Rīgā, Vidzemē, Kurzemē, Zemgalē un Latgalē.

Vents

 

 

Ahā, runa ir prātīga. Bet mans piedāvājums ir uz kādiem gadiem 20 balsot viennozīmīgi tikai par partijas nosaukumiem. Tas pievērstu lielāku uzmanību partijām un šī sistēma kļūtu stabilāka! Līdz ar to arī atkristu vajadzība dalīties pa apgabaliem − galu galā Latvija taču nav federāla valsts, bet gan unitāra valsts. Man ir svešs charizmātisms un viss ar viņu saistītais. Vienkārša un ērta shēma. Vai es kļūdos?

Normunds

 

 

Skaidrs, ka politiskas partijas ikkatrā demokrātijā ir nepieciešamas. Tās ir nevalstiskas organizācijas kas darbojas, lai īstenotu saiti starp parlamentu un tautu. Bet Latvijā tās nav nekas vairāk kā varas kāru indivīdu atbalsta komandas. Nekas nav vienkāršs un ērts šai shēmā. Palasi vēsturi un redzēsi, arī Padomju Savienības ideologi savā laikā dižojās par demokrātiju, kuŗai svešs charizmātisms. Es domāju, ka Latvijas Satversme ir īsa, kodolīga un pietiekoši labi pamatota Eiropas Apgaismības vērtībās. Es domāju, ka nav vērts daudz spriedelēt par radikālām pārmaiņām Latvijas Vēlēšanu likumā. Tāpat kā mēs visi varam vienoties, ka Latvijas Pirmajā Republikā vēlēšanu likumā bija nepilnības, kas noveda Latviju ulmanisma strupceļā, mēs varam arī vienoties, ka tagadējā Vēlēšanu likumā ir nepilnības, kas novedušas mūs pie milzīgas bezdibenīgas aizas starp tautu un tās deputātu namu. No ulmanisma vēstures mācījāmies uzlikt 5% barjeru partijām. Tagad vēl arī vajadzētu Vēlēšanu likumā ierakstīt jaunu likuma pantu, kas liedz partijām apiet Satversmes noteikumu, ka tautas deputāti jāvēlē no atsevišķiem vēlēšanu apgabaliem. Vēlēšanu likums ir atbilstošs šim noteikumam tik tālu, ka pastāv gan pieci atsevišķi vēlēšanu apgabali, taču partijām nav liegts šo kārtību apiet, balotējot savas „lokomotīves” pa visiem apgabaliem. To vajadzētu aizliegt. Tas viss.

Juris

 

 

Lūdzu tagad demokrātiski paskaidro man ko tas dos, ja likums aizliegs vienam deputāta kandidātam kandidēt vairākos sarakstos. Labi, būs reģionālās „lokomotīves” un cilvēki balsos par lokomotīvi nevis par programmu. Tas būtiski neko nemaina. Vajag reformu, kas liktu cilvēkiem saprast, ka viss ir pilnīgi savādāk nekā Augstākās Padomes laikos. No otras puses, tauta ir jādabū iekšā politiskajos procesos kā lēmēja, nevis kā loterijas dalībniece! Referendumi − tas ir pārāk dārgi un neefektīvi. Mūsdienās iekšlatvieši turpina padomju laika tradīcijas − karjeristi lien virsū valstij ar saviem pakalpojumiem, godīgie turas no tās pa gabalu − iznākums ir paredzams un novērojams lieliski! Ir jāsalauž šī atsvešinātība starp latviešu tautu un Latvijas valsti. Jeb kā teica man kāds dzīves pārguris students − es gribu noliegt, nozākāt un pazemot šo valsti, lai latvieši sadusmotos un parādītu, ko šī tauta var.

Normunds

 

 

Ja būtu likums, kas liedz partijām balotēt savas lokomotīves pa visiem vēlēšanu apgabaliem, radīsies reģionālas lokomotīves, un tas būs zīmīgs solis pareizā virzienā. Reģionālās lokomotīves būs atbildīgas tām pašām visas Latvijas pārreģionālām partijām un tas nozīmēs, ka partijām būs jārūpējas par daudz nopietnākām partiju programmām, kas nedrīkstēs būt pretrunīgas atsevišķos apgabalos. Reģionālām lokomotīvēm būs jāatbild reģionāliem vēlētājiem un partijai, nevis tikai partijai un tās sponsoriem vien. Reģionālas partijas un konjunktūras jeb vienas Saeimas partijas izbeigs gaisu jaukt, partijas nostabilizēsies, vervēs plašākus biedru skaitus un veidos konsekventas, konkurējošas programmas, atbilstošas savu atšķirīgo biedru grupējumu atšķirīgajām interesēm. Referendums ir līdzeklis ar ko tauta pati var veikt likuma maiņu gadījumā, ja elitei tāda maiņa nenāk ne prātā. Dārga lieta tā ir un prasa darbu un atdošanos, bet šai gadījumā tā ir absolūti vajadzīga, jo cita likumīga līdzekļa nav.

Juris

 

 

Tevis ieteiktā kārtībā vienas lokomotīvju grupas vietā būs piecas − atsevišķas lokomotīves katram apgabalam, turklāt katram apgabalam būs dažādāki solījumi. Jauns iemesls populismam. Turklāt Latvija ir tik maza, ka, ja palīdz vienam, palīdz visiem. Latvijā pat nav īsti reģionālas problēmas, drīzāk nozaru problēmas − piemēram agrārais jautājums. Un turklāt cilvēki būs atrauti no valsts... un par tādu valsti es nedodu ne aprūsējuša rubļa.

Normunds

 

 

Neviena partija, kas darbojas valsts mērogā, nevarēs veidot atsevišķos apgabalos pretrunīgas programmas. Es Tev varu pateikt, ka tā nav problēma pat lielajā Amerikā. Demokrātijā indivīda pienākums ir rūpēties par sevi un reģiona pienākums ir rūpēties par sevi. Prasīt, lai indivīds un reģions pirmā vietā liek valsti, ir totalitārisms. Lojalitāte valstij ir visam pamatā, tā piemīt katram indivīdam un katram reģionam katrā valstī, bet patriotismu nostādīt kā organizatorisko valsts vadības pamatu ir totalitārisms, nevis demokrātija.

Juris

 

 

Tu saki: Prasīt lai indivīds un reģions pirmā vietā liek valsti ir totalitārisms. Nevis totalitārisms, bet unitārisms − un tādai valstij kā Latvijai tas ir būtiski, jo praktiski mēs jau esam tikai viena maza province! Latvijā nav iespējama federālā domāšana. No otras puses − es domāju mazāk par sevi, jo es dzīvošu jebkuŗā sistēmā cilvēka cienīgu dzīvi, bet gan par tiem, kas nav nedz tik prātīgi, nedz ar tik spēcīgi! Tāpēc es uzstāju, ka shēmai jābūt fundamentālai, universālai un elementārai vienlaicīgi! Lūdzu izstāsti, kā Tu stādies priekšā manu domu gājienu nākamajās vēlēšanās − pēc kā man izvēlēties vēlamo listi, ja pieņemam, ka ir īstenota Tava ideālā sistēma? Proti, es uzstāju, lai pievērstu uzmanību programmai, nevis personām!

Normunds

 

 

No vienas puses Tu mums stāsti, ka Latvijas tauta esot unikāli nesavaldāma, bet no otras puses Latvija esot tikai viena maza province. Vai tas nav pretrunīgi? Tautas deputātu ievēlēšana no atsevišķiem valsts apgabaliem nav nekāds federālisms. Tā ir normāla demokrātiska kārtība, ko ievēro visas pasaules demokrātijas (atskaitot vienīgi Izraēlu un Nīderlandi, kur visa valsts ir viens unitārs apgabals parlamenta vēlēšanās.) Arī viduvēja lieluma pilsētiņas valde normāli sastāv no indivīdiem, kas ievēlēti no atsevišķiem kvartāliem, nevis no visas pilsētas. Tu apgalvo, ka domā nevis par sevi, bet gan par tiem citiem, kas nav tik prātīgi un tik spēcīgi kā Tu! Zini, tas izklausās pēc fundamentāla, universāla un elementāra Komūnisma! Demokrātijā nekas nemainīsies uz nekāda burvju mājiena! Ja Tu sāktu ar rakstu kādai Latvijas avīzītei par to, ka vajadzētu gādāt par vēlēšanu likuma atbilstību Satversmes prasībai pēc vēlēšanām pa apgabaliem, tad varbūt tiešām varētu eventuāli pienākt laiks (ne jau tūlīt nākamajās vēlēšanās!), kad Tev būs saskatāma nopietnāka izvēle Saeimas vēlēšanās, nevis tikai lieliska iespēja izklaidēties un izvēlēties starp charizmātiskām lokomotīvēm. Bet arī tad tā nebūs nekāda ideāla fundamentāla, universāla un elementāra shēma! Tad tā būs demokrātija.

Juris

 

 

Publikāciju sagatavoja Juris Žagariņš