Anita Liepiņa

ES DARU TĀPĒC, KA ES VARU!

Ansis Epners (1937-2003)

 

Cilvēks dzīvo, kamēr viņu atceras. Ansis Epners dzīvos ilgi. Viņš bieži piedalījās maratona skrējienos un dzīvoja arī apmēram tāpat. Video filmu viņš spēja noskatīties dubultātrumā, tomēr saprast un iegūt sev vajadzīgo. Viņam vajadzīgas bija idejas, ko pielietot darbā, jo viņš bija kino režisors. Cilvēks no cilvēka mācās, un savu var vienmēr veidot tālāk, attīstīt. Vairums viņa darbu ir dokumentālās filmas. Sižeti ir dažādi, bet pasniegšanas veids atspoguļo viņa izglītību: vēstures un filoloģijas studijas Latvijas Valsts universitātē, augstākie kino režisoru kursi Maskavā. Viņš iemūžināja ne vien aktuālos notikumus, bet ar filmas palīdzību padomju laikā atgādināja latviešu kultūras vēsturi, kas citādi paliktu apputējušos grāmatu plauktos vai seifā ieslēgta, kā Johana Broces (Brotze, 1742-1823) raksti un zīmējumi.

Katram skatītājam paliks atmiņā kaut kas cits no Anša Epnera plašā filmu klāsta. Man tāda ir Monumente, Broces zīmējumi kopā ar mūsdienu ainām. Skatoties Es esmu latvietis, es vēlētos, lai cilvēki tiktu skaidri identificēti ar pilnu vārdu, bet, no dzejas un mūžības viedokļa raugoties, tas kļūst arvien mazāk nozīmīgi.

Liekas paradoksāli runāt par liriskām sporta filmām, bet Ansis Epners visur prata iepīt dzeju. Arī vizuālie tēli, zirgi, brūnaļas, migla laukos ir kā no dainām izkāpuši. Pats režisors bieži parādās filmā gan intervējot, gan vienkārši kā cilvēks no „tautas”. Viņam bija spēja izvilkt no sarunu biedra īstus domu graudus. Filmā par maratonu, Skrējiens, Epners pats skrienot intervē gan lielus gan mazus. Toreiz (1983) vēl nebija politiski pieņemams tulkot sarunas, kas norisinājās krieviski, tāpēc daļa gudrību paliks tikai krieviski. Neaizmirstams ir mazs puika, kas skrien tēvam līdz. Kad Epners viņam jautā, kāpēc viņš skrien, mazais atbild: „Gribu pierādīt, ka es varu!” Tai pašā skrējienā, intervējot sirmgalvi, atbilde skan: „Mēs, vecie sportisti, gribam ieskriet mūžībā.”

Ansis Epners ir ieskrējis mūžībā, kaut gan mūža galā viņam vajadzēja spieķu palīdzību, lai varētu aiziet saņemt Triju zvaigžņu ordeni. Mūžībā sen jau jaunākie domu biedri − Juris Podnieks un Andris Slapiņš, ar kuŗiem kopā veidotas filmas Skrējiens un Latvija − manas mājas. Bet tā jau ir vēsture. Jāgaida laiks, kad atkal nāks kāds, kas cels gaismā šo Latvijas saukšanu, ko padomju laikā veica tādi filmu režisori kā Ansis Epners.

 

 

JG redakcijas biedres Anitas Liepiņas tulkojumā angļu valodā (kopā ar Astru Rozi) iznākusi bagātīgi ilustrēta Andra Kolberga (foto Leons Balodis) Riga for the Curious Traveler. Rīga: A.K.A. Jūrmala, 2003. 576 lpp.