JG235 Laimonis Mieriņš. Rīgas mākslas pasaule: 2003

Laimonis Mieriņš

RĪGAS MĀKSLAS PASAULE: 2003

Neatkarīgi no muzikālās gaumes, uzbāzīgi skaļu populāro mūziku dzird Vecrīgas ielās. Laikam skaļruņi ieslēgti uz iespējami maksimālo. Nav viegli atrast kādu klusāku stūrīti. Lielais troksnis nāk ne tikai no bāriem un ielu muzikantiem, bet visvairāk no lielajām estrādēm Doma un Līvu laukumos. Bez visādām mūziķu grupām, tur uzstājas arī latviešu tautas deju ansambļi. Bija labi jāieklausās, lai varētu atšķirt klasisko mūziku no Lielās vai Mazās Ģildes koncertu zālēm, un pa ielām no agra rīta līdz pāri pusnakts stundai klīst neparasti lieli ļaužu bari, sarunādamies dažādās eiropiešu valodās. Nu, protams, Eirovīzijas dziesmu konkursa priekšvakars, un Rīga ir pēkšņi nonākusi pasaules uzmanības centrā ... Laikam jau tādēļ, varbūt arī citu iemeslu dēļ, Arsenālā var iepazīties ar sevišķi nozīmīgo izstādi „Abstrakcionisms Latvijas glezniecībā”, kas aptveŗ periodu no pagājušā gs. 20. gadiem līdz mūsdienām. Reprezentēti 100 autoru 230 darbi. Ļoti jāšaubās, vai pirms dekadas Rīgā būtu bijis iespējams sarīkot līdzīgu izstādi. Kuratore − mākslas zinātniece, jaunā, enerģiskā N. Sujunšalijeva. Tikai gaŗākā sarunā noskaidrojās izstādes visai pretrunīgo eksponātu izvēles iemesli, kur nozīmīga varbūt bijusi viņas etniskā izcelsme, dažādo kultūru saplūdums: tēvs Astrahaņas tatārs, māte Maskavas krieviete, pati, ja nemaldos, dzimusi Rīgā. Profesionālo izglītību apgūst Valsts Mākslas akadēmijas mākslas vēstures nodaļā. Tur arī uzraksta tēzi par abstrakto mākslu Latvijā, akadēmisko pamatojumu izstādei. Neviens latviešu izcelsmes students kaut ko tamlīdzīgu nav veicis.

Rietumu pasaulē abstraktā māksla ir pilnvērtīgs vizuālās mākslas izteiksmes līdzeklis, bet ne Latvijā, īpaši padomju laika apstākļos, kad abstrakcionismu uzņēma noraidoši vai, labākā gadījumā, kā dekorāciju bez dziļākas jēgas vai nozīmes. Šis uzskats sastopams vēl šodien. Arī Valsts Mākslas akadēmija, joprojām noenkurota 19. gs. tradīcijās, šai jautājumā ieņem izvairīgu viedokli.

Vispārinātā nozīmē par abstrakciju ir pieņemts dēvēt glezniecību bez asociācijām ar dabu vai lietišķu konkrētību. Bet tā nav visai apmierinoša definīcija. Lai nu kā, bet izstādes apmeklētāju Arsenālā sagaida vizuāls šoks. Vestibila grīda ir noklāta ar ģeometrisku motīvu klātiem paneļiem, kuŗus sedz bieza caurspīdīga plastikas kārta. Ienācējs mazliet apmulst, jo ir spiests tiem kāpt virsū, burtiski staigāt pa abstrakto mākslu. Neparasti novietotais objekts ir viens no izstādes eksponātiem (Igors Ļeontjevs), šai gadījumā ar dažādi tulkojamu zemtekstu. Ideja būtībā nav jauna. Minēsim kaut vai mozaīkas grīdas romiešu namos un vēlāk kristiešu baznīcās.

Izstādē ir uzņemti darbi, kas nekādi neļaujas iekļauties abstrakcijas logatā, piemēram, kubisma paraugi (Aleksandra Beļcova, Niklāvs Strunke). Arī Brūno Vasiļevska „Baltā siena”, kur smalki attēlota raupjas sienas virspuse un kas no distances izskatās pēc vienkāršas baltas bildes, patiesībā ir reālisms, kaut arī tematiski visai neparasta glezna, līdzīgi Barbaras Gailes „Metālu virspusēm”. Šādu augstas kvalitātes paraugu nav mazums.

Citādi ir ar abstrakcijām. Taisni zem šī apzīmējuma ir redzami vāji darbi, fakts, kas ļoti saniknojis akadēmiski priekšzīmīgi noformētu izstāžu mīļotājus, it sevišķi, kad izstāde tiek uzlūkota par Latvijas abstrakcionisma vizītkarti visā pasaulē. Jāšaubās, vai drastiska atlase spētu noslēpt abstrakcionisma problēmas, kuŗas nevar paslaucīt zem tepiķa ...

Absolūti pārliecinoši ir trimdas mākslinieku abstrakciju paraugi: Ojāra Šteinera, Ģirta Puriņa, Edvīna Strautmaņa, Sigurda Vīdzirkstes, Ausmas Matcātes un Laimoņa Mieriņa gleznas no Arsenāla fondiem. Viņu darbi veido izstādes abstrakciju saturīgo kodolu tāpēc, ka šie mākslinieki pārstāv citu skolu un citu pasaules uztveri. Ar zināmām abstrakcijas iezīmēm ir kvalitatīvie Džemmas Skulmes, Edvarda Grūbes, Rūdolfa Piņņa, Helēnas Heinrihsones un Ojāra Ābola darbi..

Abstraktās mākslas asni Latvijā uzdīga neauglīgā zemē, bez saknēm, noslēgti un pie tam vēl naidīgā vidē. Daudzi no māksliniekiem nodarbojās ar abstrakcijām varbūt tikai tāpēc, lai protestētu pret padomju mākslas politiku, bet varbūt arī, lai vienkārši paniekoties niekošanās pēc, kā vēl nesen dažs labs pazīstams mākslinieks ir privāti izteicies. Šai sakarībā nāk atmiņā 70. gadi, kad vairākkārt uzturējos Rīgā, lai muzejos iepazītos ar latviešu mākslas fondiem, kādi trimdā nebija pieejami. Ciemojoties mākslinieku darbnīcās, biju bezgala pārsteigts, kad drīz vien pēc iepazīšanās, viņi sāka man rādīt savas abstraktās gleznas. Tās gan atstāja visai ārišķīgu iespaidu.

No kultūras vēstures viedokļa raugoties, noteikti atzīmēšanas vērta ir glezna no „slavenās” izstādes 20. gadu sākumā. Tā radās asas sadursmes gaisotnē − starp divām nesamierināmām grupām, proti, toreizējo avangardu un akadēmiski noskaņotiem māksliniekiem. Eksponētās gleznas „Bumbisms” (vienīgais zināmais paraugs atrodas privātā kolekcijā) autors esot bijis Jānis Tilbergs. Tas ir klasisks abstrakcionisma neizpratnes paraugs, kam piemērojams tautā pazīstamais teiciens: kurpniek, paliec pie savām liestēm!

Daudz labāki ir jauno laiku tilbergi, izkaisīti pa visu izstādi, tajā pat laikā brutāli norādot uz abstraktās mākslas problēmām Latvijā. Tāpēc to eksponēšana ir attaisnojama, jo ikvienas izstādes uzdevums ir izpildīt arī izglītošanas funkciju.

Pie katra izstādē eksponētā darba uz sienas ir piestiprināta visai glīta zīmīte ar autora ģīmetni, darba nosaukumu un gadu. Taču no tik plašas izstādes varēja sagaidīt pamatīgu, bagātīgi ilustrētu katalogu ar mākslas zinātnieku esejām vairākās valodās. Diemžēl, tāda nav. Par spīti visām nepilnībām jeb tieši tāpēc „Abstrakcionisms Latvijas glezniecībā” ir pamatīgi sabakstījis varenu lapseņu pūzni. Tādēļ vēlamas izsmeļošas debates, vērtēšana un pārvērtēšana. Bet forsēšana te nelīdzēs. Savdabīga abstrakcionisma attīstība atrodas jaunās mākslinieku paaudzes rokās.

Kā pretpols Arsenālam uzlūkojama Valsts Mākslas muzejā simtgades jubilejas ietvaros iekārtotā gleznu izstāde „Secundum Artem” (pēc mākslas likumiem). Ar 18./19. gs. mākslas kanonu garā radītiem paraugiem tā fascinē, jo pirmo reizi muzeju apmeklētājiem Latvijā ir iespējams tuvāk iepazīties ar akadēmiskās mākslas principiem Rietumeiropas panorāmas kontekstā. Pavisam izstādē eksponēti kādi 200 darbi no vietējiem un pārējiem muzejiem Baltijas valstīs. Izstādes iekārtojums chronoloģisks, pēc paaudzēm, ieskaitot ārzemju māksliniekus, kas īslaicīgi strādājuši Baltijas teritorijā. Kuratore − Ksenija Rudzīte. Un sagatavots ļoti labs katalogs, sadalīts, sekojot izstādes iekārtojumam, piecās tematiskās daļās hierarchiskā secībā. Vispirms nāk dievi, tad varoņi, notikumi, idilles un beidzot nodaļa ar renesanses slavenāko gleznu melnbaltām gravīrām. Eksponātu ārējā iezīme ir tonalitāte, idealizēšana un izskaistināšana. Mākslinieki lietoja lineāro perspektīvi, anatomiski „pareizu” zīmējumu un rindu citu ilūziju triku. Protams, tos šodien izmanto arī abstrakcionismā, lai gan paši par sevi tie vēl negarantē kvalitatīvu mākslas darbu. Neaizmirsīsim, ka realitāte un ilūzija ir nešķiramas dvīņu māsas. „Secundum Artem” veido specifisku gaisotni, kas iezīmē aizgājušā laikmeta galvenos vaibstus. Tomēr pārmest akadēmisku sastingumu nekādi nevar, taisni otrādi. Izstādē ir redzami darbi, kas noteikti liecina par atsaukšanos uz toreizējām sabiedriskām parādībām. Jaunrades instinkts dzīvo vienalga kādos apstākļos un jebkādu mākslas kanonu žņaugos.

„Secundum Artem” ir vēl īpaši interesanta tāpēc, ka te vienkopus var apskatīt pirmos latviešu izcelsmes 19. gs. mākslas meistarus − Arturu Baumani („Likteņa zirgs”), Kārli Hūnu („Bērtuļa nakts priekšvakarā”), Jūliju Federu, Jāni Rozi, Otto Bērtiņu un maz pazīstamo 18./19. gs. mijas gleznotāju ar reti sastopamo uzvārdu, Hariju Ori. Diez vai komponists un pianists Ādams Ore (1855-1927) ir cēlies no šīs dzimtas? Atsevišķu atzīmi pelna Kārļa Hūna lielā formāta glezna „Sofija, Vitauta meita, Vasīlija Tumšā kāzās”, diplomdarbs, par ko Pēterburgas Mākslas akadēmija piešķīrusi māksliniekam zelta medaļu. Glezna Rīgā nebija redzēta kopš 50. gadu sākuma. Eksponāts aizdots no Vitauta Dižā muzeja Kauņā.

Nevar nepamanīt „Secundum Artem” zināmu līdzību ar „Abstrakcionisms Latvijas glezniecībā” − arī šie gleznotāji ieguva profesionālo izglītību ārzemēs un savai jaunradei paraugus meklēja Rietumeiropas renesanses mākslā.

Nejauši gadījās iekulties Valsts Mākslas muzeja vienas dienas konferencē „Akadēmisms, akadēmijas, akadēmiķi” („Secundum Artem” ietvaros). Īsie, kodolīgie referāti latviešu, angļu un krievu valodā iztirzāja dažādus 19. gs. pirmās puses sadzīves aspektus no mākslas zinātnieku viedokļa. Palika iespaids, ka referentiem viss ir racionāli izskaidrojams un zinātniski pamatojams. Tāpēc irracionālas domāšanas process, gluži kā niķīgs bērns, te īsteni neiederas. Mākslas darbs piedzimst vispirms. Tikai pēc tam tiek pielaikotas teorijas, rodas kanoni un pārējais, ne otrādi.

Marta un maija mēnešu mijā Valsts Mākslas muzejs un izstāžu zāles Arsenālā varēja lepoties ar izcilā, jau mūžībā aizgājušā ievērojamā gleznotāja Borisa Bērziņa (1930-2002) un viņa dzīves biedres, tēlnieces Rasmas Bruzītes (1919-2001), kopizstādi. Gandrīz visu savu radošo mūžu Boriss Bērziņš bija spiests pavadīt padomju laika apstākļos. Ignorēdams visas ideoloģiskās prasības, viņš mierīgi risināja sev izvirzītas vizuālas problēmas. Dabas formu bezgalība bija šīs jaunrades īstā inspirācija. Režīms toties ignorēja viņu. Arī mākslas zinātniekiem viņš bija jāignorē. Savukārt Rasma Bruzīte, apveltīta ar izcilu harmonijas izjūtu, turpināja pilnveidot latviešu klasiskās tēlniecības tradīcijas. Borisa Bērziņa radošā mūža veikums plašā retrospektīvā skatījumā ar apmēram 300 darbiem bija redzams Arsenālā. Gleznas, zīmējumi, grafikas un dažādu tēmu variācijas. Vienkāršota, jūtām pielādēta forma, sasprindzināta līdz eksplozijas punktam un visur ar pārliecinošu pārdzīvojuma tiešumu. Tā varētu raksturot Borisa Bērziņa mākslu. Līdzinieku viņam nav. Šai sakarā jāpiemin Neptuna apgādā izdotā mākslas zinātnieces un žurnāla Studija redaktores Laimas Slavas monogrāfija par Borisu Bērziņu. Varens, bagātīgi ilustrēts kapitāldarbs.

Mākslinieku Savienības galerijā pirmo reizi viesojās latviskas cilmes franču gleznotāja Daniele Akmen, kuŗas tēvs, arī mākslinieks, nāk no Gulbenes. Daniele dzimusi Monako (1945), profesionālo izglītību apgūst Nicas un Limožas mākslas skolās. Izstāde aptveŗ pēdējo divu dekadu darbus. Te veiksmīgi apvienoti personīgās prizmas skatījumā Dienvidfrancijas, tuvās arābu pasaules un, protams, arī franču gleznotāju (sevišķi Matisa − Henri Matisse) iespaidi...

Māksliniece mīl izteikties sarežģītos sievišķīgas fantāzijas veidolos, kuŗus konstruē no kluso dabu, stādu, augļu, dzīvnieku un interjeru elementiem brīvā izkārtojumā. Īpaši prasmīgi tur ievīti pašportreti ar smalkām līnijām gleznotām matu frizūrām. Reizēm pavīd pa veselīgai humora dzirkstij. Krāsas vienmēr sulīgas, vibrējošas, dzīvespriecīgas. Vispārējais efekts gluži kā tūkstoš un vienas nakts epikā. Izstādi atbalstīja un atklāja Franču kultūras centra vadītājs Rīgā.

Rīgas galerijā Sandra Krastiņa, Mākslinieku Savienības muzeja vadītāja, savam visjaunāko darbu klāstam ir devusi nosaukumu „Vēja ziedi”. Jāsecina, ka šai izstādei maz sakara ar viņas agrākajām, ja tā varētu teikt, neparastajām mazo „virves cilvēciņu” formām sulīgu krāsu fonos, visādu variāciju virknēs. Tagad Sandra Krastiņa veido pavisam ko citu, kaut arī radniecīgu. Nav viegli šos darbus raksturot. Gleznās vienkāršotais ziedlapu dizains atgādina tapešu bezgalību. Valdošais kolorīts gaišs, un tā vien liekas, ka uzbūve gleznām nav stabila, draud kuŗu katru brīdi sabrukt. Piedevām pa visu galeriju valda stipra caurvēja ilūzija, kas grasās kuŗu katru mirkli pārvērsties skarbā īstenībā − iespaids, ko vizuāli uzbudina šo gleznu faktūras. Tur redzamas gan smiltis, gan pelni un vēl visādi „vēja iepūsti” sīkumi. Nav brīnums, ka māksliniece bija saķērusi pamatīgas iesnas... Pēc Krastiņas sekoja šo rindiņu rakstītāja izstāde, pēc skaita otrā.

Valsts Mākslas akadēmijas pasniedzēja, Kristīne Rubene, Daugavas galerijā izstādījusi virkni vizuāli pievilcīgus figurālus darbus. Gleznām gaišs kolorīts. Visur valda miers. Labi izbalansētās formas ir plakanas, izņemot pilsētu motīvos. Tūlīt pēc tam šeit pat redzama Laimas Bikses otrā izstāde. Salīdzinājumā ar pirmo pirms gada, šoreiz krāsas ir daudz mierīgākas. Toties viņas gleznieciskie nolūki jeb tēma ir ļoti skaidra − sievietes seksualitātes izpausme jeb izlādēšanās gleznieciskiem līdzekļiem. Izstādei ir intriģējošs nosaukums: „Trīs dienas līdz laimei”.

Basteja galerijā apskatei nodota profesora Induļa Zariņa stipendijas konkursa atlases izstāde. Dažādība ir liela, sākot ar abstrakcionismu līdz tipiski akadēmiskiem plikņiem. Starp eksponātiem atsevišķu ievērību pelna ar narcisisma un humora iezīmēm piesātinātie Agates Apkalnes „Pupiņi”, Agitas Verbickas „Personības destruktivizācija” un Gustava Filipsona „Divi”. Šais darbos jūt relatīvu tiekšanos pēc savdabības. Ir vēl pāragri zīlēt, pa kādiem ceļiem jaunie mākslinieki aizies. Jāceŗ, ka raibajā drūzmā nepazudīs.

Mākslas dzīve Rīgā ir aktīva un daudzpusīga. Valsts un pašvaldību muzeji saņem nelielu Kultūras ministrijas pabalstu. Taču privātām galerijām ir jāiztur spēcīga konkurence. Tiek atvērtas jaunas un pēc neilga laika atkal slēgtas kā neekonomiski pasākumi. Dažas no galerijām, lai izvairītos no bankrota, ir palikušas par suvenīru veikaliem, kur var nopirkt arī mākslas darbus. Galerijas ar nostabilizētu reputāciju − Rīgas Galerija, Daugava, Bastejs, Agija Sūna un Mākslinieku Savienības galerija. Mākslas dzīve ir aktīva arī provinces pilsētās, arī mazākos lauku centros.