 Restaurētāji 1987. gadā. Vidū Vello Remets (ar melno bārdu) |
Jaunā Gaita nr. 235, decembris 2003
Astrīda Stahnke
RESTAURĒTĀJS
Veltījums Ingunai
Vello Remets (1960.6.VII - 2001.17.X). Viņš bija mans patāls radinieks, ne jau pa asins līniju, bet caur precībām - māsīcas dēla sievas brālis, manas vecākās meitas vecumā, no 19 līdz 21. Viņš mani neuzrunāja ar man nepatīkamo vārdu tante, bet Astrīda, jo nejūtām gadu starpību. Kaut kas mūs saistīja. Varbūt kopējā zinātkāre, kad tikām iepazīstināti. Katrā no mums slēpās savi īpatnie ceļi, savi gadu gājumi, kontinenti un savstarpēji naidīgās politiskās sistēmas. Arī kopējās tieksmes sevi apliecināt dzejiskā, radošā darbībā - par spīti dažādiem šķēršļiem. Nezinu viņa domas par sevi, bet es viņā saskatīju tā laika Latvijas varoni.
2001. gadā, īsi pēc Rīgas lielajiem 800 gadu jubilejas svētkiem, viņš nomira. Asiņojošais kolīts. Kamēr svētku dienā plūdu pa Rīgu, ievilkta milzīgā ļaužu straumē, viņš gulēja slimnīcā. Man nebija ne jausmas, cik slims viņš bija. Tāpēc arī sevišķi nepūlējos viņu apciemot. Sazvanījāmies un atvadījāmies, sacīdami uz drīzu redzēšanos. Viņa balss bija gaiša, modra, kā vienmēr. Pēc nepilna mēneša, kad mierīgi kārtoju savas atmiņas par aizvadītajiem notikumiem, neticama un satriecoša bija ziņa, ka Vello ir miris. Kā? Tik jauns, tik talantīgs un uzņēmīgs! Viņš bija pratis no padomju sistēmas ieiet atbrīvotajā Latvijā, ko savākt un atbūvēt bija jau sācis skolas gados. Nu jau viņš vadīja sekmīgu būvuzņēmumu Pārdaugavā, bija atjaunojis Francijas viesnīcu, namus Vecrīgā, būvējis Romas viesnīcas interjeru un vēl daudz ko citu. Gadiem ejot, katru reizi, kad biju Latvijā, viņš man parādīja kaut ko jaunu. Ne kā tūristam, bet kā draugam. Viņš atvēra man Latviju, sevišķi Vecrīgu kā kādu milzīgu, noslēpumiem bagātu grāmatu, ko bez viņa palīdzības nebūtu sapratusi. Toreiz 80. gadu sākumā, ejot pa Vecrīgas ielām, viņš lika man vērties augšup - uz melnajiem kaķiem, uz drūpošajām jūgendstila fasādēm, uz senām figūrām un formām, visu laiku stāstot par talkām, kuŗas Radošie architekti organizēja, lai attīrītu un saglabātu Latviju, lai to sagatavotu brīvībai, kas toreiz likās kā nesasniedzams ideāls. Man bija bailes, ka viņu un citus neaizsūta uz Sibīriju vai kur citur. Tāpēc sevišķi sāpīgi bija staigāt pa Rīgu 2001. gada augustā vienai pašai, domājot par draugu slimnīcā. Likās, tieši viņam vajadzēja tur būt, Vecrīgas torņos, pie Brīvības pieminekļa, kapos pie prezidenta Čakstes pieminekļa, kur perestrojkas laikā Vello organizētajā talkā izcirta kokus un krūmus. Bet Vello gulēja slimnīcā. Vello neredzēja svētkus... Vello ir apbedīts Mārtiņa kapos. Tur atdusas arī Emīls Dārziņš, kuŗa kapa vietu viņš man rādīja - tā bijusi vandalizēta, bet viņš ar saviem kluba biedriem to sakārtojis.
1983. gada rudenī un 1984. gada pavasarī, kad mēs ar vīru, politisko zinātņu profesoru, dzīvojām Berlīnē, divas reizes izmantoju izdevību aizbraukt ar vilcienu uz Latviju. Pēc sava pirmā, pelēkā oktobŗa ceļojuma, kas vienā virzienā ilga divas naktis un vienu dienu, uzrakstīju Restaurētāju. Rakstīju to kā stāstu, jo šajā iz dzīves epizodē sajutu un saskatīju visus nepieciešamos stāsta elementus - sasprindzinātu situāciju, interesantus tēlus, riskantu darbību, simboliku, konfliktus, nobeigumu. Kaut vai pavirši ieejot Latvijā, toreiz visur redzēju stāstus, romānus. Ja pasniegtu uz papīra tieši tādus, kādi tie man rādījās, sacītu, ka es par daudz iztēlojos, ka esmu melodramatiska, politiski naiva romantiķe. Kaut ko tamlīdzīgu dzirdēju jau Rietumberlīnē pēc 18. novembŗa svinībām no pirmā pārlasītāja - Latvijas disidenta, kas rādīja slīdītes ar sagrautām baznīcām. Jā, arī tās veidoja Latvijas ainavu, bet ne jau tikai... Reālisms, kādu to redzēju un izjutu toreiz Latvijā, bija viss tas un vēl vairāk. Un tāpēc uzrakstīju šo stāstu, nemainot ne savu radinieku vārdus, nedz arī Latvijas vietu nosaukumus, kur risinās stāsta darbība.
|
Restaurētāji 1987. gadā. Vidū Vello Remets (ar melno bārdu) |
Es satiku viņu Rīgā, 1983. gada oktobrī. Toreiz mēs tikāmies trīs reizes. Pirmoreiz viņa dzīvoklī, Maskavas ielas rajonā, kur mani aizveda Ivars, māsīcas dēls ar savu sievu Edīti pēc Raimonda Paula mūzikla izrādes Nāc pie puikām. Šī tikšanās šķita gluži normāla. Man patika sastapt pēc iespējas daudz ļaužu, ar viņiem sarunāties, saprasties, savienoties. Vakars bija tumšs un drēgns. Sasildīšanās mīļu cilvēku vidū bija sevišķi patīkams mērķis.
Bija pāri vienpadsmitiem, kad mēs trīs, atstājuši aplāpīto Žigulīti, laipojām pāri platajai Maskavas ielai iepretim tādai kā spraugai, kas izrādījās durvis vai vārti, aiz kuŗiem dzīvoja Vello ar savu ģimeni.
-- Uzmanies, Astrīdiņ, -- Ivars brīdināja. -- Ej gar malu. Vidū būs peļķes. Ej taisni uz priekšu, kur tā gaismiņa. --
Pa melno tumsu, gar kādu sienu grābstīdamās, laipoju pretim norādītajam, bālajam gaismas staram, kas spraucās cauri kādai sienai vai logam. Dzestrs mitrums bija mūs apņēmis kā piesārņots mākonis, bet jokodamies devāmies tik uz priekšu. Visi bijām labā omā, pielādēti ar Paula roka un svinga melodijām un ritmiem. Tā jautri sasniedzām durvis. Pieklauvējām. Tās atvērās.
-- Šššš, -- pirkstu pie lūpām pielikusi, dvesa jauna, skaista sieviete. -- Labvakar! -- Viņa sniedza mums savas siltās rokas. -- Bērniņi čuč, -- viņa čukstēja, aicinādama mūs istabā. Pustumsā gājām gaŗām diviem maziem puisēniem, kas gulēja saspiedušies uz sastumtiem krēsliem.
-- Vai Jānīts bija paklausīgs? -- Edīte jautāja savai svainei.
-- Nu, kolosāls! Abi spēlējās veselu stundu bez plūkšanās. Tagad čuč kā eņģelīši, -- atčukstēja Marika.
Un tad viņš ienāca istabā. -- Te nu ir mūsu Vello, -- Edīte sacīja. -- Mans mazais brālītis, Marikas cienīgais vīrs un Reivo tēvs. --
-- Priecājos iepazīties, -- atbildēju, sniedzot viņam roku.
Viņš bija ģērbies baltā, līdz zemei linu tērpā, pār kuŗu bija pārvilkta brūna, Indijas musturiem izrakstīta veste, kādai līdzīgas biju redzējusi kādā Seintluisas* importu veikalā. Viņa atsegto kaklu rotāja antīks sudraba krusts, bet kājās viņam bija tikai sandales. Stalts, tumšiem matiem, tumšu bārdu un dziļi brūnām acīm, viņš nemaz neizskatījās pēc latvieša. Manu apjukumu ievērodama, Edīte paskaidroja: -- Mēs esam pus igauņi. Tēvs bija igaunis, māte latviete, bet mēs sevi uzskatām par latviešiem. Ģimenē runājam latviski. Protam arī igauņu valodu. --
Noģērbām mēteļus un iegājām šaurā, gaŗā, pustumšā istabā. Es ieritinājos dīvāna stūrī, lai būtu siltāki. Vello ieņēma goda krēslu istabas galā. Ivars atrada ķeblīti man iepretim, bet Marika ar Edīti nozuda virtuvītē un drīz ienesa paplāti ar elegantām porcelāna tējas tasītēm. Saņēmu man pasniegto, lai sasildītu nosalušās rokas. Acis, nu jau pieradušas pie krēslainās tumsas, spēja saskatīt iekārtu. Man iepretim pie sienas stāvēja liels plaukts, pilns dažādām grāmatām un mākslas darbiem, kas man lika domāt par citiem laikiem, citām telpām. Sacīju kādus vārdus, kas atklāja manu interesi un ziņkāri. Kas tās par grāmatām? Tik skaistos, biezos vākos? Kādi autori dzīvo šajā šaurajā istabā? Ko viņi stāsta, ko māca? Ieraudzīju pat lielu Bībeli. Sajutu patīkamu iekšēju siltumu. Mazā istaba pārvērtās interesantā, mistiskā pasaulē. Lai pārtrauktu pieklājīgos klusēšanas pārtraukumus, uzrunāju Vello, vaicājot, ar ko viņš nodarbojās.
-- Viņš jau nekad nedara vienu un to pašu, -- atbildēja Edīte. -- Visu vasaru noņēmās ar to baznīcu. --
-- Baznīcu? Kādu baznīcu? -- jautāju izbrīnā. Paskaidroju, ka esmu baptistu mācītāja meita.
-- Tāpēc arī 44. gadā izbēgām no Latvijas. Bijām sarakstā. --
-- Skaidrs, -- piebilda Ivars. -- Nu, to Vāni, -- viņš teica un viss. Vello kautrīgi smīnēja un pielēja mūsu pustukšajās tasēs brīnišķīgi aromātisku tēju.
Pēkšņi istaba iegrima melnā tumsā. Marika atstāja otro dīvāna stūri un, kāpjot pāri manām kājām, aizsteidzās meklēt nelaimes cēloni. -- Atkal kāds vads pārtrūcis! Vai tad nevar reiz to salabot? -- viņa reizē bārās, reizē lūdzās, satraukti meklējot palīdzību vīra sejā. Kad abi vīrieši gausi piecēlās un aizgāja, sievietes čukstus pukojās. Starp čukstiem izlēca vārds restaurētājs. Pēc nedaudzām minūtēm aprunātie zēni atgriezās.
-- Šovakar nekas nav darāms, -- Vello sacīja mierīgi un aizdedzināja sveces. Mēs savilkāmies ciešāk kopā. Viņš likās nedzirdam sievas bažas par elektrības trūkumu uz ilgāku laiku un aukstumu, kas draudēja ģimenei.
-- Tā mēs varētu būt bez elektrības vai veselu nedēļu, -- viņa čukstēja Edītei, krampjaini satverot svaines roku, -- Bērns jau klepo, -- viņa murmināja. -- Redz, tā loga rūts, kas izkrita pagājušā nedēļā, arī vēl nav salabota. Viņam nekad nav laika. --
-- Bērniem jāpierod, jānorūdās dzīvei, -- Vello atteica. Ar to runa par elektrības un citiem trūkumiem izbeidzās.
-- Nu tad, lūdzu, pastāsti par to baznīcu, -- es uzdrošinājos mainīt tematu. Lai gan sajutu vēsu vilni no loga puses, tomēr vēl negribējās steigties uz viesnīcu. Arī pārējie turpināja malkot tēju.
-- Esmu biedrs Radošās jaunatnes klubā, -- Vello iesāka.
-- Tu taču esi sekcijas vadītājs, vienības komandants, -- Edīte iestarpināja.
-- Nu labi, labi. Vienalga. --
-- Kas ir Radošās jaunatnes klubs? -- vaicāju.
-- To tā grūti izskaidrot, -- Vello atbildēja paklusi, kautrīgi. -- Klubs esam mēs, jaunie latvieši, kas gribam kaut ko darīt, ne tikai runāt un vaimanāt. Klubā ir mākslinieki, aktieri, dzejnieki, mūziķi, radio un televīzijas darbinieki un vēl citi. --
-- Tātad jūs neesat nekāda slepena organizācija. Jūs neesat disidenti. --
-- Nebūt nē. Mēs strādājam tikai likumu rāmjos. Mēs labi zinām valsts likumus un pieņemam sistēmas labās puses. --
-- Piemēram? -- pati savā balsī sadzirdēju parasto rietumnieka cinismu.
-- Nu, piemēram, iekārta prasa, lai mēs apzinātos savu lomu kultūras attīstībā. Lai to apzinātos, mums cītīgi jāmācās. Lai saprastu tagadni un sevi, mums jāzina arī par savas tautas pagātni - kas un kā to veidoja. --
Es satraucos. Jāzina pagātne, nodomāju ar rūgtumu. Kas tad jums, bērniem, tagad stāsta par jūsu un mūsu pagātni, pagātni, kuŗu pat es atceros un nesu visur līdzi, gribot negribot. Bet lai jau viņš runā... Varbūt šie skaistie, ideālie jaunieši tiešām nekā nezina par latviešu vēstures pārrakstīšanu, strīpošanu, vārdu izlasēm. Nezina par Baigo gadu, par to, kāpēc tik daudz latviešu aizbēga, tikko sarkanie karogi 1944. gadā sāka atkal plivināties Latvijas robežās. Biju ievērojusi Rīgas ielās saukļus par brīvību, darbu un spožo nākotni - tos vispār nebija iespējams neievērot. Arī to, ka presē un oficiālās sarunās vārdi, kas attiecās uz trimdas latviešiem nebija tie paši, kādus lietojām mēs un mūsu vadītāji. Piemēram, Latvijā mēs tikām apzīmēti ar vārdu emigranti, nevis bēgļi. Uz Sibīriju cilvēki tika pārvietoti. Tie nebija izsūtīti vai deportēti. Okupanti un atbrīvotāji, izrādās, bija vieni un tie paši, atkarībā no tā, kurā Atlantijas okeāna pusē katrs atrodas. Nāca prātā Orveļa Politics and the English Language, ko nesen pārrunājām manas English Composition lekcijas laikā. Corrupt thinking leads to corrupt language and vice versa, but the deterioration is not irreversible - samaitāta valoda noved pie samaitātas domāšanas un otrādi, bet šis process nav neatgriezenisks.
Tāpēc, klausoties Vello maigajā balsī, šaubījos, vai šie paši mīļie jaunieši šajā pustumšajā dzīvoklī vispār zina, kāpēc tās baznīcas, par kuŗām viņi man stāsta, ir tik sadrupušas, tukšas un aukstas? Vai viņi zina, ka daudzus Latvijas mācītājus izsūtīja uz Sibīriju lopu vagonos? Vai viņi pat spēj sajēgt, kas slēpjas aiz vārda sekularizācija? Ko viņi īsti zina par šo Latvijas neseno pagātni? To gribēju uzzināt, un gandrīz sāku jautāt, kam sekotu lekcija. Bet tad aiz durvīm iebrēcās bērns. Visa uzmanība tika pievērsta viņa pēkšņajām vajadzībām.
Ak, brīnišķīgie bērniņi! Kā viņi arvien prot izglābt! Atjēdzos, pārtraucu savu domu gājienu un pavēlēju sev šeit nerunāt par mūsu baigajiem un citiem gadiem. Lai pagātne guļ aiz laika tumšajām sienām! Lai katra paaudze dzīvo sev! Varbūt nezināšanā slēpjas izglābšana un cerība kaut kam jaunam, kaut kādai jaunai domai vai pārmaiņai? (Deterioration is not irreversible). Es taču arī padsmitos gados gaŗlaikojos, kad mamma stāstīja par I Pasaules karu, par viņas tēva kaŗa gaitām Turcijā un nezin kur vēl, ēdis peles un citus rāpuļus aiz liela bada. Toreiz man rūpēja nākotne un mācības, draugi un pienākumi. Noslēpumaini gudroju, kam lai sēžu kamanās, nevis kas kāvās ar ko. Kāpēc gan lai tagad šie jaunie ļaudis, kuŗu dzīvoklī brēca bērns un kur nebija elektrības, bēdātos par pagājušiem baigiem gadiem? Un cik tad es pati par tiem zināju, cik atcerējos? Toreiz arī biju bērns, kas brēca naktīs dažādu baigu draudu dēļ. Visdrošāk jutos tēva rokās un mātes klēpī. Tēvam gan bieži pietrūka laika mani paauklēt. (Tu neesi vienīgā... paliec klusu!). Un tā vēsture, ko vēlāk mums mācīja Vācijas bēgļu nometnēs no plānām, gaŗlaicīgām grāmatām, bija tik samezglota un neskaidra, ka tikai tagad pusmūžā sāku atjēgt un izprast, kā virzījās un tika virzītas mūsu mazās tautas vēstures gaitas. Tāpēc miers! Nedomāšu par šīm smagajām, sarežģītajām lietām, bet ieskatīšos, cik vien iespējams, šajā tumsā ar tagadnes apgaismojumu.
Pašreiz mani pievelk tieši šī trešā paaudze, jo tikai iepriekšējās - kā teikts Svētajos Rakstos - piemeklē tēvutēvu grēki. Ar trešo vai ceturto tātad varētu sākties politiskās pārmaiņas, varētu pienākt arī Latvijai labāki laiki, par ko daudz dziedāts, uz ko daudz cerēts. Tāpēc jāuzklausa un jāsaprot šīs trešās paaudzes izlasi, teiksim, divdesmit- un trīsdesmitgadniekus, ar kuŗiem atrodos pašreiz tumšā, aukstā istabā svešā Rīgas rajonā. Varbūt tieši šeit un šobrīd iesākas jauns vēstures cikls? Kamēr šādi fantazēju, bērniņš bija iemidzis. Vello turpināja: --Mūsu kluba biedriem tātad jābūt ļoti izglītotiem, ar asu un plašu dzīves uzskatu. Tikai tie stiprākie veido kluba kodolu. --
-- Kā tu mērī spēku? -- jautāju, ķeroties pie savām seklajām zināšanām par dialektiku, par stiprākā uzvaru Darvina teorijā. -- Kas būtu tie stiprākie tavā skatījumā? --
Kādas sekundes Vello raudzījās sveces liesmā. -- Stiprākie ir tie, kuŗi jau daudz atraduši un joprojām turpina meklēt... kuŗi jūtas labi savā kopībā, kuŗi sasnieguši zināmu garīgu un fizisku briedumu. --
-- Es nesaprotu. --
-- Piemēram, attiecībā uz mākslu. Zināt par to ir viena lieta, bet izprast, izjust ir kaut kas pavisam cits. Mūsu kluba biedri nedrīkst būt cilvēki, kas tikai lidinās ap mākslu, ap kultūru. Viņiem ir jābūt mākslā, jāizprot tās skaistā un cildenā būtība. Tikai tad viņi varēs pildīt savu pienākumu pret tautu. --
-- Kādā veidā? --
-- Mums jāsniedz savas atziņas tālāk tautai. --
Tādu imperatīvu biju jau dzirdējusi latviešu saietos. Gan mūsu, gan šajā pusē. Arī līdzīgas mūsu pienākumu prasības biju lasījusi šeit un tur. Klišeja - nodomāju. Varbūt šie cilvēki, šie kluba biedri tomēr nav izgudrojuši neko jaunu. Vai dzirdēšu atkal kādu variantu par audzināšanas tēmu? Mēģināju izprast, vai latviešos - abās pusēs - tiek kultivēta īpaša audzināšanas koncepcija? Vai mūsu augsti cildinātā audzināšana nesatur sevī sēklas nelaimei? Vai vecāko paaudžu mūžīgā savu atziņu - pārdomāta vai nepārdomāta - uzgrūšana bērniem nekļūst par šķērsli viņu garīgajai, patstāvīgajai attīstībai? Vai vecākā paaudze, kuŗā ietilpst arī tie, kam rokās vara, sistemātiski nenoslāpē jauno radošos dzenuļus un neuzspiež viņiem ieslīdēt pasīvā paklausības mentalitātē? Protams, šādi izaug labi pavalstnieki, kuŗi neko neuzdrošinās apstrīdēt, kas nevienu netraucē, neko nemaina, ar visu samierinās, jo tur jau nekā nevar darīt...
Bet Vello runāja citā toņkārtā, nevis tā kā sagaidīju.
-- Klausies! -- sev pavēlēju. -- Ieklausies! --
-- Mēs audzinām citus, kamēr paši augam... Mēs mēģinām arvien lielākus iedzīvotāju slāņus iesaistīt kultūras dzīvē un tās mantojumu apgūšanā, -- viņš skaidroja.
-- Un praksē?
-- Viņi rokas pa veciem kalniem un lāpa fasādes, -- Ivars iestarpināja. Visi pasmējās, bet Marika steidzās pieliet vārītu ūdeni mūsu remdenajai tējai.
-- Tā viņi atrada to Vānes baznīcu, -- Edīte sacīja miegaini. -- Viņi sameklēja šo pa daļai sadrupušo baznīcu, kas būvēta nez kādos senos laikos... --
-- 17. gadsimtā. --
-- ... Un kas varēja mierīgi drupt tālāk savos koku puduros. --
-- Bet, māsiņ, mēs taču tur spēlējāmies, kad bijām mazi. Kāpelējām pa drupām, es kāpu ozolā un tu spoguļojies dzirnavu dīķī. --
-- Tajā jau spoguļojās viss Vānes ciems skaistās, saulainās dienās, -- Edīte taisnojās.
-- Kur atrodas Vāne? -- jautāju.
-- Starp Tukumu un Kuldīgu, mazliet nomaļus. Tur pagāja mūsu bērnība, -- Vello atbildēja un šķietami iegrima atmiņās.
Viņi, ienāca prātā, tādos pat gados kā mani bērni, bet jau runā par savu jaunību ar sēru nostaļģiju, it kā par kaut ko tālu, sen zudušu un vairs nekad neaizsniedzamu! Roka apmaldījās matos, kur slēpās pirmie pelēkie dzīpari. Istabā iestājās savāds klusums. Laikam noguruši, sveces gaismā ievilināti. Laikam domās ilgojāmies un sērojam pēc tā, ko reiz zaudējām.
-- Vai izprotu pareizi, ka personīgā pagātne tevi ar visu klubu piesaistīja pie šīs interesantās baznīcas? -- steigā jautāju, jo pēkšņi baidījos, ka svece varētu izdegt un es nedzirdēšu stāsta beigas.
-- Nē, -- Vello atbildēja. -- Ne pagātne, ne tikai atmiņas, bet rītdiena. -- Mana seja laikam līdzinājās lielai jautājuma zīmei.
-- Redziet, lai nodrošinātu rītdienu, nākotni, ir jāstrādā šodien. Sējējs sēj labību, lai rītdien būtu maize. -- Tumsā kāds iesmējās, skumji, ironiski, bet Vello turpināja: -- Šodienas darbs ir rītdienas piemineklis. --
-- Vasara ir ziemas sapnis, -- citēju Aspaziju.
-- Jā, atmoda nāk pēc miega, -- viņš turpināja domu. -- Bez ziemas nevar būt pavasaris. --
-- Bet Vānes baznīca jau atmodās. Šajā pat rudenī, -- no pustumša kakta klusi, miegaini ierunājās Marika.
-- Jā, patiešām, -- Vello piebilda, bet tad viņš, šķiet, nebija vairs ar mums. Viņa skats nogriezās kaut kur projām pāri istabas šaurumam, gaŗām nupat, nupat dziestošajai svecei, kaut kur gara bezgalībā, kur mēs viņam nespējām sekot. Viņa rokas saslējās it kā lūgšanā. Tad lēnām viņš piecēlās. Bijām iegājuši nākošajā darba dienā. Pusnakts jau aiz muguras. Nervozēju, baidīdamās no Daugavas viesnīcas durvju sargiem, sagatavojos pamatīgam bārienam. Edīte arī tina bērnu segās. Marika savāca traukus. Vello izslējās visā gaŗumā, izstaipīja locekļus un nobeidza iesākto runu: --Jā, republikas nozīmes architektūras piemineklim, bijušai Vānes luterāņu baznīcai, atmoda bija jau šoruden. --
Vai tas viss, brīnījos, un kā niķīgs bērns negribēju iet gulēt pirms nezināju stāsta beigas. -- Atnāc pie manis uz viesnīcu, -- nedroši aicināju savu jaunatrasto radu. Uztvēris manu patieso zinātkāri vai arī atzinis savu vajadzību man mierīgi izstāstīt stāstu par Vāni līdz galam, apsolīja mani apciemot šajā pat pievakarē. Atvadījāmies. Ivars atvēra ārdurvis, no kurienes nabadzīgajā siltumā ielauzās nikns dzestrums ar nepatīkamas smakas maisījumu. Uzmanīgi iekāpām pretīgajā, miglainajā tumsā. Aiz mums aizvērās durvis, ieslēdzot sevī vienīgo vājo gaismas stariņu. Edīte ar aizmigušo puisēnu rokās, Ivars un es atkal laipojām pāri melnajām peļķēm uz Maskavas ielu - gadsimtiem veco Rīgas ielu, kuŗas akmeņus sensenos laikos droši vien bija likušas jaunu latviešu radošās rokas.
II
Ap pieciem pievakarē viņš klauvēja, klusi, bet droši. Atveŗot durvis, mazliet satrūkos, jo aiz sliekšņa stāvēja citāds Vello - parastās ikdienas drēbēs, kājās zābaki, seja tīri noskūta. Ievēroju viņa cēlos sejas pantus un sārtos vaigus - liecība, ka visu dienu bija pavadījis laukā, kaut arī diena bija lietaina, nepatīkami dzestra.
-- Lūdzu nāc iekšā! -- atvēru plašāk durvis.
-- Nāc sasildies. Man nav nekas cits kā Liepājas bumbieri un Jelgavas āboli no radu dārziem. -- Viņš ienāca. Aizvēru durvis. Ierādīju viņam vienīgo krēslu pie loga. Pati iekārtojos viņam iepretim uz gultas malas.
-- Nu, kā pavadījāt dienu? -- Vello jautāja, ābolā iekozdams.
-- Labi. Mani aizveda uz Rundāles pili. --
It kā ēna pārslīdēja viņa vaigam. Mazliet samulsu, bet turpināju: -- Pirmo reizi mūžā bija personīga tūre... Ļoti interesanti... Redzēju kādreizējo lielkungu greznību, kaut arī padrupušu un aukstu. Bet lai nu kā, pils tomēr atrodas uz Latvijas zemes. -
-- Jā, bet ir jau vēl citas. --
-- Droši vien, bet līdzīgas pilis savā bērnībā redzēju tikai Vācijā, tādēļ Rundāle bija neparasts pārsteigums... Bet kāpēc tu nepiedalies restaurācijā? Gids sūdzējās par strādnieku trūkumu. --
- Neesmu profesionāls restaurētājs. Mani interesē zināmas vietas... tām, kuras esmu iemīlējis, dodu cik vien no sevis varu. --
-- Un ko šodien darīji? Vai elektrības vadus salaboji? --
-- Jā. Viss kārtībā, -- viņš atmeta ar roku un iemeta ābola serdi atkritumu tarbā.
-- Šodien ar kluba biedriem bijām laukos. Sameklējām un sastādījām sarakstu ar zīmīgām, kultūrvēsturiskām vietām, kas pēdējos gados tikušas pamestas, tīšām atstātas iznīcībai... Es atnesu vairākus avīžu rakstus par Vānes baznīcas restaurāciju. -- Viņš izvilka no portfeļa palielu avīžu žūksni un', stāstot par šo un to, izgrieza attiecīgos aprakstus. Pat šķēres viņš bija paņēmis līdzi!
-- Paldies, -- sacīju, satverot papīrus. Sāku ātri lasīt. Tūlīt ievēroju tipisko Padomju Latvijas rakstītāju neskaidrību. -- Bet šeit taču nekas nav tā īsti pateikts, -- sacīju amerikāniski agresīvi. -- Katrā rakstā ir spraugas, neskaidrības, izlocīšanās! Piemēram: Vānes baznīcai - 17.gs. piemineklim (1654-1663) ar unikāliem baroka laika sienu gleznojumiem, kādi tik lielā platībā teicami saglabāti un nav atrodami nekur citur Latvijā, draudēja bojāeja, līdzīgi kā bojā aizgājušas Zemītes (16. gs.), Struteles (1645) un Lestenes (1670) sakrālceltnes - tipiski šī reģiona architektūras pieminekļi. Vānei gluži vienkārši laimējās.
-- Laimējās? -- Atkārtoju klusu, bet ar ironisku asumu. Sakrālceltnes. Tādu vārdu nezināju. Architektūras pieminekļi! Sinonīmi baznīcai manā vārdu krājumā bija svētnīca, Dievnams. Bet Vānei esot laimējies...
-- Vai to var saukt par laimēšanos, ka kaut ko tik nodrupušu un nelaimīgu beidzot saglābj? -- vairāk skaļi domāju, nekā jautāju. -- Tad jau būtu tāpat ar cilvēkiem. Varētu sacīt, ka, piemēram, mūsu izpostītajai tautai arī ir laimējies tāpēc, ka tā nav pavisam noslaucīta no šīs zemes... Visi pagājušie gadi... Vai tā ir laimēšanās, ka baznīca vairs nekalpo savam mērķim? -- Mana balss rībēja pašas ausīs. -- Atkal no vienas baznīcas iztaisīta koncertzāle! Vai tas nav zaimojoši, apkaunojoši Dieva priekšā? --
Atcerējos vairākus baptistu Dievnamus, kuŗi nesenā pagātnē bija pārvērsti teātra, koncertu, sporta zālēs. Varēju vārdā nosaukt mācītājus, diriģentus un parastus draudzes locekļus, kuŗus izsūtīja 41. gada jūnijā uz Sibīriju. Pazinu daudzus, kuŗi, tāpat kā tēvs, izbēga un kuŗu vārdi bija izsūtāmo sarakstos. Atcerējos tēva un citu mācītāju skumjas un viņu lūgšanas, ko viņi teica uz ceļiem nometušies, asarām ritot pār rievainajiem vaigiem: Mīļais debesu Tēvs, pasargi savus namus Latvijā no visa jauna... Un tā visu mūžu. -- Vai tad nebūtu labāk, ja baznīcas, kuŗas nelieto dievkalpojumiem, sadruptu? --
-- Dievam var kalpot dažādi, -- sacīja Vello kā bērns, kurš mēģina attaisnot kādu nedarbu, par ko saņēmis bārienu. Domas bija iesākušas nesakarīgi joņot. Nāca prātā Jāņa Atklāsmes grāmatā rakstītie bargie vārdi baznīcām: -- Tādēļ, ka tu neesi ne karsts, ne auksts, es tevi izspļaušu no savas mutes. -- Iztēlē rādījās Bībeles salīdzinājumi. Atkritušas draudzes kā kritušas sievietes, kas izgreznotas staigā ļaužu priekšā. (11. septembrī Vāne bija Latvijas centrā - lasīju avīzē). Manas domas atstūma šos salīdzinājumus un pārsviedās uz Aspazijas varonēm, kuŗas grūž sevī dunčus, liek sevi aprakt dzīvas, nodedzina pilis, lai netiktu vēl vairāk pazemotas.
-- Vai nav labāk, ka sabrūk? -- klusām atkārtoju savu jautājumu. Lielas dziļas asaras žņaudza manu sirdi.
-- Kāpēc jūs raudat? -- Vello jautāja. Arī viņa vārdi aizķērās kaut kur dvēseles dzelmē. Baidījos, ka mēs noslīksim kādā pārpratumu virpulī. Jutu, ka asaras viņu aizskāra, apvainoja. Varbūt viņš tūlīt celsies un aizies. Un tad?
-- Nezinu, kāpēc raudu. Jūtu, ka visu baznīcu mūŗi gāžas man virsū. Laikam pārpūlēti nervi. Pārāk daudz redzēts un izjusts vienā dienā. Visa Latvijas būšana ir ļoti smaga lieta, -- sacīju, aizturot asaras, jo kā lai citādi izskaidroju savu domu un jūtu ceļus? Redzot viņa apmulsumu, savaldījos, jo patiešām nepavisam negribēju ievainot viņa ideālismu ar saviem vārdiem un tēva teoloģiskajiem argumentiem. Aizspiedu acis, noslaucīju pēdējo mitrumu un lasīju tālāk: Radošai jaunatnei tomēr ir pakārtota nozīme Vānes baznīcas glābšanā. Līdz šim 23 Vānē aizvadītajās dienās strādājuši 515 labu cilvēku, galvenokārt rīdzinieki.
-- Vāni cēla latvieši, -- Vello paskaidroja. -- Tornī ir seni latviešu būvmeistaru paraksti. Pēc tam, kad notīrījām krāsu, ar ko 1934. gadā bija krāsotas sienas, atradām retas baroka laika gleznas. Kaut kādi itāļu meistari tās bija gleznojuši. Mēs arī iztīrījām baznīcas klonu, kas bija piebērts ar metru dziļu smilšu kārtu. Izcirtām krūmus pagalmā, attīrījām kapu vietas. --
-- Bet kā jūs drīkstējāt visu to darīt? Mēs tikai dzirdam par reliģiskām vajāšanām un baznīcu izdzēšanu no dzimtenes ainavām. --
Vello skatījās manī it kā no augšas, no Pētera baznīcas torņa, kas, mums sarunājoties, bija jau gandrīz pazudis vakara iesarkanajos un tumši pelēkajos mākoņos.
-- Mēs mēģinām visu darīt likumu robežās. Tā mēs saglabājam to, kas vēl glābjams. --
Es klausījos. -- Jūs esat tik ļoti gudri, tik labi un paklausīgi, tik neticami čakli... Tomēr daudz kas man nav saprotams, -- sacīju, mēģinot noslēpt iepriekšējo jūtu izplūdumu, bet viņš pagrieza sarunu citā virzienā: -- Ir jau vēl citas vietas, kuŗas gribam atjaunot, saglabāt, piemēram, vecās kapsētas, svētos avotiņus, saiešanās namus, krogus... Redziet, mēs negribam būt vienaldzīgi, negribam pieļaut, lai Latvijas mistiskās vietas pazustu un nogrimtu kā Staburags. --
-- Diezin vai tas vairs spēj raudāt? -- sacīju, avīzē ieskatīdamās: Laika trūkums? Sirdsapziņas trūkums? Tie ir mūsu jaunākie naidnieki, jo līdz ar vienaldzību pret pagātni, pret vietu, kur tu dzīvo, sākas vienaldzība pret citiem, pret apkārtējiem cilvēkiem, pret jaunumu, kurš tevi neskaŗ, vienaldzība pret nākotni... Būsim optimisti! Pēdējos vārdus izrunāju skaļi, skatīdamās pāri Daugavai uz krēslā tīto Rīgu, un manai sejai pārvilkās kaut kas līdzīgs optimistiskam smaidam. Lasīju nākošo rindkopu: Satraucošs klusums zvaigžņotajās Vānes debesīs... Koncerts... 11. septembrī... 600 viesu... Ciema iedzīvotāji atguva ticības brīnumu... -- Mīļais draugs, nesaprotu! -- atstūmu izgraizītos fragmentus un saslējos. -- Kāda sakarība šim koncertam ar ticības brīnumu? Ko tur vispār spēlēja? --
-- Daļas no Orfeja pazemē un no Gulbju ezera, -- viņš atbildēja, un tad, pēc brīža: -- un vēl kaut ko. --
Ā, vēl kaut ko. Bet ko tad? Gulbju ezers taču tiek spēlēts bieži visā pasaulē. Katrs to ir dzirdējis un redzējis. Čaikovska mūzika ir fantastiska, skaista, bet nevaru iedomāties, ka tā radītu ticības brīnumu. Tas ir pavisam kaut kas cits. --
-- Avīzē viss nav pateikts. --
-- Avīzēs nekad viss nav pateikts, bieži pat vissvarīgākais. -- Jutos, ka beidzot iznāku no muklāja gaismā. -- Kas tur īsti notika? -- Klusi jautāju, skatoties viņam acīs.
-- Spēlēja jau arī mazliet Bachu un kādus korāļus, dziesmas... atzīto mākslu. Tā pieder pie kultūras saglabāšanas. Daži lasīja dzejoļus. -- Vello piecēlās. Viņa stāvs aizsedza senos torņus. Arī es piecēlos. Aiz viņa silueta dziļi lejā melniem viļņiem plūda Daugava. Tā plūda patstāvīgi, auksti, vienaldzīgi, nesot sevī Staburaga nemitīgās un neredzamās asaras.
-- Kas īsti notika 11. septembra naktī? -- Es atnākšu rītvakar, ja drīkstu. --
-- Ļoti gaidīšu. --
III
Viena savā nodabā uzmanīgi vairākas reizes izlasīju visus avīžu izgriezumus: Zelts ir dārgs... bet varbūt šonakt pāri Madlienai līs zelta lietus. Zelts ir universāls simbols, saistās ar bagātību, es meditēju. Latviešu pasakas un izteicieni mirdz vienā zeltā: Zelta zirgs... Zelta ābols... zelta saule, rati, zirgi... zelta tauta... sirds... draugs, zēns, meitene... laikmets... Lasu: Tas ir mūsu laikmets, tā ir cīņa par pasaules un cilvēces pastāvēšanu nākotnē un mūžībā. . . . Mācāmies atbildību mūžības priekšā... Būsim optimisti... Kas viņus visus vienoja? Kas viņus piesaistīja Vānei?... Kurzemē negaidīti atklāja unikālus baroka stila gleznojumus uz 17. gs. republikas nozīmes arhitektūras pieminekļa - Vānes baznīcas sienām... Jau 1573. gadā Salomona Heninga, Kurzemes Hercoga Gotharda Kellera slepenpadomnieka, vēsturnieka un diplomāta (1528-89) dēls Gothards Henings no 1654. līdz 1663. gadam cēla mūŗa baznīcu.... uz vējrādītāja... rakstīts 1654-1663... Pēc sekulārizācijas 1968. gadā visa baznīcas iekārta nonāca Rundāles pils muzejā.
-- Mēs sakopojam mākslas darbus no dažādām Latvijas nomalēm, -- šai pašā dienā man bija paskaidrojis Rundāles pils gids. Trīs ērģeles tika pārdotas citām baznīcām. Āha! Kaut kas kļuva skaidrāks: Piecpadsmit gadus Vānes baznīca stāvēja tukša un pamesta, bet 6. augustā tur notika pirmā republikas radošās jaunatnes kluba organizācijas talka... piedalījās vairāk nekā 400 cilvēku.
Rundāles pils restaurācijas darbs ejot lēni un grūti uz priekšu, gids grūtsirdīgā balsī man stāstīja un beigās nopūtās: Bet tur neko nevar darīt... -- Neesot pietiekoši cilvēku, kas vēlētos strādāt tikpat kā par neko... Bet, nu es lasu, ka Vānē veseli 400 bija strādājuši par neko! Domāju, kāpēc Vello un pārējie 399 nestrādā Rundālē? -- Neesmu profesionāls restaurētājs, -- viņš aizbildinājās. Savādi. Bija skaidrs, ka kaut kur kaut kādās sapulcēs notiek prioritāšu sakārtošana. Vai varēja būt, ka starp Vāni, mazu pussadrupušu baznīciņu, un Rundāli, Rastrelli darināto pili, notiek sacensības? īsts un simbolisks konflikts? Varbūt kaut kas pasakains, kā Sprīdīša cīņa ar milzi? Vai ari tā pati senā cīņa starp valsti un baznīcu? Ideju un matēriju... garīgo un laicīgo? Nojautu, kāpēc Vello negribēja par šīm lietām runāt. Nolēmu arī nākošā dienā nedebatēt un nejautāt ne par ko, kas varētu skart politiku. Turpināju lasīt: Vējš baznīcas bezstikla logos... septembra saule. Mūzikas un dzejas siltums. Prieka asaras gan ciema ļaužu acīs, gan mums, kas šo vasaru atdevām Vānei... Jau 11. septembrī tur notika pirmais koncerts... Ciema iedzīvotāji atguva ticības brīnumu. Viņi pārliecinājās, ka labas gribas, entuziasma un atsaucības priekšā visi vārti atveŗas.
Atkal jutos apmaldījusies mistiskos apļos, bet nu satraukti apzinājos, ka atrodos noslēpumainā, dinamiskā Latvijā, kur aiz fasādēm un klišejām kaut kas liels un cēls kustas un mirdz. Vai tā būtu apdziedātā gaismas pils? Vai šonakt pat aiz nakts melniem mākoņiem jāj pasakainie saules dēli ar zelta zirgiem, bet es tos neredzu?
Tajā naktī ilgi skatījos uz bāli apgaismoto Rīgas panorāmu, kuŗu pasvītroja melnā, dziļā Raiņa Daugava.
IV
Nākošajā rītā Rīga pāri Daugavai liesmoja - sarkanu audumu metri plīvoja no namu jumtiem līdz pat ietvēm. Kad izliecos pa logu, redzēju, ka arī no manas viesnīcas jumta plandījās sarkanas strēmeles. Rīga svinēja man svešus svētkus. Jutos ielenkta, sapinusies sarkanos pavedienos. Gribēju kaut kur aizmukt, kaut kur paslēpties, bet atkritu atpakaļ gultā. Viss sāka griezties. Ne jau sarkanās krāsas, bet iepriekšējo vakariņu aizdomīgo kotlešu dēļ. Laikam mani bija atraduši gaļā glūnošie baciļi, kas lika satīties segās, pagriezt visam muguru. Nogulēju visu dienu. Pievakarē saņēmos, pagāju zem dušas remdenā, guldzošā ūdens, apģērbos ērtā sporta treniņtērpā, lai sagaidītu savu viesi.
Vello klauvējiens lika man celties no krēsla un atvērt durvis. Jutos gandrīz normāli. Viņa sveiciens atnesa prieku, radīja enerģiju. Sniedzu roku. Viņš sniedza man trīs trauslus alpu vijolīšu ziedus - divus sārti rozā, vienu baltu. 'Sakārtoju tos tējas glāzē un noliku uz palodzes. Tumsa bija pārseguši sarkanos karogus. Rīga atkal bija atguvusi savu pazīstamo seju. Kad apsēdos uz gultas malas, izskatījās it kā sarkanbaltie ziedi būtu iesprausti Doma baznīcas tornī. Kā mazs karodziņš.
Vello atkal iekoda ābolā. Mēs atkal lāga nezinājām, kā atsākt sarunu.
-- Izlasīju visu, ko tu man atstāji... Arī es būtu pievienojusies jūsu talkai. Tik daudz ļaužu! --
-- Vienmēr jau nebija tik daudz. Bieži strādāja tikai nedaudzi jaunieši. --
-- Bet kā jūs visu to veicāt? Kā es varētu tev, jums, palīdzēt? --
-- Mēs vēlētos, ka tur, jūsu pasaulē, par mums arī kaut ko zinātu. Cik noprotu, visas ziņas jūsu avīzēs par mums ir samērā negatīvas... Mums vajag draugus, savstarpēju saprašanos, ne jau tikai līdzjūtību. Mums nepieciešams garīgais atbalsts. --
Domāju, bez materiālā jau arī nevarēs iztikt. (Varbūt pārāk ilgi esmu dzīvojusi Amerikā). Prātoju arī par draugiem, organizācijām, nepazīstamiem trimdas latviešiem, glītiem latviešu centriem ar mīlīgām baznīcu telpām, bet nezināju, kur varētu iet, kam stāstīt, kādiem vārdiem lūgt atbalstu, jo dzīvoju ārpus latviskās sabiedrības. Kad ik pa laikam iegriežos kādā mini Latvijā vai atgriežos savās jaunības mājās, jūtos kā dubulta ārzemniece, sevišķi pēc Latvijas ceļojumiem, jo biju un arī pašreiz esmu Kultūras sakaru komitejas ar tautiešiem ārzemēs viesis. Tāpēc gribēju atzīties un skaidri pateikt savam draugam - ja par tevi un jūsu klubu kaut ko stāstīšu, man neticēs, pieņems, ka esmu pakļāvušies propagandas orgāniem, ka runāju tāpēc, ka man to liek. īstā patiesība būtu neticama, tāpēc labākajā gadījumā nopietni apšaubāma.
-- Varbūt varat uzrakstīt par mums kādu rakstiņu jūsu avīzēm? --
-- Ak, Dievs, -- nopūtos. -- Kā lai aprakstu, ko redzu un jūtu tā, lai jums līdzētu? Tie, kas atstājuši Latviju jau raksta, bet viņu stāsti nesakristu ar manējo. --
-- Es personīgi nespētu atstāt Latviju, -- Vello mainīja mūsu sarunas tematu. -- Šeit ir mans darbs, mani draugi, manas saknes. -- (Viņš stipri domā par sakņu sasiešanu... Pats to dara un citus vedina līdz - tā bija rakstīts avīzē). Jutu, ka mani baciļi atkal bija uzsākuši kaŗu. Cēlās temperatūra, sāpēja galva un āda, gribējās līst zem segām, bet saņēmos un ieklausījos viņa vārdos: -- Es vēlētos sajust, ka mūs visus latviešus kaut kas saistītu, ka mēs saprastu viens otru. -- Aizvēru acis. Mani nagi ierakās plaukstās.
-- Nezinu, vai esmu pietiekoši spējīga kaut ko patiesu par Vāni uzrakstīt. Neskatoties uz visiem taviem avīžu rakstiem, man nav nepieciešamās informācijas. Joprojām neizprotu, kas tur īsti notika un kā tas viss attiecās uz mums, kas dzīvojam projām no dzimtenes. -- Smagi nopūtos. -- Un, ja arī visu zinātu un izprastu, šaubos, vai man būtu pietiekoši drosmes un spēka uzrakstīt patiesību. Visvairāk baidītos, ka mani vārdi padarītu jūsu darbu un dzīvi grūtāku. --
-- Es rodu spēku vienatnē. Man ir vietas, kur aizeju un savu dvēseli un prātu iztīru. Tad manī aug drosme. Kļūstu viens ar Visumu, ar Mūžību, ar Dievu, varbūt. Tajā naktī es tapu daudz lielāks par sevi. --
-- Tajā naktī? --
-- Naktī uz 11. septembri. -
-- Kas tur īsti notika? Ko tu darīji? -- Saslējos un nepacietīgi gaidīju. Viņš taču bija atnācis, lai pabeigtu savu stāstu, ne lai pļāpātu. Viņš iesvieda ābola serdi atkritumu tvertnē, piecēlās, atvēra logu, izliecās ārā un aizkurināja cigareti. Man sāka sāpēt galva pa īstam, bet kam tas varētu interesēt? Izsmēķējis, smirdošo cigareti līdz pirkstu galiem, viņš izberza atlikumu, atkal apsēdās un ievilka elpu. Sagatavojos formālai runai.
-- Kā lasījāt izrakstos no avīzēm, 11. septembrī, pulksten četrpadsmitos bija izsludināts koncerts restaurētajā Vānes baznīcā. Tas bija plaši izreklamēts, tāpēc sagaidījām lielu atsauksmi no publikas. Attiecīgi transporta līdzekļi arī bija sagādāti. Bet daudzi no mums jau pulcējās iepriekšējā dienā, arī mākslinieki, kas gribēja samēģināt, saspēlēties. Visi bijām nepacietīgi, sasprindzinātiem nerviem. Baidījāmies, ka varētu piemeklēt kaut kas slikts - ugunsgrēks vai lietus, vai kaut kas vēl ļaunāks. Bet saulriets bija mierīgs, krēsla maiga. Vērojām kā viena pēc otras aizdegās zvaigznes, līdz visa debess mirgoja. --
-- Jā, Latvijas debesis vēl vienmēr ir zvaigžņu pilnas. Nav tā pie mums. Un mēness? --
Mēness bija tāds padilis, kaut kur mētājās virs meža. Laikam to neievēroju. Toties ievērojām, ka lauki it kā kustas, ka cilvēki bariem virzās uz mūsu pusi. Kaut kā ļaudis bija dabūjuši zināt par šo sevišķo nakti. Likās, ka Vānē un tās apkārtnē neviens nebija gājis gulēt. Cilvēki kā ēnas plūda uz baznīcu gan pa iebraukto ceļu, gan pa sen nemītām takām. Viņi nāca nepārtrauktā straumē no malu malām. Daudzi nesa degošas sveces. Tie, kuŗi jau bija ienākuši baznīcas sētā, satraukti jautāja, vai notikušas kādas lielas pārmaiņas Maskavā vai pasaulē. Citi klusu dziedāja sen nedziedātas atmodas dziesmas un korāļus. Dažas dziesmas dzirdēju pirmo reizi. Vārdi bija skaidri saprotami, skaļums pieauga, līdz kamēr lielais pūlis stāvēja ap baznīcas pelēkajiem mūriem un dziedāja uz balsīm. Likās, ka no zemes bija izaudzis kāds milzu koris, it kā ar mums dziedātu visi aizvestie un aizbēgušie. Visa latvju tauta. Tiešām jāsaka, Vānes baznīcas vieta bija pārvērtusies par brīnumvietu. Tas bija fantastiski, neiedomājami... Nemanot pienāca pusnakts. Tad --
-- Un tad? --
-- Tad es saņēmos un darīju savu darbu. Ņēmu smago zelta krustu un pa aizmugures kāpnēm kāpu uz jumta. Jumts bija drošs, to zināju, jo pats biju salabojis, tomēr likās, ka brienu pāri kādam mākonim vai ūdenim, jo tas laistījās nakts gaismā. Zaudēju realitātes sajūtu. Redzēju tikai zvaigžņotās debesis un savu mērķi - atjaunoto torni, kailu un tukšu. Krusts kļuva arvien smagāks uz maniem pleciem, bet apzinājos tā spožumu. Pats to biju stundām spodrinājis. --
-- Kur dabūji krustu? --
-- Kādos lūžņos. Atdabūju par vienu Havanas cigāru. --
Iesmējos. -- Lietām savāda sakritība, vai ne? Bet lūdzu turpini. --
-- Nu ko. Rāpos tik uz augšu. Jumts bija kļuvis slidens no pusnakts rasas. Bija mazliet bailes. Līdu kā mēnessērdzīgs tik uz augšu, līdz sasniedzu torņa smaili. Ar vienu roku satvēru galotni, uzrāpos augšā un uzspraudu krustu. Liekas, pagāja vesela mūžība, līdz to iemūrēju tā, lai turas kaut vai līdz Pastardienai. --
-- Kur ņēmi darba rīkus? --
-- Tos jau biju nolicis vietā iepriekš. Biju visu labi izmērījis un izmēģinājis, lai nenogāztos. Strādāju veikli, bet uzmanīgi, līdz pabeidzu lielo darbu. Tad nometu darba rīkus zemē un izslējos visā garumā. Stāvēju krusta ēnā. Tas spīdēja kā nokritusi zvaigzne. Tad lēnām slīdēju atpakaļ uz zemi. Lejā pūlis aplaudēja un pēc sasprindzinātā klusuma atsāka dziedāt... Tas bija fantastiski. Visi kopā bijām darbu godam veikuši. Tajā naktī biju saskāries ar mūžību. --
-- Vai! Bet valdība? Kā ar visiem aizliegumiem tikāt galā? --
-- Kā jau sacīju, mēs darbojāmies likumu robežās. Valdība arī rakstīja avīzēs, ka mums jāceļ valsts, jāstrādā nākotnei. Kad mani izsauca vēlāk uz pārrunām, atsaucos uz viņu pašu rakstiem. Kad prasīja, kas deva atļauju tā kaut ko darīt, atbildēju, ka neviens mums nebija aizliedzis un ka bijām atklāti strādājuši ap baznīcu visu vasaru. Vecis man uzbļāva, lai neizrunājos un pazūdu. Cēlos kājās un izgāju no Stūŗa nama, prātodams, ko darīt tālāk. --
-- Tevi būtu varējuši apcietināt, vai ne? Tādas lietas taču vēl arvien notiek. --
-- Jā, protams. --
-- Tu, katrs no jums, riskējāt tik ļoti daudz. --
-- Bez šaubām, bet vai tad visa dzīve nav risks? -- Viņš negaidīja atbildi un cēlās, lai ietu projām. Pagriezies pret Rīgas panorāmu, viņš iebilda, ka tur ir viņa darbs. -- Tik daudz darba, bet strādnieku ir maz. -- Sarokojāmies atvadām. Sacīju, ka pēc divām dienām došos atpakaļ uz Vāciju.
-- Būtu jauki, izbraukāt un redzēt pasauli, bet man vieta pagaidām ir šeit pat. Esmu vajadzīgs mūsu zemītei un arī man viņa ir vajadzīga. --
Mēs stāvējām atvērtajās durvīs, līdz viņš atkāpās, salika rokas sveicienā un lēnām atstāja šauro viesnīcas istabu.
Durvis aizveru ar smagu roku. Galva vēl vienmēr reiba. Drudzis nebija mitējies, tikai to biju pastūmusi pie malas. Tomēr sataustīju izklātās avīžu lapiņas un mēģināju tās sakarīgi sakārtot, pārlasot agrāk pastrīpotos vārdus, teikumus un rindkopas. Visu lasīju ar jauniegūto atklāsmi, aizpildot reportāžu spraugas ar nupat dzirdēto stāstu: Satraucošs klusums zvaigžņotajās Vānes debesīs. Nemierīga nakts (varbūt mēness?) pār dzirnavu ezeru neļauj iemigt. Jo rīt būs KONCERTS... Bet pirms tā silta mūzikas elpa drēgnajā akmens telpā pusnaktī uz 11. septembri. Sveču gaisma, vijole, caurvējš. Mūzika, vārsmas, pusstunda... Vai tā pasaka, vai īstenība?
* Saint Louis - pilsēta ASV pavalsts Mizūri (Missouri) austrumos.
Astrida Stānke (Stahnke) nesen pabeigusi romānu angļu valodā, kam pamatā autobiogrāfiski fakti. Šī JG numura iznākšanas laikā droši vien Rīgā dienas gaismu būs ieraudzījusi grāmata ar Astridas angliski tulkotajām Aspazijas lugām Ragana un Sidraba šķidrauts un pašas sacerētu eseju par abām drāmām un to raganīgajām varonēm. 1984. gadā iznāk viņas grāmata Aspazija: Her Life and her Drama. Šeit ievietotais stāsts uzrakstījies 80. gados.
